Iepirkumu komisijām uzlikts ļoti liels darba apjoms, lai tās varētu pārliecināties par pretendentu atbilstību kvalifikācijai. Gaidāmās izmaiņas vispārīgajos būvnoteikumos, kas saistīti ar jauno Būvniecības likumu, raisa bažas, ka būs jārīko papildu iepirkumi un tas radīs papildu administratīvo slodzi. To sarunā ar žurnālu “Iepirkumi” atklāj VAS “Latvijas valsts ceļi” valdes loceklis EDGARS STRODS (attēlā).
– Sākusies jaunā sezona – cik kilometru autoceļu tiks atjaunoti šogad un kāds ir šim mērķim paredzētais finansējums?
– Šogad plānots kopumā veikt darbus aptuveni tūkstoš kilometru garumā. Tie ir visi darbi, kas saistīti gan ar Latvijas valsts ceļu, gan Latvijas autoceļu uzturētāju segumu atjaunošanas darbiem. Finansējums ir lielāks nekā aizvadītajā gadā. Šajā gadā darbiem paredzēti aptuveni 250 miljoni eiro, tostarp 139,2 miljoni eiro ir valsts budžeta līdzekļi, bet pārējais – Eiropas Savienības fondu projektu apguves objekti, kas dalās divās daļās: viens ir pārejošie objekti, bet otra daļa – jaunā ES plānošanas perioda objekti.
– Vai tūkstoš kilometru ir vairāk nekā gadu agrāk?
– Tas ir aptuveni tikpat daudz, cik pērn. Konkursā izsolāmie objekti, ko piedāvā “Latvijas valsts ceļi”, ir 760 km, plus tilti – ap 55 km, kur ir arī pievedceļi. Kopā ņemot, aptuveni 800 km ir šogad, bet pārējais ir pārejošie objekti.
– Kā nozari ietekmē jaunā plānošanas perioda finansējuma apguves kavēšanās?
– Man negribētos piekrist apgalvojumam, ka notiek kavēšanās ar finansējuma apguvi. Salīdzinājumā ar citiem ES plānošanas periodiem šī perioda finansējuma apguve valsts autoceļu nozarē ir pārsteidzoši strauja. Pirmo līgumu no jaunā perioda parakstīja jau pērn vasarā. Sagatavošanās procesi vienmēr ieilga, un ļoti bieži gadījās, ka pagāja gads, divi vai pat vairāk, kamēr šos fondu līdzekļus sāka apgūt. Bet šoreiz visas ministrijas bija nostrādājušas fantastiski. Līdz ar to arī bija iespēja sākt ES fondu projektus. Saistībā ar iepriekš teikto vēršu uzmanību, ka 2013. gada beigās bija tendence konkursos piedāvāt zemākas cenas nekā mūsu plānotās jeb paredzētās cenas. Domāju, ka tas bija saistīts ar plānošanas perioda maiņu, ka uzņēmēji neuzticējās valstij, ka tā spēs tik ātri palaist jaunos ES projektus un finansējumu. Uzņēmējiem bija bažas, ka nebūs darba, ka būs pārejas periods, kura laikā projektu būs maz, bet konkurence milzīga. Un tā tendence bija saķert un sagrābt maksimāli daudz.
– Un tāpēc cenas bija zemākas?
– Man gribētos tā domāt. Un tajā mirklī uzņēmēji piedāvā cenas, kas rēķinātas, lai būvi uzbūvētu uz kvalitātes zemākās robežas. Bija kvalitātes prasības – tāds kā koridors, kurā viņiem jāiekļūst, bet viņi jau tēmē – gan materiālus, gan tehnoloģijas – tuvu pie minimuma, lai objektu uzbūvētu un kontrole nevarētu atklāt pārkāpumus, bet īpaši labāk arī nekas nebūtu. Aizvadītais gads gan parādīja, ka nav tik vienkārši, kontrole tiek pastiprināta un tiek atklāti atgadījumi, kad uzņēmums strādā uz kvalitātes zemākās robežas. Un tad diezgan ievērojamā skaitā gadījumu objektus pārbūvēja, laboja, bija arī sodi. Tie ir procesi, ar kuriem panākam kvalitātes prasību ievērošanu.
