Latvijā šā gada sākumā izveidots Būvniecības kontroles valsts birojs. Par tā veicamajiem darbiem un saistību ar iepirkumiem stāsta biroja vadītājs PĒTERIS DRUĶIS.
– Kāpēc bija vajadzība veidot jūsu vadīto iestādi?
P. Druķis: – Nevar noliegt, Būvniecības kontroles valsts biroju izveidoja saistībā ar Zolitūdes notikumu. Ja šīs nelaimes nebūtu, likumdevējs, visticamāk, biroju nebūtu izveidojis. Jaunajā Būvniecības likumā šādas kontroles iestādes izveide nebija iecerēta. Patlaban mūsu tiesiskais regulējums Būvniecības likumā ir diezgan neveiksmīgs. Galvenokārt tāpēc, ka likumdevēja padomdevējiem nebija īstas izpratnes, kā pareizi organizēt šādu valsts kontroli. Saprotu, ka to vajag, ir arī dažādi argumenti. Piemēram, “Providus” korupcijas pētnieku uzstādījums – jābūt iestādei, kas cīnās ar korupciju. Tā ir viens no iemesliem, kāpēc būvniecībā notiek nelaimes. Šā iemesla dēļ iestādei ir jākontrolē pašvaldībā darbības ar noteiktām naudas summām. Arī šā iemesla dēļ likumā ir noteikts 1,5 miljonu eiro kontroles slieksnis, kur pasūtītājs ir pašvaldība. Par citiem publiskiem pasūtītājiem netiek runāts. Uzskata, ka vien pašvaldība ir korupcijas uzņēmīga iestāde. Interesanti, ka saskaņā ar likumu mūsu iesaiste kontrolē ir procesa beigās, kad objektu pieņem ekspluatācijā. Mums ir pienākums pieņemt objektu ekspluatācijā. Tas nozīmē – mēs pašās beigās varēsim aizliegt, noliegt, teikt “nē” visam tam, ko kāds ir agrāk sadarījis. Ar šādu regulējumu tiek uzskatīts, ka mēs cīnāmies pret korupciju. Nepadomājot, ka mūsu pašu darbiniekus var korumpēt. Kāpēc kāds ir iedomājies, ka būvvaldes darbinieks ir mazāk noturīgs pret korupciju nekā valsts iestādes darbinieks? Protams, mēs varam radīt mehānismu un teikt, ka tas būs labāks cīņā pret korupciju salīdzinājumā ar būvvaldē izveidoto.
– Tātad biroja izveide korupcijas novēršanai būvniecībā nav lietderīga?
– Attiecībā uz korupcijas ietvaru pašās būvniecības procesa beigās, kur visi lēmumi pieņemti agrāk, es teiktu, tas ir diezgan nesaprātīgi.
Otrs ir kompetences joma. Līdztekus publiskajiem iepirkumiem mūsu pārraudzībā ir nodotas arī publiskās ēkas, kur paredzēts uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem, kur atkal likumdevējs domāja, piemēram, “Maxima” kā lielveikalu, tomēr nepadomāja, kas tās īsti ir par ēkām. Patlaban Latvijā nav neviena apkopojošā informācijas ietvara, nav neviena normatīva, kas noteiktu, kuras ēkas ir tās, kur paredzēts uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem. Patlaban projektētāji apzināti – lai mēs nekontrolētu – norāda: “Ēka pēc savu funkciju veikšanas ir paredzēta līdz 100 cilvēkiem.” Viņi pamato to ar paredzēto noteiktu galdiņu un sēdvietu daudzumu. Likumdevējs mūs ir izveidojis kā būvvaldi, mēs nevaram izteikt viedokli kā kontroles iestāde par jebkuru no būvniecības dalībniekiem jebkurā būvniecības stadijā, mēs nedrīkstam dublēt būvvaldes darbības, ko ir darījusi būvvalde, pašvaldību kontroles iestādes, tāpēc valsts radītā kontrole būs diezgan neefektīva. Mēs Latvijā arī esam unikāli, nevienā citā valstī šāda modeļa (atsevišķi no konteksta izrautas ēkas un pašās beigās) nav. Ir, piemēram, valstis, ja runājam par sabiedriski nozīmīgām ēkām, kur ir paaugstināti riski sabiedrībai, cilvēkiem, kurās izvirza prasības pasūtītājam, kompetences prasības. Piemēram, pati pašvaldība, ja vēlas būvēt sabiedriski nozīmīgas ēkas vairāk nekā 100 cilvēkiem, pasūtītājam nosaka kompetences prasības. Nepietiek ar naudu un vēlēšanos. Ir jābūt zinošai komandai. Citu valstu statistika rāda, ka kļūdas būvniecībā rodas jau ieceres stadijā, kad plāno. Šeit ir arī iepirkumu jautājums. Ir dzirdēts viedoklis – pasūtītājam jau nav jābūt zinošam, atnāks būvnieks un uzbūvēs. Divdesmit procenti kļūdu būvniecībā rodas tāpēc, ka ir dots nepareizs pasūtītāja uzdevums jeb ir nepareiza iecere. Mums patlaban nav iespēju pārbaudīt, vai pasūtītājs ir kļūdījies. Tāpat nedrīkstam pārbaudīt projektēšanas, projektu kvalitāti. Mēs varam darboties būvniecības darbu laikā un pieņemot būvi ekspluatācijā. Statistika rāda – projektu kļūdas no visām būvniecības ietvara kļūdām veido 40% īpatsvaru.
