Godīgam nodokļu maksātājam publiskajos iepirkumos uzvarēt ir ļoti grūti tāpēc, ka citi pretendenti var nodokļus nemaksāt un valsts uzraugošās iestādes nevēlas vai neprot pārbaudīt nodokļu nemaksātājus. Šo telpu uzkopšanas un apsaimniekošanas uzņēmuma “SOL Latvia” direktora RITVARA BRISKAS atziņu apstiprina arī viņa vadītā uzņēmuma darbības rādītāji. Tie vēsta, ka lielākais nozares nodokļu maksātājs, rēķinot pēc naudas apgrozījuma, vien šajā gadā – desmit gadus pēc darbības sākšanas Latvijā, kad atteicies no piedalīšanās daudzos publiskajos iepirkumos un aktīvāk piedāvājis pakalpojumus privātajiem uzņēmumiem, – sāks pelnīt. Intervijā žurnālam “Iepirkumi” RITVARS BRISKA velta pārmetumus iepirkuma procesus uzraugošajām valsts iestādēm, stāsta par nodokļu optimizēšanas shēmām un piedāvā risinājumus iepirkumu sakārtošanai.
R. Briska: – “SOL”, Somijas ģimenes uzņēmums, drīz Latvijā būs lielākais uzņēmums, patlaban tas ir viens no vislielākajiem. Darbojamies pēc principa – nodokļi jāmaksā. Somi piedzimst ar domu maksāt nodokļus. Viņi nesaprot, ka var rīkoties atšķirīgi – taisīt biznesu un nemaksāt vai mēģināt nemaksāt nodokļus. Mēs patlaban pārkārtojam savu biznesu uz privāto sektoru tāpēc, ka valsts, kas tērē vien nodokļu maksātāju naudu iepirkumos, pārdala to, vismazāk no visiem interesējas, vai pakalpojumu piegādātājs maksās nodokļus. Tas šajā valstī ir visparadoksālākais.
– Vai 1. augusta Publisko iepirkumu likuma labojumi kaut ko mainīs?
– Pilnīgi neko nemainīs. Mēs vērtējam iespēju pilnīgi atteikties no valsts iepirkumiem. Ir bezjēdzīgi piedalīties iepirkumos, ja tajos uzvar uzņēmumi, kas nemaksā nodokļus. Nevienu šāda situācija neuztrauc.
– Kā vajadzētu rīkoties?
– Sabiedrībā ir jāraisa diskusija par to, kāpēc tie, kas pārvalda nodokļu maksātāju naudu, vismazāk domā par to, kas naudu apgūst. Kāpēc privātais sektors, pat ne citu valstu privātais sektors, lielākās mazumtirdzniecības ķēdes arī vairākas reizes ir uzsvēruši, ka tā ir valsts problēma. Valsts, ja nav pieķērusi un atzinusi, ka ir kāds ir nemaksātājs, tad to neinteresē, maksā nodokļus piegādātājs vai nemaksā. Visvairāk nodokļu maksāšanai seko vietējie uzņēmēji, īpaši lielie uzņēmumi, kam tiešam rūp, ar ko viņi darbojas kopā. Tie ir mūsu klienti, viņiem rūp, ka mēs maksājam nodokļus un ka nauda atgriežas valsts sektorā. Piemēram, AS “Latvijas finieris”, “Valpro”, bankas, tām tas ir svarīgi reputācijas dēļ. Visparadoksālākā situācija – ir dažādi veidi, iespējas, kā nodrošināt nodokļu maksāšanu, tomēr neviens līdz šim to nav izdarījis.
