Tēvs pārmetoši dēlam: “Dēls, tavā vecumā Vinstons Čērčils katru dienu jau pulksten piecos no rīta bija devies savā rīta pastaigā.”
Dēls atbild: “Jā, tēt, un tavā vecumā viņš jau sen bija Anglijas premjerministrs.”
Labs jurists pazīst likumu. Ļoti labs jurists pazīst tiesnesi.
Helikopters miglainā dienā ar diviem pilotiem lido virs Sietlas, kad pēkšņi helikoptera navigācijas un sakaru sistēmas ekrāns izdziest. Mākoņu un miglas dēļ piloti nespēj noteikt savu atrašanās vietu, kur nu vēl atrast laukumu, lai nosēstos. Galējā izmisumā viens no pilotiem ātri uzmeistaro ar roku rakstītu plakātu: “KUR ES ESMU?” Turēdami šo plakātu pie helikoptera logiem, viņi pielido pie kādas augstceltnes augšējiem stāviem. Pēc kāda laika viņi pamana augstceltnes birojos rosību, un drīz vien pa augstceltnes logiem tiek izbāzts ārā plakāts, uz kura rakstīts: “Tu esi helikopterā!” Pirmais pilots uzvaroši pasmaida, ielūkojas kartē, nosaka kursu un sāk pārliecinoši vadīt lidaparātu, lai pēc pusstundas veiksmīgi nosēstos tur, kur bija paredzēts. Otrs pilots, nespēdams apvaldīt ziņkāri, jautā:
“Klau, bet kā tu no tā bezjēdzīgā plakāta saprati, kur mēs esam?”
“Es zināju, ka mums jābūt pie “Microsoft” ēkas, jo tikai viņi dod tik tehniski pareizus, bet visādā citādā ziņā nekam nederīgus padomus.”
Kādas firmas izpilddirektora sieva nolemj savam vīram sagādāt pārsteigumu un pusdienlaikā ierodas viņa birojā. Kad sieva atver durvis, viņa ierauga vīru sēžam krēslā ar sekretāri klēpī. Izpilddirektors, sievu ieraudzījis, ne aci nepamirkšķina un diktē sekretārei: “Un noslēgumā, kungi, budžeta apgriešana vai ne, bet es nevaru turpināt strādāt birojā, kurā ir tikai viens krēsls.”
Kādā slimnīcā jau vairākus gadus pēc kārtas vienā un tajā pašā reanimācijas palātā vienā un tajā pašā laikā, sestdienā pulksten 11 no rīta, kāds pacients nomirst neatkarīgi no veselības stāvokļa. Ar laiku nemiers aug un pārņem visu slimnīcu, māsiņas sāk baidīties palātā ieiet, un ārsti sāk apsvērt pārdabisku spēku klātbūtni. Pēc kāda īpaši jauna pacienta nāves, kura stāvoklis šķita krasi uzlabojamies, slimnīcas vadība un ārsti izlemj, ka tam jādara gals. Kad tiek ievietots nākamais pacients un pienāk sestdiena, visa slimnīcas vadība un vadošie ārsti bez piecām minūtēm vienpadsmitos sapulcējas viņa palātā. Gaisā valda spriedze, slimnīcas direktors sāk apsvērt, ka varbūt vajadzēja ataicināt kādu mācītāju vai ļauno garu izdzinēju. Precīzi pulksten vienpadsmitos ienāk sestdienas maiņas apkopējs Ludis, izrauj no kontakta skābekļa maskas aparāta kontaktu, lai pievienotu strāvai savu putekļusūcēju.
Blondīne darbā ierodas noraudājusies, izsmērētu kosmētiku un trīcošām rokām. Viņas priekšnieks jautā, kas par lietu. Blondīne atbild: “Mana tante nomira!” Priekšnieks izsaka līdzjūtību, piedāvā doties mājās, bet viņa atsaka. Dienas laikā blondīne nomierinās, bet pēc pusdienlaika ienāk birojā tādā pašā stāvoklī kā no rīta, ja ne vēl ļaunāk. Priekšnieks, nedaudz aizkaitināts, prasa, kas tagad par vainu. Blondīne atbild: “Es nupat piezvanīju savai māsai – un arī viņas tante ir nomirusi!”
Četri topošie tēvi nepacietīgi mīņājas pie dzemdību zāles durvīm. No zāles iznāk māsiņa un saka pirmajam vīrietim:
“Apsveicu, jums ir dvīņi!”
Vīrietis, nedaudz apjucis un pārsteigts, izsaucas:
“Kāda sagadīšanās, es strādāju juvelierveikalā “Divi gredzeni”!”
Pēc pāris minūtēm iznāk ārā cita māsiņa un saka otrajam vīrietim:
“Apsveicu, jums ir trīnīši!”
Vīrietis, vēl pārsteigtāks, izsaucas:
“Nudien brīnums, es strādāju karnevālu tērpu veikalā “Trīs musketieri”!”
Pēc piecām minūtēm cita māsiņa iznāk no zāles un paziņo trešajam vīrietim:
“Apsveicu, jums ir četrīši!”
Vīrietis, nespēdams noticēt, iesaucas:
“Citādi nevar būt, es strādāju restorānā “Četras sezonas”!”
Visi paskatās uz ceturto vīrieti, kurš bāls kā nāve vairs pat nepūlas noslaucīt baiļu sviedrus no pieres. “Es zināju, ka nevajadzēja pieņemt to darba piedāvājumu no “Simts un viena ceļojuma”!”
Ārsts un jurists sarunājas saviesīgā pasākumā. Viņu sarunu nebeidzami pārtrauc citi viesi, aprakstīdami ārstam savas kaites un lūgdami padomu. Pēc stundas ārsts vairs nevar izturēt un prasa juristam:
“Ko tu tādu dari, ka tev neviens neprasa padomu, kurpretī es no cilvēkiem nevaru ne atkauties?”
“Es cilvēkiem dodu padomu un tad vēlāk nosūtu viņiem rēķinu,” atbild jurists. “Iesaku tev pamēģināt.”
Ārsts ir satriekts par tik nežēlīgu metodi, bet piekrīt pamēģināt. Nākamajā dienā, pabeidzis rakstīt rēķinus visiem, ar kuriem vakar viesībās runājies, ārsts dodas uz pastu tos nosūtīt. Pastā viņam izsniedz… rēķinu no jurista.
Atbildēt