– Vai kontrole tika pastiprināta būvniecībā notikušās Zolitūdes traģēdijas dēļ?
– Nē, tā nevarētu teikt. “Latvijas valsts ceļi” visu laiku pilnveidojas, mēs esam dinamisks, nevis statisks uzņēmums. 2013. gada beigās diezgan krasi mainīja pieeju būvuzraudzībai un kontrolei. 2014. gada janvārī izveidoja Autoceļu kompetences centru, pastiprinot dažādas ar kvalitātes kontroli saistītas funkcijas. Jau 2013. gada beigās un 2014. gada būvsezonā mēs kardināli mainījām mūsu attieksmi pret būvuzraudzību. Patlaban jau rit otrā būvsezona, kad mēs strādājam ar pastiprinātām prasībām mūsu pārstāvjiem būvobjektā – būvuzraugiem, inženieriem, būvuzraugu palīgiem. Šobrīd esam pieprasījuši mūsu iepirkumos, lai būvuzraudzību fiziski veiktu visu laiku tad, kad notiek būvdarbi. Celtniecībā strādājošie zina, ka ļoti bieži būvuzraugs ir kā viesis objektā, viņš atbrauc, labākajā gadījumā paraksta dažus dokumentus un aizbrauc. Patlaban mēs prasām, ka jābūt vai nu būvuzraugam, vai inženierim, vai būvuzrauga palīgam jebkurā brīdī, kad notiek būvdarbi. Mēs kontrolējam un gadījumā, ja tas nenotiek, sodām. Protams, ka pastāv arī lielākais drauds – lauzt līgumu, bet šobrīd tā nav. Neviens līgums nav lauzts. Bet pērn atsaucām no objektiem vairākus būvuzraugus un inženierus, ja nemaldos, četros gadījumos bija pretenzijas pret konkrētiem būvuzraudzības procesiem. Tas bija konkrēta uzņēmuma speciālists, kurš, mūsuprāt, neveica darbības tā, kā tās bija jāveic, un mēs pieprasījām viņus nomainīt. Tik tālu neaizgājām, ka būtu jālauž līgums.
– Vai šī pieejas maiņa ir sevi attaisnojusi?
– Domāju, ka ir attaisnojusi. Jūs minējāt cenu pieaugumu, bet es negribētu to saukt par cenu kāpumu. Tāpēc, ka patlaban tirgū no visiem vairāk nekā simt iepirkumiem tikai vienā gadījumā cenas ir pārsniegušas mūsu plānoto cenu. Mūsu speciālisti plāno cenas, ņemot par pamatu aizvadītā gada izmaksas, līdz ar to plānojums ir pamatots. Tas ir tuvu tam, kas nepieciešams, lai uzbūvētu kvalitatīvu objektu. Šajās cenās praktiski viss ierakstās, izņemot vienu gadījumu, kad mēs izbeidzām iepirkumu bez rezultāta un to atkārtojām. Izskanējis, ka konkurence samazinās. Tā nav, konkurence aizvien ir spēcīga, tomēr patlaban redzam, ka nozarē, manuprāt, stress ir beidzies, sekmīgi sākts jaunais plānošanas periods, objektu saraksts ir. Tikko kā Ministru kabinetā apstiprināti valdības noteikumi par atlases kritērijiem Kohēzijas fondu līdzekļu apguvē, kas ir liels Satiksmes ministrijas Investīciju departamenta panākums. Līdz ar to mums paveras ceļš saņemt uzaicinājumus un iesniegt projektus Kohēzijas fondu līdzekļu apguvei. Un tagad ir tikai 2015. gads.
– Tomēr publiskajā telpā jau izskanējis, ka lielajos konkursos samazinās konkurence. Vai tā tas ir?
