Valdība 2015. gada februārī apstiprināja Zaļā iepirkuma veicināšanas plānu. Diemžēl strauja tendence tā ieviešanai pagaidām nav novērota, kaut gan lauksaimniecības nozarē nepārtraukti parādās jaunu mājražotāju, zemnieku saimniecību vai pat uzņēmumu vārdi, kur dominē zaļais dzīvesveids un strādāšana ar dabai draudzīgām metodēm. Tas vieš cerības, ka ēdināšanas pakalpojumos vismaz problēmām būs gals. Tomēr mērķi it kā nobremzējas starpposmā – publiskajos iepirkumos. Kādēļ? Ir dzirdētas atrunas, ka esot ļoti sarežģīta dokumentācija; ka ražotāji ir gan, bet iepirkumu konkursos nestartē; ka startē, bet piegādā noteikumiem neatbilstošu produkciju un līgumi jālauž; ka ir pārsūdzības un tamlīdzīgi.
Zaļo iepirkumu veiksmīgi īsteno Gulbenes novadā, tādēļ uz sarunu dalīties pieredzē aicināju Gulbenes novada Iepirkumu nodaļas vadītāju, juristi Ligitu Gāgani. Viņa atzina – darbs paveikts liels, tomēr rezultāti nav tik labi, kādus vēlētos.
–Vai patiešām visu bremzē dokumentu sarežģītība?
L. Gāgane: – Daļēji. Turklāt cilvēks no šā zaļā iepirkuma neredz ilgtermiņa ieguvumu, jo pēc savas būtības vēlas visu tagad un uzreiz. Taču mēs Gulbenē krietni pirms Latvijas plāna apstiprināšanas – kopš 2013. gada – atbilstoši Eiropas prasībām jau Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta energoresursu taupīšanas projektos piemērojām zaļā iepirkuma prasības būvniecības laikā, siltinot ēkas, uzstādot saules baterijas, pērkot elektromobiļus un elektrovelosipēdus pašvaldības policijai, nomainot ielu apgaismojumu un tamlīdzīgi.
– Jūs nosaucāt tās zaļās lietas, kas uzlabo mūsu dzīves kopējo kvalitāti. Bet vai zaļais iepirkums vairāk nav attiecināms tieši uz pārtikas produktiem?
– Nav noteikts viens konkrēts iepirkuma priekšmets, uz kuru vairāk vai mazāk varētu attiecināt zaļo iepirkumu un piemērot tā principus. Tomēr praksē patlaban zaļā publiskā iepirkuma principus visplašāk piemēro tieši pārtikas produktu iepirkumos. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka Ministru kabinets apstiprināja noteikumus Nr. 673 “Noteikumi par vides kritēriju piemērošanu un piedāvājuma izvēles kritēriju noteikšanu pārtikas produktu piegādes un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem”. To ievērošana atvieglo pārtikas produktu iepirkuma rīkošanu tā, lai tas atbilstu zaļajam iepirkumam. Šajos noteikumos faktiski ir definēts, kā rīkoties iepirkuma veicējam, lai izpildītu likumu prasības. Taču reizē ar zaļā iepirkuma principu piemērošanu iepirkuma dokumentācijas gatavotāju un komisijas darba apjomi pieaug, jo nedrīkst strādāt pēc vieglākā principa, proti, piemērojot iepirkuma izvēles vērtēšanas kritēriju – lētākais. Ir jāpiemēro izvēles kritērijs – saimnieciski visizdevīgākais. Tas nozīmē, ka krietni jāpiedomā pie dokumentācijas gatavošanas, īpaši tehniskās specifikācijas un vērtēšanas kritēriju noteikšanas, lai tajā ietvertu informāciju, kā iepirkuma gaitā izvēlēties labāko un kvalitatīvāko piedāvājumu, un tas, komisijai vēlāk vērtējot iesniegtos piedāvājumus, ir laikietilpīgāks un sarežģītāks process. Ir ļoti daudzas un dažādas nianses, piemēram, ēdināšanas pakalpojumu iepirkumā no pretendenta ir jāiegūst apliecinājumi, ka dārzenis, ko izmantos ēdiena pagatavošanā, patiešām ir audzēts atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības vai integrētās lauksaimniecības metodēm, nevis konvencionālās, kā arī apliecinājumi tam, ka piena produkti un maize ražoti atbilstoši Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas prasībām utt. Nepietiek, ka pretendents konkursā iesniegtajā piedāvājumā to vienkārši norāda. Atbilstība ir jāpierāda ar prasību apliecinošiem dokumentiem, kas savukārt iepirkumu komisijai jāizvērtē – jānosaka atbilstība, jāiedziļinās visos aspektos un jāpārbauda, vai patiešām būs reāla sadarbība ar bioloģiskās produkcijas audzētāju jeb Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmā iesaistītu pārtikas ražotāju vai produktu piegādātāju.
