Līdz ar Vecgada vakara koncertu izskanēja gandrīz divus mēnešus garais koncertzāles “Lielais Dzintars” atklāšanas sarīkojumu maratons, sākusies vairāk nekā 40 miljonus eiro dārgās ēkas ikdienas dzīve. Taču, lai līdz tai nonāktu, bija jāpārvar ne viens vien šķērslis, no kuriem ar daudziem nācās sastapties pirmoreiz. Arī koncertzāles iepirkumu organizētājiem.
Patlaban visas svarīgākās iepirkumu procedūras ir beigušās (kā redzams IUB mājaslapā, to ir bijis vairāk nekā 60), bet ar “sīkumiem” turpinās nodarboties SIA “Lielais Dzintars”, kas ēku apsaimnieko.
Liepājas domes Publisko iepirkumu daļas vadītāja EVA CIEKURZE “Lielā Dzintara” iepirkumiem klāt bijusi kopš pirmās dienas. Viņa atzīst, ka pēdējie trīs mēneši pirms koncertzāles atklāšanas bijis visgrūtākais posms viņas profesionālajā dzīvē.
Kā jau lielam objektam pienākas
Pirms Evas Ciekurzes “ēras” palicis tikai koncertzāles projekta starptautiskais skiču konkurss, kurš risinājās pirms vairāk nekā desmit gadiem, tālajā 2003. gadā. Divus gadus vēlāk – 2005. gadā, kad projekta autors Folkers Gīnke pēc pašvaldības lūguma bija samazinājis projektētās būves apmērus un koncertzāles būvlaukums ticis atbrīvots no kādreizējā kinoteātra “Liepāja”, pilsētnieki vēl ticēja, ka spoži mirdzošā saules akmens vārdā nosauktā būve Liepājas panorāmā parādīsies jau 2008. gadā. Taču 2008. gadā tika izsludināts, turklāt neveiksmīgi, vien pirmais ar koncertzāles būvniecību saistītais konkurss – tā sauktajam “0” ciklam, kas bija izdalīts atsevišķi.
“Konkursā pieteicās 11 firmas, tomēr ar projekta finansējumu saistītu iemeslu dēļ tas tika izbeigts bez rezultāta,” atceras Eva Ciekurze.
Slēgtu konkursu par koncertzāles būvdarbu veikšanu pašvaldība izsludināja 2012. gada pavasarī, 2014. gada janvārī bija beigusies “Lielā Dzintara” nulles cikla (apakšzemes stāvu) izbūve. Taču līdz tam vēl bija konkurss par tehniskā projekta vadību un ekspertīzi.
Vienlaikus ar būvdarbu konkursa izsludināšanu izveidoja speciālu iepirkumu komisiju, kurā līdzās pašvaldības speciālistiem bija iekļauts Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) valdes loceklis un mūzikas vidusskolas direktore – lai nākamie lietotāji varētu paust savu viedokli un būt klāt lēmumu pieņemšanā.
“Es neteiktu, ka bija pārāk grūti vai būtu nācies saskarties ar pārāk lieliem izaicinājumiem. Nē, tas noritēja lēnu garu, savu gaitu, kā jau lielam objektam pienākas.”
Lai pienācīgi sagatavotu dokumentāciju, laiks bija vajadzīgs gan pasūtītājam, gan potenciālajiem izpildītājiem.
“Būvniecības konkurss rezultējās ar trīs derīgiem, gana precīziem piedāvājumiem. Saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma noteikšanai izšķiroši bija trīs kritēriji: paralēli cenai vērtējām arī būvniecības termiņu un garantijas laiku. Lai nenonāktu tādās neiespējamās situācijās, kad uzņēmējs var pasolīt simts gadu garantiju, bijām noteikuši “rāmi” – vismaz pieci gadi, bet ne vairāk par desmit. Tāpat izpildes termiņš bija noteikts no 24 (tehnoloģiski īsākais iespējamais termiņš) līdz 30 mēnešiem. Pateicoties šim kritērijam, arī izdevās salāgot būvniecībai nepieciešamo laiku ar Eiropas naudas devēju izvirzītajiem nosacījumiem, cik ilgā laikā finansējums jāapgūst.”
Atbilstoši visiem trim kritērijiem būvdarbu veikšanai komisija izraudzījās SIA “Merks”, un, kā koncertzāles svinīgajā atklāšanā 2015. gada 6. novembrī atzina Liepājas mērs Uldis Sesks, ar būvnieka izvēli Liepāja nebija kļūdījusies.
