Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) ir Finanšu ministrijas padotībā esoša iestāde, un tās mērķis ir valsts pārvaldes funkciju īstenošana iepirkuma procedūru uzraudzībā. IUB darbības virzieni ir iepirkuma procedūru likumības uzraudzība, sadarbība ar Eiropas Savienības un citām ārvalstu institūcijām, iepirkumu paziņojumu publicēšana un iepirkumu statistikas apkopošana atbilstoši Eiropas Savienības un nacionālo likumu prasībām publisko iepirkumu jomā, metodiskā palīdzība, konsultācijas, pasūtītāju un uzņēmēju mācību organizēšana, kā arī priekšlikumu izstrādāšana politikas dokumentu un normatīvo aktu projektu izstrādei. Vārdu sakot, darba IUB netrūkst. Vai IUB kapacitāte šobrīd ir pietiekama, cik liela ir kadru mainība un kādi ir biežākie darbinieku aiziešanas iemesli, intervijā stāsta Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja Dace Gaile.
– Kā vērtējat IUB kapacitāti? Vai tā ir pietiekama?
– Ja ar iestādes kapacitāti tiek saprasts kvantitatīvais rādītājs, tad tas patlaban ir apmierinošs. Ņemot vērā, ka pretēji bieži teiktajam, ka sūdzību skaits arvien pieaug, patiesībā sūdzību plūsma ir nostabilizējusies, tādēļ sūdzību izskatīšanā iesaistīto juristu skaits ir pietiekams. Kapacitāte nav tikai kvantitāte, tā ir arī kvalitatīvais rādītājs, un šajā jomā tas ir atkarīgs no tā, vai mums izdodas noturēt darbiniekus, kas jau ir kaut ko iemācījušies un apguvuši. Esam tieši turpat, kur pārējā valsts pārvalde: ja darbinieks šeit neredz izaugsmes iespējas, tostarp atalgojuma ziņā, viņš iet prom un meklē citas iespējas. Tiklīdz aktivizējas privātais sektors, mūsu darbiniekiem paveras citas iespējas un viņi aiziet. Mūsu darbinieki aiziet arī uz valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, kur tomēr atalgojums ir elastīgāks un ir dažādas iespējas gūt sociālos labumus. Šobrīd skaitliski mūsu kapacitāte ir pietiekama un pie mums atbilstoši štatu sarakstam strādā 61 cilvēks, Juridiskais, Administratīvo sodu un Kontroles departaments skaitliski ir lielākie, katrā ir 12 – 13 cilvēki, tie arī visvairāk interesē potenciālos darbiniekus. Šāds darbinieku skaits tāda mēroga iestādei kā IUB ir, manuprāt, pilnīgi pietiekams. Mēs varam aizmirst tādu domu, ka stāvēsim aiz muguras katram pasūtītājam, katram iepirkumam, bet pietiekami lielu apjomu varam veikt. Šobrīd esam labi nokomplektējušies. Uz tiem cilvēkiem, kurus esam izvēlējušies pagājušā gada nogales un šā gada sākuma amatu konkursos, skatāmies optimistiski.
Kadru mainība gan ir visai liela, pagājušajā gadā kadru mainība bija teju 30%. 25 – 30% kadru mainība ir sliktākajos gados – parasti katrs otrais gads ir ar lielāku kadru mainību.
– Ar ko tas saistīts?
– Ar to, ka jaunajiem darbiniekiem nepieciešams laiks, lai apgūtu zināšanas par iepirkumu jomu. Kad viņi ir apguvuši jaunas prasmes un jūtas pietiekami spēcīgi, tad ir gatavi atsaukties izdevīgam darba piedāvājumam, reizēm pavelkot līdzi arī kādu kolēģi.
– Tātad sanāk, ka jūs apmācāt darbiniekus citām iestādēm, privātajam sektoram.
– Mēs to darām jau gadiem. Dažkārt jokojam, ka labprāt saņemtu mācību iestādes licenci un pieprasītu atlīdzību par apmācīto speciālistu, tādējādi uzlabojot finansiālo stāvokli. Kopumā nevarētu teikt, ka valsts pārvaldē algas ir gaužām mazas, tās ir pieklājīgas, bet no valsts pārvaldes darbinieka arī tek gaidīts ļoti daudz. Mēs gribam, lai viņam būtu valodu zināšanas, ļoti laba izglītība, lai viņš būtu atraktīvs, elastīgi domājošs, attapīgs, ar plašu skatījumu, ar tendenci uz attīstību. Vai nav tikai loģiski, ka šāds cilvēks sevi arī ļoti augstu vērtē? Tieši tā arī ir. Tomēr nevajag uzskatīt, ka tie darbinieki, kas neaiziet prom, ir sliktākie. Mums ir daudz darbinieku, kas ir lojāli IUB un paliek šeit, jo viņiem šis darbs interesē, viņi gūst no tā gandarījumu.
