Aprīļa pēdējā dienā Saeimas apstiprinātos labojumus Atkritumu apsaimniekošanas likumā, kas būtiski skar arī sadzīves atkritumu apsaimniekošanas iepirkumus, kritizē gan Konkurences padome, gan arī uzņēmēji, tostarp viņus pārstāvošā organizācija – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Latvijas pārstāve Pasaules atkritumu asociācijā (ISWA), Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas prezidente RŪTA BENDERE intervijā “Iepirkumiem” noraida kritiķu pārmetumus un argumentē labojumu svarīgumu.
– Kritiķi pārmet, ka labojumi likumā likvidē konkurenci un, kā norāda Konkurences padome, privātos atkritumu apsaimniekotājus pilnībā izslēgs no tirgus, bet patērētāji saņems dārgāku, sliktākas kvalitātes pakalpojumu. Izdevīgu piedāvājumu būšot mazāk arī publiskajos iepirkumos, tāpēc pašvaldībām būs jāveido savi uzņēmumi, līdz tirgu pilnībā nacionalizēs.
– Pašvaldības ir atbildīgas par mājsaimniecību sadzīves atkritumu un mājsaimniecībās līdzīgu sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā teritorijā. Pašvaldības ir atbildīgas arī par sadzīves bīstamo atkritumu apsaimniekošanu. Tie ir bīstamo atkritumu veidi, kas uzskaitīti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) klasifikatorā. Jautājums ir par to, vai konkurences iespējas izslēdz to, ka pašvaldības vienā tās iedalītā zonā darbojas viens konkursa kārtībā izvēlēts uzņēmums? Tam ir jāapsaimnieko visi šajā teritorijā radītie sadzīves atkritumi neatkarīgi no daudzuma un tā, kas ir to radītājs. Kāpēc ir izveidota šāda kārtība?
Pirmām kārtām iepirkuma konkursa noteikumi, iepirkuma konkursa gaita un rezultātā izvēlētais uzvarētājs ir sarežģīts process, kuru iziet gan pašvaldība, gan šie konkurējošie uzņēmumi. Viens pēc pašvaldības izveidotajiem konkursa nosacījumiem izvēlētais labākais uzvarētājs praktiski ir zaudētājs, ja no tā darbības lauka atņem tos atkritumus, ko rada vienā vietā lielos daudzumos un ko, protams, daudz vienkāršāk ir izvest un apsaimniekot tālāk, nekā savākt no daudziem maziem un izkliedētiem ražotājiem, piemēram, no privātmājām, nelielajām daudzdzīvokļu mājām. Lielus naudas līdzekļus vajag konteineru uzstādīšanai pie daudzajiem ražotājiem, konteineru apkalpošana. Pirms veiktajiem likuma labojumiem šiem uzvarētājiem bija jāiztiek tikai ar mazo uzņēmumu un dzīvojamo māju apkalpošanu. Tur, kur bija daudz sadzīves atkritumu, tur ar citu normatīvo aktu izpildes prasību nodrošinājumu darbojās citas firmas.
Pašvaldība patlaban var teritoriju dalīt zonās. Katras zonas apsaimniekošanai var veidot konkursu, noteikt atsevišķu tarifu. Katras zonas uzvarētājs apsaimniekos visus sadzīves atkritumus. Tā nav konkurences tālāka diskriminācija. Pārējie uzņēmumi jau paliek, ja runājam par lielajiem uzņēmumiem. Pirmām kārtām tie apsaimnieko specifiskus ražošanas atkritumus. Piemēram, būvniecības vai ēku nojaukšanas uzņēmumiem ir īpaši atkritumi, tāpat lielajiem ķīmiskajiem, farmācijas uzņēmumiem specifiski bīstamie atkritumi. Visiem specifisko un rūpniecisko atkritumu radītājiem ir tiesības izvēlēties attiecīgu uzņēmumu, kas tā radītos konkrētā veida atkritumus var apsaimniekot. Pie ļoti specifiskiem atkritumiem pieder arī pārtikas atkritumi. Tiem ir noteiktas īpašības. Šo atkritumu apsaimniekošanu regulē ne tikai Latvijas likumi, bet arī ES divu pēdējo regulu (tās apstiprinātas 2009. un 2011. gadā) nosacījumi. Šeit ir jāskatās tālāk – pārtikas atkritumus, kurus ražo sabiedriskā ēdināšana, starptautiskais transports, iedala 3. vai 1. kategorijā. Tie jau ir līdzīgi kā “Pārējie bīstamie atkritumi”, kas atrodas zem šīm trīs kategorijām. Pārtikas atkritumus prasa apsaimniekot atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) prasībām. Pārtikas atkritumiem ir jābūt atdalītiem, tā ir prasība rūpnieciskajiem pārtikas atkritumu ražotājiem un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Ja reiz ir specifiskas prasības un PVD ir tas, kas nosaka, vai uzņēmumam ir atļauja šos atkritumus apsaimniekot, arī šeit būs konkurence, tikai starp uzņēmumiem, kas saņēmuši atļauju to darīt.