“Būvniecības procesam paralēli iet būvuzraudzība un autoruzraudzība. Pēdējo pēc likuma pienākas veikt projekta autoram. Tāpat likums šajā gadījumā paredz sarunu procedūru, kas saskaņota ar Iepirkumu uzraudzības biroju.”
Eva Ciekurze atzīst, ka tas bijis “pietiekami sarežģīti”, jo vienoties par visiem līguma nosacījumiem ar Gīnkes kungu nav bijis viegli. Šī uzdevuma veikšanai komisija bija pilnvarojusi Liepājas domes izpilddirektora vietnieku Didzi Jēriņu.
Runājot par būvuzraudzību, Iepirkumu daļas vadītāja neslēpj, ka gājis pat ļoti grūti. Viņa to skaidro ar likuma nepilnībām: iepirkuma procedūra būvuzraudzības tirgum nav piemērota.
“Ja mēs vadāmies pēc zemākās cenas, tad ko mēs no būvuzrauga varam sagaidīt? Te ir tas absurds, kas, iespējams un cerams, tiks novērsts ar jaunā likuma spēkā stāšanos šā gada vidū, kad, vienkārši sakot, būs tiesības maksāt vairāk tam, kuram ir lielāka un atbilstošāka pieredze. Šobrīd likums birojam to īsti neļauj darīt.”
Diskutējot ar potenciālajiem būvuzraugiem un saprotot, ka pārsūdzību dēļ nevarēs laikus sākt būvniecību, pašvaldība pieņēma lēmumu nodrošināt būvuzraudzību, slēdzot darba līgumus, jo šajā gadījumā nav jāveic iepirkuma procedūra. Sākumā bija tikai ēkas būvuzraugs, vēlāk, kad sākās objekta elektrifikācija, ūdens un kanalizācijas sistēmas izbūve utt., tika piesaistīti attiecīgo nozaru uzraugi, atceras Ciekurze.
Noslēdzot līgumus ar būvniekiem, būvuzraugiem un autoruzraugiem, iepirkumu organizētāju darbs uz laiku beidzās. Pauzīte ilga apmēram pusotru gadu, lēš Ciekurze.
No būvdarbiem līdz steinvejam
“Kamēr būvēja, nekas vēl nebija tik ļoti aktuāls. Lielās zāles krēsli jau bija iekšā būvprojektā, tos atsevišķi nevajadzēja iepirkt. Atsevišķs iepirkums tika izsludināts koristu soliem un kamerzāles krēsliem, kas arī bija paredzēti projektā, taču atšķirībā no lielās zāles mēbelēm nav ēkas sastāvdaļa.”
Krēsli un soli no būvprojekta tika izņemti, lai izsludinātu atsevišķu iepirkumu, saglabājot projektā paredzēto finansējumu.
“Šis iepirkums nebija no vieglajiem un prasīja daudz darba tāpēc, ka projektā bija izvirzītas konkrētas akustikas prasības, kas bija jāievēro. To uzreiz neizdevās sasniegt, vajadzēja vairākkārt testēt laboratorijā mēbeļu paraugus, līdz tie atbilda izvirzītajām prasībām.”
Viss beidzās veiksmīgi, un ražotājs pat nebija tālu jāmeklē – ar krēslu pasūtījumu labi tika galā pašmāju uzņēmums SIA “Kate”, arī koristu soli gatavoti Latvijā.
Salīdzinot ar būvdarbu izmaksām, sekojošie daudzie iepirkumi, kas saistīti ar “Lielā Dzintara” interjeru un tehnisko aprīkojumu, varētu šķist nelieli – pašvaldība tiem bija atvēlējusi 1,4 miljonu eiro kredītlīdzekļus. Taču, ņemot vērā īso laiku, kurā tie bija jāīsteno, uzdevums bija varbūt pat sarežģītāks, spriež iepirkumu rīkotāja.
“Iespējams, tie bija visgrūtākie trīs mēneši manos pēdējos desmit gados,” tagad jau ar smaidu saka Eva Ciekurze, atzīstot: lai laikā apgūtu piešķirtos kredītlīdzekļus, vajadzēja ļoti koncentrēties darbam. Viņa rāda sīki sagrafētu A3 formāta lapu, kurā ar trīs dažādām krāsām aizpildīti neskaitāmi lodziņi, tajos redzams, kādā stadijā katrs no iepirkumiem ir konkrētajā brīdī, kāda ir situācija ar finansējumu u. tml.
