Jaunais likums liks domāt vēl vairāk

Finanšu ministrija ar sadarbības partneriem sagatavojusi jauno Publisko iepirkumu likuma (PIL) projektu, kas žurnāla iznākšanas laikā, visticamāk, būs nodots izskatīšanai Valsts sekretāru sanāksmei. Iecerēts, ka Ministru kabinets likumprojektu varētu apstiprināt vēl šajā gadā, bet spēkā tam jāstājas līdz 2016. gada 18. aprīlim. Par izmaiņām jaunajos iepirkuma nosacījumos stāsta likuma gatavošanas darba grupas vadītājas vietniece, Finanšu ministrijas Juridiskā departamenta Iepirkumu politikas un valsts nekustamo īpašumu pārvaldīšanas politikas nodaļas vadītāja vietniece LĪGA NEILANDE (attēlā).

L. Neilande: – Darba grupu izveidoja pērn pavasarī, tajā darbojās sociālie partneri, valsts institūcijas, kurām funkcijās ir ar iepirkumiem saistīti jautājumi. Piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas eksperti, kas atbild par zaļo iepirkumu un par e-iepirkuma jautājumiem, Iepirkumu uzraudzības biroja speciālisti un citu iestāžu eksperti. Likumprojekta veidošanā ar komentāriem, ieteikumiem un iebildēm aicinājām piedalīties ikvienu interesentu. Pavisam šajā procesā piedalījās aptuveni četrdesmit dažādas organizācijas. Protams, pilnīgi visi ieteikumi nav ņemti vērā, ir meklēti kompromisi. Ja tie nebija iespējami, tad vairāk ņēmām vērā uzņēmēju organizāciju viedokļus. Ja nu pavisam nebija iespējams rast kopsaucēju, tad lemšanu atstājām valdības ziņā.

Direktīva dod dalībvalstīm atsevišķos gadījumos izvēles iespējas. Mums vajadzēja noskaidrot, kuriem rīcības variantiem darba grupas pārstāvji piekrīt. Nevarējām paši izdomāt vienu vienīgo ceļu un tikai tad runāt ar darba grupu. Sākumā informējām par izvēles iespējām, vaicājām, kurām dod vairāk priekšroku. Apspriedām arī to, kādam jābūt likuma modelim. Patlaban tajā ietvertas visas procedūras, sīks regulējums. Mēģinot domāt, lai likums būtu vienkāršāk lasāms, lēmām, ka būs likums un Ministru kabineta (MK) noteikumi – procedūrām. Patlaban tā nav, faktiski viss ir vienā likumā, tāpēc lasītājam likums ir grūti uztverams.

– Kāpēc bija vajadzīgs jauns PIL?

– Jaunais likums bija vajadzīgs saistībā ar trim Eiropas Savienības (ES) jaunajām direktīvām iepirkumu jomā: direktīvu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, publisko iepirkumu direktīvu un koncesiju direktīvu. Pēdējā ir pilnīgi jauna. Agrāk ES dažos pantos koncesiju jautājumu regulēja iepirkumu direktīvā. Tāpēc katra dalībvalsts ir izveidojusi savu regulējumu. Ņemot vērā lielo pārrobežu interesi par koncesijām, ES izveidoja atsevišķu direktīvu šīs jomas regulējumam. Koncesiju direktīvas nosacījumu ieviešanai Latvijā gatavosim grozījumus Publiskās un privātās partnerības likumā, tāpēc ka, jau gatavojot šo likumu, bijām ļoti daudz vērtējuši starptautisko praksi. Līdz ar to mums regulējums nemaz nav tik tālu no tā, ko patlaban ES ir iekļāvusi šajā direktīvā.

– Kas jauns būs PIL? Uz ko ES virza iepirkumus?