– Vai nozarē netiek nodarīts pāri mazajiem uzņēmumiem, kam ir grūti izpildīt dažādās prasības?
– Atkritumu saimniecība ir nozare, kur noteikti ir jāņem vērā iepirkumu mērogs, nevis uzņēmuma lielums. Nozarē sludina lielus konkursus par diezgan lielu teritoriju apsaimniekošanu uz pieciem gadiem, tāpēc kopējā summa nereti pārsniedz ne tikai Latvijas mērogā izsludināmu konkursu, bet pat starptautiskajā mērogā izsludināmo konkursu summu. Pašvaldības šādos konkursos vēlas no uzņēmumiem zināmas garantijas ar šo uzņēmumu gada budžeta apgrozījumu, spēju līguma laušanas gadījumā maksāt lielus sodus. Tas nozīmē – maza firma ar nelieliem līdzekļiem šajā nozarē nevar darboties. Iemesls – atkritumi ir jāvāc atbilstoši normatīvo aktu prasībām, nevis tikai jāsavāc. Ja firmai ir tikai daži transporta līdzekļi un kāds no tiem salūst un to nevar nomainīt, tad neviens mēnešiem ilgi atkritumus neglabās tikai tāpēc, ka firma konkursā uzvarēja, tomēr tai nav atbilstošo iekārtu.
– Vai mums Latvijā pietiek savu firmu visas valsts teritorijas noklāšanai?
– Noteikti pietiek. Mums ir lielas, spēcīgas firmas. Ir vairāku pašvaldību kopīgi vienā reģionā izveidots kolektīvs, ir mums arī vairākas privātās firmas, kas gadu gaitā ir izaugušas par lielām, spēcīgām firmām, un tām ir interese iegūt apsaimniekošanā aizvien lielākas teritorijas. Jāsaprot, ka notiek jau ne tikai atkritumu savākšana. Atkritumu apsaimniekošanas operatora uzdevums ir lemt, ko darīt ar savāktajiem un sašķirotajiem atkritumiem. Tas nozīmē, ka jābūt iespējai šos atkritumus vēl sagatavot, turklāt atbilstoši standarta prasībām kā izejvielas. Un tikai tad sūtīt tālāk rūpnieciskajai pārstrādei. Ar atkritumu pārstrādi nenodarbojas atkritumu uzņēmumi, ar to nodarbojas papīra, plastmasas izstrādājumu ražotāji. Atkritumu apsaimniekošanas kompānijas nodarbojas ar atkritumu kā izejvielu sagatavošanu pēc standarta prasībām. Kā sagatavot šīs izejvielas, ja nav šķirošanas līnijas, presēšanas iekārtu, transporta iekārtu? Ja nav, tad neesi kārtīgs otrreizēji izmantojamo izejvielu piedāvātājs tirgū. Lai tirgū tevi paņemtu, ir jābūt zināmai garantijai par kvalitatīvu materiālu, materiālam ir jābūt pietiekamā daudzumā, piegādēm ir jābūt regulārām un materiālam ir jāatbilst standartiem. Tie vairs nav atkritumi. Valsts politika atbalsta šādu virzību tāpēc, ka ES nākotnes skatījums ir atkritumus pārstrādāt, nevis tos noglabāt vai dedzināt. Lai pārstrādātu atkritumus, tiem ir jābūt kvalitatīviem. Šī nav nozare, kur individuālais uzņēmējs var aktīvi darboties.
