Šā gada 1. augustā ir stājušies spēkā būtiski labojumi Publisko iepirkumu likumā: paredzēts, ka pasūtītājs vispirms pārbaudīs izslēgšanas noteikumu esamību, tostarp nodokļu parādus, pilnīgi visiem iepirkuma procedūras dalībniekiem. Atkārtoto pārbaudi veic potenciālajam uzvarētājam pirms iepirkuma līguma slēgšanas. Savukārt pretendents iepirkumā varēs uzvarēt vien tad, ja viņam nodokļu parādu nebija abās no šīm pārbaudēm.
Pasūtītājam būs arī jāizvērtē, vai piedāvājums nav nepamatoti lēts tajos gadījumos, kad pretendenta vai norādīto apakšuzņēmēju vidējā stundas tarifa likme kaut vienā no profesiju grupām būs mazāka par 80% no vidējās stundas tarifa likmes.
Kā šie likuma labojumi ietekmē praktiski iepirkumu komisijas darbu? Par to, vai strādāt kļuvis vienkāršāk vai sarežģītāk, kā arī par citiem jautājumiem iepirkumu sakarā izvaicāju Cēsu novada pašvaldības administrācijas vadītāju un Iepirkumu komisijas priekšsēdētāju JĀNI GOBU.
Jānis Goba: – Mēs patlaban vēl darbojamies ar iepirkumiem, ko neskāra likuma izmaiņas, tādēļ praktiskās pieredzes pagaidām nav. Taču domāju, ka darbs vienkāršāks noteikti nekļūs. Tāpat procesu līdz nonākšanai pie sekmīga galarezultāta paildzinās noteikums, ka jāpārbauda pilnīgi visi pretendenti. Valstiskā ziņā gan tas ir izdevīgi, jo droši vien, iepirkumu komisijai atklājot pretendenta nodokļu parādu, nauda budžetā tiek ieskaitīta nekavējoties. Vislabākais variants gan, protams, būtu visus parādus nolīdzināt jau pirms piedalīšanās iepirkumu konkursā, un tas tikai pierādītu uzņēmēju godaprātu un attieksmi.
– Vai jūsu pašvaldībā bieži notiek iepirkumu komisijas lēmumu apstrīdēšana?
– Man, šajā amatā esot, pusotra gada laikā nav bijusi neviena pārsūdzība. Tas priecē, jo neiekavējas arī darbu izpildes termiņi un Eiropas fondu naudas apgūšana tam paredzētajā laikā. Taču vispār pārsūdzības ir bijušas. Ilgi pretendenti tiesājās, visas instances izejot, par ielu tīrīšanas iespējām. Vissvarīgākais, ka nevis viņi paši bija tie vislielākie cietēji, bet gan Cēsu pilsētas iedzīvotāji, kuri nesaņēma savlaicīgu un kvalitatīvu ielu uzkopšanas pakalpojumu.
– Kā vispār organizējat iepirkumus?
– Katra gada sākumā kopā ar pašvaldības nodaļu speciālistiem sastādām iepirkumu plānu gadam. Nemainīgi un zināmi ir gan darba, gan naudas ziņā apjomīgie par Eiropas programmu līdzekļiem apgūstamie iepirkumi. Taču laika gaitā kaut kas var arī mainīties, jo vienmēr jau visu nevar paredzēt, un tāpēc strādājam likuma noteiktajā kārtībā. Tad lielākoties konkursā uzvar vietējās firmas, jo, ņemot vērā nelielās summas, šie iepirkumi nav finansiāli interesanti lielajiem uzņēmējiem no valsts attālākām vietām. Kad tiek izsludināts iepirkums, piemēram, ceļu būvei, konkursa dalībnieku loks kļūst plašāks – vismaz reģiona griezumā. Uz ļoti lielajiem projektiem, kā bija ar Cēsu koncertzāli, Profesionālo vidusskolu, piedalījās firmas no visas Latvijas, un pie mums ir strādājuši pat liepājnieki.
– Šīs lielās firmas taču var izmantot Cēsīs esošo darbaspēku, tehniskos resursus – tā saucamos apakšuzņēmējus.
– Tā arī dara. Bieži vien ģenerāluzņēmējs – daudzmiljonu eiro iepirkuma konkursa uzvarētājs – slēdz līgumus ar vai nu Cēsīs, vai apkārtnē esošām firmām, kas nodrošina darbu izpildi.
– Patlaban laikam visi ļoti lielie projekti ir apgūti?
