Par zaļo iepirkumu atbildīgā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sagatavojusi Zaļā iepirkuma veicināšanas plānu 2015. – 2017. gadam, kas jau saskaņots ar ministrijām. Par šā plāna tapšanu un mērķi stāsta VARAM valsts sekretāra vietniece Alda Ozola.
A. Ozola: – Mūsu mērķis ir palielināt to iepirkuma daļu, kur, izvēloties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, tiek izmantoti vides kritēriji. Vēlamies zaļo iepirkumu ne tikai valsts pārvaldes iestādēs, tātad publiskajos iepirkumos, bet arī skatīties tālejoši, proti, ko dara privātais sektors. Jau sen dažādi vides nosacījumi iepirkumu konkursos – tostarp par CO2 emisiju līmeni, trokšņu līmeni, energoefektivitāti, par bioloģiskās pārtikas izmantošanu ēdināšanā – nav jaunums Eiropas valstīs, tos diezgan plaši praktizē iepirkumu konkursos. Vairākās valstīs zaļie iepirkumi veido pat 30 – 40% lielu īpatsvaru no kopējās publisko iepirkumu naudas summas. Ņemsim vērā, ka, piemēram, arī mēbelēm var būt ekosertifikāti. Mums laikā, kad aktīvi notika klimata pārmaiņu finanšu instrumentu projektu konkursi, zaļo iepirkumu īpatsvars palielinājās, jo konkursa nosacījumos bija obligāta prasība par zaļā iepirkuma izmantošanu, galvenokārt par zemāku CO2 emisiju līmeni. Tomēr pašlaik zaļo iepirkumu īpatsvars ir vien daži procenti.
Lai gan – jau 2005. gadā Publisko iepirkumu likums valsts pārvaldes iestādēm un pašvaldībām ļāva iekļaut iepirkumu konkursu nosacījumos vides kritērijus. Nedrīkst vien iekļaut prasību pēc konkrēta ekosertifikāta veida, bet jāiekļauj aprakstošie kritēriji. Tolaik secinājām – pašvaldības un valsts iestādes neuzdrošinās iekļaut vides kritērijus iepirkumu konkursu nosacījumos. Iemesls ir bailes no tā, ka kādu nosacījumu iekļaus nepamatoti vai arī konkursā neviens nepieteiksies. Lielai daļai ekspertu ir izveidojies priekšstats, ka dažādām vides prasībām atbilstošs produkts noteikti būs dārgāks, kas ne vienmēr atbilst patiesībai. Šā iemesla dēļ ministrija uzskatīja – ir vajadzīgs plāns, kas nospraustu mērķi, uz ko mēs ejam. Tas pasaka, ka mēs vēlamies publiskajos iepirkumos 2017. gadā sasniegt 30% lielu zaļo iepirkumu īpatsvaru, proti, tādu iepirkumu, kur izmantoti vides kritēriji. Zaļo iepirkumu valsts politikas mērķis ir nodrošināt, ka, sākot ar 2015. gadu, iepirkumi, kas tiek plānoti no valsts budžeta un kam piemēro zaļo iepirkumu, sasniedz vismaz 15% finansiālā izteiksmē no kopējā valsts un pašvaldību iestāžu veikto iepirkumu apjoma, 2016. gadā – 20% un ka zaļā iepirkuma un zaļā publiskā iepirkuma prasības piemēro un integrē ES strukturālo fondu un Kohēzijas fonda ieviešanas procesā.