Iespējams, tā ir negribēšana kaut ko mainīt. Kāpēc? Nevaru atbildēt. Otra iespēja – iestādēm ir savi budžeti, tām lētāk ir pirkt pakalpojumu par viszemāko cenu, nedomājot, cik no šīs naudas atgriezīsies valsts budžetā. Ierēdņi nereti neiedziļinās iepirkumu jautājumā. Iepirkumu sistēma Latvijā ir izveidota tā, ka katrā iestādē iepirkumu komisijā darbojas vieni un tie paši cilvēki. Viņi pērk dažādus pakalpojumus. Iepirkumi nav sadalīti pa nozarēm. Varētu taču būt eksperti, kas specializējušies un visām valsts iestādēm pērk uzkopšanas pakalpojumus, citi pērk kancelejas preces, vēl citi, piemēram, automašīnas. Tad valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku kompetence izaugtu. Katrs darbinieks nevar būt eksperts desmit nozarēs!
Mans novērojums – valstij īsti nerūp godīga konkurence. Ir taču pieejama informācija no Valsts ieņēmumu dienesta. Mēs, trīs lielākie uzkopšanas biznesa spēlētāji, nodokļos maksājam 30 – 36% no naudas apgrozījuma. Ir arī tirgus dalībnieki, kam šis rādītājs ir mazāks nekā 10%. Ir starpība? Mūsu nozarē 30% maksājumi nodokļos skaitās normāls rādītājs, uzkopšanas bizness ir ļoti darbietilpīgs. Maksāto nodokļu īpatsvara nosacījumus ielikt iepirkuma konkursa nolikumā būtu ļoti vienkārši.
Ir pēdējais laiks sākt domāt, kā izskaust daļēju nodokļu maksāšanu. Nevis celt nodokļus, bet domāt, kā tos iekasēt no tirgus dalībniekiem. Uzsvēršu, patlaban valsts vismazāk vērtē, cik daudz no likumos noteiktajiem nodokļiem maksā. Var un vajag iekļaut maksāto nodokļu nosacījumu iepirkumu konkursos un iedziļināties, cik daudz piegādātājs tos maksā.
– Negodīgus iepirkumus var pārsūdzēt.
– Daudzi vairs to nedara tāpēc, ka ir bezcerīgi to darīt. Parasti tīri formāli sūdzības izskata.
Latvijā lieli starptautiski uzņēmumi ir izveidojuši citus uzņēmumus, kas startē valsts iepirkumos. Paši vairs nestartē, startē ar citu vārdu un ar citiem īpašniekiem, tomēr atrodas vienā birojā. Ar šādu pieeju “optimizē” nodokļus. Viens ir aplokšņu algas, otrs veids – mikrouzņēmumi. Savukārt mums no darba algas fonda 45% īpatsvaru veido nodokļu maksājumi. Ja maksā mikrouzņēmuma nodokli, tad tie ir 9%. Starpība ir 36%. Ļoti liela. Var atrast vortāla “ss” sludinājumos, ka uzņēmums meklē darbiniekus valsts iepirkuma objektā, kur uzvarējis apakšuzņēmums, tomēr uzrāda galvenā uzņēmuma elektroniskā pasta adresi.
Ir uzņēmumi, kas vēlas sakārtot tirgu, un, kad to sakārtotu, tad tie būtu gatavi maksāt. Kad cenu līmeņi būtu adekvāti. Patlaban spēlētāju ir par daudz. Ikviens, kā nu māk, mēģina izdzīvot.
– Kā tirgus varētu sakārtoties?
– Vajadzētu atrast sadarbības modeli starp Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un Valsts darba inspekciju (VDI). Šim iestādēm ir jādarbojas sasaistē. VDI pārbauda, vai vispār ir izveidotas darba attiecības, VID varētu pārbaudīt, vai visu darba daudzumu fiksē un rāda. Nereti darba attiecības noformē, tomēr tās ir noformētas uz mazāku laiku, nekā tiek strādāts īstenībā. Piemēram, maksā par vienu stundu, lai gan darbinieku reāli nodarbina piecas stundas dienā. Attiecīgi nodokļos maksā vien vienu piekto daļu. Četras piektdaļas aiziet valsts budžetam garām.
