Zināms, ka Lietuvas uzņēmēji, tostarp nereti pārtikas nozarē, piedalās un uzvar iepirkumos Latvijā. Tomēr arī Latvijas uzņēmēji reģistrējas Lietuvas iepirkumu sistēmā, piedalās un uzvar mūsu dienvidu kaimiņvalsts iepirkumos. “Iepirkumi.lv” sadarbības partneris Lietuvā, uzņēmuma “ETENDERS Baltija” vadītājs RITIS MALIUKEVIČS “Iepirkumiem” stāsta par to, kā darbojas iepirkumu sistēma Lietuvā, pauž savu viedokli par nozares aktualitātēm, kā arī aicina būt gataviem grūtībām pēc ES jauno direktīvu spēkā stāšanās nākamā gada aprīlī.
– Kas Lietuvā uzrauga publisko iepirkumu, un cik lielas naudas summas tajā apgrozās?
– Kopējā publiskā iepirkuma vērtība Lietuvā pērn bija 5,23 miljardi eiro. Pērn šī vērtība kāpa par 20,5 procentiem. Pērn Lietuvā veica 740 000 mazo vērtību iepirkumus un 9923 parastos iepirkumus. Diemžēl mūsu valstī neuzskaita iesniegto sūdzību daudzumu. Lietuvas likumdošana liek piegādātājam vispirms iesniegt sūdzību pircējam, kuram tā ir jāvērtē un atbilstoši jāreaģē. Ja piegādātājs nepiekrīt pircēja lēmumam, tad viņam ir jāgatavo iesniegums tiesai. Mums atšķirībā no citām valstīm nav atsevišķas iestādes, kas nodarbojas ar publisko iepirkumu sūdzību izskatīšanu. Publiskā iepirkuma sistēmas uzraugs ir Publiskā iepirkuma birojs (mājas vietnes adrese www.vpt.lt). Likums šai iestādei ir uzlicis atbildību par likumdošanas aktu gatavošanu, iepirkumu kontroli, izglītošanu un padomu došanu. Ja birojs saņem sūdzību no piegādātāja, tad saskaņā ar likumu var neko nedarīt, tomēr dažkārt tas vērtē sūdzību un, ja atrod pārkāpumus, tad raksta vēstuli pircējam, prasot izmaiņas dokumentos vai viņa lēmumos. Sūdzību iesniegšanas termiņi pircējam ir piecas darba dienas pēc iepirkuma paziņojuma publicēšanas, sūdzībai par pircēja lēmumu – 15 dienas pēc lēmuma saņemšanas rakstveidā. Tiesā prasība ir jāiesniedz, vēlākais, 15 dienu laikā pēc atbildes saņemšanas no pircēja. Obligāts nosacījums: vispirms jābūt sūdzībai pircējam, tikai pēc tam prasību var iesniegt tiesā.
– Kā Lietuvā darbojas iepirkuma sistēma, kādi “griesti” ir noteikti iepirkumiem?
– Svarīgākās iepirkumu grupas ir šādas: starptautiskie iepirkumi, virs ES sliekšņa vērtības, tāpat kā citās valstīs. Tie ir 134 000 eiro bez PVN precēm un pakalpojumiem gada laikā, 207 000 eiro bez PVN precēm un pakalpojumiem gada laikā pārējiem iepirkumiem sabiedriskajā “klasiskajā” sektorā, 414 000 eiro bez PVN precēm un pakalpojumiem gada laikā – iestādēm ūdens saimniecības, enerģijas, transporta un pasta nozarē, 5 186 000 eiro bez PVN darbu veikšanai – visu veidu organizācijām.
