Itālijas valdība vēlas sakārtot valsts iepirkumu tirgu, kur līdz šim valdījusi patvaļa un izšķērdība. Lai ietaupītu valsts līdzekļus un vienkāršotu iepirkumu veikšanu, aizvien vairāk valsts iestāžu uzdod pirkumam obligāti izmantot Valsts pārvaldes elektronisko tirgu (VPET), kas izveidots jau 2000. gadā. Līdz šim VPET bijis fakultatīvs, tomēr ļāvis saviem lietotājiem ietaupīt vidēji 22 procentus no preču cenas.
Haoss un izšķērdība
„Tas ir valsts noslēpums,” ironiski secina viens no Itālijas lielākajiem laikrakstiem „La Repubblica”, rakstot par valsts iepirkumos izšķērdētajiem miljardiem. „Neviens īsti nezina, kādi noteikumi jāievēro, parakstot līgumus starp valsts iestādēm un uzņēmumiem par preču piegādi.” Itālijā pavisam ir vairāk nekā 32 000 valsts un pašvaldību iestāžu, kas tērē nodokļu maksātāju naudu un ik gadu iepērk preces par 130 miljardiem eiro. Itālijas valdības mērķis ir samazināt šo summu vismaz par 10 procentiem un vienkāršot, kā arī padarīt pārskatāmāku iepirkumu procedūru.
Patlaban katra iestāde iepērk darbam nepieciešamo pēc saviem ieskatiem un maksā ļoti atšķirīgas summas par līdzīgām precēm. Visbiežāk preču piegādātāju izrauga konkursa kārtībā. Piemēram, kādas Romas skolas skolotājs Frančesko pastāstīja – ja skolai vajag pirkt tualetes papīru, tā izsludina konkursu par tualetes papīra piegādi, kurā jāpiedalās vismaz trim dažādiem uzņēmumiem, no kuriem izraugās visizdevīgāko piedāvājumu. Arī klases ekskursiju, ja tai nepieciešams autobuss, nav iespējams organizēt pēdējā brīdī, jo vērsties pie viena konkrēta autotransporta uzņēmuma būtu likumpārkāpums. Vispirms ir jāizsludina konkurss un jāizraugās lētākie no piedāvātajiem transporta pakalpojumiem. Taču šāda kārtība ne vien ir laikietilpīga, bet arī ne vienmēr garantē tiešām izdevīgu cenu.
Itālijas Rēķinu tiesa, kuras pamatuzdevums ir kontrolēt valsts ienākumus un izdevumus, ir novērojusi vairākas dīvainības. Valsts iestāžu izmaksām teorētiski vajadzētu būt līdzīgām visos valsts reģionos, bet praksē notiek citādi: valsts centrālajos reģionos atrodošās iestādes 2012. gadā izmaksāja 10,5 eiro uz katru iedzīvotāju, ziemeļu reģionos – 11 eiro uz iedzīvotāju, bet ekonomiski atpalikušākajos dienvidu reģionos – 24,9 eiro. Tomēr, salīdzinot atsevišķas izmaksas, ne vienmēr saglabājas tā pati tendence. Par datorprogrammām dienvidu reģionos atrodošās iestādes tērē 2,7 eiro uz katru iedzīvotāju, bet ziemeļu reģionos – 14,7 eiro uz iedzīvotāju. Arī telpu īre un aparatūras noma ziemeļos izmaksā piecas reizes dārgāk nekā dienvidos.
Cik tiek krāpniekiem un kukuļņēmējiem?
Ir sarežģīti noteikt, vai minēto atšķirību pamatā ir tikai kompetences trūkums vai arī tīša valsts līdzekļu izzagšana. Atrast atbildi uz šo jautājumu ir mēģinājuši trīs itāliešu tautsaimnieki – Oriana Bandiera, Andrea Prats un Tomāzo Valeti, kuru pētījums guva starptautisku rezonansi. To publicēja prestižs ekonomikas studiju žurnāls „American Economic Review”, kas gandrīz nekad neatvēl vietu rakstiem par vienu atsevišķu ārvalsti. Itālija šajā reizē ir kļuvusi par izņēmumu pārsteidzošo triju ekonomistu pētījuma rezultātu dēļ.
