ĒRIKS MEŽALIS,
Eiropas Komisijas Publiskā iepirkuma darba grupas loceklis
Publiskā iepirkuma praksē nereti ir pieņemts uzskatīt publiskā iepirkuma procedūru par vissvarīgāko publiskā iepirkuma projekta posmu. Šāda nostāja ir saprotama, jo tieši kvalitatīvi veikts iepirkuma process ir teicams sākums projekta īstenošanai. Tomēr ne mazāk svarīgs projekta izdošanās nosacījums ir atbilstoši sagatavots iepirkuma līgums, kas tiek slēgts ar iepirkuma procedūras uzvarētāju (vai uzvarētājiem).
Ilgā darba pieredze publiskā iepirkuma jomā man ir ļāvusi veikt vairākus novērojumus, kuri, cerams, varētu būt aktuāli arī citiem šajā jomā strādājošiem speciālistiem.
1. Iepirkuma līgumi ne vienmēr tiek pievienoti iepirkuma procedūras dokumentācijai jau iepirkuma procesa laikā (šāda situācija notiek lielākoties tādēļ, ka publisko iepirkumu regulējošie normatīvie akti paredz obligātu līguma pievienošanu iepirkuma procedūras dokumentiem tikai atsevišķu procedūru gadījumos).
2. Gadījumos, kad iepirkuma līguma projekts tomēr ir pievienots iepirkuma dokumentācijai, tirgus dalībnieki pat tad, ja kāda līguma projektā paredzētā norma tos neapmierina, neveic vai novēloti veic komunikāciju ar iepirkuma veicēju, lūdzot koriģēt vai izslēgt no iepirkuma līguma projekta tiem netīkamos vai neizpildāmos nosacījumus.
3. Iepirkumu uzraudzības biroja Iesniegumu izskatīšanas komisijas prakse nav pārāk labvēlīga tiem uzņēmējiem, kuri vēlas apstrīdēt iepirkuma dokumentācijai pievienotā iepirkuma līguma projekta nosacījumus – Iepirkumu uzraudzības birojs, vērtējot šādus strīdus, parasti pārbauda vien to, vai apstrīdētā norma potenciāli nerada nevienlīdzīgu attieksmi, t. i., vai tā kādam piegādātājam nerada nepamatotas priekšrocības. Tomēr bieži vien praksē netiek vērtēts, piemēram, tas, cik samērīgs ir noteiktais līgumsods.
4. Iepirkuma veicēji iepirkuma līguma projektos nereti paredz ārkārtīgi stingras sankcijas par līguma neizpildi vai plašu līguma izbeigšanas gadījumu uzskaitījumu, neizvērtējot to, ka pretendenti šādus nosacījumus uzsver kā riskus, attiecīgi iecenojot tos iepirkuma dokumentācijā un tādējādi palielinot savu piedāvāto cenu.
Rezumējot ir jāsecina, ka atbilstoši eksistējošajai praksei gadījumos, kad iepirkuma veicējs iepirkuma līguma projektā paredz, piemēram, bargas sankcijas par iepirkuma līguma neatbilstošu izpildi, tirgus dalībniekam varētu būt grūti šādas normas apstrīdēt Iepirkumu uzraudzības birojā un panākt to atcelšanu vai mīkstināšanu. Tomēr tas nenozīmē, ka iepirkuma veicējam vajadzētu izmantot šo situāciju un “piegriezt skrūves”, jo tas ietekmēs konkurenci iepirkumā un piedāvājuma cenu.
Viena no šādām diskutablām situācijām iepirkuma praksē ir saistīta ar piegādātāju atbildību par nodarītajiem zaudējumiem un tās ierobežošanu. Proti, atsevišķās jomās (piemēram, iekārtu piegāde laboratorijām, siltumapgādes vai energoapgādes infrastruktūrai) starptautiskajā praksē ir pieņemts līgumā noteikt piegādātāja kopējās atbildības vai atbildības par netiešajiem zaudējumiem apjoma ierobežojumus, kas nereti izpaužas kā atbildības griestu pielīdzināšana konkrētā līguma summai.