– Kādas vēl ir biroja funkcijas?
– Likumdevējs mūsu rokās ir iedevis interesantu tēmu – deleģējis mums kā valsts kontroles iestādei veikt būvspeciālistu, kas nodarbojas ar projektu ekspertīzi, sertificēšanu. Proti, mēs esam tie, kas pārliecinās par būvprojektu ekspertu kompetenci. Izvērtējot kompetenci un uzskatot, ka viņš ir labs, mēs izsniedzam sertifikātu. Tomēr mums nav deleģēta kompetence pārliecināties par būvprojekta kvalitāti. Pārliecināties par būveksperta izpildījumu ir diezgan… mēs varēsim to darīt, tomēr es paredzu – ja būs kāds neapmierinātais par projektu vai būveksperta darbu, tad centīgi pilsoņi norādīs, ka šis darbs nav mums likumā noteikts.
Īsti prātīgi nav arī tas, ka likumdevējs nevēlējās veidot kārtējo iestādi ar sodīšanas funkciju. Mēs, ja atklājam bīstamības pazīmes, tad apturam vai nu būvdarbus, vai ēkas ekspluatāciju. Faktiski bez tā, ka viss ir kārtībā vai viss ir tik slikti, ka jāaptur, nav citu ietekmēšanas rīku. Es neesmu sodīšanas piekritējs, tomēr svira, ja prot izmantot, ir pietiekami efektīva. Mēs nedrīkstam izteikt brīdinājumus būvniecības tirgus dalībniekiem, rosināt viņus būt paklausīgiem. Likumdevēja radīto praksi mēs pārbaudīsim savā darbībā. Sniegsim savus ieteikumus likuma uzlabošanai.
– Izklausās, ka birojs ir nolemts neveiksmei.
– Nav tā, ka visas lietas ir sliktas un neko nevar darīt. Mēs kā kontroles iestāde vēlamies būt efektīvi. Ekonomikas ministrija atradusi mūsu darbībai samērā lielu naudu – 1,6 miljonus eiro. Tās ir pietiekami, lai mēs būtu spējīgi darboties. Svarīgi ir to darīt gudri. Netērēt, nešķērdēt šos resursus. Patlaban mums ir 63 darbinieki. Ar tiem var ļoti daudz izdarīt un efektīvi darboties. Jādarbojas profesionāli un kompetenti, nevis, kā likumā ir paredzēts, ka esam vecais padomijas modelis, rūpnīcā sēžam konveijera beigās, “OTK”, sakām, ir vai nav labi. Šis modelis ir pavisam neefektīvs. Visā industrijā no tā sen ir atteikušies. Šī kārtība nenodrošina brāķa izskaušanu. Līdzībās runājot – atcerēsimies, kā Jelgavas rafus pēc kontroles laboja, lai tie varētu aizbraukt pie pircēja. Pasaulē kvalitātes un industrijas kontroli tā neveic. Tā ir jāveic no sākuma. Vēl – mums Ministru kabineta noteikumos ir noteikts pie katras ēkas ierasties piecas reizes. Tas nozīmē nesaprātīgu resursu patēriņu. Mums ir jādod tiesības pašiem izvēlēties plānveida kārtībā – kur ieradīsimies biežāk, kur retāk. Atkarībā no vajadzības.
