Sagaidāms, ka turpmākais gads Latvijā būs aktīvu diskusiju laiks saistībā ar 2014. gada Eiropas Savienības (ES) publisko iepirkumu direktīvu ieviešanu. Finanšu ministrija ir sagatavojusi jauno normatīvo aktu sākotnējos projektus, taču ir skaidrs, ka pastāv virkne jautājumu, kuriem būs nepieciešams detalizētāks regulējums. Šajā sakarā ir lietderīgi ielūkoties atsevišķās Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Tiesas (EST) norādēs, lai apsvērtu jautājumus, par kuriem būtu nepieciešama plašāka diskusija.
Kādā no turpmākajiem žurnāla numuriem plānojam aplūkot citu ES dalībvalstu pirmo pieredzi saistībā ar šo ES direktīvu pārņemšanu. Savukārt šajā rakstā sīkāk aplūkosim Eiropas Savienības institūciju – Eiropas Komisijas un EST – sniegtās norādes, kas šo procesu var sekmēt.
Eiropas Komisijas sagatavotais “lakmusa papīrs”
Aizvadītā gada nogalē Eiropas Komisija ir publicējusi publisko iepirkumu efektivitātes rādītāju apkopojumu par 2014. gadu (Single Market Scoreboard. Public Procurement), kurā ES dalībvalstis ir savstarpēji salīdzinātas pēc rādītājiem, kuri atspoguļo to, cik lielā mērā pasūtītāji, veicot iepirkumus, iegūst augstāku ieguldījumam atbilstošu vērtību (value for money). Kā zināms, atbilstoši Publisko iepirkumu likumam viens no publiskā iepirkumu procedūru mērķiem ir nodrošināt valsts un pašvaldību līdzekļu efektīvu izmantošanu. Tāpēc minētais apkopojums ir izmantojams, lai izdarītu secinājumus, cik efektīvi valstij ir izdevies sasniegt šo izvirzīto mērķi.
Diemžēl jāatzīst, ka šī apkopojuma rezultāti Latvijai nav glaimojoši, jo tajā secināts, ka Latvijas sniegums kopumā ir bijis neapmierinošs.
Atšķirībā no līdzīgiem apkopojumiem, kas veikti iepriekšējos gados un kuros ņemts vērā un salīdzināts ES dalībvalstu sniegums trīs pozīcijās, Eiropas Komisijas apkopojumā par 2014. gadu ir vērtēti seši atsevišķi kritēriji. Proti, ir vērtēts tas, (1) cik bieži iepirkuma procedūrās līgumslēgšanas tiesības ir piešķirtas vienīgajam pretendentam, kurš tajās piedalījies, (2) kāda ir to iepirkumu proporcija, kurās līgumi ir slēgti, neizsludinot iepirkuma procedūru, (3) cik bieži iepirkuma procedūra izsludināta kopīgi vairāku pasūtītāju vajadzībām, (4) kāds ir to iepirkumu procedūru īpatsvars, kurās piedāvājuma izvēles kritērijs ir zemākā cena, (5) kādā termiņā pasūtītāji pieņem lēmumu par iepirkuma procedūras rezultātiem, kā arī (6) cik kvalitatīvi (plaši) ir pasūtītāju publicētie paziņojumi par iepirkumu procedūrām. Lai gan Eiropas Komisijas apkopojumā ir ņemti vērā tikai šie atsevišķi izraudzītie kritēriji, nevērtējot tādus aspektus kā, piemēram, iepirkuma procedūru administratīvais slogs, korupcijas riski tajās, pasūtītāja piesaistītā personāla kvalifikācija u.c., tomēr arī šie dati ir uzskatāmi par pietiekami reprezentatīviem, lai no tiem varētu izdarīt dažus secinājumus.
Proti, zemākais vērtējums Latvijai salīdzinājumā ar pārējām ES dalībvalstīm ir tādos būtiskos iepirkuma procedūru efektivitātes rādītājos kā (1) iepirkuma procedūru īpatsvars, kurās piedalījies tikai viens pretendents, (2) salīdzinoši augstā to līgumu proporcija, kas noslēgti, neizsludinot iepirkuma procedūras, kā arī (3) samērā lielais iepirkuma procedūru skaits, kurās līgumslēgšanas tiesības piešķirtas, izraugoties piedāvājumu ar zemāko cenu. Minētais ļauj secināt, ka Latvijā rīkotajās iepirkumu procedūrās nereti nepietiekami tiek nodrošināta piegādātāju brīva konkurence, netiek ievērots iepirkuma procedūru atklātums, kā arī publiskais sektors pārāk bieži izvēlas piedāvājumus atbilstoši pretendentu piedāvātajai zemākajai cenai, tādējādi šī iepirkuma rezultātā negūstot maksimālo labumu (value for money). Jāatzīst, ka par šiem jautājumiem ir daudz dzirdēts un diskutēts, jo īpaši no uzņēmēju puses, tomēr šobrīd ir pieejami konkrēti dati, kas šos novērojumus pamato.
