Par Smiltenes novada ekonomisko attīstību dzirdēts daudz laba, un viens no pamatojumiem varētu būt acīm redzamais un ikdienu atvieglojošais – infrastruktūra. Sakārtotas ielas, ceļi, ūdenssaimniecība un apgaismojums, siltinātas dzīvojamās mājas, renovētas skolas, kultūras nami, bibliotēkas, sakopti skvēri, parki un vasarā puķu bagātība. Papildus, protams, attīstīta uzņēmējdarbība. Uzskaitījumu varētu turpināt, piesaucot darītājus, plānotājus, finansētājus. Taču gandrīz visam pamatā, lai realizētos idejas, ir darbs ar iepirkumiem. Varbūt ikdienā ne tik skaļš, mazāk arī sabiedrībai pamanāms, tomēr ļoti būtisks, nopietns un uz nākotni vērsts. Varētu pat teikt, ka Smiltenes pašvaldībā Iepirkumu komisijai jau ir ne vien rītdienas, bet jau parītdienas redzējums un mērķi. To īstenošanai nepieciešama šobrīd tikai viena lieta – jaunā Eiropas Savienības plānošanas perioda finansējums. Līdzko tiks atvērti pieteikumi atbilstošām programmām, ar jau gatavajiem projektiem Smiltenes novads ir gatavs startam un darbam.
Kā praktiski notiek darbs ar iepirkumiem, kāda ir smilteniešu koncepcija un sadarbība ar visām attīstībā ieinteresētajām pusēm, saruna ar novada Iepirkumu komisijas speciālisti Ilzi Mesteri un novada domes juridiskās nodaļas vadītāju Māri Runguli.
M. Rungulis: – Prasības jau visā valstī ir vienādas, taču būtiskākais ir iepirkumu organizēšana uz vietas. Tā atkarīga gan no pašvaldības uzbūves, gan pieņemtajiem lēmumiem, kā tieši nodrošināt tādu vai citādu iepirkumu procedūru veikšanu, kā tiek ievērots likums, lai ir pēc iespējas mazāk pārkāpumu un netiek aizskartas pretendentu – Latvijas uzņēmēju – intereses un tiesības. Principā tas ir līdzsvars starp to, ko vajag pašvaldībai, un izpildītāju. Darba ir daudz. Kopumā ņemot, iepirkums ir procedūra, kas ilgst no plānošanas brīža līdz pakalpojuma saņemšanai un garantiju saistību izpildei. Būvdarbu līguma gadījumā, piemēram, tie ir vairāki gadi plus vēl garantijas laiks. Tādēļ es uzskatu, lai viss šis process nebremzētos, ļoti svarīga ir plānošana.
– Kas iesaistās šajā plānošanā?
– Iepirkumu komisijas, pašvaldības administrācijas darbinieki, pašvaldības nodaļu un iestāžu speciālisti. Faktiski arī kādam no Iepirkumu komisijas pārstāvjiem būtu jābūt kompetentam tajā jomā, kurā tiek organizēts iepirkums. Reāli pagaidām to nodrošināt nav iespējams, jo iepirkumu veidi ir pārāk dažādi un daudz. It kā var sasaukt katram iepirkumam savu komisiju, taču tas nav labākais variants. Tādēļ Smiltenes novada pašvaldībā ir izveidota pastāvīgi funkcionējoša Publisko iepirkumu komisija, kurā iekļauti gan dažādas jomas pārzinoši cilvēki, gan atsevišķu jautājumu izlemšanā papildus pieaicināti profesionāļi.
– Vai komisijā arī nevajadzētu strādāt profesionāļiem?
– Diemžēl pagaidām nevienā augstskolā nav apmācību programmas, kurā gatavotu iepirkumu speciālistus, taču pēc tādiem nepieciešamība bieži ir jau tagad un ar laiku būs vēl lielāka. Ir, protams, semināri, kursi, apmācības, tomēr, ja gribam valstī ideālu kārtību, tad ir vajadzīgi iepirkumu jomas profesionāļi. Visās citās nozarēs ir, bet te nav, un tas nav īsti pareizi.
– Kāpēc joprojām ik pa laikam vietējie uzņēmēji sūdzas, ka nevar uzvarēt iepirkumos pašu novadā?
– Vislielākās problēmas šajā ziņā ir pārtikas iepirkumos. Cenšamies jau tos ļoti sīki sadalīt, lai patiešām var uzvarēt vietējie zemnieki, arī likumus visu laiku pilnveido un rudenī ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi par zaļo iepirkumu, tomēr par tādiem īpaši pozitīviem rezultātiem runāt nevar.
I. Mestere: – Diemžēl zemnieki un uzņēmēji nemaz nav tik atsaucīgi piedalīties iepirkumos. Mēs tā jau esam izdalījuši no kopējā dārzeņu pasūtījuma kartupeļus, ir atsevišķi nolikumi par sezonas un nesezonas augļiem un dārzeņiem, taču iepirkuma uzvarētāju un piegādātāju vidū tieši Smiltenes novada audzētājus neredzam. Šogad, lai mudinātu pievērst uzmanību zaļajam iepirkumam, aicināsim kopā ieinteresētās puses, skaidrosim, jautāsim, kādēļ nepiesakās. Daži zemnieki ir atklājuši, ka viņiem esot problēmas ar dokumentu noformēšanu, jo tie jāiesniedz sašūtā formā. Mums nav grūti pamācīt, kā tas darāms, palīdzēt, bet mums jau arī pat neko neprasa. Un tad pēc tam dzirdam kaut kur no malas pārmetumus, ka, lūk, atkal iepirkumā uzvarējusi kāda firma no tālienes, nevis pašu zemnieki, kaut gan viņi nav pat mēģinājuši piedalīties.
