Igaunijā publisko iepirkumu konkursos gaida citu valstu uzņēmējus, kas radīs konkurenci un nodrošinās zemāku cenu pasūtītājiem. 2013. gadā mūsu ziemeļu kaimiņvalsts rīkotajos publiskajos iepirkumos 46 līgumus ieguva arī Latvijas uzņēmēji. Igaunijas Finanšu ministrijas Iepirkuma departamenta padomniece Kristiina Kaarna (Kristīna Kārna) stāsta par kaimiņvalsts iepirkumu sistēmu, kur jau pirms pieciem gadiem likvidēts iepirkumu uzraudzības birojs, kā arī par atšķirīgo Igaunijas un Latvijas publiskajā iepirkumā.
K. Kārna: – Vienkāršotās iepirkuma procedūras augšējais slieksnis ir 10 000 eiro precēm un pakalpojumiem un 30 000 eiro būvniecības darbiem. Iepirkums obligāti ir jāreģistrē reģistrā. Igaunijā reģistrs darbojas tiešsaistē. Tas ir kā informācijas sistēma, kur var vienlaikus arī rast atbildes uz jautājumiem. Pēc padoma var zvanīt pa noteiktu tālruni, Finanšu ministrija ik dienu zvanītājiem bez kavēšanās nodrošina konsultācijas. Jautājumu var uzdot arī elektroniskā pasta vēstulē. Atbildi mēs sniedzam piecu dienu laikā. Ja jūs, iepirkuma veicējs – pašvaldības uzņēmums, ministrija vai kāds cits publiskā iepirkuma veicējs, – rīkojat iepirkumu, tad parasti izmantosit tiešsaistes kārtību. Reģistrā jūs norādīsit konkrētos produktus, ko vēlaties pirkt.
Vienkāršotajā procedūrā paziņojums reģistram ir diezgan neformāls. Likumi šai procedūrai prasa diezgan neformālu iepirkuma dokumentācijas veidošanu, un šajā gadījumā praktiski nav iespējams iesniegt sūdzību. Lielākos iepirkumos var celt prasību. Mums ir īpaša komisija, kas darbojas kā tiesa. Tā ir kā pirmstiesas komisija. Šajā komisijā darbojas četri tiesneši. Katrs tiesnesis sūdzību vērtē viens. Komisijas darbību uzrauga Finanšu ministrija, bet īstenībā tā darbojas kā neatkarīga iestāde. Tātad, ja vēlaties apstrīdēt publiskajā sektorā notikušās darbības, tad ar sūdzību ir jāvēršas komisijā. Ja neesat apmierināts ar tās lēmumu, tad jādodas uz Administratīvo tiesu.
– Kā rīkojas, ja pircējs vēlas veikt izmaiņas konkursa nosacījumos?
– Šī informācija ir jāpublicē. Ja labojumi ir būtiski, tad ir jāpagarina pieteikumu iesniegšanas termiņš. Piemēram, ja tas bija 1. janvāris, tad pagarinājums ir 11 dienas. Tirgus dalībniekiem ir jāzina par izmaiņām. Viņiem ir jāmaina savi biznesa un iepirkuma plāni.
– Vai pirmstiesas komisijas tiesnešiem ir daudz darba?
– Jā, viņiem ir daudz darba. Strīdu daudzums aizvien kāpj. Pretendenti galvenokārt ir apmierināti ar pirmstiesas komisijas lēmumiem un tos nepārsūdz.
– Vai sūdzības iesniedzējam ir jāiemaksā naudas depozīts?
– Mēs to nesaucam par depozītu, ir jāmaksā aptuveni 600 eiro valsts nodeva. Sūdzību var iesniegt arī par iepirkuma paziņojumu, ja tas kādu diskriminē. Ja to atzīst par pamatotu, tad naudu atgūst.
– Kādi ir atklātās iepirkuma procedūras nosacījumi?