– ES gribēja iepirkumus virzīt, lai tie notiktu ātrāk, vienkāršāk un elastīgāk. ES jaunā iepirkumu direktīva ir divas reizes garāka nekā iepriekšējā. Mēs šā iemesla dēļ arī nevaram savu likumu divas reizes īsāku sagatavot. Vissvarīgākais attiecībā uz ātrumu vai vienkāršāku pieeju ir nosacījums, ka tiek plānota pilnīga pāreja uz elektronisko iepirkumu no 2018. gada. Tas nozīmē, ka visi iepirkumi būs tikai elektroniskā veidā, tostarp dokumentu iesniegšana, komunicēšana ar pretendentiem, izņemot gadījumus, kur jārisina ļoti specifiski jautājumi, piemēram, paraugu vai metu iesniegšana, ja to nevar iesniegt elektroniski. Patlaban mūsu regulējums nav tāds, ka viss notiek elektroniski, jo pasūtītājiem nav kapacitātes visu nodrošināt elektroniski. Šobrīd tiek izmēģināts pilotprojekts Valsts reģionālās attīstības aģentūras paspārnē, kura izveidos elektronisko iepirkumu platformu. Ja viss ar pilotprojektu būs labi, tad iesākumā tiks izmēģināts, kā uz platformas pamata elektroniski varēs iesniegt piedāvājumus atsevišķās iepirkumu procedūrās. Sistēmā varēs augšupielādēt arī piedāvājumus, nekur uzņēmējam dokumenti nebūtu ne jānes, ne jāsūta pa pastu. Jau patlaban varam pieņemt elektroniski piedāvājumus un komunicēt elektroniski ar pretendentiem, taču tas atkarīgs no katra pasūtītāja spējām un kapacitātes nodrošināt visu nepieciešamo, lai process risinātos atbilstoši likumam.

Direktīva ievieš arī Eiropas vienoto iepirkuma dokumentu. Tas būs atvieglojums uzņēmējiem, lai viņiem katrā iepirkumā nevajadzētu aizpildīt ik reizi vienādus pieredzes aprakstus, informāciju par savu darbību, kapacitāti un sniegt citas ziņas. ES ieviesīs visās valstīs vienotu veidlapu, ko uzņēmējs aizpilda un iesniedz pasūtītājam. Tas vairāk būs apliecinājums, kas saturēs rakstveida informāciju par to, kādus projektus attiecīgais uzņēmējs ir veicis, ziņas par finanšu apgrozījumu, uzņēmuma neatbilstību izslēgšanas nosacījumiem. Faktiski līdzīgos iepirkumos varēs vienu un to pašu veidlapu iesniegt, ja nebūs nepieciešamas izmaiņas iesniedzamajā informācijā. Nevajadzēs ne sertifikātus, ne citus apliecinošos dokumentus. Pasūtītājs būs tiesīgs prasīt visus iepirkuma dokumentus vien uzvarētājam. Tātad atvieglojums ir – uzņēmējs neiesniedz visu dokumentu paku, iesniedz aizpildītu veidlapu. Tā nebūs uz vienas lapaspuses, būs garāka, un tajā faktiski vienu reizi būs jāuzraksta par savu pieredzi, atbilstību vai neatbilstību izslēgšanas nosacījumiem. Labums būs, ka visiem iepirkumiem visā Eiropā varēs iesniegt vienādas formas veidlapu. Tā būs pieejama elektroniskajā sistēmā, kur varēs atzīmēt to, ko vēlas veidlapā ietvert, un uzreiz sistēma ģenerēs veidlapu, ko var iesniegt pasūtītājam. EK patlaban gatavo šādu sistēmu Eiropas līmenī.

– Vienotais iepirkuma dokuments – vai tas risinās problēmu ar ārzemju uzņēmēju reputācijas skaidrošanu?

– Nerisinās. Viņiem būs jāiesniedz viņu valsts apliecinošie dokumenti. Šajā gadījumā viņi tos iesniegs tad, kad uzvarēs konkursā, tas būs atvieglojums.

– Tātad vajadzēs mazāk dokumentu un process notiks ātrāk.

– Tieši tā. Nākamais. Iepirkumos būs arī vairāk elastības. Tas gan nav tik interesanti pasūtītājam, jo vairāk ir paredzētas dažāda līmeņa un veidu procedūras ar sarunām. Šobrīd ir sarunu procedūra un konkursa dialogs, kur var būt sarunas ar pretendentu, bet turpmāk būs konkursa procedūra ar sarunām, pati sarunu procedūra, arī konkursa dialogs mazliet atvieglotākā veidā nekā agrāk, būs iespējama inovāciju partnerība – jauna procedūra. Tiek mēģināts procesu padarīt elastīgāku, ieviest vairāk komunikācijas ar uzņēmējiem atkarībā no tā, kādu procedūru pasūtītājs izvēlas. Protams, šīs procedūras nes līdzi nosacījumu, ka ir jānodrošina vienlīdzīgi taisnīga attieksme pret visiem pretendentiem.