– Zaļajā iepirkumā droši vien ieinteresēti ir bioloģiski sertificēto zemnieku saimniecību īpašnieki.
– Diemžēl ar šiem zemniekiem ir visgrūtāk vienoties, lai viņi piegādātu bioloģiski izaudzēto vai saražoto. Mēs jau vairākus gadus pilsētas bērnudārziem centralizēti iepērkam pārtikas produktus, tostarp vietējās izcelsmes dārzeņus, un faktiski novada zemniekus pat cenšamies mudināt un pierunāt piedalīties iepirkuma konkursos, tomēr par sekmēm priecāties nevar. Viens no iemesliem kūtrumam ir tas, ka zemniekiem nav ticības, ka viņiem būs izredzes iegūt līguma slēgšanas tiesības. Trūkst arī informācijas, tāpēc esam centušies veidot sadarbību ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Gulbenes biroju un rīkot bioloģiskās produkcijas audzētāju, ražotāju, iepirkumu speciālistu un lauku konsultantu kopīgu semināru.
– Tas patiešām Latvijā ir kā apburtais loks, jo bioloģiskie zemnieki nereti uzsver, ka no viņiem neko neņem, ka nevienam neko nevajag.
– Mēs apzinājām sava novada zemniekus un viņus uzrunājām, jo tā taču ir reizē lieliska iespēja izaudzēto pārdot. Gadījumos, kad piemēro zaļā iepirkuma principus un paredzamā iepirkuma līgumcena nesasniedz atklāta konkursa slieksni, Publisko iepirkumu likums atļauj pat nerīkot iepirkumu. Drīkst slēgt līgumus, iekļaujot Ministru kabineta noteikumu Nr. 673 obligātās prasības, bet attiecīgi pēc līgumu noslēgšanas iesniedzot Iepirkumu uzraudzības birojam pārskatu par šiem līgumiem. Bet realitāte ir tāda, ka pat tik maza apjoma produktu nodrošināšanai zemnieku pierunāt dažkārt grūti.
– Nuja, un, kur vajag lielāku daudzumu, tur atkal zemniekam pietrūkst, ko dot.
– Un vēl – ja vienam zemniekam ir neliels produktu daudzums, tad viņš nevēlas ar otru tādu pašu mazu sadarboties, lai iepirkumā startētu kā personu apvienība, nodrošinot iepirkumā prasīto apjomu. Bieži domāju – kādēļ tā? Vai mūsu latviešu cilvēki ir tādi individuālisti? Varbūt baidās uzņemties zināmu risku? Grūti spriest. Kad ar tādām problēmām jāsastopas, rodas sajūta, ka zaļais iepirkums potenciālajiem pretendentiem rada neērtības dalībai iepirkumā. Arī paši pasūtītāji – iepircēji – dažkārt pret bioloģisko produkciju izturas diezgan piesardzīgi, varētu pat teikt – noraidoši, jo viņus neapmierina dārzeņu kvalitāte. Piemēram, nopērk burkānus par diezgan augstu cenu, tomēr daļa dārzeņu nav lietojami, jo saknes ir tārpainas. Tātad te atkal jāmeklē risinājums.
– Jūs analizējāt vispārīgo situāciju vai Gulbenes piemēru?