– Ja ir atklātā iepirkuma procedūra, tad slieksnis ir 40 000 eiro precēm un pakalpojumiem un 250 000 eiro – būvniecības darbiem. Pēc lēmuma publicēšanas pārsūdzības iesniegšanas beigu termiņš ir desmit dienas. Problēma, ka vienkāršajā iepirkuma procedūrā nav šā termiņa. Ja pasūtītājs ļoti ātri lemj par uzvarētāju, slēdz līgumu, mēs ļoti daudz elektroniski slēdzam līgumus ar ID karti lēmuma pieņemšanas dienā, tad parasti citi pretendenti nevar sūdzēties – līgums ir noslēgts. Tātad tā ir problēma vienkāršotajiem iepirkumiem. Parastajiem iepirkumiem normālajā procedūrā 14 dienu laikā nedrīkst slēgt līgumu. Tātad desmit dienu laikā pēc uzvarētāja paziņošanas ir jāiesniedz sūdzība un pavisam 14 dienas jāgaida. Šā iemesla dēļ statistika par vienkāršotajiem iepirkumiem uzrāda ļoti mazu strīdu daudzumu.
– Kas notiek privātā sektora iepirkumos?
– Mēs redzam publiskā sektora iepirkumu caur reģistru. Katrai iepirkuma iestādei 50% iepirkumu ir jāveic caur reģistru, ja tā to nedara, mēs par to saņemam vēstījumu. Ik gadu mums ir jāizpilda monitorēšanas plāns. Šīs kontroles veic Finanšu ministrijas Iepirkuma departaments. Tas raksta likumu, konsultē par likumu, uztur elektronisko reģistru un var arī sodīt. Departamentā strādā mazāk nekā 15 darbinieku. Septiņi darbinieki darbojas kā uzraudzības inspektori, monitorē situāciju. Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) Igaunijā nav kopš 2009. gada. To iekļāva Finanšu ministrijā. Tas ar 13 darbiniekiem kļuva par ministrijas Iepirkuma departamentu, kam ir plašākas funkcijas, nekā savulaik bija birojam. IUB savulaik konsultēja vien tos, kas pirka, sludināja iepirkumus. Patlaban padomu var saņemt ikviens, padomdevēja funkcija ir paplašināta. Statistika rāda, ka padomus vēlas saņemt aizvien vairāk cilvēku. Mēs rīkojam arī bezmaksas kursus, treniņus ministrijām un dažādām iepirkuma iestādēm un arī pretendentiem. Šā iemesla dēļ saņemam aizvien vairāk jautājumu, tostarp pa tālruni un elektroniskā pasta vēstulēs. Mūsu iekšējais standarts paredz sniegt atbildi piecu darba dienu laikā. Likums ļauj atbildēt 30 dienu laikā. Uzdotie jautājumi ir tādi, uz kuriem svarīgi ātri atbildēt. Piemēram, vai iespējams lēmumu pārsūdzēt, vai jāmaina paziņojums vai nav jāmaina u. c. Dažas problēmas ir mūžīgas, dažas – jaunas. Patlaban redzam, ka tās kļūst aizvien sarežģītākas. Mēs arī mācāmies. Esam arī izveidojuši jautājumu un atbilžu apkopojumu.
– Vai līdzīgi kā Latvijā vairāk sūdzību ir par lielajiem iepirkumiem?
– Tā ir taisnība. Tomēr ir jāņem vērā šie zemie iepirkuma sliekšņi. Kā jau teicu, iepirkumiem par summām, kas mazākas par 10 000 eiro un 30 000 būvniecībā, nav sūdzību iesniegšanas, gaidīšanas termiņa. Ja arī ir vēlēšanās sūdzēties, to nevar darīt. Tā statistiku novirza ačgārnā virzienā. Domāju, ka arī mazajos iepirkumos sūdzību būtu tikpat daudz, cik lielajos iepirkumos, tomēr nav laika tās iesniegt.
– Kādas ir Igaunijas iepirkumu sistēmas problēmas?
– Pirmā problēma ir ar vienkāršoto procedūru – nav praktiskas iespējas strīdēties. Līgumu ar ID karti noslēdz uzreiz pēc lēmuma paziņošanas, nevar paspēt iesniegt sūdzību. Pretendenti nevar aizsargāt savas tiesības, ja nepiekrīt iepirkuma iestādes lēmumam. Vismaz 60% iepirkuma pasākumu ir šajā mazo un vidējo uzņēmumu segmentā.