Dažādu otrreizējo atkritumu vākšana nav vienādi izdevīga. Izdevīgi ir vākt polietilēna tereftorātu (PET). Turklāt tā ir laba, kvalitatīva, dārga plastmasa, ar to var pelnīt. Ir izdevīgi vākt alumīnija kanniņas, alumīnijs ir dārgs materiāls. Vākt stiklu, smagu materiālu ar zemu cenu nav izdevīgi. Ja stiklu atsevišķi nevāks, tad pārējo materiālu, kam piejaukti stikla atkritumi, uz šķirošanas līnijām vairs pāršķirot nevar. Stikla drumslas ir bīstamas cilvēkiem, kas šķiro ar rokām, tās ir bīstamas transporta lentēm. Stikls ir jāvāc atsevišķi tāpēc, lai mēs tālāk ar pārējo atkritumu masu varētu kaut ko darīt. Tieši tas pats ar bioloģiski sadalāmiem atkritumiem. Šeit ir pamats tam, kas mums visā atkritumu saimniecībā ir jāuzlabo, – valstī ir jāievieš bioloģiski sadalāmo atkritumu, tostarp virtuves atkritumu, sabiedriskās ēdināšanas, dārzu un parku atkritumu, atsevišķa vākšana. Šie atkritumi ir tie, kas piesārņo pārējos atkritumus, ja tos nesašķirotus ievieto konteinerā. Ļoti daudzās valstīs pie mājām redzams nešķiroto atkritumu konteiners, kas domāts dažādiem sausajiem atkritumiem, un bioloģiskā materiāla konteiners. Divu atkritumu veidu vākšanai konteineri atrodas obligāti. Citu veidu atkritumus, ko atšķiro kā otrreizējo izejvielu, vāc centralizētajos punktos, laukumos, kas neatrodas pie katras mājas. Mums šī sistēma, ka pie mājām jāvāc bioloģiskie atkritumi, ir nosacījums, lai tālāk kvalitatīvi izmantotu arī nesašķiroto masu. Lai mēs to pārstrādātu, nevis aizvestu uz noglabāšanu. Tas ir stingri noteikts gan ES prasībās par poligoniem, gan arī mūsu likumos – 2020. gadā Latvijā varam atļauties noglabāt ne vairāk kā 35% no bioloģiski sadalāmās masas, ko noglabāja 1995. gadā. Tas nozīmē, ka valstij gandrīz 300 000 tonnu ir jāpārstrādā ik gadu. Kā? Ne tikai šķirojot un vācot, bet arī nodrošinot ar kompostēšanas laukumiem, ar biogāzes ražošanu. Nekur nav teikts, ka kompostēšanas laukumam vai biogāzes laukumam ir jāpieder pašvaldības vai valsts uzņēmumam. Šeit pie pārstrādes tehnoloģijām ir vieta privātajam uzņēmējam.
– Patlaban likums rosina pašvaldības sadarboties. Vai iemesls ir arī lielāki mērogi, kas padara uzņēmējdarbību saimnieciski izdevīgāku?
– Pašvaldībām jāsadarbojas tāpēc, ka viena neliela pašvaldība neko īpašu atkritumu apsaimniekošanai savā teritorijā izdarīt nevar. Nevar noslēgt saimnieciski izdevīgu apsaimniekošanas līgumu (iepirkt pakalpojumus). Iemesli vairāki, tostarp pašvaldībām nav speciālistu, tās vienas nevar pie sevis iekārtot vajadzīgos objektus. Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijas (ZAAO) piemērs nepārprotami rāda, ka reģionālā sadarbība dod pozitīvus augļus. Vērts arī pieminēt Ventspili un Liepājas reģionu, Piejūras reģionu, kur atkritumu apsaimniekošanas nozare ir attīstīta tāpēc, ka ir izveidots atkritumu apsaimniekošanas reģions, kura uzdevums ir ne tikai uzturēt poligonu, bet arī veidot pārējo sistēmu.
– Kā situācija atkritumu apsaimniekošanā izskatās Rīgā?
