Intervija

Jaunais Būvniecības likums pāris mēnešus jau ir spēkā, darbu sācis arī jaunizveidotais Būvniecības birojs. Vai industrijas pārstāvji ir apmierināti ar pārmaiņām, kādi uzlabojumi vēl ir nepieciešami un vai plānots veikt uzlabojumus iepirkumu jomā attiecībā uz būvniecību, intervijā stāsta ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola.

– Kādu laiku jau spēkā ir jaunais Būvniecības likums. Vai esat saņēmuši atsauksmes no industrijas spēlētājiem? Cik pilnvērtīgi tas, jūsuprāt, darbojas?

– Atsauksmes ir pretrunīgas, ir gan labas, gan ne tik labas. Manuprāt, nozarei ir skaidrs, ka Būvniecības likumam ir jāļauj kādu laiku strādāt, ažiotāža bija liela un kādam jau gribas kaut ko mainīt. Būvniecības birojs ir sācis darbu, vairāk nekā 600 ēkās ir veiktas pārbaudes ēku ekspluatācijas drošības jomā. Rādītāji nav iepriecinoši – no pārbaudītajām ēkām aptuveni 100 ir nepieciešami būtiski uzlabojumi un ēku īpašniekiem ir uzdoti konkrēti uzdevumi, kas viņiem jāveic. No šī gada 1. jūlija ir sākta arī būvdarbu kontrole.

Loģiski, ka, iedarbinot likumu, ir redzams, ka aizvien ir izplūdušas līnijas par atbildību, kas jādara pašvaldībai, kas Būvniecības birojam. Prakse ir tā, kas šo jomu varēs sakārtot. Piemēram, vēl notiek diskusijas par būvekspertīzes speciālista izvēli, cik lielā mērā pašam Būvniecības birojam ir jāiesaistās. Likums paredz, ka Būvniecības birojam šie būveksperti ir jāizvēlas, bet vēl nav skaidrs, kādā veidā viņi izvēlēsies. Pašvaldības arī izsaka vēlmi, ka birojs to varētu darīt aktīvāk. Risinājums, kas šobrīd tiek piedāvāts, – Būvniecības biroja pārstāvis piedalās iepirkumu komisijās, kas izvēlas šos ekspertus, savukārt no nākamā gada sākuma tiktu veidots reģistrs, kurā Būvniecības birojs atlasītu, kuri kvalificējas un ir pietiekami labi speciālisti, lai varētu veikt būvekspertīzes. Diskusijas ir par tehniskiem jautājumiem.

Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem, pie kā Ekonomikas ministrija ir sākusi darbu, ir būvniecības klasifikatora izveide, kam bija jāsāk strādāt jau nākamā gada sākumā. Tas nav tik vienkāršs uzdevums. Ir jautājums, ko klasificējam: vai tikai būvdarbu izpildītājus vai visus būvniecības procesā iesaistītos, piemēram, arhitektus.

– Paspēsiet līdz nākamajam gadam?

– Jāpaspēj.

– Parādās jautājums par būvkompānijām. Ja veidojam klasifikāciju, ka X būvkompānijas skaitās labākas nekā pārējās, vai pēc būtības nesanāk, ka monopolizējam lielos projektus pāris uzņēmumiem?

– Jā, tāpēc es teicu, ka nav vienkārši nodrošināt, lai nebūtu diskriminācija un vienlaikus būtu kvalitāte. To var kombinēt ar stiprāku ģenerāluzņēmēju atbildību, tā tas varētu strādāt. Šobrīd principā ģenerāluzņēmējs sadala atbildību saviem apakšuzņēmējiem. Ja esi ģenerāluzņēmējs, tev pilnībā jāuzņemas atbildība, tad tev var būt privileģēta situācija piesaistīt pasūtījumus.

SEB banka bija veikusi pētījumu, kas liecina, ka mūsu būvniecības tirgus ir ļoti fragmentēts, kas nav labi. Tikai 6% no kopējiem būvdarbiem Latvijā veic daži lielie uzņēmumi. Taču tas, ko dzirdam publiskajā telpā, rada iespaidu, ka ir daži uzņēmēji, kas būvē visu.

– Patlaban ir paredzēts, ka ģenerāluzņēmējam pašam ir jāveic noteikta daļa būvdarbu. Vai šo apmēru nevajadzētu palielināt?

– Domāju, ka nav tik svarīgi, cik procentus darbu veic ģenerāluzņēmējs, taču viņam jābūt pilnībā atbildīgam par to, ko dara viņa apakšnieki.

– Saistībā ar iepirkumiem būvniecība ir viena no problemātiskajām nozarēm, jo regulāri tiek apstrīdēti iepirkumi, tādējādi kavējot arī struktūrfondu naudas apgūšanu. Vai kaut kas tiek darīts šajā jomā? Ir daudz sūdzību par būvnieku kultūru.

– Prieks, ka paši būvnieki piedalās Iepirkumu likumu darba grupā, ko izveidojusi Finanšu ministrija. Notiek diskusija, vai būtu nepieciešams atsevišķs regulējums tieši būvniecības nozarei, kam es varētu piekrist, bet jautājums – vai spējam precīzi formulēt, kam tieši tur jābūt.

Gribētu gan atzīmēt, ka pārsūdzības ir ne tik daudz būvnieku vainas dēļ, lielākoties tās nosaka pasūtītāju neprasme precīzi definēt pasūtījumu. Vainojam būvniekus, lai gan paši pasūtītāji nav spējuši pietiekami precīzi definēt savas prasības. Atkal jāsaka, ka pie vainas ir mūsu tirgus īpatnība, ka lielā mērā būvniecības sektors ir dzīvojis no Eiropas struktūrfondu naudas. Un redzam, kā Eiropas struktūrfondu nauda tiek apgūta – vēlu tiek sākta projektu realizācija un tad ātrā tempā tiek likts arhitektiem projektēt, būvniekiem būvēt, attiecīgi kvalitāte būtiski krītas, jo netiek dots pietiekami daudz laika normālam plānošanas, projektēšanas, būvniecības procesam. Visu pakārtojam tam, ka pieejamais finansējums ir obligāti noteiktā termiņā jāizmanto, tāpēc tiek traumēts būvniecības process.

– Jebkurā gadījumā paliek diskusija par zemākās cenas piedāvājuma izvēles principu.

– Tā ir pasūtītāja izvēle, tam nav obligāti jāizvēlas zemākās cenas piedāvājums.

– Jā, bet vai tiek šajā virzienā strādāts? Visi par to sūdzas, bet gadiem nekas nemainās.

– Noteikti jāmēģina panākt, ka zemāko cenu neveido nodokļu apiešana, tāpēc samaksāto nodokļu apjoms ir svarīgs iepirkumu procesos. Taču vairāk tas ir izglītības jautājums attiecībā uz pasūtītājiem, lai viņi prastu būvniekiem paprasīt to, kas ir konkrēti vajadzīgs. Cena ir tikai viens no nosacījumiem.

Teksts: Ivo Butkevičs, BNS