Citviet par visu medicīnas iestādēm nepieciešamo gādā pašvaldības vai atbilstošas valsts institūcijas, bet VSIA “Strenču Psihoneiroloģiskā slimnīca” ir kā neliela republika ar savām prasībām un noteikumiem. Tas attiecināms arī uz iepirkumiem, kur lemjams gan par medicīniskās, gan saimnieciskās, gan ēku uzturēšanas, gan sadzīves jomas nodrošināšanu. Šajā sakarā uz slimnīcu tātad attiecināmi visi tie iepirkumi, kas noteikti Publisko iepirkumu likumā. Šogad jau beigušies konkursi datortehnikas aprīkojuma, medikamentu un dezinfekcijas līdzekļu iegādei. Jau pabeigti vai turpinās pēc pagājušā gada iepirkumu konkursiem sāktie darbi: muzeja ēkas koridora un kāpņu telpas remonts; sanitāro mezglu remonts; būvniecība projektā “Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanai VSIA “Strenču PNS” 10. nodaļas ēkām”; liftu izbūve un daudz kas cits slimnīcas ikdienas nepieciešamībai.
Par to, kā iepirkumi tiek organizēti, kāda ir slimnīcā strādājošo sadarbība, lai izlemtu par esošā finansējuma ietvaros visnepieciešamāko, arī par prasmi ietaupīt, nevis nepārtraukti no kāda prasīt, sarunājos ar Ainu Krēsliņu – Strenču Psihoneiroloģiskās slimnīcas saimnieciskā sektora vadītāju un atbildīgo par iepirkumiem.
– Cik liels ir kopumā slimnīcas komplekss, un ar ko jārēķinās tā normālai funkcionēšanai?
– Tas ir vērtējams no dažādiem aspektiem. Slimnīcas deviņās nodaļās ir apmēram 400 gultas vietas, tātad aptuveni tikpat slimnieku plus personāls. Ja salīdzina ar citām slimnīcām, esam daudz sarežģītākā situācijā. Ēku komplekss pirms 108 gadiem būvēts tieši slimnīcas izveidei, tomēr šobrīd situācijā, kad jāuztur vairākas ēkas, tas apgrūtina un reizēm sadārdzina 34 vienību kompleksa uzturēšanu kopumā. Tāpat ir vēsturiskās ēkas vai telpas, kas tiek izmantotas kā dzīvojamais fonds. Vēl slimnīcas īpašumā ir arī mežs un zeme. Lai visu uzturētu kārtībā un nodrošinātu prasības, darba pietiek.
– Un katra darba pirmsākums ir iepirkums. Kāda ir jūsu pieredze?
– Saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu ir preces un pakalpojumi, ko nodrošinām līdz atļautajiem 4000 eiro, bet vairākumā gadījumu vajadzību summas tiek ievērojami pārsniegtas, tad veicam valstiski noteikto procedūru. Mums atsevišķiem iepirkumiem ir izstrādāti arī noteikumi, lai nesarežģītu procesu un izvairītos no cenu svārstībām. Piemēram, pārtikas un ēdināšanas pakalpojumu iepirkuma līgumu ar piegādātāju mēs slēdzam uz pieciem gadiem. Pašreizējais līgums ir spēkā no 2013. gada saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 8. panta septīto daļu. Mums ir savi noteikumi. Prasām, lai ēdiena gatavošana notiktu uz vietas mums piederošā sertificētā virtuvē, izmantojot mums piederošās tehnoloģiskās iekārtas, aprīkojumu un inventāru – to pakalpojuma sniedzējs nomā un reizē tātad arī izmanto vietējos iedzīvotājus kā darbaspēku, ēdienkarti maina atbilstoši sezonai, nodrošina diētas noteiktam pacientu skaitam atbilstoši ārsta norādījumiem. Ar šādiem iepirkuma nosacījumiem reizē tiek panākta ievērojami augstāka pagatavotā kvalitāte, jo ir izslēgta pusfabrikātu izmantošana vai ēdiena transportēšana no citiem uzņēmumiem.
– Cik pretendentu piesakās šāda pakalpojuma izpildei?