Jaunā direktīva iespējami vairāk rosina izvēlēties saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Tomēr, neskatoties uz to, vērtēšana tikai pēc cenas vai pēc izmaksām ir pieļauta. Dalībvalstis var pašas izvēlēties, cik tās pieļauj šādu pieeju. Latvija ir izvēlējusies, saprotot, ka visām lietām uz pasaules nav nepieciešams izvēlēties saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, vērtēt pēc cenas ļoti detalizēti aprakstītas preces, kurām vērtēt citus aspektus nav būtiski. Piemēram, vēlamies nopirkt zīmuļus. Jautājums – vai gribam izvēlēties saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma vērtēšanas kritēriju? Specifikācijā var aprakstīt, kādus zīmuļus vajag. Ja nav svarīgi īpaši piegādes apsvērumi vai kaut kas saistībā ar zīmuļu materiālu, tad kāpēc speciāli kaut ko gudrot? Var precīzi aprakstīt iepirkuma priekšmetu un izvēlēties vien pēc cenas. Arī, piemēram, papīru vai naglas. Taču visām precēm to nevajadzētu piemērot. Piemēram, tādām precēm, kur paredzēta uzpilde – kā printeriem – vai kur ir vajadzīga degviela vai citas izejvielas, lai iekārta darbotos. Šajos gadījumos varam novērtēt, cik maksās iekārtu ekspluatēt, cik maksās kārtridži, cik maksā uzpildīšana. Līdz ar to varam vērtēt preces lietderību, izmaksas visā tās dzīves ciklā. Uz to aicina direktīva un paredz jaunu vērtēšanas mehānismu – vērtēt izmaksas dzīves cikla laikā.

– Kāpēc šādu nosacījumu ievieš vien patlaban?

– Pasūtītāji nav tik ļoti kompetenti šādu izmaksu vērtēšanā. Šajā gadījumā arī problēma sākuma posmā būs ar to, kā novērtēt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. EK solīja izveidot metodiku, lai vērtēšana visā Eiropā notiktu pēc vienādiem nosacījumiem. Nezinām, kad šī metodika būs. Protams, būtu labi, ja valsts līmenī precēm, kam EK nebūs noteikusi metodiku, to noteiktu. Patlaban mums ir ES metodika autotransporta līdzekļu ekspluatācijas izmaksu aprēķināšanai. Ir preču grupas, kam varam vērtēt dzīves cikla izmaksas. Tāpēc runājām ar VARAM, ka viņi kā zaļā iepirkuma virzītāji domās par vērtēšanas metodiku, par nosacījumiem, kas vairāk attieksies uz zaļo iepirkumu, bet konteksts ir tāds pats – dzīves ciklu vērtēt ir zaļi jebkurā gadījumā. Tas ir, cik prece maksā, kā to vēlāk utilizē, kādas izejvielas izmanto utt. Protams, nāk klāt kvalitātes nosacījumi. Arī līdz šim varēja noteikt kvalitātes kritērijus dažādos aspektos un izmantot vērtēšanā. Papildus nāk iespēja vērtēt ekspertu pieredzi, līdz šim to nevarēja darīt.

Līdz ar to vērtēs cenu plus kādu no kvalitātes, izmaksu kritērijiem. Bez cenas kritērija kaut kas ekonomiski visizdevīgākais nevar būt. Izņemot gadījumus, kur ir jau pasūtītāja noteikta likme par kaut ko, piemēram, stundas likme par konsultāciju. Tad var vērtēt, ko par to pretendents var dot, kāda ir labākā kvalitāte.

Vēl jaunums – direktīva gribētu iedzīvināt, lai dalībvalstis vairāk pievēršas pasūtītāja, ģenerāluzņēmēja un apakšuzņēmēja jautājumam, lai kontrolētu to, kas notiek objektā. Līdz ar to ir jaunie nosacījumi attiecībā uz to, ka uzņēmējam ir jāiesniedz visu apakšuzņēmēju saraksts, norādot to atbildīgās personas. Līdz šim pasūtītājs to varēja prasīt kā obligātu nosacījumu tiem apakšuzņēmējiem, kuriem nodeva vairāk nekā 20% darbu, tos arī vērtē vēl pēc izslēgšanas nosacījumiem. Patlaban direktīva saka – obligāti visiem pasūtītājiem ir jāprasa šie saraksti ar visām apakšuzņēmēju kontaktpersonām. Pasūtītāja ziņā ir būt rūpīgam saimniekam un kontrolēt izpildi, kontrolēt, lai norādītie darbinieki vai apakšuzņēmēji arī darbotos objektā.