– Esam pamanījuši, ka divos iepirkumos bija pieteikušās divas kompānijas. Tas ir pārsteidzoši maz, bet, papētot tuvāk, sapratām – šie objekti atrodas pašā nomalē, ja tā var teikt. Viens objekts ir A–11, tas ir Rucavā – aptuveni 40 km aiz Liepājas. Otrs objekts ir pie Lietuvas robežas, braucot no Daugavpils uz Zarasiem. Šajos objektos bija daži pieteikumi, un tas ir saistīts ar to, ka objekti ir tālu. Kā jau teicu, stress ir beidzies un būvnieki sāk rēķināt, vai viņiem ir izdevīgi gadījumā, ja, piemēram, asfalta rūpnīca uzstādīta Vidzemē, doties pāri visai Latvijai un uzstādīt rūpnīcu, un tad doties atpakaļ. Notiek noslāņošanās pēc ģeogrāfiskā principa, kas ir pareizi, jo mūsu uzņēmumi ir visur.
– Vai šāda tendence bija vērojama arī agrāk?
– Es nevaru komentēt, vai tā notika pirms 2013. gada, jo tad es šeit nestrādāju. Bet tad, kad beidzās vecie projekti un sākās jaunie, bija brīdis, kad uz visiem konkursiem pieteicās ļoti daudz dalībnieku. Visi gāja visur, un cenas bija zemas. Manuprāt, tas bija saistīts ar neticību, ka jaunā perioda pasākumus sāks laikus, un bažām, ka tāpēc radīsies pārtraukums, kas uzņēmējiem ir ļoti būtiski un attiecīgi ietekmē viņu biznesu kopumā, jo tehnika ir iepirkta, kredīti paņemti, darbinieki pieņemti darbā un apmācīti un pēkšņi pasūtījumos parādās robs. Patlaban tādām bažām nevajadzētu būt, diezgan stabili ejam tajā virzienā, lai noturētu finansējumu pašreizējā līmenī, pat ar nelielu pieaugumu. Tāpēc izskatās, ka ceļu būvdarbi turpināsies tādā pašā tempā arī nākamgad un aiznākamgad.
– Tas nozīmē, ka par cenu dempingu, par ko iepriekš bija aizdomas, nevar runāt?
– Atsevišķos gadījumos, kad objekta līguma summa veido piecus vai sešus miljonus, bet atšķirība starp divām zemākajām cenām ir daži desmiti tūkstošu un četras pirmās zemākās cenas ir dažos simtos tūkstošu, kāds tur dempings? Principā ir sarēķināts viss, lai būtu visminimālākās izmaksas, kādas vien var būt. Dempings pēc Publisko iepirkumu likuma un līdzšinējās pieredzes ir ļoti grūti pierādāms jēdziens. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad uzņēmējs parāda pilnīgi absurdus skaitļus, un tad mēs viņu varam noraidīt, bet tas pamatā ir pietiekami sarežģīti.
– Kā vērtējat iepirkumu procedūru procesu un noteikumus, saskaņā ar kuriem jārīko iepirkumi?
– Mēs strādājam pēc Publisko iepirkumu likuma un uz tā bāzes veidojam iekšējos procesus, kādā veidā gatavo nolikumus. “Latvijas valsts ceļiem” ir ilggadēja prakse publicēt paraugnolikumu un atbilstoši tā nosacījumiem tiek gatavoti konkrēti nolikumi. Paraugnolikumus gatavojam gada beigās, šogad ceram, ka tos sagatavosim nedaudz agrāk, jo no 1. augusta būs izmaiņas Publisko iepirkumu likumā un mums būs jāveic izmaiņas. Kas ir visgrūtākais? Patlaban iepirkumu komisijām uzlikts ļoti liels darba apjoms. Publisko iepirkumu likums paredz, ka pasūtītājam jāpārliecinās, vai uzņēmējs atbilst kvalifikācijai, neskatoties uz to, ka uzņēmējs ir iesniedzis dokumentus – pilnīgus vai nepilnīgus, bet mums ir jāpārbauda arī tādā gadījumā, ja uzņēmējs nav iesniedzis dokumentus, kas atbilst kvalifikācijai. Mums jāmeklē publiskajos dokumentos, lai mēs varētu pārliecināties, ka viņš der, un tas ir milzīgs slogs iepirkumu komisijai.
– Vai šī procedūra būtu jāvienkāršo?
