Ikdienas prakse rāda, ka daļa no pašvaldībām, kas līgumus par atkritumu apsaimniekošanu bija noslēgušas jau pirms pieciem gadiem, ir uzsākušas jaunu konkursa nolikuma izstrādi. Diemžēl 2005. gada 26. jūlija Ministru kabineta ieteikumi nr. 1 “Ieteikumi pašvaldībām par saistošajiem noteikumiem, kuri reglamentē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu” ir jau zaudējuši spēku, un atkal pašvaldību iepirkumu komisijām ir jāķeras pašām pie darba, mēģinot, pamatojoties uz normatīvo aktu prasībām un novada saistošajiem noteikumiem, izveidot optimālus nosacījumus konkursa noteikumiem un pretendentu izvēlei. Pašvaldības iepirkuma konkursā uzvarētāju var noteikt gan pēc lētākā piedāvājuma, gan pēc saimnieciski izdevīgākajiem nosacījumiem. Līdzšinējā prakse ir parādījusi, ka lētākais piedāvājums ne vienmēr ir arī izdevīgākais abām līguma slēdzēja pusēm. Jūrmalas piemērs parādīja, ka atkritumus apsaimniekojošais uzņēmums nebija spējīgs turpināt noslēgto līgumu par tā noteikto tarifu, savukārt Mārupes gadījumā diskusija nonāca vai līdz Satversmes tiesai, kad iedzīvotāji, slēdzot līgumu ar uzņēmumu, saņēma virkni papildu nosacījumu, kuru neizpildes gadījumā būtu spiesti maksāt lielus papildu izdevumus. Kā pareizi rīkoties, lai kaza būtu dzīva un vilks paēdis, ir jādomā katram, jo Atkritumu apsaimniekošanas likumā ir sniegti tikai būtiskākie nosacījumi, tostarp:
Pašvaldība:
- organizē sadzīves atkritumu, tostarp sadzīvē radušos bīstamo atkritumu, apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā atbilstoši pašvaldības saistošajiem noteikumiem par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, ievērojot atkritumu apsaimniekošanas valsts plānu un reģionālos plānus;
- izdod saistošos noteikumus par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā, nosakot šīs teritorijas dalījumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonās, prasības atkritumu savākšanai, arī minimālajam sadzīves atkritumu savākšanas biežumam, pārvadāšanai, pārkraušanai un uzglabāšanai, kā arī kārtību, kādā veicami maksājumi par šo atkritumu apsaimniekošanu;
- organizē atkritumu dalītu vākšanu savā administratīvajā teritorijā atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas valsts plānam un reģionālajiem plāniem.
Tātad pašvaldība publisko iepirkumu vai publisko un privāto partnerību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izvēlas atkritumu apsaimniekotāju, kurš veiks sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu attiecīgajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonā. Tātad pirmais jautājums: cik un kādās zonās iedalīt pašvaldības administratīvo teritoriju? Te risinājums nav nemaz tik vienkāršs. Likuma prasība, ka atkritumu apsaimniekotājs, kuru atbilstoši šim likumam izvēlējusies pašvaldība, nodrošina sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu, uzglabāšanu, dalītās atkritumu savākšanas, šķirošanas un pārkraušanas infrastruktūras objektu uzturēšanu par vienādu maksu visiem sadzīves atkritumu radītājiem attiecīgajā šo atkritumu apsaimniekošanas zonā atbilstoši šajā likumā noteiktajā kārtībā noslēgtajam līgumam ar pašvaldību, praktiski liek pašvaldībai izvērtēt – cik tad pēc būtības maksās atkritumu apsaimniekošana blīvi apdzīvotā pilsētā, tās privātmāju rajonos un cik reāli maksās sadzīves atkritumu apsaimniekošana lauku teritorijās ar atsevišķām viensētām. Atsevišķas zonas noteikšana ir loģiska, ja apsaimniekojamā teritorija būtiski atšķiras no pārējām vai arī tieši otrādi – zonu izveido tā, lai tā ietvertu gan “izdevīgos” atkritumu radītājus, gan pārējos, līdz ar to vienādojot izmaksas gan lauku, gan pilsētas iedzīvotājiem. Šis otrais variants palīdz centralizētajā atkritumu apsaimniekošanā iesaistīt visus pašvaldības iedzīvotājus neatkarīgi no to dzīvesvietas, nodrošināt tīrus mežus, pļavas, upju un ezeru krastus. Katrā ziņā, samazinot zonu skaitu, pašvaldībai ir vieglāk sagatavot atkritumu apsaimniekošanas noteikumus katrai zonai, kā arī organizēt konkursu un izvēlēties pretendentu.
