Tiklīdz saskaramies praksē vai pat tikai padzirdam vārdus “Smiltenes piens”, katram lietas būtība kļūst skaidra nekavējoties – tur galarezultāts ir kaut kas garšīgs. Taču ikdienā droši vien nemaz neaizdomājamies, kādā veidā un kur rodas biezpiens, siers, krējums. Un tiešām, veikala plauktā ņemot pārsimt gramu paciņu, vajadzētu diezgan lielu iztēli, lai apjaustu, kas ir siera vanna, siera prese vai, piemēram, krējuma homogenizators, sūkalu separators. Droši vien pircējam nemaz arī nevajag to virtuves pusi tik sīki zināt, jo viņam galvenais ir produkta izcila kvalitāte un garša. Taču, lai šo latiņu noturētu augstumos, atbildība un ļoti nopietns darbs jādara tikai un vienīgi uzņēmumā. Savukārt darbam nepieciešamas iekārtas, telpas, finansējums un – valstiski noteikti publiskie iepirkumi. Kā ar tiem strādā uzņēmumā, kādas ir problēmas, kā izvēlas visatbilstošākās specifiskās iekārtas, saruna ar AS “Smiltenes piens” valdes priekšsēdētāju ILZI BOGDANOVU (attēlā).
– Ir tikko sācies jauns gads, un jūs jau zināt, kas būs šogad nepieciešams ražošanas attīstībai vai uzlabošanai.
I. Bogdanova: – Mūsu līdzšinējā praksē ir bijuši tikai tā saucamie lielie, ar Eiropas Savienības ELFLA fondu finansējumu atbalstītie iepirkumi, ko izsludinām ar Iepirkumu uzraudzības biroja starpniecību konkursa veidā. Šogad pirmo reizi trīs iepirkumus veiksim bez konkursa, jo tie ir projekti ar finansējumu līdz 70 tūkstošiem eiro. Uzņēmumam ir vajadzīga pildīšanas iekārta biezpiena tortēm, ražošanas noliktavas datorprogramma un svari – ar šo programmu sasaistītas tehnoloģijas. Tā kā vēlamies vislabāko par vislabāko cenu, pirms iepirkumu izsludināšanas un potenciālo piegādātāju noteikšanas veicam gan cenu, gan kvalitātes izpēti. Tādējādi galarezultātā varēsim izvēlēties partnerus ar lielāko pieredzi un labāko iekārtu piedāvājumu. Mums nav būtiski mantu nopirkt vienīgi pirkšanas dēļ. Mums ir svarīgi, lai nopirktā konkrētā lieta kalpo pietiekami ilgi, kvalitatīvi veic nepieciešamās darbības un lai varam tai saņemt pilnu servisu un apkalpošanu.
– Kā praktiski nonāk līdz patiešām kvalitatīvam pirkumam?
– Dažādi. Daudz ko, ja runājam par piensaimniecībā augstvērtīgu iekārtu tirgu, jau zinām paši no savas pieredzes. Tad vēl braucam uz līdzīgiem uzņēmumiem pārliecināties, kā tur viss kalpo. Ja vien iespējams, cenšamies izvēlēties piegādātājus, ar kuriem sadarbojamies ilgāku laiku un par kuru preču kvalitāti nešaubāmies. Ļoti piesardzīga pēdējā laikā, jo gadījušās problēmas, kļūst mūsu attieksme, kad iepirkumos pieteikusies firma ir neliela vai jauna, reizēm teju uz konkursa brīdi nodibināta. Bijis pat tā, ka mums piedāvā iekārtas, pameklējam informāciju internetā, jā, fotogrāfiju daudz un skaistas, uzaicinām tos uzņēmējus uz “Smiltenes pienu” aprunāties, atbrauc jauni, enerģiski cilvēki, izstāstīt prot daudz, bet… iekārtu ražotne atrodas kaut kādā nelielā, pielāgotā telpā, kā mēdz teikt tautā – garāžā. Kad izstāstījām un parādījām, ko mums vajag, viņi atzina, ka vēl neko tādu nevarot nodrošināt. Sarunājām tikties pēc pāris gadiem.