“Daļa (200 000 eiro) no piešķirtajiem 1,4 milj. eiro bija paredzēta auto stāvlaukuma izbūvei koncertzāles vajadzībām, daļa – tehniskajam aprīkojumam un interjera iekārtošanai, bez kā koncertzāli gan varētu nodot ekspluatācijā, taču tajā nevarētu rīkot koncertus un aicināt viesus.”
Iesākumā koncertzāles apsaimniekotāji secinājuši, ka ir jāpiesaista kāds kvalificēts nozares pārstāvis, kas “iedod vadlīnijas šim procesam”. Kaut vai, ņemot vērā, ka ēka ir caurspīdīga un interjers daļēji saskatāms arī no ārpuses. Līgumu noslēdza ar Mārtiņu Pīlēnu.
Šis bija pareizs lēmums, uzskata Ciekurze, jo sliktu gaumi Pīlēnam pārmest nevar (tiesa, iespējams, ne tik kvalitatīvs visos gadījumos izrādījies izpildījums – LSO mūziķiem ar jaunajām mēbelēm gadījušās šādas tādas ķibeles. – Autora piez.).
Kad vadlīnijas bija izveidotas, pie darba atkal ķērās iepirkumu organizētāji. Rezultātā “Lielais Dzintars” ieguvis gan vienota stila mēbeles, jo pašvaldības pasūtījumam savējos klāt licis arī orķestris un mūzikas skola, gan puķupodus, statīvus, navigācijas zīmes, bez kurām būtu grūti orientēties visādā ziņā sarežģītajā ēkā.
“Man tā bija jauna pieredze – gatavot iepirkumus, balstoties nevis uz ļoti precīzu tehnisko specifikāciju, bet arhitekta vīziju, ļaujot tirgus dalībniekiem, nozaru speciālistiem nākt ar savu piedāvājumu,” stāsta E. Ciekurze.
Šāda pieeja, iespējams, ir sarežģītāka ar to, ka ieinteresētajiem pretendentiem – mēbeļu, aizkaru, to pašu navigācijas zīmju izgatavotājiem un citiem – bija jāizrāda objekts, jāizstāsta konkrētā vajadzība. Iepirkumi šajā periodā bijuši ļoti dažādi – no garderobes numuriņiem un transportēšanas ratiem līdz “Steinway” flīģeļiem, kas īsā laikā licis apgūt daudz jaunas informācijas.
“Redzesloku paplašināju,” smejas Iepirkumu daļas vadītāja. “Kaut vai abu flīģeļu iegāde. Tā kā pretendējām uz to, ka Liepājas koncertzāle ir labākā šaipus Urāliem, mums arī bija vajadzīgi labākie instrumenti.”
Nacionālā bibliotēka, Cēsu koncertzāle – visi, kas “Steinway” instrumentus bija pirkuši agrāk, bija tos iegādājušies tieši rūpnīcā.
“Tieši no 2015. gada ražotājs bija izdomājis, ka vairs ar pārdošanu pats negrib nodarboties, un izveidojis dīleru tīklu. Taču tas iepirkumos jau ir diezgan strīdīgs jautājums. Nebija vienkārši, taču IUB mums beigās tomēr atļāva slēgt līgumu.”
“Lielais Dzintars” ir ļoti specifiska ēka – caurspīdīgas un slīpas fasādes, slīpas starpsienas. Tāpēc daudzos gadījumos nepietika ar gataviem, tirgū esošiem krēslu un galdu modeļiem, bet bija nepieciešams pasūtīt iebūvējamas individuāla dizaina mēbeles.
“Piemēram, tāfeles mūzikas skolas telpās ir no griestiem līdz grīdai – lai bērniem būtu viena konkrēta, taisna plakne, kur piesiet aci,” stāsta E. Ciekurze. Arī šajā gadījumā iepirkumu komisija rīkojusi konkursu.
“Bija trīs pretendenti, bet visiem bija neprecizitātes tehniskajā specifikācijā. Tas ļāva pāriet pie sarunu procedūras.”
Pie Publisko iepirkumu likuma ēnas pusēm Ciekurze pieskaita prasību pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem pārbaudīt pretendentu nodarbināto vidējo algu. Tas pamatīgi aizkavējis gaismošanas tehnikas piegādi koncertzālei.