Vienkāršie iepirkumi – zem ES sliekšņa vērtības. Daļa no vienkāršajiem iepirkumiem ir tā saucamie zemo vērtību iepirkumi. Vienkārši runājot, tas ir vairāk vienkāršots “vienkāršais iepirkums”. Zemo vērtību iepirkumi ir zem 58 000 eiro preču kopumam un 145 000 eiro darbiem – gada laikā. Tā kā gandrīz visiem (tas neattiecas uz zemo vērtību) normālajiem vienkāršotajiem iepirkumiem ir jābūt publicētiem mūsu centrālajā sistēmā, daļu no zemo vērtību iepirkumiem var rīkot cenu aptaujas. Katram pircējam ir jābūt izveidotiem saviem nosacījumiem vienkāršoto iepirkumu īstenošanā, šie nosacījumi ir publicēti mūsu centrālajā sistēmā. Šajos nosacījumos ikviens pircējs var noteikt līguma summu, zem kuras var rīkot zemo vērtību iepirkumus, izmantojot cenu aptaujas procedūru. Publisko iepirkumu birojs stingri iesaka cenu aptauju rīkot vien gadījumos, ja preču un pakalpojumu līguma vērtība ir mazāka nekā 14 500 eiro bez PVN, bet darbiem – 43 500 eiro bez PVN. Tas nozīmē – ja līguma summa ir augstāka, tad šādi zemo vērtību iepirkumi ir jāpublicē mūsu centrālajā sistēmā. Tomēr daži pircēji cenu aptauju izmanto arī augstākas vērtības līgumiem. Lietuvā visus publicētos iepirkumus ievieto centrālajā sistēmā, pircējs nedrīkst publicēt vēsti par iepirkumu vien savā mājas vietnē, tur to var likt tikai pēc publicēšanas centrālajā sistēmā. Statistika rāda, ka publicētie iepirkumi veido 92% no kopējās iepirkumu summas. Minimālie termiņi priekšlikumu iesniegšanai vienkāršajos iepirkumos ir septiņas darba dienas pēc publikācijas (publicētajiem iepirkumiem), nepublicējamos (cenu aptaujas) likums neregulē, parasti termiņš ir 3 – 5 darba dienas.
– Kas par iepirkumiem būtu jāzina tiem uzņēmumiem, kas Lietuvā vēlas piedalīties publiskajos iepirkumos?
– Ir jāzina tipiskās piegādātāju kvalificēšanās prasības, kuru lielākā daļa ir līdzīga visās ES dalībvalstīs. Uzņēmums, uzņēmuma vadītājs un grāmatvedis nedrīkst būt notiesāts par dažādām darbībām – tas ir obligāts ES direktīvu nosacījums visās ES dalībvalstīs. Tālāk – par visiem maksātajiem nodokļiem, tostarp par sociālo nodokli. Pieļaujamais nodokļu parāds Lietuvā ir 50 eiro (Latvijā no 1. augusta piegādātājiem nedrīkst būt nodokļu parādu. – Red.). Savukārt uz citu valstu pretendentiem attiecas tie likumi, kas ir spēkā viņu valstīs. Piemēram, ja mītnes valstī ir atļauts līdz 150 eiro parāds, tad ar 149 eiro parādu uzņēmums iepirkumā var piedalīties. Nedrīkst iepirkumā piedalīties maksātnespējīgs uzņēmums – ir jānodrošina no valsts iestādes (uzņēmumu reģistra) izziņa un jāparaksta īpaša deklarācija par to. Uzņēmumam ir jābūt izpildījušam līgumu par līdzīgu preču piegādi vai pakalpojumu izpildi 70% apmērā no iecerētā līguma summas. Piemēram, tiek rīkots datoru iepirkums ar 100 000 eiro plānoto iepirkuma summu. Tātad konkursa nosacījumu prasība var būt, ka pretendentam agrāk ir jābūt uzvarējušam konkursā par datoru iepirkumu ne mazāk kā 70 000 eiro vērtībā. Šim uzņēmumam, pretendentam ir jāiesniedz agrāk noslēgto, pabeigto līgumu un to aprakstu saraksts, kā arī pircēja apliecinājums par līguma veiksmīgu izpildi.
Dažkārt var izvirzīt finansiālus nosacījumus, tostarp prasīt, lai pretendents būtu pelnošs uzņēmums, piemēram, pēdējo trīs gadu vidējai peļņai ir jābūt 0 vai lielākai par to, var izvirzīt nosacījumu par minimālo naudas apgrozījumu saistībā ar paredzamā līguma summu. Dažkārt var izvirzīt prasības arī darbiniekiem, tostarp par izglītību (augstākā izglītība noteiktās specialitātēs), darba pieredzi ne mazāk kā n gadu, īpašiem sertifikātiem – viss ir atkarīgs no iepirkuma objekta.