– Rīgai ir jāveido jauns iepirkuma konkurss, ar kuru jāatrod modelis, kā izvēlēties vislabāko piedāvājumu. Rīga, cik zināms no publiskajā telpā izskanējušās informācijas, veido privātās publiskās partnerības (PPP) modeli. Tas ļauj slēgt līgumu ar termiņu līdz pat 20 gadiem. Tā nav vispareizākā izvēle tāpēc, ka ir diezgan grūti paredzēt, kā konkursā uzvarējusī firma darbosies pēc 10 – 15 gadiem. Daudz kas mainās, tostarp prasības, firmu iekšienē veidojas problēmas, tas ir riska elements. Siguldā darbojas PPP modelis, neredzam, ka sokas daudz labāk nekā citviet.
Vienlaikus Rīga ir milzīga pēc iedzīvotāju daudzuma. Tā rada vairāk nekā pusi no visiem Latvijas atkritumiem. Tas nozīmē, ka šī firma 20 gadus apsaimniekos pusi no valstī radītajiem sadzīves atkritumiem. Kā tā to darīs? Vai ir pareizi nedalīt pilsētu zonās, bet izvēlēties PPP, atrast firmu un visus darbus uzticēt šai firmai? Pašvaldībai nebūs iespējas citādi izkļūt no situācijas darbu neveikšanas gadījumā, kā laužot līgumu un maksājot soda naudu. Tā būs ļoti liela soda nauda, 20 gadu līgumam vajadzēs lielu naudu. Prātīgāk būtu rīkoties kā Tallinā, kur pilsēta ar 500 000 cilvēku ir sadalīta sešās zonās. Katrai zonai sludināja atsevišķu apsaimniekošanas konkursu. Patlaban ir redzams, ka Tallinā ir firmas, kas darbojas godprātīgi un izpilda solīto. Ir arī firmas, kam lieta tik labi nesokas. Patlaban Tallinas pašvaldība atsevišķas atkritumu apsaimniekošanas darbības ir pārņēmusi savā pārvaldībā. Vai tā ir pareizā rīcība?
Tallinā pašvaldība ir daudz izdarījusi, tostarp ir sākta bioatkritumu šķirota savākšana, ir ļoti stingri rosināta otrreizējās izejvielas savākšanu. A priori pateikt, kā jārīkojas, nevaru. Teikt, ka PPP ir vislabākais risinājums, nevar. Ir neatbildēti jautājumi, kāpēc Rīgas dome vēlas šādu apsaimniekošanas modeli.
– Labojumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā prasa izvēlēties saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu.
– Ar iepirkuma konkursa nosacījumu maiņu, ar prasību par saimnieciski visizdevīgāko priekšlikumu ir mazināta iespēja mākslīgi piedāvāt ļoti zemas cenas. Tajā pašā laikā cenas ir tik zemas, ka uzvarētājfirmas ir nelaimīgas. Piemēram, Jūrmalā atkritumu apsaimniekotājs nesen lauza līgumu. Vēl vairākām pašvaldībām sokas grūti. Vajadzēja atrast izeju no tā, ka tomēr pašvaldība vērtē ne tikai cenu, kas tai ir visvienkāršāk, bet arī analizē nopietnāk citus nosacījumus, gan ietverot tos konkursa noteikumos, gan arī šo firmu izvēloties. Svarīgi, lai iepirkuma konkursā būtu izvirzītas pareizas prasības, lai uzvarētu spējīga firma, kas var paveikt tai uzticētos uzdevumus. Lai darbs būtu izdarīts arī piektajā, ne tikai pirmajā gadā.