No otras puses, pārmērīgam satraukumam arī nav pamata, jo līdzīgu neapmierinošu vērtējumu ir ieguvušas vēl vairāk nekā desmit citas ES dalībvalstis, tai skaitā Spānija, Itālija, arī – Igaunija un vairākas citas Austrumeiropas valstis. Tas nozīmē, ka ar līdzīgām problēmām sastopas vairākās ES dalībvalstīs. Vienlaikus arī jāatzīmē, ka pati Eiropas Komisija ir atzinusi, šis publisko iepirkumu efektivitātes rādītāju apkopojums ir pietiekami vienkāršots un vispārīgs, tomēr tas uzskatāmi ļauj salīdzināt situāciju ES dalībvalstīs un demonstrē “pacientu vidējo temperatūru palātā”.
To, vai valdība no šī Eiropas Komisijas apkopojuma izdarīs kādus secinājumus, rādīs laiks. Tomēr, tā kā joprojām norit darbs pie 2014. gada ES publisko iepirkumu direktīvu pārņemšanas Latvijas normatīvajos aktos, minētais pētījums ir lielisks lakmusa papīrs, kas demonstrē jomas, kurām šī procesa gaitā būtu pievēršama īpaša uzmanība. Proti, būtu jānodrošina tas, lai cena kā vienīgais piedāvājuma izvēles kritērijs turpmāk tiktu izmantota tikai izņēmuma gadījumos, kad tas ir objektīvi un pamatoti; lai iepirkumu procedūru dokumentācija, kvalifikācijas prasības u.tml. nebūtu pārāk ierobežojošas un pieļautu pēc iespējas plašāka pretendentu loka dalību iepirkuma procedūrā; kā arī – lai visiem ieinteresētajiem piegādātājiem būtu pieejami efektīvi tiesību aizsardzības instrumenti, ar kuriem panākt aizskarto tiesību aizsardzību gadījumos, kad pasūtītājs vai sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs nav izsludinājis iepirkuma procedūru, tā vietā līgumslēgšanas tiesības piešķirot, nepamatoti aizbildinoties ar kādu no likumā paredzētajiem izņēmumiem vai līgumcenu robežvērtībām. Jānovēl sekmes šo mērķu īstenošanā!
Vienlaikus jāatzīmē, ka, turpinot žurnāla “Iepirkumi” iepriekšējā numurā1 aizsākto tēmu par EST praksi saistībā ar aizliegumu pasūtītājam izvirzīt nepamatotas prasības, ierobežojot piegādātāju brīvu un vienlīdzīgu dalību iepirkumu procedūrās, 2016. gada 3. martā ir publicēti EST ģenerāladvokāta M.Vatelē secinājumi “Ambisig” lietā Nr.C-46/15, kam gadījumā, ja tiem vēlāk pievienosies arī EST, būs nozīme, ieviešot jaunās 2014. gada ES publisko iepirkumu direktīvas.
Konkrētajā lietā EST būs jāskata jautājums par pasūtītāja tiesībām izvirzīt papildu prasības pretendentiem attiecībā uz apliecinājumiem, kas iesniedzami, lai pierādītu pretendentu tehniskās un profesionālās spējas. Proti, iepirkuma procedūras nolikumā pasūtītājs ir noteicis prasību pretendentiem iesniegt klienta deklarāciju, kas izdota uz apzīmogotas uzņēmuma veidlapas, kas apliecina, ka pretendents ir ieviesis vides pārvaldības un/vai kvalitātes sistēmu atbilstoši konkrētam iepirkuma dokumentācijai pievienotas deklarācijas paraugam. Turklāt ir izvirzīta prasība, ka parakstam uz šīs deklarācijas ir jābūt apliecinātam no notāra, advokāta vai kādas citas kompetentas institūcijas puses. Kā redzams, līdzīgi kā to dažkārt praksē nācies novērot arī Latvijā, konkrētajā lietā pasūtītājs ir vēlējies nodrošināties pret to, ka pretendenta iesniegtais apliecinājums atbilst patiesībai un uz tā liktais paraksts ir īsts. Taču vienlaikus pasūtītājs nav ņēmis vērā, ka praksē var būt situācijas, kad pretendentam nav iespēju no trešās personas – sava iepriekšējā klienta, kas nav publisko tiesību subjekts, – saņemt pasūtītāja izvirzītajām specifiskajām prasībām atbilstošu apliecinājumu, jo neviens normatīvais akts nemaz neparedz klientam tādu sagatavot un sniegt.