Iepirkumiem no 40 000 eiro ir šis ilgais 14 dienu pārsūdzības laiks.
Problēma ir arī likuma normu interpretēšana. Gadījumos, kad ir parastā iepirkuma procedūra no 40 000 eiro, jāpārbauda, vai nav nodokļu parādu. To paredz direktīva. Mums ir problēma – laikā, kad kāds pretendents piesakās, piemēram, reģistrā redzams, ka tam nav parāda, un iepirkuma iestāde lemj par kvalificēšanu un var turpināt procedūru. Vienlaikus mūsu nodokļu likumi ļauj mainīt nodokļu deklarāciju. Pretendenti izveido jaunu deklarāciju, un parādās nodokļa parāds. Iepirkuma iestāde vispirms secina – nav nodokļu problēmu, bet līguma slēgšanas laikā pēkšņi kāds iesniedz sūdzību un izrādās, ka problēmas ir.
Pieļaujamais valsts un pašvaldību nodokļu parāds, lai varētu piedalīties iepirkuma procedūrā, ir 100 eiro.
Vislielākā problēma ir ar nodokļiem, ko maksā par algām. Var būt, ka kāds piesakās iepirkumam, bet kontrolējošā iestāde pamana par 100 eiro lielāku parādu. Tad šo pretendentu izslēdz no iepirkuma procedūras. Sūdzības izskatīšanas laikā parādu var samaksāt. Tiesu prakse ir atšķirīga – vienas uzskata – ja pārbaudes laikā atklāja parādu, tad ir parāds, citas – ja procedūras laikā samaksāja parādu, tad viss kārtībā, lēmums ir jāmaina. Tas ir ļoti bīstami. Tā ir ļoti izplūdusi tiesu prakse. Šo problēmu ceram atrisināt jaunajā iepirkuma likumā.
Vēl viena problēma ir saskaitīt lotēs dalītos iepirkumus. Vienmēr ir jautājums, vai var pirkt konkrētu produktu un saskaitīt. Piemēram, nesen uzbūvētā pašvaldības skolā ir skolas daļa un bērnudārza daļa. Vajag mēbeles. Vai drīkst tās pirkt atsevišķi vai arī ir jāskaita kopā? Gan mūsu prakse (saskaņā ar to ir jāvērtē produktu funkcionalitāte, līdzība), gan Eiropas tiesu prakse nedod skaidru atbildi. Rodas daudzi jautājumi, tostarp galvenokārt tos atklāj audits saistībā ar ES fondu naudu. Ja izmanto ES fondu naudu projektam, tad ir jārīko publiskais iepirkums. Pat ja sliekšņi ir zemi un pretendents ir privātais uzņēmums. Ja tas izdara kļūdu publiskajā iepirkumā, audits var likt atmaksāt daļu vai visu iztērēto ES naudu.
– Kā Igaunijā attīstās zaļais iepirkums?
– Zaļais iepirkums kļūst aizvien aktuālāks. Tāpat kā iepirkums inovācijai. Abi var būt līdzīgi, nosakot uzvarētāju pēc līdzīgiem nosacījumiem. Proti, uzvarētājs nav vislētākais piedāvājums, bet gan tas, kas ar kaut ko ir īpašs. Piemēram, atkritumu vākšana pēc būvdarbiem. Igaunijā zaļo iepirkumu nav daudz, to īpatsvars ir mazāks nekā 5%. Ir problēmas reģionos. Pirms vairākiem gadiem bija jāveic ieraksts reģistrā par to, vai “teritorija ir tīra”. Iepirkuma iestādei nebija skaidrs, ko nozīmē “tīrs”. Vislabākais piemērs bija būvniecības nozare, kur mums bija par Kioto protokola naudu īstenoti milzīgi projekti.
Kompetentās iestādes nesaprata, ka zaļais iepirkums nevar būt, ja pēc mājas siltināšanas samazinās siltumnīcefekta gāzu izmeši, tomēr siltināšanā nav izmantots zaļais materiāls. Tā statistikas informācija kļuva neuzticama.