Atkritumu saimniecības nozare ir specifiska, to nevar regulēt vien brīvā tirgus nosacījumi. Mēs redzam vairākus piemērus. Skandināvijas valstīs aizvien vairāk saprot, ka brīvais tirgus uzņēmumiem ir peļņa, ka tie vispirms ir ieinteresēti peļņas gūšanā. Šo nozari ļoti stingri reglamentē normatīvie akti – tāpēc ka tā ir viena no bīstamākajām tautsaimniecības nozarēm, tostarp šajā nozarē strādājošajiem darbiniekiem un gadījumos, ja darbu neizpilda atbilstoši prasībām. Ar neatbilstošu atkritumu apsaimniekošanu mēs esam piesārņojuši lielas teritorijas. Pret šo nozari ir jāizturas ar vislielāko atbildību. Līdz ar to pašvaldības, saprotot, ka individuālais uzņēmējs ne vienmēr darīs visu, lai sasniegtu mērķi, virzās uz pašvaldību uzņēmumu izveidi un darbību. Latvijā to paveikt nav tik vienkārši un, visticamāk, tas nenotiks tik drīz. Varam runāt par atsevišķām lielajām pilsētām, kur tas notiks vispirms. Visprātīgākais patlaban būtu reģionālais risinājums, kad pašvaldības apvienojas, izveido atkritumu apsaimniekošanas centru, kas organizē, vada un kontrolē darbības visā reģionā. Nav teikts, ka pašam centram ir jāveic operatora darbības. Var tālāk veidot konkursu, līguma ceļā izvēlēties firmas, kas vāc atkritumus, nodod tos pārstrādei, apglabāšanai. ZAAO pati to dara, tomēr tas nav vienīgais modelis. Var darboties kā Piejūras reģionā, kur apsaimniekotāju izvēlējās konkursā. Vajadzēja gan labāk dalīt reģionu zonās un tām sludināt konkursu. Ja viena firma paņem visu reģionu, kļūdas, ko tā pieļauj vai kas bija konkursā, īsti vairs nevar labot.
– Kā rīkoties tām pašvaldībām, kam jāslēdz jaunie iepirkuma līgumi, tomēr nepietiek zināšanu jauno likuma normu piemērošanā?
– VARAM jau sāk meklēt izpildītājus, kas gatavos vadlīnijas saimnieciski visizdevīgāko nosacījumu ietveršanai līgumos, ministrija sniegs atbalstu konkursu nosacījumu sagatavošanā. Otra iespēja ir vērsties pie mums Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijā. Mēs darbojamies, lai palīdzētu pašvaldībām un uzņēmējiem risināt dažādus samezglojumus. Mums jau ir pieredze sadarbībai ar pašvaldībām – palīdzējām Mārupē risināt sarežģītus jautājumus, Ķekavas pašvaldībai palīdzējām gatavot iepirkuma noteikumus, devām padomu, kā saprast likumu prasības. Esam sadarbojušies ar Mālpili un citām pašvaldībām. Varam vienkārši dot padomu, kā devām Jūrmalas un Liepājas deputātiem, kas bija ieradušies pie mums.
– Kādus jaunus nosacījumus vajadzētu pasūtītājam iekļaut iepirkuma līgumā?
– Pašvaldībām pakāpeniski kā obligāts nosacījums iepirkuma līgumos ir jāieliek atkritumu svēršana. Tas nenozīmē, ka apsaimniekotājam obligāti ir jāsver katrs konteiners, tomēr ir jābūt regulārai mērījumu sērijai par noteikta veida konteineriem, jābūt noteiktiem blīvumiem, blīvumu izmaiņām, lai ir skaidrs, cik atkritumi maksā pēc aizvešanas uz poligonu, cik daudz tos nodod poligonā, cik katra veida atkritumu vāc šķiroti, jo tālāk atskaites gatavo svara vienībās. Tā bija ļoti smaga problēma līdz šim. It kā firmas vairāk orientējās pēc tilpuma, svara vienība parādās, kad atkritumus aizved uz poligonu, kur ir elektroniskie svari. Ir jābūt skaidrībai, ka iedzīvotājs maksā par svaru, kas ieiet noteikta konteinera tilpuma noteiktā vienībā. Citādi nevar vienoties. Pašvaldībai ir jābūt skaidrībai, cik dažāda izmēra konteineri var svērt.
– No kādām kļūdām jātiek vaļā iepirkuma konkursa pretendentam?
– Ja firma vēlas piedalīties sadzīves atkritumu apsaimniekošanas konkursā, tad jārēķinās, ka tai ir jābūt atļaujai apsaimniekot visus zem klasifikatora atsevišķās nodaļas uzrakstītā koda “Sadzīves atkritumu apsaimniekošana” norādītos atkritumu veidus, tostarp gan nebīstamos sadzīvē radušos atkritumus, gan arī sadzīvē radušos bīstamos atkritumus. Kad konkurss ir izsludināts, tad par vēlu būs teikt, ka nav atļauts apsaimniekot atsevišķus atkritumu veidus. Jau esošām atļaujām ir jāpieliek klāt visi reģionālās vides pārvaldes prasītie kodi.