Šādi nosacījumi pirmajā brīdī varētu šķist paradoksāli – kādēļ gan piegādātājam par savas rīcības sekām nebūtu jāatbild pilnā apjomā, tomēr dziļāka analīze rāda iemeslus, kādēļ par tiem, iespējams, būtu vērts diskutēt.
1. Ja piegādātājs nodara zaudējumus pasūtītājam, tas parasti nevar pakļaut sevi tādu zaudējumu riskam, kuri nav samērojami ar paša līguma priekšmeta vērtību (līguma summu). Ja iepirkuma līgumā netiek iekļauta klauzula, kas ierobežo atbildības apjomu, izveidojas situācija, ka piegādātājs faktiski uzņemas atbildību par riskiem, ko tas tikai daļēji spēj vadīt vai ietekmēt (piemēram, iekārtas defekta dēļ tiek traucēta enerģijas padeve, kas savukārt nodara zaudējumus pašvaldības teritorijā strādājošajiem uzņēmumiem).
2. Piegādātāji saprotamu iemeslu dēļ nevēlas uzņemties riskus, kas nav samērojami ar ieguvumu no noslēgtā līguma. Tāpat piegādātājiem ir ierobežotas iespējas sagatavot pārdomātu finanšu piedāvājumu, ja tiem ir jāuzņemas riski, kuru apmērs nav prognozējams piedāvājuma sagatavošanas brīdī.
3. Piegādātājam pat tad, ja tas vēlas piedalīties iepirkumā, nav iespējams uzņemties pienākumu veikt zaudējumu apdrošināšanu neierobežotā apmērā, jo apdrošināšanas kompānijas nepiedāvā šādu risku segumu.
4. Atbildības ierobežojumu neesamība līgumā būtībā nozīmē, ka iepirkuma veicējs prezumē – ikviens pretendents ir spējīgs uzņemties atbildību un riskus vienādā apmērā. Tomēr drīzāk ir pieļaujams, ka finansiāli vāji uzņēmumi, ja iestājas zaudējumu atlīdzināšanas gadījums, tos nav spējīgi atlīdzināt vai arī to var ļoti ierobežotā apmērā. Līdz ar to atbildības ierobežojuma klauzulas neesamība iepirkuma līgumā faktiski rada nevienlīdzīgas attieksmes risku.
5. Lielākajā daļā starptautiski atzītu tipveida līgumu (piemēram, FIDIC vai Pasaules bankas tipveida līgumos) ir ietverta klauzula, kas ierobežo līdzēju atbildību.
Protams, atsevišķās situācijās normatīvie akti nepieļauj vienošanos par atbildības ierobežošanu, piemēram, ja zaudējums ir nodarīts ļaunā nolūkā vai aiz rupjas neuzmanības, tomēr vairākumā gadījumu šāda ierobežojuma ietveršana līgumos ir pieļaujama.
Iepriekš minētais nebūt nenozīmē, ka katram iepirkuma veicējam iepirkuma līgumos būtu noteikti jāietver atbildības ierobežojums. Tomēr iepirkuma veicējam, sastādot iepirkuma līguma projektu, katrā gadījumā būtu jāizvērtē šāda ierobežojuma nepieciešamība, ņemot vērā konkrēto industriju, konkrētā tirgus apstākļus un to, vai šāda ierobežojuma neietveršana iepirkuma līgumā negatīvi neietekmē konkurenci. Šāda rīcība būtu pilnībā atbilstoša iepirkuma pamatprincipiem – brīvai piegādātāju konkurencei, vienlīdzīgai attieksmei, kā arī ieguldījumam atbilstošas vērtības (value for money) veicināšanai konkrētajā iepirkuma projektā.
Atbildēt