Vajadzēja arī iezīmēt darbības. Mēs uzskatām – jāsāk ar nozarēm, kam ir sasaiste ar aktuāliem vides jautājumiem. Piemēram, ūdeņu aizsardzības nozarē var argumentēt, kāpēc iepērk videi draudzīgus mazgāšanas līdzekļus. Tie nebojā ūdens vidi, neizraisa eitrofikāciju, vidē nenonāk bīstamas vielas. Plānā iezīmējam vajadzību arī pēc metodiskās vadības un atbalsta pašvaldībām. Tas veicams sadarbībā ar Iepirkumu uzraudzības biroju. Jādomā, vai tie ir regulāri semināri, drukātie un elektroniskie materiāli. IUB jau ir materiāli, tomēr tie nav tik konkrēti balstīti uz Latvijas piemēriem un Latvijas tirgū pieejamām precēm. Šajos materiālos ir skaisti aprakstīts, ko drīkst darīt, parādīti Eiropas valstu piemēri, tomēr vērtīga ir arī Latvijas pieredze. Vairākas pašvaldības patlaban mēģina īstenot zaļo iepirkumu, piemēram, iepērkot vietējo audzēto pārtiku. Šai jomai, kur ir gan videi draudzīgs, gan arī vienlaikus vietējais produkts, ir liels potenciāls attīstīties. Tiešā veidā, kā zināms, vietējo produktu caur iepirkumiem atbalstīt nedrīkst. Tas tāpēc, lai nevienu dalībnieku nediskriminētu. Ar vides kritēriju piemērošanu tomēr ir iespēja izvēlēties vietējo ražojumu. Piemēram, nosakot, ka piegāde nedrīkst būt tālāk kā 30 – 50 kilometru rādiusā, lai būtu mazāk emisiju, piesārņojuma.
– Kāpēc patlaban tikpat kā nenotiek zaļie iepirkumi? Pasūtītāji nezina, kā veidot konkursa nosacījumus?
– Radies iespaids, ka ašvaldības lielākajā daļā gadījumā nezina, kas atļauts un ko nedrīkst darīt. Iepirkumu komisijās cilvēki nezina likumu nianses. Vieglāk ir darboties, kā ierasts. Šis jautājums aktualizējās aizvadītajā rudenī saistībā ar Krievijas īstenotajām ekonomiskajām sankcijām, kad valdība meklēja iespējas atbalstīt vietējos ražotājus. Jautājuma uzstādījums bija iespējamais atbalsts ražotājiem caur zaļā iepirkuma prizmu. Tika veikti grozījumi Publisko iepirkumu likumā, iekļaujot jēdzienu “zaļais iepirkums”, dodot iespēju tālāk strādāt pie Ministru kabineta noteikumiem. Vispirms sagatavoja Zemkopības ministrijas noteikumus par vietējās pārtikas un ēdināšanās pakalpojumu pirkšanu. Mums ir iecere izveidot līdzīgus noteikumus arī citām
nozarēm. Tāpat ir vajadzīgs arī metodiskais atbalsts, un tur vēl jāveic liels darbs.
VARAM pārrauga Valsts reģionālās attīstības aģentūras elektronisko iepirkumu sistēmu, kur pircēji var izvēlēties zaļo iepirkumu. Šajā elektroniskajā iepirkumu sistēmā zaļais iepirkums veido 5 – 10% lielu īpatsvaru. Šīs sistēmas ietvaros gan jāatzīst, ka zaļais pirkums ir nedaudz dārgāks par parasto preču pirkumu. Ir sūdzības, ka ne visos reģionos ir pieejams zaļais iepirkums, ne visas preces var nopirkt. Ministrijā diskutējam, ka pašiem būtu jārāda priekšzīme. Identificējām, kur veidojas ietekme uz vidi. Piemēram, telpu uzkopšana – tie ir ārpakalpojuma līgumi. Ar precēm ir vieglāk. Mēs būtu ieinteresēti, lai rosinātu citas ministrijas rīkoties līdzīgi. Vasarā sāksim darbu pie zaļā iepirkuma Ministru kabineta noteikumiem. Mūsuprāt, vislielākais potenciāls ir virzīt zaļo iepirkumu tajās jomās, kur ieguvēji būtu vietējie ražotāji un piegādātāji. Tas nozīmē, ka, izvēloties “zaļu” produktu, mēs papildus ieguvumiem vides aizsardzībā vienlaikus atbalstām arī vietējo ekonomiku, darba vietas reģionos. Svarīgi saprast, vai veidojas lielas cenu atšķirības zaļajā un parastajā iepirkumā. Tātad zaļā iepirkuma valsts politikā ir izvirzīti trīs rīcības virzieni, tostarp institucionālās sistēmas un normatīvās bāzes pilnveidošana, metodiskā vadība un uzraudzība un zaļā iepirkuma un zaļā publiskā iepirkuma popularizēšana.