– Jā, trīs mums bija – koncertzāle, bibliotēka un Profesionālā vidusskola, un viss jau darbojas. Uz katru no šīm būvēm konkursā piedalījās septiņi astoņi pretendenti. Tikpat daudz parasti ir arī uz ceļu būves iepirkumiem.
– Cēsis taču vēl nav gatavas.
– Vajadzību netrūkst, ja tikai būtu finansējums. Šogad ir jāpabeidz liels projekts – Smilšu laukuma rekonstrukcija. Tur konkursā pieteicās deviņas firmas, arī no Rīgas, taču uzvarēja cēsnieki paši – ģenerāluzņēmējs ir “Ceļinieks 01”, kam noslēgti līgumi ar dažādu specializēto darbu izpildītājiem tepat no Cēsīm. Darbi notiek labā kvalitātē, un domāju, ka plašais stāvlaukums, kas tur tiks ierīkots, patīkami kalpos gan pilsētniekiem, gan viesiem. Patlaban top skiču projekts autoostai, un iecerēta – kaut gan vēl grūti pateikt, kad šo lietu vispār varētu sākt virzīt, – pilsētas stadiona rekonstrukcija. Domes priekšsēdētājs aktīvi meklē stadiona finansēšanas iespējas, bet tas tik raiti nevedas.
Tad vēl mūsu rūpju objekts ir Vecpilsētas valsts nozīmes kultūras pieminekļi – vecās ēkas. Kur līdzekļi bijuši un darbs izdarīts, izskatās jau ļoti skaisti, bet šiem projektiem nepietiek ar desmit tūkstošiem eiro vien, vajag krietni vairāk. Cik spējam, tik darām, jo Vecpilsēta ir arī mūsu tūrisma produkts, tāpat kā viduslaiku pils. Vistuvākajā nākotnē tur pilnībā vajadzētu savest kārtībā vismaz Rīgas ielu.
– Vai kaut ko var izdarīt arī bez iepirkumu konkursa organizēšanas?
– Var gan. “Zaļās karotītes” projektam pateicoties, bez iepirkumu konkursa mūsu izglītības iestādēm pienu piegādās kooperatīvs “Straupes piens”.
– Ja runājam kopumā par zaļo iepirkumu, kāda ir jūsu pašvaldības pieredze?
– Mēs šogad strādājām vairākus mēnešus, lai izveidotu zaļā iepirkuma specifikāciju skolām ar mērķi ēdināšanā nodrošināt Latvijā audzēto un ražoto. Diemžēl vairākas pašu valsts firmas aprobežojās vien ar telefona sarunām un jautājumiem par šo iepirkumu un no trijām, kas konkursā pieteicās, divas bija no Lietuvas. Arī uzvarēja kaimiņvalsts sabiedriskā iestāde “Kretingos maistas”, kas varēja kvalitatīva pakalpojuma nodrošināšanai skolu ēdnīcās ieguldīt diezgan nopietnas investīcijas gan aprīkojuma, gan iekārtu iegādē.
– No vienas puses, mazliet savādi, lūk, lietuvieši var, bet paši nevaram. Šaubos, vai kāda Latvijas ēdināšanas firma ir uzvarējusi iepirkumu konkursā Lietuvā vai Igaunijā.
– Mēs gan specifikācijā ielikām prasību maksimāli izmantot vietējo produkciju, un, cik zinu, lietuvieši patiešām ir noslēguši piegādes līgumu ar tepat Cēsīs esošiem uzņēmumiem, zemniekiem, pārstrādātājiem un arī citviet Latvijā. Tāpat ēdnīcās strādā mūsu pavāri. Protams, viņiem maksātās algas nodokļi aiziet Lietuvas valsts budžetā. Skumjš fakts, bet tā nu ir.
– Un kaut kur latvieši vaimanās, ka viņus jau neņem…
– Salīdzinājumam: lietuvieši konkursam piedāvājumu iesniedza uz tūkstoš lapām, Latvijas firma – uz simt. Tas liek secināt, cik nenopietni dažkārt mēs attiecamies pat pret dokumentu noformēšanu. Lietuvieši, piemēram, bija salikuši specifikācijā ēdienkarti desmit dienām un pa porcijām un kalorijām. Vai solītais tagad tiek arī izpildīts un visa zaļā un labākā produkcija nokļūst azaida galdā, jākontrolē skolu medicīnas darbiniekiem un saimniecības vadītājiem. Droši vien problēmu nebūs. Vismaz šī mācību gada sākumā neko neesam dzirdējuši.