– Cik viegli vai grūti bija sameklēt jaunus darbiniekus aizgājušo vietā?
– Konkursi ir ļoti dažādi, no kā tas ir atkarīgs, man grūti pateikt. Nezinu, kāpēc, tradicionāli visiem gribas kontrolēt, attiecīgi Kontroles departamenta konkursi ir ar lielāku plūsmu, Juridiskajam departamentam ne vienmēr, bet vismazākā interese ir par Metodoloģijas departamentu.
Runājot par Metodoloģijas departamentu, ir bijušas situācijas, ka darbinieks iet projām, sakot: “Es nespēju aptvert neaptveramo.” Viņi grib prognozējamu darbu, ar konkrētu darba lauciņu, noteiktu nepieciešamo zināšanu loku, bet Metodoloģijas departamentā vienu dienu tev uz galda var nolikt dokumentāciju un likt domāt, ko darīsim ar iepirkumiem pārtikas jomā, nākamajā dienā jau medicīnas iepirkumos, bet aiznākamajā – auto iepirkumos. Daži sūdzas, ka nespēj uz to visu ātri reaģēt, jo vēl ir jāstrādā pie likumprojektiem, jāsniedz atzinumi un jāpiedalās darba grupās. Šim departamentam ir ārkārtīgi plašs spektrs. Tas ir stāsts par to, ka vajadzēs gan apmācīt, gan gatavot ieteikumus, gan priekšlikumus un atzinumus par normatīvajiem aktiem, un jauni cilvēki uz to aktīvi neparakstās.
Kopumā darām tāpat kā visi – sludinām konkursus un tad skatāmies, kāds ir darba tirgus piedāvājums, ko varam izvēlēties.
– Pārsvarā ņemat tikko augstskolu pabeigušus jauniešus?
– Ņemam arī ar pieredzi, bet skaidrs, ka nevaram izvirzīt augstas pieredzes prasības, jo tādu cilvēku darba tirgū daudz nav. Tāpēc mēs apzināti ņemam jaunus darbiniekus. Ja viņi praktiskajos pārbaudījumos uzrāda loģiskas domāšanas tendences, spēju strādāt ar likumu un atrast tajā atbildes, loģiskas un argumentētas, mēs pieņemam lēmumu, ka mēs šo cilvēku esam gatavi mācīt un dot viņam iespēju.
– Minējāt, ka Metodoloģijas departamenta darbinieki veic apmācības. Ko viņi apmāca?
– Pasūtītāju darbiniekus – iepirkumu veicējus, departamenta darbinieki organizē seminārus par publisko iepirkumu problēmjautājumiem. Ar IUB sadarbojas nozaru asociācijas, un mēs katru gadu cenšamies pāris semināru rīkot kopā ar kādu no nozaru asociācijām, tāpat ar kompetentajām institūcijām, ja ir konkrēti kopīgi jautājumi.
Informācija par biroja plānotajiem semināriem tiek publicēta mūsu mājaslapā. Tāpat jebkurš pasūtītājs, ja tam ir darbinieku grupa, kas ir jāapmāca, var ar mums vienoties par semināru, tāpat mūsu darbinieki izbrauc uz pašvaldībām, iet uz valsts iestādēm un skaidro interesējošos jautājumus.
– Kādi jautājumi pārsvarā interesē pasūtītājus?
– Jautājumu spektrs ir plašs. Pirmkārt, plānojam informatīvos seminārus par aktualitātēm un grozījumiem normatīvajos aktos, šos seminārus piedāvājam gan pašvaldībām, vienojoties ar plānošanas reģioniem, gan ministrijām un to padotības iestādēm. Vienmēr pasūtītājus interesē tādas tēmas kā nepamatoti lētu piedāvājumu noraidīšana, saimnieciski visizdevīgāko piedāvājuma vērtēšana, kas ir ļoti sarežģīti jautājumi – iepirkumu augstākā pilotāža, par to ir daudz diskusiju. Pasūtītāju iepirkumu komisiju locekļiem nav tik daudz laika, lai studētu mūsu lēmumus, administratīvo tiesu spriedumus, Eiropas Savienības tiesas praksi, viņi grib, lai viņiem būtiskākās atziņas koncentrētā veidā paskaidro speciālisti.
