Zemākā cena nav obligāta

Valsts kontroliere Elita Krūmiņa un Valsts kontroles padomes loceklis, Piektā revīzijas departamenta direktors Aivars Ērglis sarunā ar žurnālu “Iepirkumi” atklāj, cik racionāli publisko naudu tērē pašvaldības. Dažās situācija ir katastrofāla.

E. Krūmiņa: – Savās revīzijās valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs samērā bieži konstatējam, ka vai nu iepirkums netiek rīkots vispār, vai arī ir sadalīts daļās, tādējādi izvairoties no iepirkuma procedūru rīkošanas. Būtiskus Publiskā iepirkuma likuma pārkāpumus esam konstatējuši Rīgas brīvostā, “Rīgas satiksmē”…

A. Ērglis: – Praktiski visas mūsu veiktās revīzijas konstatē lielākus vai mazākus pārkāpumus veiktajos iepirkumos. Iepriekšējos gados dažās pašvaldībās iepirkumu jomā ir konstatēta katastrofāla situācija, piemēram, pašvaldība, tuvojoties būvdarbu noslēgumam, secina, ka nepieciešami papildu darbi, un vēlas veikt sarunu procedūru. Neraugoties uz Iepirkumu uzraudzības biroja norādījumu, ka papildu būvdarbiem jārīko jauns iepirkums, pašvaldība to neņem vērā un, neveicot likumā paredzētās procedūras, noslēdz līgumu par papildu darbiem ar esošo būvdarbu veicēju.

E. Krūmiņa: – Iemesli šādai rīcībai ir visdažādākie – sākot no iespējamām koruptīvām vēlmēm un beidzot ar to, ka speciālistiem pietrūkst profesionalitātes, lai iepirkumu korekti veiktu.

A. Ērglis: – Pašvaldībās ir liela neizpratne par to, kā pareizi jārīko iepirkumi. Savās revīzijās esam konstatējuši situācijas, ka iepirkuma nolikums vai specifikācija ir jāpārraksta četras reizes. Nav iespējams iegādāties pakalpojumu, jo specifikācija ir uzrakstīta tik neprofesionāli, ka uzņēmēji nevar saprast, ko no viņiem grib. Tas arī ir pierādījums, ka trūkst kompetences iepirkumu rīkošanā. Ir pašvaldības, kuras, lai gan noteikušas, ka iepirkumus veic centralizēti tikai viena iepirkumu komisija, pieļauj situācijas, ka atsevišķus iepirkumus veic arī pašvaldības pakļautības iestādes.

E. Krūmiņa: – Tāpēc pērn esam rosinājuši izmaiņas likumā par publiskas mantas un finanšu līdzekļu izšķērdēšanas novēršanu, lai veicinātu atbildīgo amatpersonu saukšanu pie atbildības. Konstatējot pašvaldībās pārkāpumus iepirkumu procedūrās, informējam par to Iepirkumu uzraudzības biroju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

A. Ērglis: – Pozitīva ietekme amatpersonu atbildības stiprināšanā ir grozījumiem Administratīvo pārkāpumu kodeksā, ar kuriem ir noteikts, ka Iepirkumu uzraudzības birojs par pārkāpumiem iepirkumu procedūrās var piemērot administratīvo sodu.

E. Krūmiņa: – Arī šī gada sākumā, kad Valsts kontrolē viesojās Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus, rūpniecības un uzņēmējdarbības un mazo un vidējo uzņēmumu ģenerāldirektorāta Publiskā iepirkuma departamenta direktors Žoakims Nuness de Almeida, vienojāmies, ka vairāk jādomā par lēmumus pieņemošo amatpersonu atbildības stiprināšanu un pieprasīšanu gadījumos, kad tiek pārkāpti godīgas konkurences, procesa izsekojamības un efektivitātes principi.

Kopš stājušies spēkā grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā līdz šā gada 20. martam Iepirkumu uzraudzības birojā esam iesnieguši 15 ziņojumus par revīzijās konstatētajiem pārkāpumiem
iepirkumu procedūrās, 13 gadījumos sāktas administratīvo pārkāpumu lietvedības un sešas amatpersonas jau ir sauktas pie atbildības un sodītas ar naudas sodu.