Visiem kvalificēšanās nosacījumiem obligāti ir jābūt saistītiem ar iepirkuma objektu. Patlaban nav atļauta nosacījumu noteikšana attiecībā uz algām. Visām iepirkuma konkursā izvirzītajām prasībām ir jāatbilst Publiskā iepirkuma biroja sagatavotajām vadlīnijām. Notiek diskusijas par minimālās algas līmeņa prasības iekļaušanu, tomēr tas varētu būt grūti izdarāms tāpēc, ka iepirkumos piedalās arī citu valstu uzņēmumi, dažādās valstīs šie algu līmeņi ir atšķirīgi. Mūsu politiķi atstāja šo jautājumu lemšanai nākotnē tāpēc, ka viņi nezināja, kā to ieviest praksē.
Vienlaikus var prasīt arī advokāta pilnvaru, ja dokumentus ir parakstījis cilvēks, kas nav uzņēmuma vadītājs. Var prasīt arī pievienot preču sertifikātus, instrukcijas, banku garantijas un citas prasības, kas noteiktas dokumentu pielikumu veidlapās. Visiem dokumentiem no citām valodām ir jābūt tulkotiem lietuviešu valodā. Atsevišķos gadījumos tulkojumam var prasīt apstiprinājumu.
– Vai Lietuvā darbojas arī elektroniskā iepirkuma kārtība?
– Gandrīz visi Lietuvas iepirkumi notiek elektroniski. Jaunākā statistikas informācija rāda, ka gandrīz 95% iepirkumu vērtības izteiksmē ir veikti elektroniski. “Papīra” iepirkumus īsteno ļoti reti. Mūsu likumā kopš 2008. gada ir noteikta prasība, ka ikvienam pircējam ir jānodrošina, ka elektroniskais iepirkums veidos vismaz 50% no kopējās veikto iepirkumu vērtības. Gandrīz visus iepirkumus veic caur mūsu centrālo iepirkumu sistēmu. Elektroniskais process ir ļoti vienkāršs – var redzēt dokumentus ar tajos izvirzītajām prasībām, tālāk pretendents var sagatavot savu priekšlikumu ar atbilstošajiem dokumentiem, skenēt tos, augšupielādēt tos centrālajā sistēmā un iesniegt iepirkuma rīkotājam. Lielākajā daļā gadījumu pieteikumi ir jāparaksta ar elektronisko parakstu. Neesmu lietojis Latvijas elektronisko parakstu, nevaru to salīdzināt ar Lietuvas un pateikt, vai tas darbosies mūsu centrālajā sistēmā. Mūsu pieredze ir, ka mēs savus pieteikumus parakstām ar savu elektronisko parakstu un iesniedzam pieteikumus citu valstu, tostarp Latvijas, Igaunijas un Vācijas, iepirkumiem, protams, pievienojam advokāta pilnvaru. Likums digitālo parakstu nepieprasa vien zemo vērtību iepirkumos, tomēr dažkārt pircējs to prasa. Tātad digitālais paraksts ir nepieciešams. Elektroniskajā iepirkumā var piedalīties ikviens uzņēmums, kas reģistrējies mūsu centrālajā sistēmā. Reģistrācijas process ir vienkāršs – ir jāizdrukā un jāparaksta īpašs pieteikums un jāatsūta mūsu Publiskā iepirkuma birojam. Reģistrēšanās laiks aizņem 1 – 3 dienas. Mūsu centrālajā sistēmā ir reģistrējušies daudzi Latvijas uzņēmumi.
– Vai un kādas problēmas saredzat Lietuvas iepirkumu sistēmā?
– Vissvarīgākās problēmas ir saistītas ar pārāk lielo dokumentu daudzumu, lai pieteiktos dalībai iepirkuma konkursā. Tas nav atkarīgs no pircēja gribēšanas, mūsu likums ir strikts un sarežģīts. Pircējam šis likums ir jāievēro un jāizvirza prasības pretendentam. Piegādātājiem ir jāvāc liela kaudze ar dokumentiem. Ja iepirkuma piedāvājumā iezogas kļūda, tad jāņem vērā, ka ne visas kļūdas var izlabot, dažos gadījumos šāds piedāvājums ir jānoraida bez kļūdas labošanas.