– Tie laikam ir tie kuriozi ar neesošu dzīvokļu adresēm, bet tajā pašā laikā uzņēmumam, kam pirkums nepieciešams, tiek radīts papildu darba un laika patēriņš?
– Jā, un sliktākais, ka tie mazie konkursos startē ļoti aktīvi un nereti viņiem ir viszemākās cenas piedāvājums. Mums arī reiz nepaveicās ar laboratorijas aprīkojumu. Iepirkumā vinnēja firma, kas Latvijā strādā jau vairākus gadus, izplata šādas iekārtas, bet, kad tās vajadzēja piegādāt, sākās sarežģījumi. Tātad šī ir viena no iepirkumu dalībnieka mācībām – jāizvēlas, ja vien iespējams, jau pārbaudīts un zināms sadarbības partneris. Pieļauju, ka tie jaunie arī ar laiku iestrādājas, jo pieredze taču nevar rasties no nekā, tomēr jebkurā gadījumā labāk ir neriskēt. Un kuriozi jau gadās. Mums gandrīz visos iepirkumos uzcītīgi ir piedalījusies firma, kuras juridiskā adrese ir dzīvoklis Rīgā, un no šā dzīvokļa pa e-pastu tiek atsūtīts piedāvājums izsludinātajam iepirkumam. Pats galvenais, ka formāli viss atbilst noteikumiem, taču, tā kā ir jāizvērtē visi pretendenti, tad arī par šo veicam aprakstošo daļu, kas prasa laiku un faktiski pilnīgi nevajadzīgu darbu.
– Vai var no tādām situācijām izvairīties? Ieraugāt datorā šādu iesniegumu un, zinot vēsturi, šo pretendentu konkursā neiekļaujat.
– Pēc likuma ir jāizskata jebkurš piedāvājums, pat zinot, ka rezultāta nebūs. Pretējā gadījumā var sekot pārsūdzēšana. Vispār dažādu nianšu, kas prasa papildu darbu, ir ļoti daudz, līdz ar uzvarētāju tiek parakstīts līgums. Piemēram, celtniecība. Nesen konkursā, kad mēs izsludinājām glabātavas būvniecību, pieteicās septiņas firmas. Tā kā mēs visi uzņēmumā protam ražot tikai pārtiku, tad orientēties celtniecības nozarē un izvērtēt piedāvājumu bija visai sarežģīti. Tādēļ aicinājām palīdzēt profesionāļus, kas atklāja, ka divām būvfirmām vispār nav tiesību šādus darbus veikt. Mēs kā pasūtītājs definējam tikai konkrētajā ēkā vajadzīgo: kādas pēc lieluma telpas, kādai jābūt to funkcionalitātei, sanitārās prasības, lai varētu veikt piena pārstrādi un piena produktu ražošanu. Pārējā darba – pamati, hidroizolācija, sienas, principā tīrās celtniecības – nodrošināšanai slēdzam pakalpojuma līgumu ar celtniecības nozares speciālistu, kurš tad arī uzrauga projekta gaitu līdz pat ēkas nodošanai ekspluatācijā. Un arī bez problēmām neiztiek. Projekts kā tāds ir tikai viena lieta. Mums daudzviet ir jāsavieno jaunais ar esošajām ēkām un, sākot kaut ko izjaukt, izrādās, ka uz papīra uzzīmētais nav izpildāms. Tad ir jāveic izmaiņas, kas jādara kopā ar būvuzraugu. Protams, katra tāda novirze projektu sadārdzina, kaut gan mēs diezgan strikti esam centušies un arī noturējušies pie sākotnējās līgumcenas. Tāpat jau pašā sākumā, kad vēl notiek konkursa pretendentu izvērtēšana, kopā ar uzņēmuma iepirkuma speciālistiem strādā arī mūsu pieaicinātie konsultanti. Tas tādēļ, lai izvairītos no problēmām vēlāk jau celtniecības gaitā. Mēs, pērkot jebkuru mantu, plānojot, cik naudas atvēlēsim projektam, vienmēr par minimālo summu gribam maksimālu rezultātu. Un ir jau tāpat arī no uzņēmuma līdzekļiem jāiegulda, jo gadās negaidīti apstākļi un izmaksas, ko pat ar visrūpīgāko plānošanu nevar prognozēt, kaut gan ideālā gadījumā būtu viss jāparedz. Piemēram, nupat uzlabojām ūdenssaimniecību, rakām jaunu artēzisko aku, pārvilkām gandrīz pirms 50 gadiem liktās ūdens caurules un atklājās tādas lietas, par kādām pat nojausmas nebija. Līdz ar to papildu darbs, papildu izdevumi. Tāpat paši no savas pieredzes iemācījāmies, ka nevar visu likt vienā lielā iepirkumu komplektā – jādala pa pozīcijām un jāveido atsevišķi iepirkumi. Tādēļ visu specifikāciju ļoti skrupulozā sastādīšanā un katrs par savu tēmu piedalās gan tehniskais direktors, gan ražošanas vadītāji, gan meistari, lai kopējā iepirkumā patiešām nevienu vajadzību neaizmirstu ierakstīt.