M. Rungulis: – Katram personisko uzaicinājumu nosūtīt nevar. Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā internetā viss ir publicēts, katrs var lasīt, izlemt, var vai nevar startēt. Domāju, ka tā ir pietiekami plaša informācija un tai var jebkurš sekot līdzi.
– Varbūt lielražotāji nemaz nevēlas tādos zaļajos iepirkumos piedalīties, jo viņiem izdevīgāk pārdot visu kādai bāzei, savukārt mazajiem uzņēmējiem atkal apjomu nepietiek, lai nodrošinātu kaut vai, piemēram, visas novada skolas?
– Jā, katram iepirkumam ir sava specifika un par visiem nevar viennozīmīgi runāt, tādēļ jau arī Publisko iepirkumu likumā ir tik daudz grozījumu un papildinājumu, un droši vien ir pienākusi nepieciešamība pat pēc jauna likuma. Man, ikdienā strādājot ar iepirkumiem, arī dažas lietas nepatīk. Kaut vai tas, kas tagad ir pieņemts attiecībā uz nodokļu parādu. No valstiskā viedokļa šī prasība nav ārkārtēja, jo katram ir jānomaksā nodokļi valstij, taču sanāk, ka tieši ar šo likumu uzņēmējs tiek piespiests nokārtot savas saistības. Pretējā gadījumā iepirkumā viņš startēt nevar. Un tad praksē iznāk tā, ka arī komisija lēmumu nevar pieņemt, ka uz rezultātu jāgaida visiem pretendentiem, kamēr tas vienīgais noteiktā laikā nokārtos savas saistības ar valsti. Tajā pašā laikā piegādes līgumu ar uzvarētāju, kam nu visi dokumenti kārtībā un izziņas apliecina, ka arī nodokļi samaksāti, mēs slēdzam uz gadu. Taču pēc pāris mēnešiem viņam sākas problēmas, jo pēdējā nauda samaksāta nodokļos, gandrīz bankrots, maksātnespēja, solīto nepiegādā – problēmu bez gala gan pasūtītājam, gan Iepirkumu komisijai. Jālauž līgums, jātaisa jauna iepirkuma procedūra, laiks zaudēts un tā tālāk. Vēl man nepatīk, ka joprojām ir pārāk daudz dažādu pārraugošo institūciju, īpaši Eiropas atbalstītos projektos, un problemātiskākais, ka tām katrai ir savs viedoklis un uzstādījumi.
– Ja salīdzina pēc skaita, kam ir visvairāk iepirkumu? Vai pārsūdz arī kādreiz komisijas lēmumus?
– Visvairāk ir par pārtikas piegādi un pakalpojumiem, daudz būvdarbiem, remontiem. Ir bijušas pārsūdzības, kas faktiski ir ļoti kavējošs faktors. Piemēram, Eiropas fondu finansēts projekts ir jāapgūst noteiktā termiņā, sevišķi būvniecībā. Kamēr pārsūdz, izskata, nolemj, laiks rit, un dažreiz tas, kas bijis jāpaveic gadā vai ilgāk, jāpagūst nepilnā gadā. Tā rodas risks un nevajadzīgas problēmas gan konkursa uzvarētājam, gan pasūtītājam. Ja uzvar lētākais piedāvājums, tad gan sūdzību nav. Maz ir arī neapmierināto pretendentu, ja iepirkumā kā kritēriju esam noteikuši saimnieciski izdevīgāko. Tomēr no līdzīgām situācijām var pilnībā izvairīties, ja viss tiek savlaicīgi saplānots, un šādu kārtību Smiltenes pašvaldība iedibinājusi jau vairākus gadus. Zinot, ko novads grib, dokumentiem, ieskaitot pat tehniskos projektus, jau ir jābūt sagatavotiem un, līdzko attiecīgo Eiropas finansējuma programmu atver, var nekavējoties izsludināt iepirkumu. Komisijai it kā darba ir vairāk, toties vieglāk tikt pie galarezultāta.
– Kā novadā organizē pārtikas iepirkumus?
I. Mestere: – Kad beidzas iepriekšējais līgums, izsludina nākamo pieteikšanos. Tas notiek reizi gadā, taču ne visām iestādēm vienlaikus. Patlaban nolikumos iestrādājam saimnieciski izdevīgāko variantu, lai vismaz kartupeļu un dārzeņu piegādē skolām un pirmsskolas iestādēm ir iespēja uzvarēt novada zemniekiem. Tā ir gan dalīšana lotēs, gan punktu sistēma. Piemēram, pie izvērtēšanas papildu bonusi ir par piegādes attālumu, lai saudzētu dabu, bioloģiskā produkcija, “Zaļā karotīte” ražojumiem un tamlīdzīgi. Jo vairāk pozīciju saimnieciski izdevīgajā nolikumā iestrādājam, jo lielākas izredzes iepirkumā uzvarēt vietējiem ražotājiem.
– Principā nolikumu var izstrādāt pavisam vienkāršu, kad iepirkumā uzvarēt var arī kaimiņvalstu pārstāvji, bet var arī pamatīgi padarboties un noteikt tādus kritērijus, ka ieguvēji ir novada zemnieki un uzņēmēji vai vismaz citviet Latvijā dzīvojošie.
– Darbs ir tiešām jāiegulda diezgan liels. Esmu bijusi vairākos semināros, un tur arī tiek motivēts organizēt saimnieciski izdevīgāko, nevis zemākās cenas kritēriju. Tāpat mana iniciatīva ir uzrunāt personiski zemniekus un mudināt viņus startēt iepirkumu konkursos, jo es patiešām vēlos, lai uzvar vietējie.
Teksts un foto: ILZE MISIŅA
Atbildēt