Patlaban ir pats, pats sākums. Mēs gatavojamies sadarboties, lai iepirkums nākotnē būtu daudz zaļāks un inovatīvāks. Mums būs jāatrod veids, kā to īstenot.
– Latvijā zaļā iepirkuma vadlīnijās ir iecerēts sasniegt 15 – 30% lielu zaļo iepirkumu īpatsvaru.
– Mēs vērtējām, vai kaut kā varētu izmantot citus, ne vien cenas nosacījumus. Secinājām, ka, iespējams, vislabāk ir runāt ar tirgus dalībniekiem, izglītot viņus, īstenot mīkstāku pieeju. Tā varētu būt kā palīdzība nozarei, atbalsts jumta organizācijām sagatavot vadlīnijas. Mēs mēģinām šo mīksto pieeju. Vispirms tas nerada psiholoģisko pretestību, otrām kārtām, liek jumta organizācijām just, ka tās pašas ir vairāk atbildīgas. Atbildība par labu iepirkumu arī gulstas uz jumta organizācijām, Igaunijā daudzās nozarēs tās ir. Mēs mēģinām mudināt organizācijas darboties šajā virzienā, likt būt atbildīgiem par saviem biedriem. Ekonomikas ministrija ieteica Eiropas Komisijai noteikt, ka ik gadus inovatīvais iepirkums veidos 3% īpatsvaru.
Jaunajā direktīvā īpašs jaunums ir inovāciju sadarbība. Ja to izmanto vienu reizi, tad esi jau inovatīvs.
– Ja iepirkumos piedalās citu valstu uzņēmumi, tad nereti ir grūtības ar informācijas iegūšanu par to reputāciju, par maksātajiem nodokļiem. Vai Igaunijā šis jautājums ir aktuāls?
– Grūti teikt. Iepirkumos aptuveni 2,5% pretendentu ir no citām valstīm. No reģistra mēs redzam, cik daudzi subjekti ir reģistrējušies ārpus Igaunijas. Mēs neredzam, cik daudz ir aktīvo apakšuzņēmēju. Piemēram, būvniecībā, piegādes sektorā ir parasta lieta, ka Igaunijas uzņēmumi piesakās iepirkuma konkursā, bet darbus tie uztic apakšuzņēmējam, kas var būt no jebkuras valsts. Domāju, ka šie 2,5% ir mazāks skaitlis nekā īstenībā. Tāpēc, ka nezinām faktisko apakšuzņēmēju daudzumu. Manuprāt, visās valstīs svarīgs ir šis apakšuzņēmēju jautājums. Apakšuzņēmējs
neparaksta iepirkuma līgumu, neiesniedz iepirkuma pieteikumu. Tā vienošanās ir ar Igaunijas uzņēmumu.
Domāju, ka Igaunijā situācija ir laba. Mums 70% iepirkumu ir redzami reģistrā. 2016. gadā ir iecerēts, ka tur redzami būs visi iepirkumi. Liela daļa no šā reģistra informācijas ir angļu valodā. Mums piesakās uzņēmēji, jautā pat no Indijas, vienīgais šķērslis ir valoda. To var darīt. Nav tehnisku šķēršļu. Ir daudz valstu, kur nav tiešsaistes reģistra vai tas izveidots tikai dzimtajā valodā un nevar saprast, kā rīkoties. Problēma ir mazais Igaunijas tirgus. daudzos gadījumos tas dabiski nokauj interesi no ārpuses.
Mēs vēlamies piesaistīt vairāk iepirkumu dalībnieku no citām valstīm. Nedomāju, ka kāds pret to iebilst. Ja lielāka konkurence, tad ir mazākas cenas. Iespējams, arī vairāk inovācijas. Visu Baltijas valstu problēma ir sava valoda, savi likumi utt. Latvijai ārvalstu pircēji iepirkumos veido 5%, mums – 2,5% īpatsvaru.
– Kā jūs vērtējat starptautiska uzņēmumu baltā saraksta veidošanu, kur iekļautu uzņēmumus ar labu reputāciju iepirkumos?