– Atgriezīsimies, lūdzu, vēl pie ūdenssaimniecības projekta. Izpildei pieteicās četri pretendenti. Kas noteica jūsu izvēli?
– Konkrētā uzņēmuma speciālisti jau iepriekš “Smiltenes pienā” bija veikuši dažādus ar ūdenssaimniecību saistītus uzlabojumus Smiltenē un Blomes ražotnē, un zinājām, ka uz viņiem var paļauties, ka tur ir labas iekārtas, zinošs personāls. Tādēļ, lai vēlreiz izvēlētos tieši viņus, ilgi un rūpīgi izvērtējām visus pretendentus, prasot papildu skaidrojumus, iekārtu kvalitātes aprakstu, lai var salīdzināt konkurentu piedāvājumus, un tikai pēc šāda ļoti nopietna darba atļāvāmies paziņot iepirkuma konkursa uzvarētāju.
– Vai kādreiz šie iepirkuma noteikumi nav kā traucēklis, jo jums taču jau ir arī gadiem atzīti sadarbības partneri, bet pēkšņi konkursā viņi atsijājas.
– Ir iespējami izņēmumi. Piemēram, sūkalu separatora iepirkumā tika iesniegts lētākais piedāvājums, un tas nebija tas, ko gribējām. Mums bija nepieciešams “Westfalia”, jo divi tādi separatori jau uzņēmumā tiek lietoti. Tad situācija bija tāda, ka Lauku atbalsta dienests mums sedza šo lētāko variantu, bet mēs nopirkām dārgāko iekārtu un starpību samaksājām no uzņēmuma līdzekļiem. Tādējādi esam nodrošinājuši, ka visiem trīs separatoriem ir viens serviss, vienādas rezerves daļas, kas galarezultātā samazina uzturēšanas izmaksas. Līdzīgs gadījums bija arī ar specializētā transporta iegādi.
– Vai tādos gadījumos nav sūdzību risks?
– Ir. Ir bijušas sūdzības, un tās ir ļoti nepatīkamas situācijas.
– Kā rīkojaties gadījumos, ja jums konkursa uzvarētājs piegādā nekvalitatīvu mantu?
– Izvirzām pretenzijas. Mēs reiz specifikācijā ierakstījām, ka siera nogatavināšanas plauktu izveidošanai vajag sausus koka dēļus, taču nenorādījām ciparu, kādam jābūt mitruma procentam. Firma dēļus piegādāja, tie plauktos pēc nedēļas sāka mesties, pelēja, tādēļ, lai neradītu vēl lielākas problēmas un kvalitāti nezaudētu siers, visus dēļus izvācām ārā un sākās pārrunas ar piegādātāju. Viņi pastāvēja uz savu taisnību, mēs uz savu, pieaicinājām neatkarīgus ekspertus un pierādījām, ka dēlis ir bijis slapjš, nevis sauss, un nonācām pie mums labvēlīga rezultāta. Starp citu, ir vēl viena nianse – Krievijas siera nogatavināšanas plauktiem derīgi ir lapu koka, bet Latvijas siera – tikai skuju koka dēļi, jo tajos esošajiem sveķiem ir baktericīda iedarbība.