Patlaban zūd saite starp iepirkumu, izpildi un izpildes kontroli. Iepirkumā cilvēki saraksta zilus brīnumus. Neviens vēlāk nepārbauda, vai īstenībā darbinieki saņem pieteikumā norādīto algu. Tātad vajag kontroli, to vajadzētu VID darīt. Piemēram, ierasties uzņēmumā, paņemt iepirkuma piedāvājumu, kur norādīta konkrētā stundas algas likme, un pārbaudīt, vai tik daudz maksā (tas redzams pēc darba tabelēm).
Mūsu Latvijas Profesionālās uzkopšanas un apsaimniekošanas asociācija ir sagatavojusi iepirkumu vadlīnijas. Vajag arī pārbaudīt, kā uzvarētāji pēc konkursa izpilda piedāvājumā solīto. Visi tirgus dalībnieki zina, ka neviens viņu iepirkumu piedāvājumos fiksētos nosacījumus nepārbaudīs.
Latvijā ir vērojams, ka iepirkumu konkursu nolikumu prasībās ir definēts pakalpojumu process un ikdienā to arī mēra. Iepirkumam ir jābūt orientētam uz rezultātu. Tātad patlaban pasūtītāji apraksta, cik reižu kādu darbu veiks, nevis apraksta rezultātu. Tikpat labi var nedarīt solīto. Piemērs. Var no paklāja piecas reizes putekļus nesūkt, ja tas ir tīrs. Tā ir vislielākā iepirkumu atšķirība starp Somiju, citām Skandināvijas valstīm un Baltijas valstīm, kur līgumu slēdz par procesu, nevis par rezultātiem. Pērk jau rezultātu, nevis darba procesu. Arī šādu attieksmi vajadzētu mainīt. Mūsu nozarē rezultāts būs uzkopta telpa, nevis tajā veiktās darbības.
– Un kā ar nepamatoti lētu piedāvājumu, nosacījumu, lai alga nav zemāka par 80% no vidējās profesijas stundas likmes nozarē, ko paģēr labojumi PIL no 1. augusta?
– To jau var “sazīmēt”. Tas neko nerisina. Mūsdienās atrast datus par to, cik stundu cilvēks ir strādājis konkrētajā objektā un cik cilvēki to darīja – nav taču problēmu! Ir videokameras, nereti valsts pārvaldes iestādēs ir reģistrācijas sistēmas – apsardzes kartītes. Ir apsardzes žurnāli, kur pierakstās, paņemot un nododot atslēgas. Informāciju var iegūt, salikt kopā ar pēdējo trīs mēnešu darba tabelēm, kur redzama darba samaksa, un diezgan ātri var savilkt kopā reālo situāciju. Protams, tas uzraugošajām iestādēm prasa laiku, arī daudz ko citu, tomēr tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt, lai nodokļus samaksā par visām nostrādātajām stundām.
Kamēr Latvijā kādu nesoda, tik ilgi neviens neko mainīt nevēlas. Mēs gribētu nodrošināt, lai beidzot iepirkumos liek nosacījumus, kas ir saistīti ar nodokļu nomaksu. Ar visu nodokļu, nevis vien daļas aprēķināto nodokļu nomaksu. Nav jau tā, ka nodokļus nemaksā pavisam. Runa ir par to, cik lielu īpatsvaru samaksā. Valsts var radīt precedentu par visu nodokļu ļoti rūpīgu vērtēšanu. Aizvien vairāk vajag publiskajos iepirkumos pievērst uzmanību, cik naudas, cik liels īpatsvars no apgrozījuma ir samaksāts nodokļos. Tas būtu pirmais signāls tirgum, ka valstij tas ir svarīgi. Iespējams, ka sākumā šāda rīcība situāciju nemainītu, tomēr tas būtu pirmais solis pareizajā virzienā.