Visvairāk ziņojumu bijis par Izglītības un zinātnes ministrijas un Kultūras ministrijas paspārnē esošo iestāžu pieļautajiem pārkāpumiem iepirkumu procedūrās – izvairīšanās no likumā noteikto procedūru veikšanas, sadalot iepirkumu vairākās daļās.

A. Ērglis: – Pēc Valsts kontroles iesnieguma Iepirkumu uzraudzības birojs pie administratīvās atbildības saucis amatpersonas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Televīzijā, Priekuļu tehnikumā, Jāņmuižas tehnikumā un Rīgas Tehniskajā koledžā. Šajās izglītības iestādēs viens iepirkums bija faktiski sadalīts trīs līgumos, tādējādi katrā līgumā nosakot līgumcenu zemāku par noteikto robežu, lai nebūtu jāveic likumā paredzētās iepirkuma procedūras.

E. Krūmiņa: – Es pieņemu, ka pašvaldībās lielai daļai amatpersonu ir sajūta, ka neviens tās nekontrolēs un tāpēc neieraudzīs, ka preces vai pakalpojumi iegādāti, ignorējot publisko iepirkumu noteikumus. Taču tā nevajag domāt – Valsts kontrole pašvaldības pārbaudīs regulāri, proti, reizi trijos gados veiksim revīziju katrā pašvaldībā un iepirkumi būs viens no mūsu pārbaudāmajiem jautājumiem.

– Vai tas nozīmē, ka gadā pārbaudīsiet 40 pašvaldības?

A. Ērglis: – Katrā pašvaldībā reizi trijos gados veiksim kādu no revīzijām – tā var būt gada pārskata revīzija, lietderības revīzija par mūsu izvēlētu jautājumu vairākās pašvaldībās vienlaikus un tā var būt arī revīzija konkrētā pašvaldībā par vienu jautājumu.

E. Krūmiņa: – Neizslēdzu iespēju, ka kāda no revīzijām var būt tieši par Publisko iepirkumu likuma ievērošanu pašvaldībās.

A. Ērglis: – Mums ir revīziju pieredze pašvaldībās par veiktajiem iepirkumiem, taču tad nebija amatpersonu ietekmēšanas mehānismu, līdz ar to šīm revīzijām bija maza pievienotā vērtība. Lai izanalizētu, cik pamatoti pašvaldība ir izvēlējusies konkursa uzvarētāju, ir jāveic apjomīgs darbs. Pašreizējās revīzijās, izvērtējot pašvaldības izdevumu pamatotību un lietderību, pārbaudām, vai iepirkuma procedūras ir organizētas atbilstoši likumam. Ja tās nav tā organizētas, sniedzam ziņojumu Iepirkumu uzraudzības birojam, kam tagad ir tiesības sodīt pārkāpumus pieļāvušās amatpersonas.

– Šī gada pirmajos divos mēnešos publiskajā sektorā veikti 1982 iepirkumi par 398 miljoniem eiro, lauvas tiesu no publiskajiem līdzekļiem tērējusi Rīgas dome, vienā iepirkumā sadalot ielu uzturētājiem 128 miljonus eiro. Vai pašvaldības ielu un ceļu uzturēšanai un rekonstruēšanai paredzētos līdzekļus izlieto lietderīgi?

– Valsts kontrole ir sākusi revīziju par pašvaldību ielu un ceļu uzturēšanai paredzēto finanšu līdzekļu izlietojuma lietderību, bet jāsaka, ka Rīgas pašvaldība šajā izlasē nav iekļauta. Saskaņā ar Valsts kontroles padomes apstiprināto rīcības plānu šīs revīzijas apjomā ir iekļautas reģionu pašvaldības, kurās atšķirībā no lielo pilsētu pašvaldībām ir lielākas problēmas ar izpratni par to, kā ir jāpiemēro normatīvie akti attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem.