– Neesmu pārliecināta par šādu nepieciešamību. Procedūrā ir noteikti gadījumi, kad personu nepielaiž konkursam. Piemēram, nodokļu parādi. Arī tad, ja agrākie līgumi ir izpildīti sliktā veidā. Patlaban gan šā nosacījuma nav, nākotnē būs, to pieļauj direktīva. Varētu būt melnais saraksts, par to esam domājuši. Kad līgums ir pabeigts, mums Igaunijā ir jāsagatavo pārskats par tā izpildi. Jaunā direktīva to aizliedz. Ja ieviešam melno sarakstu, tad ir jāattīsta reģistrs. Vislielākā problēma, ko nevar ierobežot, nāk no saistību tiesībām. piemēram, jums ir slikts uzņēmums, kura īpašniekus tiesa atzinusi par vainīgiem, un normāli tam vajadzētu būt iemeslam izslēgšanai no konkursa. Reāli notiek tā – uzņēmuma valdes loceklis ir vainīgs, es viņa vietā ieceļu citu, kas ir “tīrs”. Tas ir likumīgi. Vai arī šis uzņēmums ar sliktu reputāciju, ar parādiem paņem labos aktīvus un izveido jaunu uzņēmumu ar tiem pašiem strādniekiem, klientu datubāzi, iepriekšējiem kontraktiem. Sliktais uzņēmums ir vainīgs, tas darbojas. Pēc kāda laika, iespējams, bankrotē. Un nevar neko izdarīt. Tas vairs nav jautājums par iepirkumu. Mūsu tiesa ir pateikusi, ka krimināli nevar sodīt šādos gadījumos. Noziedzīgu darījumu nevar pārnest, tas ir kaut kas tāds, ko nevar izdarīt. Iespējams, ka tas ir slikts salīdzinājums, tomēr kaut kas līdzīgs notika Latvijā ar “Parex banku”. Jaunais uzņēmums atkal piesakās iepirkumos. Ja atkal sokas slikti, veido jaunu uzņēmumu ar labiem aktīviem. Visu laiku aizmugurē stāv vieni un tie paši cilvēki. Tas rada “mūžīgi slikti” situāciju. Šajā gadījumā arī melnais saraksts nepalīdzēs. Tajā būs iekļauti vecie uzņēmumi, nevis jaunie, kurus tie paši vecie īpašnieki būs izveidojuši. Ar tiem pašiem strādniekiem un klientiem, un aktīviem.
Vēl viena liela problēma, ka daudzi kontrakti ir noslēgti pēc zemākās cenas principa. Mums tirgus nereti ir izveidojis nenormālu konkurenci. Iepirkuma konkursa dalībnieki nosaka nenormāli zemu cenu, izmanto sociālo dempingu. Tā nav likuma problēma, tā ir līgumiestāžu problēma, tām ir bail izslēgt uzņēmumus no konkursa. Tās ļoti baidās no strīda. Jo šajā gadījumā būs ļoti skaidri jāpamato, kāpēc šāds lēmums, tas nav tik viegli.
Piemēram, būvniecības darbi, kur 50% veido materiālu cena un 50% darba samaksa. Ja redz, ka cena ir tik zema, ka nevar nosegt pat materiālu cenu, tad ir vieglāk pateikt, ka šie materiāli maksās, piemēram, 100 eiro, darbs – tik un tik. Maksā minimālo algu strādniekiem. Pretendenti saka, ka darbojas mazāk darbinieku, nekā ir īstenībā, bet kā to var zināt?
– Vai Igaunijā ir daudz gadījumu, kad līgumu noslēdz par vienu summu, bet pēc kāda laika izpildītājs teic, ka par šo summu darbus paveikt nevar, vajag papildu atbalstu?
– Ir atsevišķi gadījumi. Pateikt, cik plaši šī prakse ir izplatīta, nevar. Parasti šādos gadījumos rezultāts ir ļoti ilgs strīds starp līguma slēdzēja iestādi un izpildītāju. Šādos gadījumos līgumslēdzējam arī jārēķinās ar auditoru, kas pārbauda ES fondu naudas izlietojumu. Ja pārsniegtas līguma summas, tad līguma slēdzējam nauda ir jāatmaksā. Protams, būvniecībā šie gadījumi ir izplatīti.