“SOL Latvia” redzam, ka valsts sektorā var startēt lielajos iepirkumos, kur ar darba efektivitāti, tehnoloģijām un apmācībām var arī uzvarēt un dabūt labu cenu. Darba efektivitātes jautājums ir svarīgs vien lielajos objektos. Cik ilgā laikā kādus darbus var paveikt, kādu aprīkojumu vajag, kādas tehnoloģijas. Viss balstās uz darbinieku apmācībām, kas ir svarīga sastāvdaļa, lai darbu izdarītu ātri un labā kvalitātē. Mūžīgais jautājums pasaulē ir par darba daudzumu un kvalitāti. Tirgus dzen, ka stundā jāizdara aizvien vairāk, un tad izvirzās jautājums par darba kvalitāti. Mūsu nozarē galvenokārt ir fizisks darbs, ko veic pirmspensijas vecuma cilvēki. Šā iemesla dēļ aizvien svarīgāka ir ergonomika un viss pārējais – lai darbinieki mazāk nogurtu. Pareizi strādājot, slodze samazinās un ietekme uz veselību arīdzan. Pamatuzdevums – darboties ātri, maz nogurt un pats galvenais neveikt darbības, kuras nerada rezultātu – tīras telpas.
– Vai pirkt telpu uzkopšanas ārpakalpojumu ir izdevīgāk, nekā uzņēmumam maksāt savai apkopējai?
– Vislielākā valsts, pašvaldību un izglītības iestāžu problēma – tās nevar, nedrīkst atskaitīt PVN priekšnodoklī. Tas nozīmē, ka mūsu pakalpojumam salīdzinājumā ar apkopēju štatā ir jābūt par PVN plus vēl par procentiem izdevīgākam, lai to pirktu. PVN pircējam ir jāiekļauj izmaksās. Iznāk, ka PVN, ko mēs reāli nedabūjam, pārskaitām valstij nodokļos, ierēķina kā šīs iestādes izmaksas, ko tā nevar iekļaut PVN izmaksās. Šāda kārtība bremzē ārpakalpojumu izmantošanu. Tāpēc daudzas iestādes nepērk ārpakalpojumu. Izveido sākotnējo kalkulāciju, salīdzina savas izmaksas un pakalpojuma sniedzēja izmaksas, pieskaitot mūsu izmaksām PVN. Tāda tā absurdā situācija ir. Valsts un pašvaldību iestādes nav PVN maksātājas, tās nevar PVN dabūt atpakaļ no valsts.
PVN ārpakalpojumu neobjektīvi sadārdzina. Reāli šī nauda jau nepaliek pie uzņēmējiem, tā aiziet uz valsts kasi. Mums vislielākā izmaksu pozīcija darbaspēka izmaksas – aptuveni 60% – ir bez PVN, tās ar PVN neapliek.
Tātad mums, telpu uzkopšanas pakalpojuma piedāvātājiem, ir jābūt daudz efektīvākiem nekā esošā štata darbiniekiem, lai būtu izdevīgāk mūs izvēlēties. Daudzās pozīcijās esam par 30 – 40% efektīvāki, un tad arī ar visu PVN iznāks izdevīgāk. Ja izmaksu atšķirības ir 15 – 20%, tad PVN to noēd.
Telpu uzkopšanas ārpakalpojumi iet plašumā. Ik gadu tie aug algu kāpuma un arī jaunu klientu piesaistes dēļ. Tendence visur pasaulē ir katram darīt savu darbu, tāpēc arī izaugsme notiek. Jo vairāk tehnoloģiju nāks nozarē, jo mazāk kāds vēlēsies tajā iedziļināties, saprast tehnoloģijas, kā arī apmācīt darbiniekus pareizi tās izmantot.
– Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars, pēc Eiropas Komisijas aplēsēm, ir aptuveni 23,5%, ES dalībvalstīs – aptuveni 18%. Cik liels tās īpatsvars ir telpu uzkopšanas biznesā?
– Noteikti vairāk nekā 50%, ja rēķinām nostrādātās stundas pret legāli uzrādītajām stundām.
– Cik liels īpatsvars jūs uzņēmuma apgrozījumā ir publiskajiem iepirkumiem?