Nevar būt, ka, piemēram, bīstamos foto atkritumus nevar savākt. Šeit nav runa par lielā daudzumā ražotajiem rūpnieciskajiem atkritumiem. Tiem ir citi kodi un citas prasības.
Patlaban likums gan vēl neietver visus nosacījumus, kas būtu vajadzīgi, lai valstī atkritumu apsaimniekošana attīstītos tādā virzienā, kā vēlētos Latvijas speciālisti un Eiropas Komisijas eksperti, kas seko līdzi mūsu valsts agrāk uzņemto saistību izpildei, tostarp noteiktu daudzumu un veidu šķirotu atkritumu vākšanai un pārstrādei. Runa ir par papīru, stiklu, plastmasu un metālu. Ļoti nopietni ir nosacījumi par noglabāšanai vesto bioloģisko atkritumu samazinājumu. Lai to izdarītu, mūsu uzdevums ir mēģināt skaidrot, kāpēc tas ir jādara, jo daudzas pašvaldības, arī uzņēmumi vēl neizprot situāciju.
Konkurences diskriminācijas likuma labojumos noteikti nav. Esam spēruši soli pretim nozares sakārtošanai. Labojumus neveidoja, lai kādam iezāģētu. Virzāmies uz to, lai darītu labu visai sabiedrībai. Lai darbotos firmas, kas var noteikumus izpildīt, lai tās, kas iepirkuma konkursā uzvar, saņemtu tiesības vest atkritumus no visas tām piešķirtās zonas. Tad var saimnieciski izdevīgi veidot maršrutus un darboties noteiktos laikos.
Uzziņa
Labojumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā
- Saeima šā gada 30. aprīlī apstiprināja labojumus Atkritumu apsaimniekošanas likumā, kas paredz šajā regulējumā ieviest Eiropas Savienības (ES) prasības, kā arī pašvaldībām dot lielākas iespējas sadarboties kopīgā atkritumu apsaimniekošanā.
- Likumprojekts papildina pašvaldību uzdevumus, nosakot, ka tās var veidot kopīgas iestādes, lai veidotu atkritumu apsaimniekošanas reģionālo plānu un koordinētu tā īstenošanu, kā arī apkopotu informāciju par sadzīves atkritumu plūsmu konkrētajā reģionā. Pašvaldībām, izvēloties atkritumu apsaimniekotāju, turpmāk iepirkumā par piedāvājuma izvēles kritēriju jānosaka saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums.
- Pašvaldībām arī jānosaka institūcijas un amatpersonas, kuras varēs kontrolēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanas saistošo noteikumu ievērošanu, kā arī pārkāpumu gadījumos sodīt. Tāpat izmaiņas noteic, ka pašvaldības turpmāk uzraudzīs un kontrolēs sadzīves atkritumu poligona slēgšanas, rekultivācijas, monitoringa un slēgta poligona uzturēšanas izmaksas. Agrāk šāda kārtība regulējumā nebija paredzēta.
- Turpmāk personām būs pienākums ne vēlāk kā divu mēnešu laikā noslēgt līgumu ar sadzīves atkritumu apsaimniekotāju. Agrāk likumā termiņš vispār nebija noteikts.
- Labojumi atbilstoši ES direktīvām precizē vairākus terminus, arī kārtību par bioloģisko atkritumu apsaimniekošanu. Tāpat definēta atkritumu šķirošana, kas līdz šim šajā regulējumā nebija noteikta.
- Tāpat precizēti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, kā arī Ministru kabineta uzdevumi atkritumu apsaimniekošanas jomā. Piemēram, valdībai būs jānosaka pašvaldības un atkritumu apsaimniekotāja, kā arī atkritumu radītāja un atkritumu apsaimniekotāja līguma būtiskākie nosacījumi.
- Regulējumā arī pārņemtas ES prasības par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem.
Teksts: SANDRIS GUNVALDIS
Foto: GATIS DIEZIŅŠ
Atbildēt