– Kāpēc iepirkumu konkursos tik reti uzvar vietējie uzņēmēji? Jūs teicāt – Cēsīs ir strādājuši liepājnieki. Pilnīgi iespējams, ka Liepājā varbūt strādā cēsnieki.
– Katra firma jau ir specializējusies kādā noteiktā nozarē, un tikpat labi citviet darbu tās dabūjušas kā apakšuzņēmēji vai privātajās struktūrās, kur iepirkumu konkursus vispār nerīko. Bet Cēsīs gluži tik pesimistiska situācija nav – konkursā uzvar arī savējie. Bieži pat kā ģenerāluzņēmēji, kas atkal izmanto vai nu vietējo, vai citu novadu uzņēmumu darbaspēku.
– Un kā ar lētāko piedāvājumu? Tas ir arī labākais?
– Par to var ilgi diskutēt, bet labi, ka varam vērtēt arī pēc saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma. Piemēram, ēdināšanas pakalpojumu nodrošināšanā, kur pilnībā izslēdzām iespēju uzvarēt lētākajam variantam. Vispār jau pārāk liela starpība starp lētāko un dārgāko piedāvājumu faktiski nav. Tāpat ir gadījumi, kad, lētāko piedāvājumu izvēloties, varam ietaupīt un šo naudu izlietot kādam citam projektam. Piemēram, Cēsīs no vienas ielas būvniecības palika nauda pāri un ar to pietika arī trotuāra izbūvei. Ir, protams, dzirdēts, ka lēti nav bijis labi un pēc kāda laika objektā jau jāveic uzlabojumi, kas atkal ir papildu problēma un prasa izdevumus, tomēr tādi gadījumi nav hroniski. Tādēļ mēs patiešām ļoti izvērtējam konkursantus. Skatāmies, lai kāda firma nav dibināta tikai uz pieteikuma iesniegšanas brīdi, prasām rekomendācijas, atbilstošu pieredzi, tehnisko nodrošinājumu un tamlīdzīgi. Arī attiecībā uz pieredzi vērtējumi ir diezgan nopietni. Jo kvalitatīvāku galaproduktu vēlamies saņemt, jo labākām jābūt atsauksmēm un pierādījumiem par šīs firmas iespējām un panākumiem.
– Kā Cēsīs sokas ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu?
– Kādu brīdi bija problēma, ka siltināšanas darbiem nedeva kredītu. Reāli finansējumu no astoņām mājām patlaban ir dabūjušas četras, tās tiek siltinātas un iedots arī pašvaldības atbalsts – aptuveni 35 tūkstoši eiro.
– Vai daudzmiljonu projektus īsteno ar vienu vai vairākiem iepirkumiem?
– Ar vairākiem. Piemēram, Profesionālajai vidusskolai bija iepirkums tikai būvniecībai un iepirkums tikai aprīkojuma piegādei. Aprīkojumam tur vispār bija ļoti augstas prasības, ko sagatavoja nozares speciālisti. Mēs pēc tam saņēmām viņu vēlmes un veidojām specifikāciju. Rezultāti ir labi, piegādāts viss kvalitatīvākais un modernākais, skola strādā, un ceram, ka problēmu nebūs. Arī kopumā Cēsis par savu Profesionālo vidusskolu lepojas. Faktiski tas ir mācību komplekss, kas nodrošina gan vidējās izglītības, gan līdztekus darba iemaņu apguvi mēbeļu galdnieku, elektriķu un namdaru profesijās, iemāca darboties un lietot visjaunākās un modernākās tehnoloģijas. Vienīgā problēma pagaidām – šai izglītības iestādei vajag kopmītnes. Domāju, ka divu gadu laikā risinājumam vajadzētu būt. Projekts jau ir, vajadzīgs finansējums, lai varam izsludināt kārtējo daudzmiljonu iepirkumu būvniecībai.
– Ja vēl par nākotni domājam – tuvojas valsts proklamēšanas 100. gadadiena. Vai Cēsis arī kaut ko īpašu plāno?
– Vīzijās ir pilsētas centrālā laukuma diezgan plaša un darbietilpīga rekonstrukcija, Uzvaras pieminekļa restaurāciju ieskaitot. Cik no pašvaldības budžeta varam atļauties, palīdzam Sv. Jāņa baznīcas sakārtošanai. Protams, no darba kārtības ilgi netiks noņemts jautājums par ielu un ceļu sakārtošanu, labiekārtošanu, infrastruktūras modernizāciju un tā tālāk.
– Paldies!
Atbildēt