Ja pašvaldība nolemj izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, tālākais uzdevums ir pareizi izvirzīt apsaimniekošanas prasības un novērtēt konkursa rezultātus. Likums nosaka, ka pašvaldība iekļauj darba uzdevumā prasības pretendenta darbinieku kvalifikācijai, spējai veikt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un tehniskajam vai finansiālajam nodrošinājumam sadzīves atkritumu apsaimniekošanas darbību veikšanai konkrētajā zonā, kā arī norāda atkritumu poligonu, kurā atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas reģionālajam plānam apglabā šīs pašvaldības administratīvajā teritorijā radītos sadzīves atkritumus.
Lai noteiktu prasības, pašvaldībai ir vispirms jāapzina sava līdzšinējā atkritumu saimniecība – tas ir iedzīvotāju skaits un to izvietojums, radītais atkritumu daudzums uz vienu apsaimniekoto iedzīvotāju, šķiroto atkritumu veidi un daudzums, esošo savākšanas punktu un laukumu novietojums. Praktiski, lai izpildītu pamatprasību – organizēt atkritumu dalītu vākšanu savā administratīvajā teritorijā atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas valsts plānam un reģionālajiem plāniem, pašvaldībai ir skaidri jāapzinās plānu nosacījumi, to prasības tās konkrētam iedzīvotāju skaitam un jau jāieplāno, cik daudz un kādi šķirotu atkritumu veidi būs jāsavāc. Tas nosaka, kur un kā šie atkritumi būs jāapsaimnieko – šķiroto konteineru punktu izvietojums ar aprēķinu viens punkts uz 300 – 500 iedzīvotājiem un šķiroto atkritumu laukuma būvniecība ar aprēķinu viens laukums uz ~ 3000 iedzīvotāju. Šķiroto atkritumu punktos ir jānovieto konteineri stikla, plastmasas, papīra un metāla iepakojuma savākšanai. Daudzās lauku pašvaldībās, lai samazinātu apsaimniekošanas izmaksas, plastmasas, papīra un metāla iepakojumam izmanto vienu konteineru, ko atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums pāršķiro vēlreiz uz līnijas. Stikla iepakojumu nedrīkst likt kopā ar citiem iepakojuma veidiem, jo stikls ir trausls, veido šķembas, kas piesārņo citus materiālus un ir bīstams, to manuāli atšķirojot. Lai samazinātu privātmāju apsaimniekošanas izmaksas, vairākās pašvaldībās šķirotu atkritumu savākšanai lieto ekosomas, ko māju īpašnieki pēc iztukšošanas izmanto vairākkārt.
Kā būtisks atkritumu apsaimniekošanas elements ir jāmin šķirotu atkritumu laukums. Laukumā ir jāparedz vieta arī lielgabarīta atkritumu novietošanai. Piemēram, mēbelēm, elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, logu stikliem, būvgružiem, kā arī zaļajiem dārza atkritumiem. Par pēdējiem pašvaldībai ir jārūpējas, ne tikai savācot no iedzīvotājiem, bet arī apsaimniekojot savu saimniecību – kā kapsētas, parkus un skvērus. Zaļie atkritumi ir viegli kompostējami, tos var izmantot arī dūņu komposta izveidei. Rudenī sausās lapas nav dedzināmas, bet ir pārstrādājamas kompostā.
Konkursa nolikumā pašvaldībai ir jāparedz arī lielgabarīta atkritumu savākšana no iedzīvotājiem, ko sezonāli var veikt atkritumus apsaimniekojošais uzņēmums.