Jautājumus, kas attiecas uz pierādījumiem, ar kuriem pretendents var apliecināt savas tehniskās un profesionālās spējas, šobrīd regulē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/18/EK 48. panta 2. punkts, kas paredz šo pierādīšanas līdzekļu izsmeļošu uzskaitījumu un cita starpā noteic, ka pretendenta tehniskās iespējas var pierādīt ar iepriekšējos trijos gados veikto galveno piegāžu vai sniegto pakalpojumu uzskaitījumu, norādot summas, realizācijas laiku un saņēmējus gan valsts, gan privātajā sektorā. Piegāžu veikšanu un pakalpojumu sniegšanu pierāda šādi: (i) ja saņēmējs ir līgumslēdzēja iestāde – ar apliecinājumiem, kurus izsniegusi vai ar parakstu apstiprinājusi attiecīgā kompetentā iestāde, bet (ii) ja saņēmējs bijis privāts pircējs – ar šī pircēja apliecinājumu vai, ja tāda nav, ar paša pretendenta sniegtu apliecinājumu (deklarāciju). Līdz ar to, direktīva neizvirza nekādus ierobežojumus attiecībā uz norādīto pierādīšanas līdzekļu saturu.
Šīs lietas sakarā svarīgākais jautājums ir, vai Direktīvas 2004/18/EK 48. panta 2. punkts pieļauj pasūtītāja tiesības attiecībā uz šādiem apliecinājumiem izvirzīt papildu ierobežojošas prasības, piemēram, par to, ka parakstam ir jābūt īpaši apliecinātam no notāra, advokāta vai kādas citas kompetentas institūcijas puses.
EST ģenerāladvokāta M.Vatelē secinājums ir viennozīmīgs – pasūtītājam nav tiesību noteikt šādas ierobežojošas papildu prasības, kas var liegt pretendenta dalību iepirkuma procedūrā, jo tam var nebūt iespēju nodrošināt šāda noteiktas formas apliecinājuma saņemšanu no trešajām personām. Proti, savos secinājumos ģenerāladvokāts norādīja, ka no EST judikatūras viennozīmīgi izriet, ka ar Direktīvas 2004/18 48. pantu ir izveidota izsmeļoši regulēta kārtība, kas ierobežo pasūtītājam pieejamos pierādījumu pārbaudīšanas līdzekļus, un tādējādi – ierobežo pasūtītāju iespējas šajā sakarā noteikt papildu prasības. Turklāt privāta pircēja apstiprināta paraksta noteikšana, ar kuru ir apliecināma saimnieciskās darbības subjekta, kas pretendē uz dalību iepirkumā, iepriekš veiktās piegādes vai sniegtie pakalpojumi pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai pierādītu attiecīgā saimnieciskās darbības subjekta tehniskās iespējas, un ir pārmērīgi formāla salīdzinājumā ar paša saimnieciskās darbības subjekta vienkāršu deklarāciju (apliecinājumu), kas arī ir viens no pierādīšanas līdzekļiem Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta kontekstā.
Minētais spriedums “Ambisig” lietā tiek ar nepacietību gaidīts jo īpaši jauno ES publisko iepirkumu direktīvu kontekstā, kurās paša piegādātāja apliecinājumiem ir piešķirta daudz plašāka nozīme. Šajā sakarā pietiek minēt kaut vai Eiropas vienoto iepirkuma procedūras dokumentu (ESPD), kas turpmāk aizstās virkni pretendentu iesniedzamo dokumentu. Līdz ar to, izstrādājamo normatīvo aktu kontekstā aktuāls būs jautājums par kārtību, kādā pasūtītājam turpmāk būs iespēja pārbaudīt un pārliecināties par pretendentu apliecinājumos sniegtās informācijas patiesumu, vienlaikus neizvirzot pretendentiem papildu ierobežojošas prasības.
1. Skatīt M. Logins “EST spriedums SIA Ostas celtnieks lietā maina esošo praksi publiskajos iepirkumos”, žurnāls “Iepirkumi”, februāris, 2016. gads.↩
Autors: Māris Logins,
zvērināts advokāts, ZAB “Eversheds Bitāns” partneris
Atbildēt