– Gan, gan. Pagaidām Gulbenes novadā ar šādām problēmām, par laimi, bieži neesam saskārušies. Mums nav bijis gadījumu, kad vismaz vienā no visām iepirkuma daļām neuzvarētu vietējie ražotāji. Mūsu pārtikas iepirkumi ir sadalīti daļās, lai pēc iespējas plašākam pretendentu lokam ir iespēja savu preci piedāvāt. Runājot par vispārīgo situāciju, jābrīnās, kādēļ tik kūtri veidojas zemnieku, tāpat mājražotāju kooperatīvi – to taču finansiāli atbalsta Eiropas Savienība.
– Kā ir gadījumos, kad iepirkums paģēr Latvijā ražoto, bet faktiski dārzeņi auguši citā valstī un kādā Latvijas zemnieku saimniecībā vienkārši safasēti?
– Vissvarīgāk ir, vai šis pārtikas produkts, dārzenis vai auglis atbilst bioloģiskās audzēšanas standartam un vai tas atbilst pārtikas ražošanas kvalitātes shēmas prasībām. Mums ir svarīgi, ko piegādā, tādēļ tiek prasīti visi atbilstību apliecinošie dokumenti. Turklāt, iepirkumā nosakot konkrētu izcelsmes valsti, mēs ierobežotu konkurenci.
– Kas pēc tam pārbauda piegādāto?
– Iepirkuma komisijas darbs ar līguma noslēgšanu beidzas nosacīti. Izpildi kontrolē iepirkuma līgumā noteiktā atbildīgā persona, kas diezgan bieži līguma izpildes jautājumos konsultējas arī ar mūsu nodaļas speciālistiem. Ja patiešām tiek konstatēts, ka prece neatbilst tam, kas iepirkumā ir apsolīts, sazināmies ar piegādātāju, pārrunājam situāciju, brīdinām un, ja nekas neuzlabojas, lai atbilstu līguma prasībām, līgums tiek lauzts. Kā jau minēju, praksē galvenokārt kontroles funkcijas ir katras iestādes atbildīgo personu pārziņā, taču līgumos par ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu ir atrunātas arī pasūtītāja – finansētāja tiesības, proti, tam ir tiesības pārbaudīt līguma nosacījumu ievērošanu. Nav pareizi, ka šādu tiesību attiecībā uz ēdināšanas pakalpojumu iepirkumā apsolītā pārbaudīšanu nav Pārtikas un veterinārā dienesta darbiniekiem. Tas būtiski uzlabotu situāciju izglītības iestāžu ēdināšanas pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanā.
– Kā atrod tos, ar kuriem lauž līgumus?
– Katrā iestādē ir atbildīgā persona, kas kontrolē preču piegādes, pārbauda, vai viss atbilst līgumam pievienotajai tehniskajai specifikācijai. Ja neatbilst, sastāda defekta aktu un informē piegādātāju par atklāto. Pāris pirmajās reizēs ir brīdinājums, nākamajā – līguma laušana.
– Ar ko slēdzat ēdināšanas pakalpojumu līgumus? Tā ir kāda noteikta viena, jau zināma firma vai dažādas?
– Gandrīz visās pagastos esošajās izglītības iestādēs un pilsētas pirmsskolas izglītības iestādēs ēdināšanas pakalpojumus pilnībā nodrošina pašvaldība, bet skolās vietējie komersanti, kuri uzvarējuši iepirkumā. Šo nišu Gulbenes novadā iekāroja arī skandalozais Lietuvas uzņēmums “Kretingos maistos”, taču tika izslēgts no konkursa. Mūsu iepirkumu komisija secināja, ka par tik zemu cenu, kādu Lietuvas uzņēmums pērn piedāvāja, bērnus kvalitatīvi paēdināt nav iespējams, bija konstatētas arī citas neatbilstības konkursa nolikuma prasībām.
– Kā praksē izpaužas obligātā zaļā iepirkuma piemērošana jau septiņām Ministru kabineta noteikumu projektā noteiktajām grupām, tas ir, biroja papīra un biroja tehnikas, datortehnikas, pārtikas un ēdināšanas pakalpojumu, tīrīšanas līdzekļu un pakalpojumu, iekštelpu apgaismojuma, ielu apgaismojuma un satiksmes signālu iepirkumos?