Bandiera, Prats un Valeti ir salīdzinājuši cenas, ko reģionu pārvaldes un citas iestādes maksājušas par 21 dažādu preci, tostarp par benzīnu un printeriem. Pirmais secinājums, pie kā nonākuši tautsaimnieki: ja visas valsts iestādes pirktu preces par tām cenām, ko maksā taupīgākie, ietaupījums būtu 30 miljardi eiro. Otrkārt, ekonomisti izmantoja matemātikas formulas, lai nodalītu nemākulību no negodīgas rīcības, un secināja, ka 83 procentos gadījumu izšķērdības pamatā ir bijis kompetences trūkums, bet 17 procentos – krāpšana un zagšana.
Savukārt Eiropas Komisija (EK) Itālijai ir pārmetusi korupciju, kas atrod plašas iespējas birokrātijas līkločos, tostarp valsts iepirkumu dažādos posmos: „Itālijā korupcija izrādās īpaši alkatīga fāzē, kas seko uzvarai valsts konkursā, sevišķi kvalitātes kontroles un līgumu noslēgšanas laikā. Vairākkārt ir gadījies, ka Rēķinu tiesa konstatē konkursa pareizu norisi un visizdevīgākā piedāvājuma atzīšanu par uzvarētāju, taču pēc tam darbi tiek tīšuprāt izpildīti nekvalitatīvi.”
Pēc Rēķinu tiesas aplēsēm, korupcija Itālijā ik gadu „apēd” 60 miljardus eiro. Un šī problēma koncentrējas galvenokārt ap lielākajiem konkursiem. Tā saucamajos lielajos valsts projektos, kā ātrgaitas dzelzceļa būve vai „Expo 2015” teritorijas sakārtošana un apbūve, kukuļos aiziet aptuveni 40 procenti no kopējām izmaksām. Šos Rēķinu tiesas aprēķinus apstiprina arī EK novērojumi, ka Itālijā ātrgaitas dzelzceļa būve izmaksā daudz dārgāk nekā citās valstīs: posmā Roma – Neapole katrs kilometrs ir izmaksājis 47,1 miljonu eiro, bet posmā Boloņa – Florence – 96,4 miljonus eiro, kamēr Parīzes – Lionas ātrgaitas dzelzceļa būvei iztērēti 10,2 miljoni eiro uz kilometru un Tokijas – Osakas ātrgaitas dzelzceļam – 9,3 miljoni eiro uz kilometru.
Lai samazinātu valsts līdzekļu izšķērdēšanu, Itālijas valdība ir nolēmusi samazināt konkursu rīkotāju skaitu un aizvien vairāk izmantot Valsts pārvaldes elektronisko tirgu.
Valsts iestāžu eBay
VPET, ko Itālijas biznesa laikraksts „Il Sole 24 Ore” pielīdzinājis valsts pārvaldes eBay, ir B2G (Business to Government) tipa elektroniskās tirdzniecības instruments, ko pārvalda Itālijas Ekonomikas ministrijai pakļauta akciju sabiedrība „Consip”. VPET ir dinamisks instruments, kas ļauj piegādātājiem pievienot un mainīt preces un to cenas un kurā preces ir sakārtotas standartizētā katalogā. Pircēji ir valsts pārvaldes struktūras, valsts iestādes, tostarp skolas, universitātes un medicīnas iestādes, kā arī sociālā sektora bezpeļņas organizācijas, kas var salīdzināt katalogā iekļautās preces un to cenas un tūlīt pirkt tās vai arī pieprasīt no piegādātājiem izmaksu tāmes.
VPET ir daļa no plašākas valsts izdevumu racionalizācijas programmas, ko Itālijas Ekonomikas ministrija sāka jau 2000. gadā. Viens no programmas mērķiem ir garantēt valsts iestādēm kvalitatīvu preču un pakalpojumu pirkšanu vienkāršotā veidā un par izdevīgām cenām. Līgumus ar piegādātājiem šajā gadījumā slēdz „Consip”, līgumos nosaka cenu un nosacījumus, pēc kuriem uzņēmums apņemas piegādāt valsts iestādēm konkrēto preci līdz līgumā noteiktā daudzuma limitam. Pirkumi caur VPET ir īpaši piemēroti plaši lietojamu preču pirkumam valsts iestāžu vajadzībām, bet specifiskākos gadījumos tās caur sistēmu var pieprasīt izmaksu tāmes piegādātājiem un izraudzīties no tām izdevīgāko.
Līdz aizvadītā gada oktobrim VPET bija fakultatīvs un valsts iestādes iesaistījās tajā pēc brīvprātības principa, bet pērn pieņemtie likuma labojumi uzliek lielai daļai valsts pārvaldes struktūru un valsts iestāžu pienākumu obligāti izmantot VPET noteiktiem iepirkumiem. Brīvprātīgās lietošanas fāzē caur VPET veica aptuveni desmito daļu no visiem valsts iepirkumiem.