Tajā pašā laikā šogad gada pārskata revīzijas ietvaros esam nolēmuši noskaidrot, kā Rīgas pilsēta veic savu ielu, ceļu un tiltu uzskaiti. Līdz šim ļoti daudzās pašvaldībās esam konstatējuši atšķirības starp “Latvijas valsts ceļiem” iesniegto informāciju un datiem pašvaldības grāmatvedībā. Ļoti iespējams, ka šī informācija palīdzēs izprast, vai ir specifiski jāpievēršas Rīgas pilsētai ar atsevišķu revīzijas tēmu par ielu un ceļu uzturēšanas līdzekļu izlietojuma lietderību.

– Vai varat minēt, kurās pašvaldībās notiks revīzija par ielu un ceļu uzturēšanu?

– Šobrīd noris plānošana, pēc kuras secināsim, kurām pašvaldībām jāpievērš padziļināta uzmanība.

– Kā vērtējat ES atbalstīto projektu ietvaros veikto iepirkumu lietderību?

E. Krūmiņa: – Latvijā ir veikta tā saucamā paralēlā revīzija, kas notiek vēl astoņās Eiropas Savienības dalībvalstīs – Čehijā, Vācijā, Itālijā, Maltā, Nīderlandē, Polijā, Portugālē un Slovākijā. Sākumā bija desmit dalībvalstis, bet Igaunija nolēma savu statusu mainīt uz novērotāju. Šajā revīzijā tiek izvērtēta ES struktūrfondu ietvaros veikto iepirkumu lietderība. Revīzijā tiek veiktas pārbaudes tiem projektiem, kas finansēti no Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda.

Pēc revīzijas Valsts kontrole Finanšu ministrijai ir sniegusi trīs ieteikumus, kurus ieviešot tiks nodrošināta detalizētas informācijas uzkrāšana par neatbilstībām publisko iepirkumu jomā, to konstatēšanas gadījumos izskaidrota neatbilstības būtība, kā arī samazināsies nekvalificēto neatbilstību skaits.

Kopējo visu dalībvalstu paralēlās revīzijas ziņojumu ir plānots sagatavot līdz 2015. gada jūnijam un tās rezultātus prezentēt Eiropas Savienības Augstāko revīzijas iestāžu Kontaktu komitejas sanāksmē, kas notiks 17. – 18. jūnijā Latvijā.

Savukārt šā gada aprīļa beigās plānots publiskot ziņojumu par Eiropas Lauksaimniecības fonda Lauku attīstībai finansēto projektu rezultātu atbilstību plānotajiem mērķiem un ilgtspēju, kā arī par to, vai Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētie projekti ir ilgtspējīgi un sekmē mērķu sasniegšanu – šīs revīzijas tiek veiktas Lauku atbalsta dienestā un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā.

– Kā vērtējat zemākās cenas principu – vai tas vienmēr attaisnojas publiskajos iepirkumos? Vai nav tā, ka zemākā cena ir viens no iemesliem nekvalitatīviem būvdarbiem?

A. Ērglis: – Likums kā pirmo metodi publiskajos iepirkumos nosauc saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, nevis zemāko cenu. Neviens no likuma variantiem nekad nav uzspiedis pasūtītājam zemākās cenas principu. Cita lieta, ka uzrakstīt specifikāciju, lai varētu izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, ir sarežģīti. Un, es pieļauju, jo tālāk no galvaspilsētas, jo ir lielākas grūtības atrast iepirkumu speciālistus, kas spēj nodrošināt iepirkumus pēc saimnieciski izdevīgākā principa. Lai to varētu realizēt, ir jāprot noteikt kritērijus, pēc kuriem novērtēt piedāvājumu saimniecisko izdevīgumu. Tāpēc, lai vienkāršotu savu dzīvi, pasūtītāji izvēlas tieši zemākās cenas principu, bet likums to nekad nav uzspiedis un arī pašreizējā redakcijā to neuzspiež.

– Vai jūsu teiktais nozīmē arī to, ka, analizējot iepirkumus, Valsts kontrole pievērš uzmanību tam, kāpēc iepirkumā izvēlēts tieši zemākās cenas princips?

