Intervija

Apsardzes bizness, lai gan tiek licencēts, ir viena no sfērām, kur ir lielas aizdomas par ēnu ekonomiku. Kāda ir nereģistrētā apsardzes biznesa daļa un cik izplatīti ir pašu apsargu pārkāpumi, intervijā stāsta Drošības nozares kompāniju asociācijas vadītājs Arnis Marcinkēvičs.

– Cik kvalitatīvi patlaban ir apsardzes kompāniju sniegtie pakalpojumi?

– Ir ļoti grūti atbildēt, ja valstī ir vairāk nekā 500 apsardzes uzņēmumu. Atskaites punkts vienmēr ir tas, kāds ir apsargs kā darbinieks. Cik viņš ir izglītots, profesionāls un kā tiek galā ar saviem uzdevumiem. Es zinu, ka lielākie uzņēmumi regulāri rūpējas par savu darbinieku izglītošanu. Vienlaikus ir virkne uzņēmumu, par kuru darbību ir šaubas.

– Cik liels Latvijā patlaban ir apsardzes tirgus un vai redzat izaugsmes iespējas tajā?

– Tādam uzņēmumu skaitam, kāds ir pašlaik, tiešām ir grūti saprast, kur visi var atrast darbu. Pat ja pieņemam, ka daļa reāli nedarbojas, skaits ir pietiekami liels. Pēc mūsu domām, Latvijā būtu jābūt, maksimums, simt apsardzes uzņēmumiem. Latvijas tirgus tomēr ir pietiekami mazs. Turklāt tagad lielākā daļa uzņēmumu dzīvo no publiskajiem iepirkumiem. Tas nav ilgtspējīgs bizness. Arī kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – apsardzes uzņēmumu ir krietni mazāk.

– Cik Latvijā pašlaik ir lielu apsardzes uzņēmumu, kuri kontrolē lielāko tirgus daļu?

– Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāsaka, ka pašlaik Latvijā neviens īsti nezina, kāds ir apsardzes nozares kopējais apgrozījums. Par to visi vienkārši spekulē. Tā arī ir liela atšķirība no citām licencētajām nozarēm, jo visi zina, kāds ir finanšu nozares vai azartspēļu biznesa kopējais apgrozījums. Apsardzes biznesā tas vienkārši nav zināms.

Tomēr kopumā lielāko masu tirgū rada kādi 20 – 25 uzņēmumi. Piemēram, ja kopējais nozares apgrozījums tiek lēsts ap 100 miljoniem eiro gadā, tad mūsu asociācijas biedri, kuri ir četri lielākie Latvijas apsardzes uzņēmumi, veido jau gandrīz trešdaļu. Tad kas paliek tiem vēl gandrīz 500 uzņēmumiem? Tas arī parāda šo nozares ainu un to, ko lielākā daļa uzņēmumu dara. Turklāt nav jau problēmu, ja ir kāds mazs uzņēmums, piemēram, Krāslavā, kurš godīgi strādā un spēj nodrošināt ar darbu kaut vai dažus cilvēkus. Diemžēl lielā daļā gadījumu ir aizdomas tieši par šo godīgumu.

– Vai pašlaik Latvijā apsardzi tie, kam tā būtu nepieciešama, arī izmanto? Jeb tomēr daudzi uzņēmumi un privātpersonas paļaujas paši uz sevi?

– Ja mēs runājam par privāto sektoru – gan uzņēmumiem, gan privātpersonām –, tad apsardzes pakalpojumus izmanto. Protams, vienmēr var teikt, ka vajag izmantot vairāk, jo tad būtu drošāk, un tā arī ir. Vienlaikus jāsaka, ka cilvēku apziņa par savu drošību un tās nodrošināšanu ar katru gadu aug. Aizvien aug to personu skaits, kam rūp, lai drošībā būtu gan viņi paši, gan tas, kas viņiem pieder. Ir arī tādi, kas izlīdzas ar suni. Bet sunim, ja mēs uz to skatāmies no apsardzes viedokļa, ir gan savas pozitīvās puses, gan savi mīnusi. Turklāt privātpersonām apsardzes pakalpojumi, piemēram, mājai, izmaksā samērā lēti.

– Tirgū ir potenciāls izaugsmei?

– Es teiktu, ka ir. Tas attiecas gan uz privātpersonām, gan uz komercsektoru, jo tas turpina attīstīties.

Cits stāsts ir par publisko sektoru. Mēs ļoti bieži redzam, ka publiskajā sektorā vienkārši nesaprot, kad, kur un kādus apsardzes pakalpojumus vajag. Iepirkumos ļoti bieži ir redzams, ka pērk kaut ko, īsti nesaprot, kādēļ. Komercuzņēmumi šim jautājumam pieiet ļoti rūpīgi un pirms jebkura pasūtījuma veic drošības auditus, kas parāda, kādi ir reālie drošības riski konkrētajā objektā. Publiskajā sektorā to neviens nedara. Taču tieši šie drošības auditi arī parādītu, vai vispār ir vajadzīgi apsardzes pakalpojumi un, ja ir, tad tieši kādi. Līdz ar to publiskajā sektorā ļoti aktuāls ir lietderības jautājums. Es tam ieteiktu pievērsties arī Valsts kontrolei.