Ietaupa piekto daļu
Analizējot līdzšinējos rezultātus, izrādījies, ka vidējais ietaupījums, kas rodas, nepērkot nepieciešamos materiālus patstāvīgi, bet gan caur VPET, ir 22 procenti, atsevišķos gadījumos tas ir daudz lielāks. Piemēram, valsts iestādes, kas patstāvīgi pirkušas printeri, par to maksājušas vidēji 214,95 eiro, bet VPET drukātāju var nopirkt par 39 eiro. Šajā gadījumā ietaupījums ir 81,86 procenti. Par portatīvo datoru atsevišķas valsts iestādes maksājušas 573,87 eiro, bet VPET dalībnieki – 483 eiro.
Kolektīvie iepirkumi attiecas arī uz pakalpojumiem. Piemēram, fiksētā tālruņa izmaksas, ja līgums noslēgts bez VPET starpniecības, ir vidēji par 70 procentiem augstākas, bet katra mobilā telefona īsziņa – par 57 procentiem dārgāka. Kopā 2013. gadā VPET izdarīti 423 000 tūlītēju pirkumu 4,3 miljardu eiro vērtībā, kā arī noslēgti līgumi par specifiskām precēm vai pakalpojumiem 10,2 miljardu eiro vērtībā. Pavisam aizvadītajā gadā, pateicoties VPET, valsts iestādes ietaupījušas 4,6 miljardus eiro, bet Itālijas Valsts līgumu kontroles pārvaldes direktors Rafaele Kantone uzskata, ka līdz 2016. gadam kopējais ietaupījums varētu palielināties vēl par 7,2 miljardiem eiro.
Kantone domā, ka pietiktu izmatot standarta cenrāžus, lai valsts medicīnas iestādes ietaupītu 14,6 procentus izmaksu par veļas mazgāšanu, ēdināšanu un telpu uzkopšanu. Šādā veidā būtu iespējams ietaupīt arī 7,4 procentus no medikamentu izmaksām un 26 procentus no medicīnas aparatūras izmaksām. Arī „Consip” valdes priekšsēdētājs Domeniko Kazalino ir pārliecināts, ka iespējas ietaupīt valsts līdzekļus par preču iepirkumiem ir ļoti lielas: „Varam ietaupīt vismaz desmit miljardus un arī vairāk, ja iepirkumi tiek centralizēti un procedūra tiek vienkāršota un padarīta atklāta, ļaujot izdarīt izvēli datorprogrammai, kas apkopo un salīdzina cenas.”
Medaļas otra puse
Tomēr šie plānotie valsts ietaupījumi, ja prognozes izdosies padarīt par īstenību, atstās arī negatīvu iespaidu uz valsts tautsaimniecību, it īpaši uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Ekonomists un bijušais „Consip” valdes priekšsēdētājs Gustavo Spiga brīdina, ka sistēma, kas balstās uz kolektīvajiem iepirkumiem un tādējādi uz vērienīgiem līgumiem, ir nāves spriedums daudziem ģimenes uzņēmumiem, kas patlaban izdzīvo, tieši pateicoties valsts pasūtījumiem. Iepirkumu reforma riskē mainīt Itālijas ražotāju ģeogrāfisko izvietojumu, privileģējot dažus lielos uzņēmumus, bet atstājot ārpusē lielu daudzumu mazo ražotāju. Ražotāju arodbiedrība uzskata, ka reforma „nogalinās daļu vietējās ekonomikas”. Jau tagad lielākajos konkursos uzvar tikai lielie koncerni un kooperatīvi, kas izspiež mazos uzņēmumus un nereti pārvilina viņu personālu.
Itālijā mazie uzņēmumi līdz šim ir bijuši ļoti svarīgi valsts ekonomikas virzītāji, un valsts likumi mudina uzņēmumus saglabāt nelielus apmērus, piemēram, uzņēmumiem, kuros ir ne vairāk kā 15 darbinieki, ir lielākas garantijas kredītu saņemšanai un iespējas slēgt elastīgākus darba līgumus. Tagad valdībai vajadzēs izvēlēties – samazināt valsts izdevumus vai atbalstīt mazos uzņēmumus.
Teksts: Iveta Korņejeva, Romā
Atbildēt