– Mūsu veiktajās revīzijās pagaidām neesam izvirzījuši jautājumu, kāpēc konkrētajā iepirkumā ir izvēlēts zemākās cenas princips. Tā ir pasūtītāja kompetence, pēc kādiem kritērijiem viņš grib noteikt uzvarētāju. Cita lieta, ka līdzšinējās revīzijās pašvaldībās esam konstatējuši, ka kritēriji, pēc kuriem tiek noteikts uzvarētājs, ir neatbilstoši konkrētā iepirkuma mērķim, šie kritēriji nereti izvēlēti tādi, lai uzvarētājs būtu iepriekš zināms.

Jo vairāk pasūtītājs izvirza kritērijus, lai noteiktu saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, jo lielāka iespēja būs konkursā neuzvarējušam pretendentam šos kritērijus apstrīdēt Iepirkumu uzraudzības birojā. Pasūtītājiem ir jāpievērš lielāka uzmanība tam, lai iepirkuma komisijās tiktu nodarbināti zinoši cilvēki, kuri prot organizēt iepirkumus. Piemēram, pēc revīzijas vienā no pašvaldībām pat lūdzām tai savu iepirkumu komisiju norīkot uz Iepirkumu uzraudzības biroja rīkotajiem semināriem. Esam arī rosinājuši pašvaldībām noteikt kritērijus, kad rīkojams centralizēts iepirkums un kad šo iepirkumu var rīkot pašvaldības iestādes patstāvīgi.

– Un kritērijs bija iepirkuma finansiālais apjoms?

– Pašvaldībām tik tiešām šis bija vienīgais kritērijs, taču, mūsuprāt, iepirkuma apjoms nav pamatkritērijs, tas var būt viens no tiem. Pašvaldībām ir jāizvirza arī citi kritēriji, piemēram, ja tiek iegādātas vienveidīgas preces, kuras lieto vairākas pašvaldības iestādes, neatkarīgi no tā, vai iepirkums ir lielāks vai mazāks, jārīko centralizēts iepirkums. Ja visas iestādes izmanto papīru, tad to pašvaldība var iepirkt centralizēti, nevis katra iestāde rīkot atsevišķu iepirkumu.

– Pēc kādām pazīmēm kontrolieri var atpazīt formāli organizētas iepirkumu procedūras? Vai pašvaldības racionāli tērē savus līdzekļus iepirkumos?

– Pašvaldībās ne vienmēr tiek veikta nepieciešamo iepirkumu plānošana. Pašvaldības, neskatoties uz to, ka pašas ir paredzējušas veikt centralizētus iepirkumus, pieļauj, ka iestādes veic iepirkumus patstāvīgi. Pašvaldības mēdz arī noslēgt līgumus par konkrētām precēm un pēc tam pirkt šīs preces, pārkāpjot līgumā minēto summu, proti, pēc summas sasniegšanas nerīkojot jaunu iepirkumu. Vai arī noslēdz līgumus par konkrētiem pakalpojumiem, bet šos pakalpojumus iegādājas pavisam no citiem komersantiem. Pašvaldībās sagatavo nepilnīgus iepirkuma dokumentus, nolikumus, tehniskās specifikācijas, iepirkuma ziņojumus, kas noved pie iepirkumu atlikšanas, pie dokumentu vairākkārtīgas saskaņošanas un iepirkumu novilcināšanas.

Ir novērojama arī tendence ar specifiskām prasībām nepamatoti ierobežot pretendentu loku. Mēs esam konstatējuši nesamērīgas prasības attiecībā uz uzņēmēja finanšu spējām, pieredzi, konkrētas prasības, ko var izpildīt tikai konkrēts piegādātājs, vai konkrētas prasības, kas piemīt tikai konkrētai precei, kas faktiski ne vienmēr ir pamatotas. Piemēram, cimdu nodalījuma dzesēšanas iespējas automašīnā, kas nepieciešama dienesta pienākumu veikšanai. Vai arī pašvaldībā veikts automašīnas iepirkums, kura specifikācijā ir norādīts degvielas tvertnes tilpums, kādu ražotāji attiecīgās klases automašīnās vispār neuzstāda, bet kas atbilst konkrētajai personai piederošajā automašīnā iemontētās tvertnes tilpumam. Arī šajā gadījumā ir pamats domāt, ka iepirkuma procedūra ir bijusi formāla.

TEKSTS: Gundega Skagale
FOTO: Gatis Diedziņš