– No resursu izmantošanas viedokļa es būtu priecīgs, ja iepirkumu komisija vērtētu tos materiālus, ko pretendents iesniedz savā piedāvājumā. Katram būtu jādara savs darbs, un, ja uzņēmējs nāk uz šo konkursu, viņam vajadzētu sagatavoties un iedot precīzu informāciju. Ja tiek prasīta pieredze 50 – 70% apmērā no tā darba, kas būs jādara, tad es iedotu objektu ar konkrētiem skaitļiem – šeit tas ir. Protams, ka iepirkumu komisija to var pārbaudīt. Bet, lai nav tā, ka viņš iedod vienu objektu, bet viņam ir cits objekts citā vietā, kur ir šie apjomi un viss ir kārtībā, bet iepirkumu komisijai tas ir jāsameklē. Mēs prasām, lai mūsu iepirkumu komisija strādātu precīzi un bez kļūdām un, pasarg dievs, lai nebūtu nekādu pārkāpumu. No pretendentiem mēs to neprasām, viņi var iesniegt pat kaut ko aptuvenu, līdz ar to iepirkumu komisijai mēs uzkraujam nežēlīgi lielu darbu. Tas ir grūtākais, kas patlaban ir. Vēl bažas raisa jaunais Būvniecības likums un vispārīgie būvnoteikumi, kas ir atvērti un kam gatavo labojumus. Manā rīcībā esošā informācija liecina – viens no labojumiem paredz, ka visus autoceļus, kas ietilpst galveno un reģionālo autoceļu grupā, iekļaus trešajā būvobjektu grupā, kas pieprasīs tiem obligātas ekspertīzes.
– Kā tas var sarežģīt jūsu dzīvi?
– Tas nozīmē papildu iepirkumu rīkošanu. Tie darbi ir vienkārši, piemēram, virsmas apstrāde, un, ja tos iedala trešajā grupā, būs jāveic papildu iepirkumi. Šajā gadā mums reģionālajiem ceļiem ir 50 objekti, un tas nozīmē tikpat daudz iepirkumu, kas saistīti ar ekspertīzes veikšanu. Paskaidrošu, ka mums pavisam kopā šogad ir 140 objekti, taču tas nenozīmē, ka ir tikpat daudz iepirkumu, jo dažreiz mēs tos apvienojam grupās. Bet iepirkumu ir vairāk nekā simts, tos rīko būvdarbos, būvuzraudzībā, projektēšanā, un tagad nāk klāt vēl trešdaļa, kas ir milzīgs apjoms un patērēs resursus. Manuprāt, tas nav adekvāti un nav pareizi. Esam rakstījuši savus priekšlikumus, bet, ja tiks pieņemta redakcija, kas šobrīd ir projektā, būs papildu darbs un papildu administratīvā slodze un būs nepieciešami papildu resursi.
– Vai zemākais cenas princips dod rezultātu?
– Atbilstoši Ministru kabineta lēmumam kopš aizvadītā gada oktobra esam ieviesuši divos iepirkumu veidos saimnieciski izdevīgāko iepirkumu – projektēšanā un autoruzraudzībā, kā arī būvuzraudzībā. Saimnieciski izdevīgākais piedāvājums būvdarbos, pēc manām domām, neatrisina problēmas, jo mēs nevaram vērtēt kvalitāti. Kvalitāti mēs nosaucam, kādai tai jābūt. Būtiski, ja tiek noslēgts līgums ar uzņēmēju – vienalga, vai pēc saimnieciski izdevīgākā vai zemākās cenas principa, tādā gadījumā kvalitāte, kādā viņš uzbūvēs, ir atkarīga no mūsu kontroles. Ja mēs prasīsim kvalitāti, kāda tā ir definēta, nav svarīgi, vai pēc saimnieciski izdevīgākā vai zemākās cenas principa, tad tā kvalitāte arī tiks sasniegta. Jābūt godīgiem spēles noteikumiem. Mēs esam definējuši, ko gribam, un būvniekam tas ir jāuzbūvē – jābūt gan atbilstošiem materiāliem, gan tehnoloģijām un galaproduktam. Mēs to visu kontrolējam, un, ja atlaides šajā jautājumā nav, tad galarezultāts ir perfekts.