– Interese ir, tomēr, iepazīstoties ar nosacījumiem, diemžēl tādu atbildību uzņemties diez ko nevēlas. Pirmkārt, apjoms. Visas ēdienreizes katru dienu jānodrošina gandrīz 500 cilvēkiem. Tāpat nepatīk prasība strādāt mūsu virtuvē, izmantot vietējo iedzīvotāju pakalpojumus, jo vieglāk un vienkāršāk ir visu attransportēt. Taču pagaidām mēs kā pasūtītājs savus noteikumus mainīt negatavojamies un kā medicīnas iestādei mums ir svarīgi nodrošināt veselīgu un sabalansētu uzturu.
– Tad varbūt jādomā arī par zaļo iepirkumu?
– Nolikums netiek izstrādāts, balstoties tieši uz zaļo iepirkumu, bet veselīguma principa prasības iekļaujam. Norādām obligāto kaloritātes daudzumu, kas jānodrošina vienā ēdienreizē, to, kādai dažādībai jābūt, kādiem dārzeņiem. Tad arī pretendentam ir vienkāršāk piedāvāt jau pat ēdienkartes paraugu.
– Ir vēl kādi ilgtermiņa iepirkumi?
– Uz diviem gadiem tiek izsludināti iepirkumu konkursi medikamentu un dezinfekcijas līdzekļu iegādei. Vispār šis iepirkums dalās: vienu daļu medikamentu, kas ir pieejami, pērkam elektronisko iepirkumu sistēmā, otru daļu konkursa kārtībā.
– Visi šie iepirkumi ir ļoti apjomīgi. Cik viegla vai problemātiska ir nolikumu sagatavošana?
– Ja runājam par problēmām, es teiktu, ka lielākā ir finansējums. Zinot, cik kas maksā un kāds ir medicīnas iestādēm pieejamais finansējums, strādāt ir diezgan sarežģīti. Turklāt mēs nevaram atļauties uzturēt atsevišķu iepirkumu nodaļu ar algotu personālu, tādēļ specifikāciju izstrādāšanai nepieciešama, ja tā var teikt, bezmaksas sadarbība. Ja iepirkums jāorganizē par medikamentiem, tad palīdz aptiekas vadītāja, ārsti, grāmatveži. Ja iepirkums saistīts ar datortehnoloģijām, sadarbojos ar interneta tehnoloģiju speciālistiem. Visiem šiem cilvēkiem tas ir papildu darbs. Neraugoties uz visu to, bijuši gadījumi, kad jau izsludinātā iepirkumā tiek konstatētas nepilnības un, saņemot pretendenta konkrētu jautājumu par attiecīgu tēmu, ir jāatzīst sava kļūda un tehniskā specifikācija jāizlabo. Un tad ir jāpārtrauc iepirkums, jāizsludina vēlreiz, laiks iet, vēlreiz jālūdz palīdzība mūsu darbiniekiem, jo ārpakalpojuma līgumiem ar sertificētu speciālistu piesaistīšanu līdzekļu nav. Tāds apburtais loks par ļoti plašu tēmu: medikamenti, pārtika, celtniecība, remonti, iekārtas, sadzīviskas lietas, pakalpojumi. Tomēr vairāk vai mazāk veiksmīgi un ar lielākiem vai mazākiem kreņķiem galā tiekam un viss tiek izdarīts. Attiecībā uz centralizētajiem iepirkumiem daudzi pasūtītāji, un mēs tajā skaitā, seko, vai nepieciešamo preci būtu iespējams iegādāties elektronisko iepirkumu sistēmā. Tomēr esam saskārušies ar problēmu, ka specifiskās prasības katrā uzņēmumā vai iestādē ir atšķirīgas un ne vienmēr tas ir tas, ko gribam mēs. Tāpat attiecībā uz kancelejas precēm, kur ir noteikts minimālais pasūtījuma apjoms, bet konkrētā prece tādā daudzumā mums nav nepieciešama, uzskatu, ka tādējādi esam spiesti ieguldīt vairāk, nekā tobrīd plānojām. Jā, ilgtermiņā šos kancelejas piederumus izlietosim, taču vai iztērētā nauda ir tā vērta? Tas pats par veidlapām. Esam nopirkuši, bet tad pēkšņi mainās Ministru kabineta noteikumi un vecās formas vairs neder, vajag jaunas, tas atkal maksā naudu, bet pirms tam izlietotā ir faktiski gājusi zudumā, un galarezultātā zaudētājs ir uzņēmums. Protams, uz