Direktīva paredz tiešo maksājumu iespēju, ja apakšuzņēmējam nemaksā ģenerāluzņēmējs. Ir paredzēta iespēja, ka tādā gadījumā maksā apakšuzņēmējam pasūtītājs. Dalībvalstīs patlaban darbojas dažādas sistēmas, piemēram, vienās ir jau paredzēts regulējums, kas piedāvāts direktīvā, citās joprojām tas ir civiltiesisks jautājums. Ziemeļvalstīs vairāk fokusējas uz to, uz ko arī vēlas mūsu arodbiedrības iet, proti, uz algu samaksu, t. i., ja apakšuzņēmēja darbiniekiem nav samaksāts atalgojums, tie to var prasīt līdz pasūtītāja līmenim. Jāteic, ka ziemeļvalstīs šie nosacījumi iepirkumu likumā nav regulēti. Regulējums ir iekļauts citos normatīvajos aktos. Diskusija ir par to, vai Publisko iepirkumu likums ir tā vieta, kur to vajag regulēt, vai tomēr tas jāregulē Darba likumā. Patlaban karstās diskusijās nonācām līdz kompromisa variantam – par to, ka apakšuzņēmējs no pasūtītāja var prasīt maksājumu vien tad, ja pieņemšanas un nodošanas akts starp viņu un ģenerāluzņēmēju ir parakstīts un ģenerāluzņēmējs kavē izrakstītā rēķina apmaksu. Protams, pasūtītājs maksā vien tādā gadījuma, ja vien viņš vēl nav samaksājis visus iespējamos maksājumus ģenerāluzņēmējam, kas tam saskaņā ar līgumu pienākas. Ja skatās no pasūtītāja skatupunkta, no valsts pārvaldes puses, ja paredzētu, ka jebko var prasīt no pasūtītāja, tad iznāktu, ka pasūtītājam ir jāparedz gandrīz dubults budžets attiecīgā līguma izpildei.

Vēl ir jauninājumi attiecībā uz izslēgšanas nosacījumu piemērošanu. ES, saprotot, ka uzņēmēji ir tie, kas rada IKP, uzskata, ka uzņēmējiem, ja arī tie ir atbilstoši izslēgšanas nosacījumiem, pilnībā aizliegt piedalīties publiskajos iepirkumos būtu netaisnīgi. Gadījums, ja ir bijuši konkurences tiesību pārkāpumi vai, pieņemsim, citi nodarījumi, par kuriem ir paredzēta izslēgšana no iepirkuma. Patlaban šo nosacījumu maina. Izslēgšana no iepirkumiem ir paredzēta aizvien, tomēr… uzņēmējs taču var laboties! Tas nozīmē, ka pasūtītājam, pirms viņš izslēdz no iepirkuma pretendentu, ja ir iestājies konkrētais gadījums, būs jāprasa uzņēmējam: “Vai esat labojies?” Ja uzņēmējs būs labojies, tad viņu nedrīkst izslēgt no iepirkuma.

– Ko nozīmē – laboties?

– Direktīva nekādus nosacījumus, ieteikumus nedod. Viss ir atstāts pasūtītāja ziņā. Tas ir tā saucamais “self – cleaning” princips. Ja uzņēmējs varētu tikt izslēgts no iepirkuma, piemēram, par to, ka tā valdes loceklis bijis sodīts par noziedzīgu nodarījumu, tas var pierādīt, ka ir labojies. Tātad jautājums – kā labojies? Piemēram, šīs personas vairs nav uzņēmuma valdē un administrācijā, tas būtu visvienkāršākais gadījums. Ja būtu pārkāpums konkurences tiesību jomā, kā tad es būtu labojies? Konkurences tiesību sistēmā labošanās ir saistīta ar diezgan plašām organizatoriska rakstura darbībām. Mēs arī domājam, kā palīdzēt pasūtītājam risināt šo ļoti komplicēto jautājumu. Iecere varētu būt – kompetentās institūcijas, kas uzliek sodu, arī vērtētu, vai uzņēmējs ir labojies. Skaidrs, ka visās jomās nav tādas institūcijas. Tā varētu būt Konkurences padome – attiecībā uz konkurences tiesību pārkāpumiem, arī Valsts darba inspekcija – attiecībā uz darba tiesību pārkāpumiem. Redzams, ka likumā ir iestrādāts diezgan sarežģīts instruments.

– Vai EK nevar skaidrot, ieteikt šī normas piemērošanu?

– Nevar izstrādāt vienu pieeju, jo dalībvalstīs var būt neskaitāmi daudz atšķirīgu situāciju. Katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Jaunā direktīva liek ļoti lielu uzsvaru uz pasūtītāja vērtējumu.

