Pirmās brīvvalsts laikā Latvijas lauku saimniecībās bija vajadzīgs sezonas darbaspēks, t. sk., ja saimniecībā turēja mājlopus, – gani. Ganu darbus parasti veica jaunākā gadagājuma puiši un meitas (pieaugušie darīja smagos lauku darbus).
Samaksa ganam bija atkarīga no tā, cik liels un kādu lopu bija ganāmpulks, cik turīgs bija saimnieks.
Attēlā redzama laukstrādnieku darba līguma tipveida forma (formu apstiprinājis darba ministrs 1924. gada aprīlī). Stimulējot līgumu slēgšanu pēc šīs formas, tie bija atbrīvoti no zīmognodokļa. Līdzīgi kā mūsdienās līgumu bija paredzēts noslēgt divos eksemplāros – pa vienam darba devējam un darba ņēmējam. Samaksā dominē norēķins natūrā; samaksas naudas daļa par gana piecu mēnešu darbu veido vien desmit latus. Algas naudas izmaksas laiku un kārtību līguma sastādītājs (tam paredzētajā līguma 5. p.) nav uzrādījis. Algas daļu natūrā, nogādājot to darba ņēmēja dzīves vietā (tai atrodoties ne tālāk par 15 km), paredzēts nodot darba ņēmējam mēneša laikā pēc gana darbu izpildes termiņa beigām.
Ievērojot, ka arī tajos laikos darbiniekus lauku darbos nereti līga mutiski, ar lielāku varbūtību pieņemams, ka darba devējs un darba ņēmējs pirms līguma slēgšanas nav bijuši pazīstami, tādēļ līgums rakstveidā slēgts abu pušu drošībai.
Atbildēt