– Kurš uzņēmumā izlemj, ko būvēs, kādas iekārtas pirks, ko rekonstruēs?
– Ražošanas uzņēmumam ir raksturīgi, ka iekārtas nolietojas aptuveni desmit gados. Tāpēc tiek lemts par iepirkumu ar mērķi, lai jaunās iekārtas strādātu efektīvāk, jaudīgāk un ekonomiskāk. Pēc tam sastādām sarakstu un dodamies pie uzņēmuma akcionāriem, lai budžeta ietvaros noteiktu prioritārās vajadzības. Ja iepirkumu var veikt par attiecīga projekta līdzekļiem, to noteikti izmantojam. Ja ne – pērkam par uzņēmuma līdzekļiem. Spontāni nenotiek nekas, plānošana ir ļoti nopietna, jo biznesā katrs izdotais eiro ir jāatgūst atpakaļ un, vēlams, ar peļņu. Piemēram, patlaban vajadzīgo pildīšanas iekārtu tortēm mēs meklējam jau pusgadu, analizējam ražotāju, piegādātāju piedāvājumus, veicam aprēķinus, cik iegūsim, cik varēsim vairāk saražot, cik mazāk cilvēkstundu tērēsim.
– Ir jau gan jums arī vienas spontānās idejas izpildījums – Mocarellas siera ražošana. Šo itāliešu gardumu Latvijā vēl neviens nebija uzdrošinājies radīt.
– Cik tad var ēst citās valstīs ražoto! Izdomājām, ka jātaisa pašiem, un te arī tāds nākotnes redzējums – eksporta tirgū svaigo sieru patēriņš Eiropā jo gads, jo palielinās. Un tā nu “Smiltenes piens” ražo mocarellu un plāno citu valstu siera cienītājiem piedāvāt ne vien klasiskos, bet arī “pasta filata” grupas sierus.
– Uzdrošināties ir viens. Pavisam kas cits izsludināt iepirkumu ražošanas līnijas iegādei un uzstādīšanai un konkursā par uzvarētāju atzīt firmu no Itālijas, no Modenas pilsētas. Starp citu, pieteicās pat vairākas šīs valsts un arī Polijas firmas. Kā šādos gadījumos nepievilties?
– Vispirms pārbaudām visus likumā iesniegtos dokumentus. Šajā konkrētajā iepirkumā uzvarējušo Itālijas firmu pārstāvēja latvieši, ar kuriem mūsu uzņēmumam jau ir ilga un laba sadarbība. Izstāstījām viņiem savas vēlmes, vajadzības, lūdzām atsauksmes par iekārtām, noskaidrojām, kur tādas jau uzstādītas, sazinājāmies ar uzņēmumiem, kas izmanto, un, visu kopā liekot, izvēlējāmies iepirkuma konkursa uzvarētāju. Noteicošas izvēlei bija dažas nianses, kādu nebija citiem pretendentiem, tāpat mums patika, ka ar Modenas firmas iekārtām ražo svaigos sierus Itālijā, daudzās Eiropas valstīs, Krievijā. Janvārī pie mums atbrauca arī šā uzņēmuma iekārtu tehnologs, lai iemācītu mūs ražot nedaudz savādākus sierus. Starp citu, mocarella ir diezgan viltīgs produkts, kaut gan tehnoloģija, no malas skatoties, šķiet itin vienkārša. Dabūt tādu, kāds garšo pašiem, – tur vēl jāstrādā daudz. Mums pagaidām uzņēmības pietiek, un šaubos, vai iesākto pametīsim līdzīgi kā, piemēram, Lietuvā, kur mocarellas iekārtas nopirktas, bet stāv neizmantotas siera gatavošanas sarežģītības dēļ. Šobrīd no šīs itāliešu sieru sērijas jau esam sākuši ražot picarellu un būs vēl viens, ko pagaidām neatklāšu.
– Jums jau gan iepirkumos ir ne tikai itālieši uzvarējuši. Piemēram, siera un biezpiena sūkalu pasterizatoru, krējuma un siera homogenizatoru, tāpat citu iekārtu iepirkumos ir uzvarējušas firmas no Vācijas, Polijas. Kā šajās valstīs uzzina, kas vajadzīgs Latvijas pilsētas Smiltenes uzņēmumam?