– Runājot par ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem, kā jau iepriekš minēju, Ministru kabinets ir skaidri definējis prasības – tās arī piemērojam un ievērojam. Attiecībā uz eko datortehnikas, biroja papīra, saimniecības preču iegādi ir Elektronisko iepirkumu sistēma, kurā ir pieejamas e-iepirkumu katalogos “zaļās” sadaļas noteiktām preču grupām. Tur atrodami zaļajam iepirkumam atbilstoši produkti, tāpēc diezgan aktīvi izmantojam šīs sistēmas priekšrocības un iegādājamies gan otrreizējās pārstrādes biroja papīru, gan eko datortehniku. Mums domē pat ir nodaļa, kura vadās pēc šai tēmai atbilstoša moto: “Ja rīkosimies zaļi, tad dzīvosim zaļi.” Paturpinot “zaļo tēmu” Gulbenes pilsētas kontekstā, Gulbenes 1. pirmsskolas izglītības iestāde kopš 2012. gada darbojas Ekoskolu programmā un 2015. gadā par sasniegumiem ilgtspējīgas attīstības, vides izglītības un vides aizsardzības veicināšanā ieguva starptautisko Eko-skolas sertifikātu un Zaļo karogu. Tā ka Gulbenes novadā ne tikai iepirkumos varam runāt par zaļu domāšanu.
– Bet tas iznāk dārgāk.
– Nedaudz augstāka cena zaļajai produkcijai ir, taču ir jāraugās arī no cita skatupunkta, proti, pērkot, piemēram, videi draudzīgus tīrīšanas līdzekļus, to patēriņš ir mazāks, jo tie ir augstas kvalitātes un, nonākot dabā, nerada kaitējumu. Turklāt tiek panākts darba nekaitīgums arī personām, kas darbojas ar šiem līdzekļiem. Šis ir tikai viens piemērs, taču tādus varētu nosaukt daudz.
– Iepirkumos neiztiek arī bez dažādiem kurioziem. Var jau pasmaidīt, tomēr vai dažkārt jums nav jāpiestrādā gluži kā privātdetektīviem?
– Piemēram, pārtikas produktu piegādes iepirkumos prasām, lai tiek uzrādītas loģistikas centru adreses, jo iepirkumā dodam papildu punktus par videi draudzīgu piegādi, kur būtiska loma ir infrastruktūras noslodzes samazināšanai. Nepaslinkojam, pārbaudām. Tā vienā iepirkumā bija norādīta vairumtirdzniecības bāze ar atrašanās vietu netālu no Cēsīm, bet, pārbaudot reālo situāciju, atklājās, ka norādītajā adresē ir tikai plaša pļava. Dažkārt iepirkumu komisijai patiešām nākas darboties kā izmeklētājiem detektīviem, kuri pirms lēmuma pieņemšanas ievāc un pārbauda visu iespējamo informāciju par pretendentu, jo pretējā gadījumā riskējam, ka līguma nosacījumus neizpildīs kvalitatīvi vai tiks noslēgts līgums ar negodīgu izpildītāju.
– Uz cik ilgu laiku slēdzat zaļā iepirkuma līgumus?
– Tagad tikai uz gadu. Publisko iepirkumu likums pieļauj līgumus slēgt uz piecu gadu termiņu, bet tas var radīt problēmas: mainās cenas, tirgus situācija, daža firma pat bankrotē. Maksimālais termiņš, uz cik ilgu laiku slēgt līgumu ar pakalpojuma sniedzēju, varētu būt trīs gadi, tomēr, manuprāt, gads vai divi ir visoptimālākais variants.
– Gulbenes novada domes Iepirkumu nodaļai šajā mēnesī aprit gads. Kādēļ deputāti lēma par tās izveidošanu?