– Vai ir iespējams, ka notiek konkursi iepriekš zināmam uzvarētājam?
– Tas ir iespējams dažos gadījumos. Kad nonākam līdz vienkāršotajai procedūrai, līdz zemsliekšņa iepirkumiem, riski ir daudz lielāki. Ja raksta nosacījumus draugam, nav laika strīdēties. Tas ir tīri teorētiski. Tīri teorētiski tāpēc, ka praktiski nevar strīdēties.
Normālajā procedūrā vienmēr ir iespēja, ja ir liela interese par iepirkumu, tad būs strīds. Ies uz strīdu komisiju, teiks, ka konkrēti noteikumi nav samērīgi, lietderīgi, saprātīgi. Piemēram, kāpēc ir vajadzīgs tieši šāda veida drukātājs, kāpēc šī funkcija ir svarīga un tamlīdzīgi. Ja raksta tehnisko specifikāciju, tad nevar norādīt, ka vajadzīgs vien, piemēram, “Canon” drukātājs. Vienmēr ir jānorāda arī par “līdzīga drukātāja” vajadzību. To nosaka direktīva. Var veidot konkursu tā, ka ir tikai viena kompānija, kas pārdod šos drukātājus. Tad paņem tieši šā viena specifiskā drukātāja specifikāciju. Tas ir iespējams. Tomēr, ja šis iepirkums ir interesants, ja sacensība, konkurence ir liela, kāds noteikti apstrīdēs, norādīs, ka specifikācija ir jāmaina.
Ja sliekšņi ir zemi, ja dažādu iemeslu dēļ par iepirkumu nav lielas intereses, tad risks, protams, ir lielāks. Tas ir atkarīgs no nosacījumiem.
Protams, var būt šādam līdzīgi gadījumi, tomēr nedomāju, ka to ir ļoti daudz.
– Vai ir iespējams izveidot mehānismu, lai no šādiem gadījumiem izvairītos?
– Jā, var. Līdz jaunajam likumam mums darbojas mehānisms, kad pēc līguma noslēgšanas ir jāatskaitās. Kad vienošanās veikta, produkti nopirkti, pakalpojumi veikti, tad atkal ir ir jāsniedz atskaite. Tā kā visa informācija nonāk reģistrā, mēs automātiski redzam atšķirības. Piemēram, ko pašvaldība ir pirkusi, kāda veida līgumus slēgusi, vai līgumi ir mainīti. Mēs redzam arī tendences, novirzes. Vispirms publicētajā paziņojumā mēs redzam nosacījumus, piemēram, plānoto cenu. Tad redzam cenu, par kādu slēgts līgums. Tad redzam, vai līgums ir mainīts, tātad, vai cena ir mainīta. Tad var raudzīties kā uz modeli. Piemēram, ja ir modelis – iepirkuma iestāde ir vēlējusies par 100 vienībām priekšmetu. Uzvarētājs ir pieteicis pieteikumu par 100 vienībām tieši par to pašu summu, un ir redzams, ka gadiem ilgi uzvar viena un tā pati persona vai gadiem ilgi ir viena un tā pati cena. Tad tas ir dīvaini. Iespējams, ka bijusi kāda papildu informācija. Tad iepirkuma iestāde tiek iekļauta sarkanajā kategorijā, nākamajā gadā mūsu inspektori veiks pārbaudi, pētīs visus iepirkuma dokumentus, grāmatvedības dokumentus. Pētīs, cik daudz naudas tērēts. Salīdzinās, cik daudz naudas tērēja un cik tērēja iepirkumā. Tad var vaicāt – kāpēc vieni un tie paši uzvar? Lēmuma pieņemšanas protokoli jāskata. Kā, cik pamatoti noteica uzvarētāju.
Ja daudz nenormālības redzēs, arī iekļaus sarkanajā kategorijā un nākamajā gadā īstenos pamatīgu pārbaudi. Pēc tās parasti norāda nosacījumus, ko pārkāpj regulāri, darbības, kas jāmaina, kas ir jāievēro, kā likums ir jāinterpretē. Tas daudz palīdz.