Būvvaldei patlaban vissvarīgākais ir pārliecināties, ka papīri ir kārtībā. Mums stāsta, ka mums jādara ir tas pats. Nevajag iedziļināties izpildījumā, darba darītāja, komisijas lēmumi ir parakstīti, tad pietiek. Mēs, tā teikt, neesam nekādi profesionāļi, kāpēc rakt dziļāk! Mums jāiet uz būvlaukumu, jāpārbada, vai ir būvdarbu žurnāls, vai tajā atbildīgie cilvēki ir veikuši atzīmes, vai uz vietas ir būvdarbu vadītājs. Pēc regulējuma iznāk, ja viņa nav, tad būvlaukumā nekas nedrīkst notikt. Tās ir diezgan administratīvas metodes, no tām citas valstis atteicās. Daudz svarīgāk ir definēt uzdevumu, pārbaudīt mērķa sasniegšanas brīdī izpildījumu, nevis mācīt darītāju, kā tam jādara.
Mēs savu darbības modeli veidojam pēc principa 7/24 – tātad jebkurā vietā un jebkurā laikā būvdarbu stadijā mēs ierodamies, veicam darbu izpildes pārbaudi. Mūs maz interesē vajadzīgo papīru rakstīšana. Mūs interesē izpildījuma kontrole – vai būvniecības standartos noteiktās tehniskās prasības ievēro. Mūsu uzdevums ir izzināt, kur ir sākums, saknes nedrošuma lietām, un tur tās izravēt, nevis pašās procesa beigās. Būsim nepiekāpīgi savos lēmumos, būvdarbus turpināt neļausim, ja projekts neatbildīs prasībām. Saprotam, ka būvdarbu veicējs un pasūtītājs nebūs apmierināts, tomēr patlaban ir radīta šāda kārtība. Sistēmu esam iecerējuši mainīt pakāpeniski.
– Kāda būs biroja saistība ar iepirkumiem?
– Domāju, ka birojam ir vieta pie iepirkumiem. Jautājums – ko sabiedrība, tostarp pasūtītājs vai citi, sagaida. Darīt var ļoti daudz, jautājums ir, ko tieši sabiedrība sagaida. Kaut vai argumenti, uz kuru pamata lemj iepirkumu laikā, kurus varētu pārbaudīt, sniegt savu vērtējumu. Arī skatoties citu valstu pieredzi – ne tikai kontroles, bet ko dara arī valsts iestādes. Līdztekus tiešajai kontrolei, pasakot, ir vai nav labi, jāsniedz arī atbalsta funkcijas. Ir jāpalīdz sastādīt kvalitatīvus līgumus, uz kuru pamata veic pasūtījumus būvniekiem. Visi nepārtraukti runā par zemākās cenas slikto praksi. Lai gan vienlaikus – ja tu zini, ko tu pērc un atbilstoši kādām tehniskajām prasībām, tad, ja spēj kontrolēt izpildes laikā, tad zemākajai cenai nav ne vainas. Lai gan – atzīstu – ir sabiedriski nozīmīgie objekti, kur nedrīkst spēlēties tikai ar zemāko cenu. Ir jābūt ļoti striktām prasībām pret dalībniekiem no kvalifikācijas skatupunkta, ir jāizvērtē viņu iepriekšējā pieredze, agrākie sniegumi naudas izteiksmē.
Atgriežoties pie ārvalstu prakses – prasības iepirkuma procesa dalībniekiem izvirza tik tālu, ka pašam pasūtītājam izvirza īpašas prasības. Viņam ir jābūt zinošam. Nevar atļauties, algojot kaut kad vēlāk būvuzraugu, cerēt uz labu rezultātu. Jau sākumā ir jābūt cilvēkiem, kas saprot būvniecības procesu un vada to plānojot, projektējot un vēlāk – būvējot. Būvuzraugs ir ļoti labs instruments pasūtītāja rokās. Slikti, ka viņš nereti vēlu sāk darboties pēc būvniecības darbu sākšanas. Nav klāt laikā, kad plāno un gatavo projektus. Protams, svarīga ir būvuzraugu kompetence, tostarp arī dēļ zemākās cenas, kad pasūtītājam nav īpašu iemaņu nopirkt profesionālu būvuzraugu tāpēc, ka viņš nemāk tam izvirzīt prasības. Viņš pērk būvuzraugu pēc zemākās cenas, kas nereti – pastāv sabiedrībā šāds uzskats – pārstāv būvnieka, nevis pasūtītāja intereses. Jāņem vērā, ka būvuzraugam deleģē ne tikai pasūtītāja, bet arī sabiedrības intereses. Viņa pienākums ir gadījumos, kad būvdarbus veic neatbilstoši prasībām, darīt to zināmu būvvaldei. Praksē – cik tad ir bijuši šādi gadījumi? Stradiņa slimnīcas gadījumā būvuzraugs gan jāslavē, viņš darīja informāciju zināmu būvvaldei. Tomēr šis ir izņēmuma gadījums.