– Jūs jau minējāt, ka ēnu ekonomiku apsardzes biznesā veido izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Cik liela problēma ir nesertificētu cilvēku nodarbināšana par apsargiem?

– Precīzus skaitļus pateikt mēs nevaram, bet neapšaubāmi šādas situācijas ir. Piemēram, pašlaik mēs analizējam aizvadītā gada lielākos iepirkumus apsardzes nozarē un ir redzamas zināmas
nesakritības. Apsardzes pakalpojumi tiek iepirkti kā stundu skaits, kad apsardze ir jānodrošina. Mēs salīdzinām stundu skaitu ar to sociālā nodokļa apmēru, ko ir nomaksājuši uzvarējušie uzņēmumi, pieņemot, ka apsargiem tiek maksāta vismaz minimālā alga. Un Valsts ieņēmumu dienesta publiski pieejamie dati liecina, ka tur ir nesakritība – šie uzņēmumi pagājušajā gadā sociālajā nodoklī kopumā ir nomaksājuši pat mazāk nekā vajadzētu tikai konkrēto iepirkumu ietvaros. Kādā veidā tas ir iespējams? Kad mēs visu šo informāciju būsim apkopojuši, ar to iesim gan uz Valsts ieņēmumu dienestu, gan Valsts kontroli. Iespējas ir tikai divas. Vai nu pasūtītājs nesaņem iepirkumā pasūtītās apsardzes stundas un, iespējams, par to nemaz nenojauš, vai arī notiek nelikumīga darbinieku nodarbināšana un nodokļu nemaksāšana.

Kas attiecas uz tiem pašiem sertifikātiem, tad arī policija atzīst, ka tiek nodarbināti cilvēki bez atbilstoša apsarga sertifikāta. Ir nācies arī dzirdēt par gadījumiem, ka reģionos veikalos tiek nodarbināts cilvēks, kurš ir it kā apsargs – viņš veic apsarga funkcijas, ir līdzīgi ģērbies, un visi arī domā, ka viņš ir apsargs. Bet izrādās, ka viņam nav apsarga sertifikāta un darbā viņš ir pieņemts par dežurantu.

– Par būvniecību saka, ka tur ēnu ekonomikas daļa ir ap 40%. Kādas ir jūsu aplēses par apsardzes sektoru?

– Noteikti tikpat, ja ne vēl vairāk. Tie, kurus es pieminēju, ir lielākie iepirkumi nozarē. Mēs varam tikai minēt, kas notiek mazākos iepirkumos.

– Cik viegli vai grūti ir atrast darbiniekus?

– Tas ir grūti. It īpaši grūti ir vasarā, jo tad daļa iet strādāt būvniecībā un ziemā atkal migrē atpakaļ uz apsardzes sektoru.

Pēc Valsts ieņēmumu dienesta aizvadītā gada datiem, apsardzē bija nodarbināti vairāk nekā septiņi tūkstoši strādājošo. Taču no uzņēmumiem visu laiku dzird, ka darbinieku nepietiek un it īpaši trūkst kvalificētu darbinieku. Te atkal ir jārunā par apmācību, jo daudzos mācību centros, kur var iegūt apsarga sertifikātu, šī mācību kvalitāte klibo.

– Ja atceramies kaut vai publiskotos gadījumus ar apsardzes darbinieku rīcību “Rīgas satiksmes” biļešu kontrolēs, cik liela problēma ir, ka apsardzes darbinieks ir tik nesagatavots, ka izveidojušos konfliktu nevis risina, bet vēl vairāk eskalē?

– Tā vistiešākajā veidā ir darbinieka kvalifikācijas problēma. Ja uzņēmums regulāri nerūpējas, lai darbinieku apmācītu un izglītotu, tad, protams, ir šādi gadījumi. Nepietiek jau tikai ar to, ka cilvēkam ir sertifikāts. Tad arī parādās visādi brīnumi – gan šie gadījumi transporta kontrolēs, gan pie klubiem piekauti cilvēki, un tas met ēnu uz visu nozari. Profesionālam apsargam ir jāmāk rīkoties tā, lai neviens neciestu. Savukārt par saviem darbiniekiem ir atbildīgs uzņēmums.

– Valsts policija pērn anulēja 174 apsargu sertifikātus, un galvenie iemesli ir pašu apsargu veiktie likumpārkāpumi. Tā ir nopietna problēma?

– Domāju, ka lielā mērā risinājums ir saistīts ar izglītības sistēmas sakārtošanu. Es teiktu, ka pašlaik tā ir nepilnīga. Viens no mūsu asociācijā esošo uzņēmumu valdes locekļiem pat izgāja šo apmācību sertifikāta saņemšanai, un viņa secinājums bija, ka tur netiek mācīts tas, lai vēlāk šādu cilvēku varētu pieņemt darbā. Tas nozīmē, ka cilvēks iziet apmācību kursu, iegūst sertifikātu, atrod darbu un atkal ir apmācāms.

Kopumā es nevarētu teikt, ka apsargu sertifikātu anulēšana par pārkāpumiem būtu liela problēma, bet gadās. Tomēr es domāju, ka šo gadījumu skaitu varētu mazināt, sakārtojot apmācību sfēru.

Teksts: Inguna Ukenābele, BNS