– Kā Lietuvā sokas ar zaļo iepirkumu?
– Ir prasības zaļā iepirkuma rīkošanai. Tās attiecas vien uz mūsu centrālajām iestādēm, tostarp uz parlamentu, valdību, ministrijām un citām iestādēm. Citi pircēji var rīkot zaļo iepirkumu pēc sava ieskata. Pērn zaļo iepirkumu īpatsvars kopējā iepirkumu vērtībā bija 8,6 procenti.
– Vai Lietuvā ir problēmas ar tiem citu valstu uzņēmumiem, kas piedalās iepirkumos? Piemēram, ar viņu reputācijas, nodokļu parādu noskaidrošanu?
– Nav problēmu ar ārzemnieku dokumentu vākšanu. Protams, ārzemniekiem ir jārīkojas daudz ātrāk nekā vietējiem uzņēmējiem. Viņiem šie dokumenti ir jāsavāc, jāiztulko, jāsagatavo piedāvājums iepirkumam. Minimālais termiņš to iesniegšanai var būt noteikts vien septiņas darba dienas.
No 2016. gada Lietuvā darbosies to uzņēmumu melnais saraksts, kuri agrāk pārkāpuši ar pircējiem noslēgto līgumu nosacījumus. Mūsu valstī ir daži uzņēmumi ar sliktu slavu, kas regulāri piedalās iepirkumos, piedāvā zemu cenu un uzvar. Kad iepirkuma līgums ir noslēgts, tie pārkāpj tā nosacījumus tāpēc, ka lielākajā daļā gadījumu ar tik zemām cenām šos līgumus nevar izpildīt. Ar melnā saraksta ieviešanu šādus uzņēmumus izslēgs no piedalīšanās iepirkuma konkursos. Tas būtu labi godīgas konkurences ieviešanai.
Būvniecības nozarē ir parasta situācija, kad līgumu paraksta par vienu summu, tajā nevar iekļauties un pasūtītājam ir jārīko jauns konkurss. Ja papildu darbu summa nepārsniedz 30% no parakstītā līguma summas, tad var rīkot cenu aptauju un parakstīt līgumu ar to pašu darbu veicēju.
– Kas uzraudzīs melno sarakstu?
– Piegādātāju (pārdevēju) melnais saraksts atradīsies centrālajā sistēmā, kur atrodas ziņas par visiem iepirkumiem. Publisko iepirkumu birojs būs atbildīgs par melnā saraksta administrēšanu. Saskaņā ar likumu pēc piegādātāja iekļaušanas melnajā sarakstā iepirkuma rīkotājam (pircējam) būs par šo lēmumu jāinformē pretendents, kuram būs tiesības šo lēmumu apstrīdēt tiesā. Piegādātāju turēs melnajā sarakstā trīs gadus. Kvalificēšanās prasība piegādātājam nebūt iekļautam melnajā sarakstā ir optimāla, tā nozīmē, ka melnajā sarakstā iekļautais piegādātājs var piedalīties iepirkumos, kur šādas prasības (par neatrašanos melnajā sarakstā) nav. Patlaban gan vēl nav sagatavoti noteikumi par melnā saraksta administrēšanu un citiem nosacījumiem.
– Vai Lietuvā arī mēdz notikt iepirkumu konkursu rīkošana jau iepriekš zināmam uzvarētājam?
– Šādi gadījumi dažkārt notiek, tomēr, protams, tas nav atļauts. Parasti to varētu veikt ar kvalificēšanās prasībām, kuras sagatavotas vienam uzņēmumam, ar tehnisko prasību nosacījumiem – viena produkta iepirkumam. No Iepirkumu likuma skatpunkta viss var izskatīties juridiski korekti, tomēr, iedziļinoties nozares specifikā, var secināt, ka iepirkums veidots vienam pretendentam.
– Vai ir iespējams izveidot mehānismu, lai no šādas situācijas izvairītos?