kopējā izlietoto finanšu līdzekļu fona šis jautājums var nešķist nozīmīgs, bet, kā saka, ja centu nekrāsi, pie eiro netiksi, un, mūsuprāt, katrs eiro, kas ir uzņēmuma rīcībā, jāizlieto pārdomāti. Kā labu alternatīvu centralizēto iepirkumu organizēšanā valsts varētu sniegt bezmaksas speciālistu nodrošināšanu. Viņi sadarbībā ar pasūtītāju palīdzētu izstrādāt tehnisko specifikāciju un nolikumu ar saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritēriju katra konkrētā pasūtītāja vajadzībām. Manuprāt, arī citas valsts un pašvaldību organizācijas, kam nav brīvu finanšu līdzekļu speciālistu algošanai, noteikti šādu pakalpojumu izmantotu. Tad mēs patiešām iegādāsimies to, ko vēlamies, un nebūsim ierobežojuši konkurenci, turklāt būs lielāks ieinteresēto pretendentu skaits, bet mēs saņemsim labu preci vai pakalpojumu par labu cenu. Šobrīd lielākajā daļā iepirkumu izvēles kritērijs ir šī zemākā cena, kas nav labākais risinājums. Ja ir bijusi lielāka konkurence un, tautas valodā runājot, nodempingots uz zemāko cenu, tad ir skaidrs, ka būs problēmas. Lai jau iepriekš izvairītos no šādām situācijām, mēs vēlētos nolikumā iekļaut prasības vai ierobežojumus. Taču to pēc Publisko iepirkumu likuma skaidrojuma un arī Iepirkumu uzraudzības biroja darbinieku norādēm nedrīkstam darīt, jo tas ierobežojot konkurenci un tiekot sašaurināts pretendentu loks. Mūsu iebildes, ka uzvarētājs nespēs nodrošināt prasības jeb nepiegādās laikus materiālus vai prece būs nekvalitatīva, tiek atspēkotas ar komentāru par noslēgtā līguma nosacījumiem un tiesībām tiesāties. Tajā pašā laikā visi labi zinām, ko nozīmē tiesāties – tas ir ilgs process, kam nepieciešami papildu līdzekļi un cilvēkresursi. Bet mums ir jānodrošina sava galvenā funkcija – pacientu ārstēšana nepārtraukti, tādēļ mums vajag preci vai pakalpojumu tūlīt.
– Vai pretendenti arī bieži mēdz pārsūdzēt iepirkumu komisijas lēmumus?
– Nē. Mēs iepirkumos ļoti skaidri definējam prasības. Praktiski tās ir formulas, kur nav iespējama punktu piešķiršana robežās no tik līdz tik, pamatojoties uz subjektīviem argumentiem. Ir konkrēti rādītāji, konkrēti cipari, lai nav nekādu šaubu, kas ir uzvarētājs un kāpēc. Savulaik vairāk izmantojām kritēriju – saimnieciski izdevīgākais, piešķirot noteiktu punktu skaitu, taču no šāda varianta atteicāmies, lai izvairītos no sūdzībām. Vēl, lai nemaldinātu pretendentu, mēs neplānojam iepirkumus ar nosacījumu, ka parakstīsim līgumu un darbus sāksim, kad būs nauda, bet iepirkumu sludinām tad, kad jau ir skaidrs par pieejamajiem līdzekļiem. Mēs strādājam gan ar valsts, gan Eiropas Savienības atbalsta programmu finansējumu.
– Jums arī patlaban tiek īstenots kāds liels būvniecības iepirkums.
– Ar Kohēzijas fonda atbalstu tiek īstenots projekts “Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanai”. Tiek siltināta 10. nodaļa, kas sastāv no divām ēkām, un darbi jāpabeidz šogad. Nākamgad atkarībā no finansējuma, protams, gribētu turpināt liftu izbūvi, kā arī pārējo ēku siltināšanu. Pagaidām bez lifta ir četras nodaļas, ceram, ka ar laiku izdosies arī tās aprīkot, kas veicinātu vides pieejamību mūsu slimnīcā.
– Jūs jau esat iepazinuši darbu veicējas firmas kā labus un uzticamus partnerus. Vai, organizējot jaunus iepirkumus, ir jelkāda iespēja tikt pie tiem pašiem?