– Tad ir jānošķir esošie un iespējamie iepirkumi. Patlaban aptuveni trešdaļa ir publisko iepirkumu līgumi.
Lielie valsts iepirkumi uz trim gadiem ir ļoti optimāls termiņš, ko uzņēmējs vēl kaut cik var prognozēt. Arī liela daļa investīciju šajā laikā atmaksājas. Ilgāks termiņš būtu pārāk grūts tāpēc, ka algas un nodokļus paredzēt ir ļoti grūti. Slēgt iepirkuma līgumu uz mazāk nekā diviem gadiem nav jēgas tāpēc, ka pirmais pusgads saliek pa plauktiņiem visu, pēdējais pusgads ir gatavošanās jaunajam iepirkumam.
Tā ka ir jau arī labas lietas publiskajos iepirkumos. Agrāk to termiņi bija ļoti īsi vai ļoti gari.
Mums pēc uzņēmuma izveides valsts sektors veidoja 70% īpatsvaru, patlaban vien 30% no bruto peļņas. Patlaban šie rādītāji ir pretēji, privātais sektors nodrošina 70% no peļņas. Šie skaitļi arī parāda valsts nevēlēšanos iedziļināties nodokļu maksāšanā valsts sektorā.
– Vai “SOL Latvia” ir priekšrocības salīdzinājumā ar konkurentiem?
– Mūsu stiprā puse ir darbinieku apmācības, kas ļauj ražīgāk darboties. Vēl viena priekšrocība ir iespēja mums kā starptautiskam uzņēmumam smelt pieredzi citviet.
Piedāvājam plašu pakalpojumu spektru. Protams, aicinām arī apakšuzņēmējus, tomēr darbu pārvaldība ir vienās rokās.
– “SOL” īpašnieki ir somi. Kādas ir telpu uzkopšanas biznesa tradīcijas Somijā?
– Somijā šajā jomā ir senas biznesa tradīcijas, visi maksā nodokļus, cenas iepirkumos atšķiras ļoti nedaudz, nevis kā Latvijā, kad lielākā un mazākā piedāvājuma atšķirība dažkārt ir 100%. Tik liela cenu amplitūda nav normāla. Somijā ir spēcīgas arodbiedrības, Tās regulē algu līmeņus pa nozarēm, noteic minimālo līmeni.
– Kāpēc telpu uzkopšanas biznesā lielie spēlētāji ir uzņēmumi, kuru īpašnieki galvenokārt ir citās valstīs?
– Sākumā visi bija vietējie uzņēmumi. Grūtajos laikos bija divas iespējas, kā izdzīvot – finanšu aizmugure, mātesuzņēmums vai nodokļu “Optimizēšana”.
Mūsu uzņēmumam šis ir pagrieziena gads, kuru, visticamāk, noslēgsim ar peļņu. Tam vajadzēja desmit gadus. Turpmāk arī esam iecerējuši piedalīties vien lielajos valsts iepirkumos, kur nenotiek tikai sišanās par cenām, jo ir zināms, ka mazie dalībnieki
Uzziņa
“SOL Latvia”
- Somijas “Solemo Oy” meitasuzņēmums, izveidots 2004. gadā, kad uzņēmumu “SVELAT” nopirka somi.
- 515 darbinieki.
- Lielākie objekti: AS “Latvenergo”, “Latvijas Finieris”, “Valpro”, Iekšlietu ministrija, pavisam Latvijā telpu uzkopšanā 140 klienti (“SOL Latvija” nodarbojas arī ar īpašumu apsaimniekošanu).
- Apgrozījums 4,3 miljoni eiro, ik gadu kāpj par 10 – 15%.
- Kopš uzņēmuma darbības sākšanas Latvijā šajā gadā pirmo reizi, visticamāk, darbosies ar peļņu.
Teksts: SANDRIS GUNVALDIS
Foto: GUNTIS PILSĒTNIEKS, Vizuālo mediju aģentūra
Atbildēt