– Dažas firmas esam uzrunājuši ar Lietuvas partneru starpniecību, citas uzaicinām paši piedalīties konkursā, ja zinām viņu gatavoto iekārtu augsto kvalitāti. Reizēm arī riskējam un par uzvarētāju tikai tādēļ izvēlamies mazpazīstamu un ne tik pieredzējušu firmu, ka tā ir no Latvijas – vārdu sakot, atbalstām savējos. Jāpiesit trīs reizes pie koka, pagaidām zaudētājos iekārtas piegādātāja dēļ neesam, viss darbojas labi. Savukārt viņi, tagad guvuši zināmu pieredzi, var startēt nākamajos iepirkumu konkursos un rekomendācijās jau uzrādīt “Smiltenes pienu”.
– Vai “Smiltenes piens” kā viens no pretendentiem arī piedalās iepirkuma konkursos?
– Piedalāmies tā saucamajos zaļajos iepirkumos un bieži uzvaram. Patlaban ar piena produktiem nodrošinām lielāko daļu Smiltenes novada izglītības iestāžu un vairāku kaimiņnovadu skolas, aprūpes centrus, bērnudārzus. Kādēļ no vairākiem pretendentiem izvēlas mūs, tas droši vien ir attiecīgās pašvaldības vai uzņēmuma iepirkumu komisijas kompetencē, bet pieļauju, ka sava loma ir “Smiltenes pienam” piešķirtajai Zaļajai karotītei, zemākajai cenai un arī tam, ka esam tomēr Vidzemes uzņēmums.
– Nenoliedzami, darbs gan pie projektiem, gan iepirkumiem, gan pie pārdošanas ir milzīgs, tāpat kā pie visu piena produktu ražošanas. Pa kādam kreņķim droši vien arī ir likumsakarīga ikdienas sastāvdaļa. Bet – mazliet sentimentāla atkāpe – ir taču gandarījuma un svētku brīži, vai ne?
– Galvenais jau ir, ka mūsu produkcija garšo un to pērk, jo pircējs balso ar savu maku. Bet tiešām, kad pagalmā brauc iekšā milzīgās mašīnas ar jaunām iekārtām, kad kaut kas jauns ir izveidots, uzbūvēts, saražots, sajūtas ir neaprakstāmas. Jā, tas ir tāds gandarījums, ka esam varējuši, panākuši, ka mums ir tik laba komanda – gluži kā liela ģimene.
Uzziņa
- “Smiltenes piens” dibināts 1912. gadā. Toreizējais nosaukums – PKS “Smiltenes pienotava”.
- Šajā gadā tiek sākta arī pienotavas celtniecība Smiltenes centrā, kur uzņēmums atrodas joprojām, gadu gaitā attīstoties un veiksmīgi savienojot vēsturisko ar 21. gadsimta tehnoloģijām.
- “Smiltenes pienā” ir radīts un tiek ražots unikāls olbaltumvielu produkts “Piena spēks”.
- “Smiltenes piens” vienīgais Latvijā ražo Latvijas sieru, bakšteinu, biezpiena tortes un Mocarellas sieru.
- Kopumā uzņēmumā ražo 127 nosaukumu piena produktus.
- 2014. gadā “Smiltenes piens” kļūst par vienu no lielākajiem valsts piena pārstrādes uzņēmumiem.
- Kopš 2012. gada “Smiltenes piens” ir Ekonomikas ministrijas un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras rīkotā konkursa “Eksporta un inovācijas balva” laureātu vidū.
- “Smiltenes piena” atsevišķiem produkcijas veidiem ir tiesības lietot kvalitātes zīmi “Zaļā karotīte”.
- Kā nacionālais uzņēmums “Smiltenes piens” iesaistās savas pilsētas un novada labdarības un atbalsta pasākumos, bet uzņēmuma iedibināta balva ik gadu tiek piešķirta arī mācību un sabiedriskajā dzīvē uzcītīgākajiem skolu un tehnikuma audzēkņiem.
Autors: Ilze Galkina
Atbildēt