– Lietuvieši gatavojas no 2016. gada ieviest melno sarakstu.

– Melnais saraksts var būt, tomēr tas nenozīmē, ka nav jāvērtē, vai pretendents nav labojies. Lietuvas eksperti patlaban domā, kā šī saraksta piemērošana praksē darbosies. Arī Latvijā ir uzņēmēji, kas atbalsta un kas neatbalsta šādas normas ieviešanu. Spēcīgi argumenti ir abās pusēs. Jautājums ir par to, vai ir samērīga izslēgšana no tirgus uz noteiktu laiku, ja pārkāpums ir bijis neliels. Lietuvas gadījumā melnajā sarakstā uzņēmēju var ievietot par jebkuru gadījumu, kad pasūtītājs ar to vienpusēji ir lauzis iepirkuma līgumu. Turklāt ievietošana sarakstā ir atstāta pašu pasūtītāju ziņā, tātad, mūsu ieskatā, tas rada tiesisko nenoteiktību.

Jaunais PIL projekts ir vērsts uz to, lai vieglāk būtu uzņēmējiem. Direktīvas mērķis ir vairāk atbalstīt mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) piedalīšanos iepirkumos. Latvijā gandrīz 90% ir MVU, tāpēc esam jau līdz šim domājuši, vai esošais regulējums ir atbilstošs šīm tendencēm. Direktīva ir vērsta uz iepirkumu dalīšanu lotēs, daļās. Mūsu likumā jau tagad uz to ir uzsvars. ES vairāk iet uz to, ka nevajag atbalstīt uzņēmējus, kas veikuši pārkāpumus vides, darba tiesību un darba aizsardzības jomā. Virzība ir uz to, lai nodrošinātu šo prasību ievērošanu, tāpēc pasūtītājiem ir uzdevums ietvert šīs normas savos līgumos, nolikumos un sekot, lai tās izpilda.

Jaunums ir arī tas, ka esam iecerējuši celt iepirkuma slieksni mazliet uz augšu. Precēm un pakalpojumiem no 4000 eiro uz 10 000 eiro. Atsevišķas pasūtītāju grupas gribētu vēl augstāku slieksni, piemēram, Latvijas Pašvaldību savienība vēlētos visiem iepirkumiem ES slieksni, no 134 000 eiro pakalpojumiem un precēm. Tik drastisku kāpumu mēs nevaram atļauties. Pasūtītājam ir jāsaprot, ka aizvien ir jāvērtē mantas izšķērdēšanas un līdzekļu efektīvas un lietderīgas izmantošanas konteksts. Būvdarbiem no 10 000 eiro līdz 20 000 eiro piedāvāsim celt slieksni.

– Patlaban spēkā esošo PIL apstiprināja 2006. gadā, un ik pēc aptuveni pusgada to labo. Vai līdzīgi rīkosimies arī ar jauno PIL?

– Liela daļa PIL grozījumu nebija saistīti ar uzlabojumiem. Tā ir sanācis, ka mēģinām dažādas politikas iniciatīvas risināt ar iepirkumu, piemēram, nodokļu nomaksu, cīņu pret pelēko ekonomiku. Domāju, ka šādā kontekstā likuma izmantošana nemainīsies. Iepriekšējo likumu tik bieži mainīja arī tāpēc, ka mēģinājām iet līdzi pieņemtajiem ES tiesas spriedumiem. Direktīvā ir iekļauts regulējums, balstoties uz ES tiesas spriedumos atzīto, mēs jau daudzus nosacījumus esam iekļāvuši esošajā Publisko iepirkumu likumā.

Vēl ir jaunumi attiecībā uz iepirkuma līgumu grozīšanu, bet tie jau ir iestrādāti esošajā Publisko iepirkumu likumā. Tas ir atvieglojums pasūtītājiem – būt elastīgākiem.
Direktīva paredz īsākus pieteikumu un piedāvājumu iesniegšanas termiņus. Būs arī paredzēts depozīts sūdzības iesniegšanai Iepirkumu uzraudzības birojā, bet tikai tad, ja gada laikā būs jau iesniegtas divas nepamatotas sūdzības. Depozīta maksimālais apmērs paredzēts 2% no līguma summas, bet ne vairāk kā 10 000 eiro.

Teksts: SANDRIS GUNVALDIS
FOTO: GUNTIS PILSĒTNIEKS, Vizuālo mediju aģentūra