UZZIŅA
Zaļā iepirkuma veicināšanas plānā 2015. – 2017. gadam fiksētās svarīgākās problēmas zaļā iepirkuma un zaļā publiskā iepirkuma plašākai izmantošanai*
Nosacīti šķēršļus zaļā iepirkuma (ZI) un zaļā publiskā iepirkuma (ZPI) ieviešanā var iedalīt piecās grupās: informācijas un motivācijas, ekonomiskie, tiesiskie, organizatoriskie un tehniskie šķēršļi.
-
– Informācijas un motivācijas šķēršļi
Latvijā lielākā daļa iepirkumu veicēju nav informēti un izglītoti pietiekamā līmenī par videi draudzīgām precēm un pakalpojumiem un to sabiedrisko labumu. Nepietiek zināšanu par patēriņa radīto ietekmi uz vidi, kā arī par vides politiku Latvijā un ES kopumā.
– Ekonomiskie šķēršļi
Latvijā videi draudzīgu preču tirgus nav attīstīts, tāpēc “zaļo” produktu cenas ir augstākas nekā līdzīgām konvencionālām precēm. Jaunas preces nereti prasa to lietotāju uzvedības modeļa maiņu. Ir nepieciešams vairāk laika un līdzekļu, kā arī nepieciešams mainīt visu darba vidi sakarā ar preču nesavietojamību. Ierobežotais valsts un pašvaldību budžeta finansējums iepirkumu
veikšanai.
– Tiesiskie šķēršļi
Normu piemērošana ir neskaidra – nereti nav saprotams, vai vides pārvaldes sistēmu un vides marķējumu iekļaušana atlases kritērijos ir pilnībā likumīga un netiks apšaubīta no uzraudzības institūciju puses. Normatīvajos aktos ir ļoti specifiski aprakstīti daži tiesiskie aspekti un kritēriji, tomēr visi ZPI aspekti nav pietiekami skaidri definēti.
Nav izveidota monitoringa sistēma par ZI un ZPI, tādējādi nav iespējams adekvāti kontrolēt esošo situāciju, ieviest atbilstošu politiku.
Tāpat trūkst vienotas vispār pieņemtas preču dzīves cikla novērtējuma metodikas. Preču dzīves cikla novērtējums būtu jāizmanto par pamatu, nosakot preču ietekmi uz vidi “no šūpuļa līdz kapam”.
– Organizatoriskie šķēršļi
ZPI veicināšanai var tikt izmantotas gan centralizētas, gan decentralizētas organizatoriskās sistēmas. Decentralizētas pieejas gadījumā ir nepieciešams apmācīt visus darbiniekus, kas veic iepirkuma procedūru, līdz ar to, ja netiek nodrošināta pietiekama apmācība, ZPI lietošana var kļūt haotiska un nekoordinēta.
Trūkst sadarbības starp dažādām iestādēm un komersantiem. Saskaņotas paraugprakses apmaiņas un tīklojuma trūkums starp iestādēm un komersantiem ir atzīts par šķērsli plašākai ZPI īstenošanai.
– Tehniskie šķēršļi
Budžeta plānošanas periodā, kas parasti ir trīs gadi, var nebūt iespējams novērtēt ilgtermiņa ieguvumus, kas rodas, veicot ZPI. Tāpēc bieži vien tiek dota priekšroka iespējami lētākiem produktiem, kuru īstermiņa efektivitāti ir vieglāk atainot budžetā. Preču nesavietojamība – iepērkot jaunas preces, tās nevar lietot kopā ar jau esošo aprīkojumu, var saskarties arī ar rezerves daļu trūkumu. EIS sistēmā nav pietiekams “zaļo” katalogu klāsts, tādējādi ierobežojot ZI un ZPI plašāku veikšanu.
* Šobrīd tīmekļa vietnē http://tap.mk.gov.lv/mk/tap/?pid=40334821 ir publiski pieejama sākotnējā “Zaļā iepirkuma veicināšanas plāna 2015. – 2016. gadam” versija, kas tika izsludināta Valsts sekretāru sanāksmē 2014. gada 25. septembrī.
Teksts: SANDRIS GUNVALDIS
Foto: GATIS DIEZIŅŠ
Atbildēt