Ministru kabinets tā bija lēmis šajos divos pasākumos, vērtēšana ir sarežģītāka, arī konsultantiem ir sarežģītāk iesniegt savus piedāvājumus. Nu aizvadīts mazliet vairāk nekā pusgads kopš sistēmas ieviešanas un secinājumi jāprasa konsultantiem. Bet daudz kas ir atkarīgs arī no konkrētā cilvēka, viņa darbspējām, apzinīguma, godīguma. Saistībā ar gaidāmajām izmaiņām Publisko iepirkumu likumā un iepirkumu direktīvas spēkā stāšanos nākamgad varēsim vērtēt personāla pieredzi un zināšanas. Līdz šim tas bija aizliegts. Tad varēsim objektīvāk vērtēt konkrēta inženiera zināšanas, jo ir būtiski, kāda cilvēkam ir pieredze. Mēs varēsim izvēlēties labākos piedāvājumus konsultantu biznesā.
– No augusta stāsies spēkā izmaiņas Publisko iepirkumu likumā. Kā tas prognozējoši ietekmēs Latvijas valsts ceļus? Jo viens no punktiem paredz, ka pretendentam nedrīkstēs būt nodokļu parādi un vēl būs virkne jaunu nosacījumu…
– Jau patlaban mums ir jāpārbauda, vai uzņēmējam nav nodokļu parādu. Ja tie ir, viņam tiek dots laiks, lai tos nomaksātu, un tad varam slēgt līgumu. Ja viņš tos nenomaksā, tad mēs attiecīgi izvēlamies nākamo pretendentu. Iepirkumus tas neietekmēs, bet uzņēmējus ietekmēs diezgan ievērojami, jo šajā gadījumā tas ir koks ar diviem galiem. Nodokļi jāmaksā laikā, bet esmu dzirdējis, ka ir brīdis, kad ir dažu dienu starpība un var kas notikt. Tādējādi pastāv risks, ka ļoti apzinīgs nodokļu maksātājs var izgāzties. Bet kopumā, ja šādi riski tiek novērsti, tas ir veicinošs faktors uzņēmumiem regulāri maksāt nodokļus. Tas gan uzliek nelielu administratīvo slogu, jo jāpārbauda visi pretendenti. Trešā lieta – nepamatoti lēta piedāvājuma konstatēšana, bet nezinu, kā tas izdosies. Tas saistās ar vidējo stundu tarifa likmi, bet es personīgi domāju, ka tas būs sarežģīti. Priekšrocības būs ārzemju uzņēmumiem, bet es saredzu arī pretrunas.
– Līdz 2020. gadam ceļiem paredzēti 218 miljoni eiro no Kohēzijas fonda. Vai ar to pietiks, lai visus ceļus savestu kārtībā?
– Nepietiks. Bet ceļu būvniecība ir nepārtraukts process. Finansējumam, kuru novirza autoceļiem, jābūt stabilam un prognozējamam. Tam jābūt pietiekami lielam, lai mēs varētu apturēt autoceļu sabrukšanu. Pozitīva tendence būtu, ja mēs pamazām uzlabotu visus ceļus. Diemžēl patlaban ceļu stāvoklis lēnām, tomēr pasliktinās. Šobrīd akcents ir uz galvenajiem un reģionālajiem autoceļiem, kuros ieguldām vislielāko naudu, cenšoties panākt, lai tie būtu kādu labu laiku kvalitatīvi. Jāsaprot, ka rekonstrukcijas, kas notiek uz galvenajiem autoceļiem, tiek projektētas uz 20 gadiem – tāds ir termiņš, un tad jāveic atkārtota rekonstrukcija. Protams, ka vietējiem ceļiem atliek niecīgas summas, un grūti pateikt, kad varēsim tiem pieķerties. Valstij būtu jāsāk domāt, kā samazināt savā pārziņā esošo autoceļu tīklu, jo iedzīvotāju paliek mazāk, ekonomiskā aktivitāte laukos samazinās un valstij ir par dārgu uzturēt autoceļus pienācīgā kārtībā, jo finansējuma nav.
Teksts: ELZA BĒRZIŅA
Publicitātes foto
Atbildēt