Mēs dažkārt rīkojamies arī tā – reģistrā ir jaunumu sadaļa, mēs pievēršam uzmanību, kad ir grūtības pareizi saprast likumu, stāstām par pareizo interpretāciju, par interesantiem Augstākās tiesas vai Eiropas tiesas lēmumiem, kas precizē kādu nosacījumu, tad arī to iekļaujam šajā sadaļā. Tas arī palīdz. Mums patiešām šis monitorings ir pietiekami liels, pateicoties reģistra statistikas datu apstrādes iespējām.
– Kā Igaunijā vērtē kopēju Baltijas valstu iepirkumu?
– Patlaban direktīva nerunā par starptautiskajiem iepirkumiem. Nākotnē jaunajai direktīvai būs īpaši panti par šo tēmu. Var izvēlēties dažādus veidus – doties uz centrālo iepirkuma iestādi vienā valstī, tā var būt publiska iestāde, kas palīdz ministrijām kaut ko pirkt. Tad jāpiemēro tās valsts likums, kurā tā atrodas.
Otrā metode – pirkt kopā. Šajā gadījumā direktīva saka – vajadzētu lemt par līguma slēgšanu. Tajā ir jāpasaka, kādu, kuras valsts likumu iepirkumā piemēros.
Trešais, iespējams, visteorētiskākais veids. Izveidot kopīgu uzņēmumu. Tā darbību var regulēt arī īpašas ES direktīvas. Īpašs ir tas, ka šis uzņēmums ir jāatzīst visās ES valstīs. Tas ir jāreģistrē vienā valstī, pārējām tas ir jāatzīst kā juridiskā persona. Ja līgumu ir iecerēts noslēgt Latvijā, tad arī Latvijas likumi jāpiemēro.
Uzziņa
Elektroniskā reģistra darbības rādītāji 2013. un 2014. gadā*
Finansiāli apjomīgākie iepirkumi – TOP 10
| Dalībnieki** | Dalībnieku skaits | Iesniegtie piedāvājumi un pieteikumi | Noslēgtie līgumi | Līgumu summas (eiro) | ||||
| 2013. g. | 2014. g. | 2013. g. | 2014. g. | 2013. g. | 2014. g. | 2013. g. | 2014. g. | |
| Mikrouzņēmumi | 2811 | 2706 | 8861 | 9255 | 3274 | 3013 | 355540309 | 351852870 |
| Mazie uzņēmumi | 1242 | 1293 | 9577 | 10526 | 3433 | 3226 | 650843396 | 509283947 |
| Vidējie uzņēmumi | 378 | 405 | 5207 | 5471 | 1820 | 1726 | 521908294 | 508991547 |
| Lielie uzņēmumi*** | 104 | 112 | 2537 | 2802 | 944 | 862 | 394818440 | 2544864435 |
| Citu valstu uzņēmumi (ja tie nav mazie un vidējie uzņēmumi) | 817 | 561 | 1174 | 906 | 577 | 351 | ||
| Pavisam | 5352 | 5077 | 27 156 | 28960 | 10048 | 9178 | ||
* 2013. gadā iepirkumu konkursos piedalījās 817 citu valstu pretendenti, tostarp konkursos ārzemnieki ieguva 577 līgumus, no tiem 46 līgumus ieguva Latvijas uzņēmēji, 35 – Lietuvas uzņēmēji.
** Mikrouzņēmumi 0 – 9 darbinieki
Mazie uzņēmumi 10 – 49 darbinieki
Vidējie uzņēmumi 50 – 249 darbinieki
Lielie uzņēmumi 250 un vairāk darbinieki
*** ik pa 3 – 4 gadiem Igaunijas veselības valde medicīnas nozarē veic iepirkumu nākamajiem 3 – 4 gadiem, tāpēc statistikā uzrādās lielas atšķirības salīdzinājumā ar 2013. gadu.
TEKSTS: Sandis Gunvaldis
FOTO: Svens Arbets
Atbildēt