“Neraugoties uz to, kāds ir iesniegto piedāvājumu skaits, komisijai katrā gadījumā pēc īpaša VID parauga ir jāpārbauda un ar valstī vidējo jāsalīdzina nodarbināto atalgojums. Ja ir neatbilstība, pretendentam jāprasa skaidrojums un VID – atzinums. Iespējams, ka Valsts ieņēmumu dienestam tas sniedz kādu praktisku labumu, bet mums, izpildot šo prasību, konkursā ar vienu derīgu piedāvājumu 45 dienas bija jāgaida VID atzinums, kurš faktiski bija jāsaņem 15 dienu laikā. Es nevaru noslēgt līgumu, uzņēmējs nevar pasūtīt tehniku, un par veselu mēnesi aizkavējas piegāde.”
No otras puses – nav trūcis arī daudz patīkamu un priecīgu brīžu. Kaut vai tepat, Latvijā, atrodot uzņēmumu, kas kvalitatīvi un ar lielu aizrautību izpilda pasūtījumu. Kā Lielās zāles skatuves kulišu izgatavotājs SIA “Diogens audio” no Balviem, tāpat SIA “Lites deko”, kas izgatavoja nestandarta aizkarus ģērbtuvēm un citām telpām – katrai atšķirīgas formas un izmēru.
“Cepuri nost! Ļoti atsaucīgi, profesionāli, strādāja pēc labākajiem savas nozares standartiem.”
Speciāli izveidotā “Lielā Dzintara” iepirkumu komisija savu darbu ir beigusi. Taču Publisko iepirkumu daļas vadītājas padoms ēkas apsaimniekotājiem un nomniekiem droši vien vēl būs vajadzīgs, un viņa to noteikti neliegs, jo, kā atzīst Eva Ciekurze, šai kultūras celtnei viņas sirds bijusi klāt vairāk nekā komunālajiem objektiem, kas ir viņas ikdienas darbs.
“Visu savu pieredzi liku lietā, lai sasniegtu labāko rezultātu gan pašvaldībai, gan pilsētai kopumā, cilvēkiem, kas šo ēku lietos.”
Eva Ciekurze ir pārliecināta, ka pat tāds it kā birokrātisks process kā iepirkumi ir ļoti svarīgs jebkura projekta īstenošanā, jo “pasūtītājs izvēlas to, ar kuru kopā realizēs savu ieceri”.
“Savā ziņā to var salīdzināt ar laulībām – izpildītājs var būt pēc rakstura ērcīgs, var būt slinks, bet viņš var būt arī savas jomas patriots, kurš grib izdarīt vislabāko un lepoties ar to,” secina E. Ciekurze.
Eva Ciekurze
- 2003. gadā paralēli studijām sāk strādāt Iepirkumu uzraudzības birojā.
- 2006. gada novembrī, izmantojot iespēju atgriezties pilsētā, kurā gājusi skolā, sāk strādāt Liepājas domes Juridiskajā daļā par iepirkumu speciālisti.
- Vēlāk, kad tiek izveidota atsevišķa Publisko iepirkumu daļa, kļūst par tās vadītāju.
Koncertzāle “Lielais Dzintars”
- 2015. gada novembrī atklātā jaunā Liepājas koncertzāle “Lielais Dzintars” ir viens no gada ievērojamākajiem būvobjektiem valstī. Vai to varēs saukt arī par “Gada labāko būvi Latvijā 2015”, būs zināms 17. martā.
- Ēku projektējis austriešu arhitekts Folkers Gīnke.
- Tajā ir daudzfunkcionāla lielā zāle ar 1138 skatītāju vietām, kamerzāle ar 200 sēdvietām un eksperimentālā skatuve ar 150 vietām.
- Ēkā ir Liepājas Simfoniskā orķestra rezidence, telpas Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolai un dažādiem sabiedriskajiem pasākumiem.
- Koncertzāles būvniecība izmaksājusi aptuveni 38,5 miljonus eiro.
- Projekts finansēts no vairākiem avotiem: no Eiropas Reģionālās attīstības fonda, kā arī valsts un Liepājas pilsētas budžeta.
- Koncertzāli apsaimnieko SIA “Lielais Dzintars”.
Teksts un foto: SARMĪTE PUJĒNA
FOTO: Indriķis Stūrmanis, Valters Pelns, AIGARS PRŪSIS , Liepājas dome
Atbildēt