– Tas ir ļoti grūti. Mūsu politiķu nostāja šādos gadījumos ir viena – jāveido bargāks likums, vairāk prasību, vairāk dokumentu, stingrāka kontrole… Mēs redzam, ka šāda nostāja iepirkumu veido daudz sarežģītāku pircējiem un pārdevējiem, tomēr no šādiem gadījumiem izvairīties neļauj. Vairāku un sarežģītāku procedūru izmantošana ved pie augstākas cenas. Uzskatu, ka problēma slēpjas mentalitātē – kad beigsim taisīt biznesu tur, kur tas nav atļauts, tad šāda veida problēmas izzudīs. Pavērojiet ziemeļvalstis, tostarp Zviedriju un Norvēģiju, kur nosacījumi dalībai iepirkuma konkursā ir vienkārši, prasības dokumentiem minimālas, viss tiek balstīts uz savstarpēju uzticēšanos. Es jautāju pircējiem Zviedrijā – jūsu likumi ir ļoti vienkārši, jūs varat veikt pietiekami lielus iepirkumus bez publicēšanas, tad jau iznāk, ka varat visu nopirkt no saviem kaimiņiem vai ģimenes locekļiem? Man atbildēja, ka to nevar darīt, tas nav efektīvi viņu organizācijai.
– Kā vērtējat kopīgu Baltijas valstu iepirkumu. Piemēram, zāļu vai bruņojuma pirkšanā?
– Lielam iepirkumam tas varētu būt labs risinājums, kas ļautu samazināt cenu. Es redzu grūtības šāda iepirkuma īstenošanā – katrā valstī ir savi iepirkumu likumi, dažādas iepirkuma procedūras un dokumenti. Ja šīs problēmas atrisina, tad es to atbalstu.
– Kā iepirkumus Latvijā vērtē Lietuvas eksperti?
– Mēs domājam, ka konkurence vienmēr ir laba. Ja klients ir laimīgs, tad rezultāts ir pozitīvs. Dažkārt Rīga atrodas tuvāk nekā Viļņa vai Klaipēda.
– Vai piekrītat šādam uzstādījumam – visi esam iestājušies Eiropas Savienībā, darbojamies ES vienotajā tirgū, tomēr katra dalībvalsts aizsargā savu iekšējo tirgu. Vai tas attiecas arī uz iepirkumiem?
– Jā, piekrītu. Vienmēr būs tādi, kas aizstāvēs vietējo tirgu. Tomēr saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu šāda diskriminācija nav iespējama. Dažkārt saņemam jautājumu – kā veidot iepirkuma konkursu, lai tajā nepiedalītos ārzemju piegādātāji? Mēs atbildam – tas nav iespējams, bet kāpēc jūs to vēlaties? Varbūt piegādātājs no Latvijas, kas no jums atrodas 50 kilometru attālumā, piedāvās labāku cenu nekā piegādātājs no 150 kilometru tālās Viļņas. Pēc šādas atbildes viedoklis lielākajā daļā gadījumu mainās. Esam dzirdējuši no iepirkumu rīkotājiem Lietuvas ziemeļu daļā, ka viņiem ir Latvijas piegādātāji un viņi priecīgi izmanto viņu pakalpojumus.
– Kā Lietuvai sokas ar jauno ES iepirkuma direktīvu ieviešanu?
– Mums ir sagatavoti divi iepirkuma likumprojekti – viens klasiskajiem iepirkumiem, otrs – enerģijas, ūdenssaimniecības, transporta un pasta nozarei. Patlaban notiek projektu apspriešana. Droši apgalvot, ka Seims tos apstiprinās līdz 2016. gada aprīlim, es nevaru.
Mūsu Publisko iepirkumu likums ir ļoti dinamisks – tas mainās vidēji divas reizes gadā. Protams, izmaiņas galvenokārt nav lielas, tomēr šāds dinamisks likums nepalīdz pircējiem un piegādātājiem. Nākamajā gadā varētu būt lielas pārmaiņas. Tātad labāk būtu pagaidīt un piedalīties iepirkumos pēc kāda laika, kad katrs pircējs būs apguvis jaunos nosacījumus. Tas ir joks! Tomēr mūsu pieredze rāda, ka pēc lielām izmaiņām Iepirkumu likumā aizvien ir haoss – daudz kļūdu, pārpratumu, iepirkuma procedūras notiek daudz ilgāk nekā agrāk.
Teksts: SANDRIS GUNVALDIS
Foto: VLADAS ŠČIAVINSKAS
Atbildēt