Būvniecības likumam nav ne vainas. Būvniecības valsts kontroles birojs gan tajā ir iesprausts neprofesionāli. Vislielākā problēma ir likumam pakārtotajos noteikumos. Gan vispārīgie būvnoteikumi, gan ēku būvnoteikumi ir diezgan smagnēji, ļoti birokrātiski un vērsti uz procesa izpildi, nevis uz izpildījumu. Ir iekļautas nejēdzīgas prasības. Piemēram, par to, ka objektā obligāti ir jābūt būvdarbu vadītājam, obligāti ir jāaizpilda noteiktas veidlapas. Dzīve iet uz priekšu, var izmantot elektroniskās sistēmas. Cilvēki šos noteikumus raksta pēc juridiskās izpratnes par lietām, nevis pēc reālās situācijas būvniecībā. Nejūt uzticību būvniecības industrijai, darbojas princips “visi ir blēži”, tāpēc no katra ir svarīgi saņemt parakstu pēc veidlapas aizpildīšanas. Regulējošie noteikumi nerosina celt būvniecības kvalitāti, sasniegt labāku rezultātu.
Nesen Nekustamo īpašumu pārvaldītāju asociācija ziņoja, ka Latvijā visos starptautiskajos uzņēmējdarbības indeksos atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas. Rīgā uz pusi mazāk būvē dzīvojamās ēkas nekā Tallinā un Viļņā. Viens no argumentiem – investoriem, kas būtu gatavi ieguldīt naudu šādu ēku būvniecībā, nav intereses darboties Latvijā tāpēc, ka process ir ļoti birokratizēts. Sākot jau ar detālplāniem, ar būvniecības procesu. Viņus neinteresē šeit būt. Arī vēstījums, ka ārvalstu investori ir vainīgi pie tā, ka mums ir tik slikts Būvniecības likums, vēl vairāk atbaida. Ārvalstu investoru interese nebija pasliktināt Latvijas būvniecības likumus. Viņu interese bija saprātīgā likuma izveidē. Ir dažādi starptautiski atzīti pētījumi, tostarp arī par to, kā Baltijas valstīm ir jāmaina būvniecības regulēšana no padomijas modeļa uz Rietumeiropas modeli. Darbu vadības kontrolei ir jābūt uz rezultātu orientētai. Neesam soli pavirzījušies uz priekšu, esam atkāpušies atpakaļ, vērtējot no birokrātijas pieauguma viedokļa. Par to nav priecīgi ne pasūtītāji, ne būvniecības industrijas pārstāvji. Skaidrs, ka birojam ir jānāk ar saviem priekšlikumiem. Mēs redzam, ka visgrūtāk ir pārliecināt ierēdniecību, nevis industriju vai politiķus. Esmu iesaistījies diskusijā par būvniecības pamatnostādņu gatavošanu, tostarp par būvniecības iepirkumu organizēšanu.
Publiskajam pasūtītājam būvniecībā ir jābūt paraugam, piemēram privātajam sektoram. Jābūt prasīgākam kvalitātes nosacījumu ievērošanā. Publiskajā sektorā pasūtītājam ir jābūt ar augstāku kvalitāti nekā privātajā sektorā. Mērķis – rādīt piemēru visiem pārējiem, kas nāk līdzi. Mums Latvijā patlaban ir otrādi. Privātais sektors gatavo labākus risinājumus nekā publiskais sektors. Likumdevējam ir jārada nosacījumi, lai publiskajā sektorā no izpildījuma kvalitātes viedokļa vienmēr būtu soli priekšā. Tas attiecas uz jautājumiem par cilvēkiem ar kustību traucējumiem, uz energoefektivitātes jautājumiem, uz higiēniskumu un citiem virzieniem. Patlaban siltināšana notiek galvenokārt publiskajā sektorā, siltina skolas, bērnudārzus. Nereti ir atzinumi, ka ar siltināšanu ēkas padarītas vēl sliktākas tāpēc, ka esam siltinājuši ārsienas un neesam skatījušies uz telpu mikroklimatu. Pērn paši skolēni pēc ēkas siltināšanas mērīja mikroklimatu un secināja, ka skābekļa līmenis ir ļoti zems. Ārsti par to ir ļoti satraukti – augšanas procesā uzturēšanās telpās, kur nepietiek skābekļa, neatgriezeniski degradē procesus smadzenēs. Agrāk, kad logi nebija labi noblīvēti, notika dabiskā gaisa cirkulācija telpās, zaudējām naudu tāpēc, ka sildījām gaisu, patlaban esam ietaupījuši naudu uz siltuma rēķina, bet padarījuši telpu par nepieņemamu uzturēšanās vietu bērniem. Normatīvos būtu jānosaka, ka nevajag siltināt vien ārsienas, bet jāīsteno kompleksi pasākumi.
