Kategorijas
Nozares

Lielāka brīvība iepirkumos. Vai pratīsim to izmantot?

Zaļais iepirkums pēdējo mēnešu laikā kļuvis par nozīmīgu diskusiju tēmu ne tikai uzņēmēju un ierēdņu sabiedrībā. Vai mums pietiek zināšanu par to, kas tas ir? Tiešā veidā nevienā Eiropas Savienības (ES) un Latvijas normatīvajā akta jēdziens “zaļais iepirkums” nav formulēts.

Zaļais iepirkums pēdējo mēnešu laikā kļuvis par nozīmīgu diskusiju tēmu ne tikai uzņēmēju un ierēdņu sabiedrībā. Vai mums pietiek zināšanu par to, kas tas ir? Tiešā veidā nevienā Eiropas Savienības (ES) un Latvijas normatīvajā akta jēdziens “zaļais iepirkums” nav formulēts. No ES dokumentiem un skaidrojumiem izriet, ka zaļais publiskais iepirkums (ZPI) ir publiskais iepirkums, kurā pasūtītājs ir noteicis videi draudzīgus kritērijus. Jo vairāk šo nosacījumu, jo iepirkums ir videi draudzīgāks.

ES dalībvalstīs, diskutējot par ZPI, nereti norāda, ka brīvprātības princips nedod pietiekamu stimulu ZPI attīstīšanai, ka nepieciešama mērķtiecīga valsts rīcība.

Latvijā ZPI attīstība ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā. Šī ministrija patlaban gatavo Zaļā iepirkuma veicināšanas plānu 2014. – 2016. gadam. Citu ES dalībvalstu pieredze liecina, ka ZPI dod zināmas priekšrocības vietējiem ražotājiem. Nereti videi draudzīgie produkti ir dažādi nišas produkti, tie, kurus var piedāvāt mazie un vidējie uzņēmumi. Tātad – uzņēmumi. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc jautājums par ZPI pārtikas produktu un ēdināšanas pakalpojumu nozarē ir aktualizējies tieši patlaban. Jautājums ir par to, vai varam veicināt vietējo pārtikas ražotāju piedalīšanos publiskajos iepirkumos. Uz to ieteikumu bāzes, kurus 2012. gadā izveidoja Zemkopības ministrija sadarbībā ar IUB, ir izveidota un valdībā apstiprināta instrukcija ZPI kritēriju piemērošanai pārtikas produktu piegāžu un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem, kas padara šos kritērijus obligātus valsts tiešās pārvaldes iestādēm. Iecerēts uz instrukcijas pamata izstrādāt arī Ministru kabineta noteikumus, kas jāsagatavo līdz 30. oktobrim un padarīs ZPI kritērijus saistošus arī pašvaldību veiktajos iepirkumos.

Mēs ceram, ka jaunā instrukcija nodrošinās labāku, ērtāku piekļuvi publisko iepirkumu tirgum mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī rosinās videi draudzīgu produktu ražošanas attīstību.

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija trešajam lasījumam ir atbalstījusi grozījumus Publisko iepirkumu likumā, kas paredz, ka likuma prasības nepiemēro, slēdzot līgumus par pārtikas produktu piegādi, kuru līgumcena ir mazāka par 42 000 eiro un kuros ievēro ZPI prasības.

Tas nozīmē, ka pašvaldības un valsts iestādes varēs izvēlēties piegādātājus pēc saviem ieskatiem, bez iepirkuma izziņošanas IUB mājas vietnē un ar to saistīto papildu darbību veikšanas. Aicinu šo brīvību izmantot saprātīgi – iespēju robežās pirkt videi draudzīgus produktus un dot iespēju mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Protams, mēs saprotam, ka ne bērnunami, ne sociālās aprūpes centri šobrīd nevarēs atļauties pasūtīt vien bioloģiskās lauksaimniecības produktus, tomēr zaļā iepirkuma elementi noteikti var tikt izmantoti.

Sadarbībā ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi esam sākuši semināru ciklu, kur stāstīsim par ZPI prasību izmantošanu iepirkumos. Esam atvērti sadarbībai ar citām organizācijām un ieinteresētajām institūcijām.

Lūk, daži padomi, kā iepirkumos izmantot zaļos kritērijus. Saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu zaļās prasības iepirkumu konkursa nolikumā var iekļaut vairākos veidos, tostarp izvirzot piegādātājiem nosacījumus par viņu darbību līguma izpildes laikā – cik tai ir jābūt videi draudzīgai. Otra grupa ir tehniskās specifikācijas – var norādīt, ka nedrīkst piegādāt ģenētiski modificētus produktus, tādus produktus, kas satur sintētiskās krāsvielas. Trešais bloks ir vērtēšanas kritēriji. Nav noslēpums – ja atsevišķām produktu grupām izvirzām zaļās prasības, iegūstam pavisam citu cenas līmeni. Prasības, kas iekļautas tehniskajā specifikācijā, ir obligāti izpildāmas. Tad pastāv risks iegūt produktu ar visaugstāko kvalitāti, par kuru pasūtītājs diemžēl nevarēs samaksāt. Pasūtītājam vienmēr ir jālīdzsvaro vēlēšanās iegūt vislabāko, ko var piedāvāt tirgus, ar tirgus piedāvājumu un tirgus cenu. Līdz ar to pasūtītājs var izmantot saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma shēmu, nevis viszemākās cenas principu. Tajā sabalansē kvalitatīvo un cenas rādītāju. Uzvarētājs ir tas, kas piedāvā vislabāko proporciju starp labu produktu kvalitāti un pasūtītājam pieņemamu cenas līmeni. Tāpēc trešā grupa ir vides nosacījumi, ko iekļauj saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma vērtēšanas kritērijos.

Pārtikas iepirkumos ļoti svarīga ir saprātīga iepirkuma dalīšana daļās. Nepārdomāta pārtikas produktu apvienošana, piemēram, apvienojot vietējos dārzeņus ar eksotiskajiem augļiem, nereti ir sūdzību iemesls IUB. Šāda pieeja neveicina vietējo ražotāju iespējas piedalīties publiskajos iepirkumos.

DACE GAILE, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.