Ir ļoti daudz jautājumu arī par pretendentu kvalifikācijas vērtēšanu – par to, kā drīkst vai nedrīkst pretendents atsaukties uz citu uzņēmumu pieredzi, kādi pierādījumi ir jāiesniedz, kā pasūtītājs tos drīkst izvērtēt, cik daudz papildu informācijas drīkst prasīt pretendentam, lai pārliecinātos, vai tas atbilst iepirkuma dokumentos noteiktajām kvalifikācijas prasībām. Šie ir jautājumi, uz kuriem tiešu atbilžu likumā nav, tie jāmeklē biroja iesniegumu izskatīšanas praksē. Ir ļoti daudzās likuma normās pasūtītāja rīcība formulēta, izmantojot vārdus “būtiski”, “laikus”, “objektīvi”, “samērīgi”, un šo jēdzienu izpratne veidojas tikai praksē, tāpēc arī pasūtītāji vēlas saņemt mūsu skaidrojumu, kā IUB vērtējis to vai citu gadījumu un vai tiesa šo skatījumu akceptējusi. Tad līdzīgā situācijā viņi spēs saprast saturisko piepildījumu attiecīgajam jēdzienam.
– Vajag atbalstīt vietējo ražotāju. Vai tas jūtams arī iepirkumos?
– Ir ļoti daudz pasūtītāju, kas strādā šajā virzienā. Varu uzteikt virkni pašvaldību, piemēram, viena pašvaldība, kas kā pionieris realizēja šādus iepirkumus, bija Tukuma novada dome, pie viņiem var braukt mācīties. Arī lielās pilsētas un novadi pie šī jautājuma ļoti piestrādā. Viņi ir sapratuši, ka jaunais regulējums par vides kritēriju izmantošanu pārtikas produktu un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumos ir iespēja dot priekšroku saviem ražotājiem. Ir gan jādomā arī par otru pusi. Arī citviet pasaulē fermeris nav tas, kas skraida apkārt, piedāvādams savu produkciju. Mēs varam teikt, ka negribam starpniekus, ka gribam pirkt tieši no zemnieka, ka nevajag prasīt tik daudz papīru utt. Var jau arī neprasīt tik daudz dokumentu, mēs to varam samazināt līdz minimumam. Tik un tā zemniekam ir jāstrādā savā saimniecībā, viņam nav laika apzināt visus iespējamos iepirkumus. Tas nozīmē, ka ir jāstrādā arī no otras puses, tas ir, koordinējot iespējas zemniekiem iepirkumos piedāvāt savus produktus. Par šo jautājumu bija viedokļu apmaiņa arī Zemkopības ministrijā. Pasūtītājs var gribēt vietējos produktus, bet var gadīties, ka viņš tos pat nevar saņemt, jo zemniekam var būt vienkāršāk savu produkciju pārdot kādam uzpircējam, nevis meklēt iespēju piedalīties iepirkumos. Jābūt koordinācijai, kooperatīviem vai centriem, kas palīdz nodot produkciju. Ja pasūtītājs grib noslēgt ilgāku līgumu, piemēram, uz diviem gadiem slimnīcas apgādei ar dārzeņiem, viņam neder viena zemnieku saimniecība, kas nezina, vai varēs nodrošināt attiecīgo apjomu. Tāpēc kooperēšanās ir risinājums. Nav uzreiz jāveido kooperatīvs, var izveidot piegādātāju savienību vienam iepirkumam. Pasūtītājus varam mudināt, lai neprasa obligāti veidot personālsabiedrību.
Piebilde. “Iepirkumi” jau stāstīja, ka pērn septembrī atbalstīta Finanšu ministrijas instrukcija, kur noteikti zaļā publiskā iepirkuma pamatprincipi pārtikas produktu piegāžu un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem.
Instrukcija sniedz norādījumus pārtikas produktu piegādes iepirkumu dalīšanai daļās, tehnisko specifikāciju sagatavošanai un tajās iekļaujamām obligātām un ieteicamām prasībām, piedāvājumu izvēles kritērijiem, līgumos ietveramām prasībām.
Instrukcija paredz, ja pasūtītājs tehniskajā specifikācijā nav izmantojis visus instrukcijā norādītos zaļā publiskā iepirkuma principus, tam nav tiesību piemērot piedāvājumu izvēles kritēriju “zemākā cena”. Tāpat instrukcijā ir paredzēts, ka cenas īpatsvars saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma gadījumā nedrīkst būt lielāks par 50%.
BNS
Atbildēt