– Pilnīgi nekāda. Ir tikai viens kritērijs – zemākā cena. Un ne vienmēr tas jau iepazītais arī ilgtermiņā var būt labākais. Rodas tirgū jaunas firmas, piegādātāji, un, iespējams, viņi ir pat labāki nekā iepriekšējie. Protams, neizbēgami ir tas, ka sava priekšrocība ir pretendentiem, kas jau iepriekš strādājuši mūsu uzņēmumā. Viņiem jau ir pazīstama vide, pieredze preču vai pakalpojumu piegādes kārtībā utt., tomēr, ņemot vērā, ka par objektīvāko kritēriju izvēlamies zemāko cenu, iespēja uzvarēt ir ikvienam.
– Kā iepirkumi tiek plānoti?
– Katru jaunu gadu sākam ar to, ka slimnīcas vadība kopā ar attiecīgo nozaru pārstāvjiem analizē, kas ir aktuāli vajadzīgais, kāda ir finanšu situācija, kādos atbalsta projektos varam startēt. Pēc pieņemtā lēmuma izvērtēju, kam kāda iepirkumu procedūra būtu piemērojama, tomēr kopumā iepirkumi ir komandas darbs. Tāpat izvērtējam arī, kas izdarīts un sasniegts iepriekšējā gadā, kādas kļūdas pieļautas, lai izvairītos no tām nākamajā gadā.
– Ļoti pievilcīga ir slimnīcas teritorija. Varbūt apzaļumošanai un labiekārtošanai tāpat kā daudzviet arī esat startējuši kādā iepirkumā?
– Viss redzamais ir vienīgi pašu darbs – vaļasprieks. Te strādā entuziasti. Atsevišķu nodaļu darbinieki jau tagad par savu naudu ir sapirkuši sēkliņas un audzē puķu stādus, lai vasarā dobēs būtu ziedi. Protams, kaut ko apzaļumošanai pērk arī no uzņēmuma budžeta, bet tās nav summas, lai rīkotu iepirkumu. Šādi, pašiem darbojoties, viss uz priekšu iet lēnāk, toties pamatīgāk un skaistāk gan. Savedam kārtībā vienu vietu, tad nākamo, ir plāns, kā cita vieta izskatīsies pēc dažiem gadiem. Nenoliedzami, kolektīva brīvprātīga darbošanās dod arī ietaupījumus. Mēs pat bruģa ieklāšanas pakalpojumu nelielām platībām nepērkam – paši protam. Faktiski jau mēs te esam teju kā viena ģimene, jo lielākā daļa darbinieku slimnīcā nostrādājuši gandrīz visu mūžu, tāpēc arī jūtamies kā piederīgie un saimnieki, kam par savām mājām jārūpējas un katru centu jāprot taupīt.
– Skaisti un reizē mazliet neierasti, jo diezgan reti dzirdēts, ka prot taupīt valsts naudu.
– Ja grib, tad var ietaupīt, un mēs diezgan daudz esam uzņēmumā iekšēji izdarījuši, lai rastos ietaupījumi. Piemēram, sadarbībā ar ZAAO šķirojam atkritumus un rēķins ir būtiski samazinājies. Mums nav vajadzīgs mīkstā inventāra iepirkums, dažādas sadzīves mēbeles, jo uzņēmumam ir sava galdniecība. Mums nevajag arī gultas veļas iepirkumu, jo šūšanas darbnīcā top palagi, spilvendrānas un daudz kas cits saimniecībā nepieciešams. Mums ir sava katlumāja, kas ļauj ietaupīt, jo par apkuri izmaksas ir mazākas nekā būtu, siltumu iegādājoties no pilsētas.
– Naudu pelnīt mākat arī ar viesnīcas pakalpojumiem, kaut gan šīs būves mērķis savulaik bija tā saucamā un ļoti vajadzīgā pusceļa māja, ko solīja finansēt nozares ministrijas, tomēr solījumi joprojām netiek pildīti.
– Jā, mums 2010. gadā tika īstenots projekts aptuveni par četriem miljoniem latu. Rekonstruējām tuberkulozes slimnieku nodaļu, uzcēlām jaunu psihiatriskās rehabilitācijas nodaļas ēku un jaunu ēku, kurā ir uzņemšanas nodaļa, administrācijas telpas. Tā kā Strenču Psihoneiroloģiskā slimnīca akceptēja valdības pieņemtās “Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanas pamatnostādnes”, atvēlot līdzekļus, izveidojām un aprīkojām arī pusceļa māju. Diemžēl Veselības ministrija un Labklājības ministrija līdz šim laikam nav atradušas kopīgu risinājumu finanšu līdzekļu piesaistei šo telpu uzturēšanai. Līdz ar to pacienti, kuriem vairs nav nepieciešama ārstēšanās stacionārā, bet kuri tik un tā nav gatavi patstāvīgai dzīvei, par pusceļa mājas iemītniekiem nevar kļūt. Kaut gan tas būtu vislabākais risinājums. Nu, un, protams, tukšo telpu uzturēšana taču kādam ir jāapmaksā, un tā ir slimnīca pati. Lai naudu kaut nedaudz atgūtu mūsu budžetā, pusceļa mājas telpās ierīkojām tā saucamo Ceļa viesnīcu. Tā kā pilsētā vispār viesnīcu nav, mums klientu netrūkst. Bieži te apmetas arī tie, kuri izpilda iepirkumu līgumu darbus.