– Par to runāja jau krietni pirms nodaļas izveidošanas, un pamatojums 2015. gada aprīlī bija tas, ka tādā veidā pašvaldība spēs racionālāk kontrolēt novada iestāžu budžeta izpildi, nodrošinās iepirkuma dokumentu kvalitatīvāku un vienotāku izstrādi, kā arī ietaupīs līdzekļus, jo Iepirkumu nodaļas kompetencē ir visa novada iepirkumu organizēšana, proti, nodaļu izveidoja iepirkumu centralizētai veikšanai. Apvienojot vairāku iestāžu vai pagasta pārvalžu iepirkumus vienādu preču vai pakalpoju iegādēs, iepirkuma rezultāts ir pasūtītājam izdevīgāks. Piemēram, centralizētā iepirkumā lielākoties par ievērojami zemāku cenu var tikt pie nepieciešamā iepirkuma priekšmeta. Strādājot centralizēti, iepirkumi un iepirkuma procedūras tiek padarītas arī caurskatāmākas un nav iespēju dažādām manipulācijām. Līdz ar to 2015. gada 31. decembrī beidzās ierastā prakse, ka iepirkumus, kas bija ieplānoti novada budžetā, veica katrā iestādē un katrā pagasta pārvaldē paši un tikai iepirkuma procedūras bija novada domes pastāvīgās iepirkumu komisijas kompetencē.
– Tātad pagastiem, kuri organizēja iepirkumus dažādiem ikdienas darbiem, nastiņa noņemta un uzlikta jums?
– Neuzskatu to par nastu. Tieši šā iemesla dēļ arī izveidota Iepirkumu nodaļa. Tā veic visa novada iepirkumus. Mēs izvērtējām, cik liels varētu būt darbu apjoms ar centralizētas iepirkumu sistēmas izveidi novadā, pēc kā nodaļā darbā pieņēma arī trešo darbinieku. Trijatā veiksmīgi tiekam ar visu galā. Vienīgais, ka pēc centralizācijas iepirkumu skaitam ir tendence pieaugt – daudz vairāk, nekā sākotnēji bija plānots. Tāpat no šā gada Iepirkumu nodaļa ir izveidojusi vienotu iepirkumu plānu visam novadam – esam prognozējuši, kā un kad veikt iestāžu iepirkumus. Šogad plānota vairāku Eiropas fondu programmu atbalsta projektu īstenošana, līdz ar to būs vairāk iepirkumu. Šis gads saistībā ar jauno Publisko iepirkumu likumu paies mācību zīmē: jāmācās mums pašiem – Iepirkumu nodaļas darbiniekiem, jāskaidro izmaiņas būs arī kolēģiem.
Lielākais iepirkumu īpatsvars ir projektēšanas pakalpojumiem, attiecīgi arī būvniecībai un īpaši, ja pieejami Eiropas Savienības finanšu rīki. Šie projekti jau naudas izteiksmē mērāmi simtos tūkstošu eiro. Patlaban ir beidzies pusmiljona eiro vērtais konkurss par Gulbenes pilsētas stadiona skrejceļu atjaunošanu, kur iepirkuma līguma izpildes finansēšanai ir paredzēts ES fondu atbalsts. Līdzko programmu atvērs, nebūs liekas kavēšanās, jo iepirkums jau ir noslēdzies, ir zināmi rezultāti.
– Jums ir vēl kāds jaunums – iepirkumu komisijas darbā vairs nepiedalās deputāti.
– Bija diezgan liela viļņošanās, kad domes sēdē nolēma izslēgt deputātus no iepirkumu komisijas. Taču arī tas ir racionāli: darbs ar iepirkumiem nozīmē ļoti skrupulozu un detalizētu iedziļināšanos visos dokumentos, un tam ir vajadzīgs laiks. Deputātiem, kam jāpilda gan politiskie pienākumi, gan jādarbojas katram savā ar politiskajiem pienākumiem nesaistītā sfērā, ir grūti vienlaikus atvēlēt laiku vēl arī šim darbam. Patlaban iepirkumu komisijā līdzdarbojas domes un pagastu pārvalžu darbinieki, nepieciešamības gadījumā pieaicinot konkrētam iepirkumam atbilstošas nozares speciālistus – ekspertus.
TEKSTS UN FOTO:
ILZE GALKINA
Atbildēt