Visas paredzētās darbības un to izmaksas ir jāiekļauj tarifā. Saskaņā ar likumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas (izņemot sadzīves atkritumu reģenerāciju) maksas noteikšanas kārtību atkritumu radītājam vai valdītājam apstiprina pašvaldība ar saistošajiem noteikumiem. Pamatojoties uz saistošajos noteikumos paredzēto kārtību, pašvaldība ar savu lēmumu nosaka maksu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu (izņemot sadzīves atkritumu reģenerāciju), un to veido:
1) maksa par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu, uzglabāšanu, dalītās atkritumu savākšanas, šķirošanas un pārkraušanas infrastruktūras objektu uzturēšanu atbilstoši līgumam, ko noslēgusi pašvaldība un atkritumu apsaimniekotājs;
2) sabiedrisko pakalpojumu regulatora apstiprinātais tarifs par sadzīves atkritumu apglabāšanu atkritumu poligonā, uz kuru pašvaldībai ir jāaizved noglabājamie atkritumi;
3) dabas resursu nodoklis (DRN) par atkritumu apglabāšanu normatīvajos aktos noteiktajā apmērā.
Aplams ir sabiedrībā valdošais uzskats, ka atšķiroto atkritumu apsaimniekošanas izdevumi iedzīvotājam nav jānosedz. Ražotāja atbildības likums nosaka, ka tikai iepakojuma un atsevišķu videi bīstamo preču apsaimniekošanas izdevumus sedz to radītājs vai preču ievedējs, bet pārējo atkritumu apsaimniekošana ir jāietver kopējā tarifā. Pēdējās nedēļās Valsts kontroles izvirzītais jautājums par atkritumu blīvuma atbilstību un DRN nomaksu pašvaldības ietvaros būtu jārisina, regulāri pārsverot noteikta tilpuma sadzīves atkritumu konteinerus un pēc veikto praktisko mērījumu datiem nosakot gan konkursam iesniedzamo tarifu novērtējumu par viena kubikmetra un vienas tonnas atkritumu apsaimniekošanu, gan noglabāšanai paredzamo atkritumu daudzumu. Ja iedzīvotājs ir ievietojis atkritumus nešķirotu atkritumu konteinerā, tas maksā dabas resursu nodokli – 12 eiro par tonnu atkritumu. Nešķirotu atkritumu pāršķirošana un noglabājamo atkritumu samazināšana ir jau uzņēmuma vai poligona ziņā.
Sastādot tarifu, jāparedz, ka tas praktiski veidojas no vairākām daļām. Tarifā iekļauj atkritumu transportēšanas izmaksas, darbaspēka izmaksas, administrācijas izmaksu daļu un atkritumu noglabāšanas maksu, kā arī DRN. Ja konteiners nav piepildīts vai arī tā izvešana ir traucēta atkritumu radītāja vainas dēļ, uzņēmumam ir jāsaņem daļa no tarifa, kas sedz tā izmaksas konteinera izvešanai. Protams, vienā rakstā nav iespējams ietvert visas noteikumu detaļas, te noteikti būtu vēl jāpiemin nepieciešamība informēt iedzīvotājus, katrai mājsaimniecībai sniedzot visu nepieciešamo informāciju gan par tarifu un tā samaksas kārtību, gan līgumu slēgšanas nosacījumiem un iespējām nodot šķiroti savāktos atkritumus. Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija ir palīdzējusi vairākām pašvaldībām izveidot gan konkursa noteikumus, gan konkursa gaitā izvēlēties atkritumu apsaimniekotāju. Te būtiska ir gan pašvaldības pozitīva attieksme pret savas vides sakārtošanu, gan nepieciešamo tehnisko un ekonomisko prasību iestrāde konkursu noteikumos un tālākajos skaidrojumos ar konkursu pretendentiem, kā arī tālākas sadarbības veidošana ar konkursa uzvarētāju.
Teksts: Rūta Bendere, Dace Āriņa,
Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija
Atbildēt