– Kas vispār uzvar iepirkumu konkursos: vietējie, no citiem novadiem, varbūt pat kaimiņvalstīm?
– Visbiežāk valmierieši, jo Strenči ir tikai 20 kilometrus no Valmieras, tātad viņu piegādes ceļa izdevumi ir mazāki nekā tiem, kam prece vai pakalpojums jānodrošina no tālāka punkta. Konkursā ir startējušas arī Lietuvas firmas. Gadās arī kuriozi, kas pierāda, ka mūsu pašu Latvijas uzņēmēji nedz pārzina ģeogrāfiju, nedz interesējas, kur iepirkuma konkursa uzvaras gadījumā būs jāstrādā. Tā reiz kāds uzņēmējs bija gatavs sniegt būvniecības pakalpojumus un piedāvājuma iesniegšanas dienā man zvanīja un jautāja, kur no Dobeles ir ceļš uz Strenčiem. Varen brīnījās, kad izskaidroju, ka esam Vidzemē.
– Bieži izskan iebildes par Publisko iepirkumu likumu, nepārtrauktajiem grozījumiem un izmaiņām valdības dokumentos. Kā jūs to vērtējat?
– Ļoti, ļoti visam jāseko līdzi, jo patiešām šodien jau var vairs nederēt tas, kas vēl vakar bija atļauts. Tāpat arī Ministru kabinets nemitīgi kaut ko papildina vai groza likumos. Viens piemērs – iepirkumā ir pretendentu vienādas cenas piedāvājums. Kuru izvēlēties? Likums vairs nepalīdz. Mums, iepirkumu komisijai, ir bijis iepriekš jāparedz, ka tāda situācija var rasties, ir bijis jāizdomā, vai tādā gadījumā izmantos izlozes principu vai kaut ko citu. Praksē tas ir papildu slogs un atbildība pret konkursantiem, un, protams, seko pārsūdzības. Vēl, par pārsūdzībām runājot, nebija peļama šobrīd atceltā norma par drošības naudas iemaksu. Tas disciplinēja. Tagad esmu saskārusies ar konkursā noraidīto pretendentu attieksmi, ko varbūt var raksturot pat kā tādu ļaunu azartu: ak neuzvarēju? Nekas! Esmu nikns, pasūdzēšos, pavilkšu laiku, radīsies grūtības ar izpildes termiņiem, līgumiem, vienkārši būs sagādātas neērtības. Un mēs neko izdarīt nevaram, jo likums tā rīkoties neliedz. Ir bijuši gadījumi, kad jau pēc konkursa izsludināšanas saņemam vēstules ar jautājumiem, ko papildina komentāri ar tā sauktajiem slēptajiem draudiem – ja neuzvarēšot, tad sekos pārsūdzība. Tomēr, lai necenšas pretendenti veltīgi – tas nav un nebūs veids, kā ietekmēt iepirkumu komisiju.
– Jūs esat arī Strenču novada iepirkumu komisijas priekšsēdētāja. Ar ko tur nākas biežāk saskarties?
– Lielākoties ar visu to pašu. Atšķirība vien tāda – slimnīcā pērkam tikai slimnīcai, bet tur jāņem vērā visa novada vajadzības. Un novadā man ir arī palīgs – iepirkumu speciāliste, kura ikdienā strādā ar šiem jautājumiem.
– Kam jūs gribētu pateikt paldies?
– Visiem maniem kolēģiem, nozaru speciālistiem, kuri nekad neatsaka palīdzību, kuri tam ziedo savu brīvo laiku un, protams, netiek papildus atalgoti. Kā jau uzsvēru – mēs šeit, slimnīcā, esam komanda un kā komanda arī plānojam ikdienas dzīvi un attīstību.
Atbildēt