Ar tehniskajām prasībām publiskie pasūtītāji atrodas soli priekšā privātajam pasūtītajam. Ar izmaiņām, ka saistītas ar Publisko iepirkumu likumu. Izmaiņas nāk no ES. Skaidrs, ka būvniecība ir atdalīta, nevar šajā nozarē rīkot iepirkumus līdzīgi kā citus preču iepirkumus. Nevajadzētu Latvijai no jauna izgudrot riteni, vajadzētu pārņemt citu valstu efektīvi darbojošos modeli. Iespējams, vajag papētīt, ko dara igauņi. Viņi savos lēmumos ir rezervēti un pragmatiski, daudz pārņēmuši no ziemeļvalstīm, visos indeksos atrodas priekšā mums. Der no viņiem pamācīties. Latvijā esam unikāli ar to, ka cenšamies veidot kaut ko savu un tas ir diezgan neefektīvs modelis.
– Vai birojā ir pietiekami daudz zinošu cilvēku?
– Valsts mūsu birojam ir iedevusi pietiekami daudz naudas. Mums ir jābūt profesionāļiem šīs naudas apsaimniekošanā. Izaicinājums ir biroja darbinieki. Vissvarīgākais darbinieks ir būvinspektors. Viņš ir cilvēks ar inženiera izglītību būvniecībā, viņam ir dotas lēmuma pieņemšanas tiesības. Patlaban regulējums par būvinspektoriem ir ļoti neveiksmīgs. Lai kļūtu par būvinspektoru, pirms tam astoņus gadus ir jānostrādā praksē. Kopā ņemot, tas nav slikti, ka nevar uzreiz no skolas sola atnākt. Tomēr problēma ir tur, ka valsts nespēj samaksāt atalgojuma līmeni, ko maksā labam speciālistam privātajā sektorā. Rezultātā pie mums uz atlases kārtām parādās tādi kandidāti, kas ir apvainojušies uz industriju, tā ir viņus atbrīvojusi no darba. Patlaban kvalificēties par būvinspektoru ir vienkārši, ja ir sertifikāts, ir vienkārši jāreģistrējas. Ir jābūt vien pieredzei un sertifikātam. Mums nāk cilvēki, kas nav pieprasīti būvniecībā. Mēs redzam, ka viņi nāk ar mērķi atriebties būvindustrijai. Ja nāk šeit darboties ar šādu mērķi, tad laimīga nebūs ne industrija, ne arī mēs. Pirmām kārtām ir jāatceļ prasība, ka jānāk ar sertifikātiem no industrijas. Ir pašiem jārada kārtība, kādas un kā izvirza prasības cilvēkiem, kas vēlas darboties šajā cienījamā amatā. Ir arī jāvērtē šie cilvēki. Tiem, kas atbilst prasībām, jāļauj darbu veikt. Ir jānotiek vērtēšanai, kuras patlaban nav. Jāļauj ienākt arī tiem cilvēkiem, kas Tehnisko universitāti beidza pēdējos gados, nevis vien pirms astoņiem gadiem. Kopumā ņemot, nav tā, ka būtu grūti atrast būvinspektorus. Cilvēki piesakās šim amatam. Problēma, kā teicu, vispirms ir identificēt patieso vēlmi, kāpēc cilvēki nāk strādāt. Otrām kārtām, ir jāmaina stereotipi. Cilvēki, kas ilgākus gadus darbojušies industrijā, viņu pieredze balstās uz padomju modeli. Viņiem ir maz zināšanu par ES un Latvijas standartu prasībām. Tad notiek iekšējais darbs, kad ar šo jautājumu ir jādarbojas. Arī mēs plānojam un rīkojam mācības, aicinām citu industriju pārstāvjus piedalīties. Kopumā es raugos ļoti optimistiski uz mūsu biroja darbību, ir vien lietas, kas jāprecizē, un jādarbojas efektīvi. Darbosimies ar cēloņiem, nevis ar sekām. Noteikti nevajag domāt, ka valstij ir jābūt kā būvvaldei, kas darbosies labāk nekā būvvaldes, kuras neko nesaprot. Vajag palīdzēt būvvaldēm darboties efektīvāk, aizmirst papīru skaitīšanu, lai darbu darītājiem būvlaukumos ir skaidrs, ka jākontrolē izpildījums, nevis papīri. Patlaban viss ir vērsts uz to, lai tikai papīri būtu kārtībā.
Teksts: SANDRIS GUNVALDIS
Foto: GATIS DIEZIŅŠ
Atbildēt