SIA „Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs” (LLKC) pašvaldībām piedāvā atbalstu publisko pārtikas iepirkumu dokumentācijas izstrādē un konsultē startēšanai iepirkumos.
Šāda atbalsta ideja ir vietējo pārtikas produktu ražotāju apzināšana un informēšana par iespēju piedalīties pašvaldības publiskajā pārtikas iepirkumā; pieprasījuma un piedāvājuma apkopojums; ieteikumu sniegšana iepirkumu nolikuma un tehniskās specifikācijas sagatavošanā ar mērķi caur pašvaldības publiskajiem pārtikas iepirkumiem veicināt vietējās produkcijas pārdošanu. Tāpat LLKC piedāvā veicināt komunikāciju starp vietējiem ražotājiem un pašvaldībām, rīkojot kopējas diskusijas.
Darba lauks pietiekami plašs un pašreizējam brīdim arī ļoti aktuāls tāpēc, ka aizvien skaļāk reklāmas mūs visus mudina gan veikalos pirkt Latvijā audzēto un ražoto, gan tātad arī publiskajos iepirkumos izvēlēties pārtiku ar pašu valsts logo.
To, kā sokas sadarbība ar pašvaldībām, cik ieinteresēta ir vietējā vara un vai vienmēr diži aicinājumi saskan arī ar darbiem, aicināju vērtēt Valsts lauku tīkla sekretariāta projektu vadītāju Gunu Šulci.
– Ko jūs esat jau izdarījuši, lai pašvaldības ieinteresētu vairāk uzmanības pievērst vietējiem ražotājiem?
– Šajā vasarā ir veikta Latvijas lauku teritoriju un mazpilsētu – kopumā 99 pašvaldību – aptauja un apkopota informācija par publiskajiem iepirkumiem 697 pašvaldību iestādēs. Gandrīz visas ir izteikušas vēlmi sākt vai paplašināt vietējās produkcijas iegādi.
– Kā šo vēlmi veicināt, vai varbūt kaut kas traucē pirkt Latvijā ražotos produktus?
– Vērtējot pašvaldību aktivitāti, diemžēl jāatzīst, ka ne vienmēr sarunas par vietējās produkcijas pārdošanas veicināšanu pašvaldību iepirkumos noslēdzas ar šīs produkcijas iepirkšanu. Jāatzīst, ka tas tomēr ir laikietilpīgs process – dažviet pat pilnībā jāmaina pārtikas iepirkuma kārtība. Tāpēc skolu un bērnudārzu nodrošināšana ar vietējo pārtiku līdz šim dažviet ir palikusi vien idejas jeb labās gribas līmenī. Lai vietējās produkcijas noieta veicināšanā atbalstītu pašvaldības, visu LLKC nodaļu – pavisam tādas ir 26 – speciālisti tika apmācīti par visu, kas saistīts ar iepirkumu organizēšanu, un tas nozīmē, ka katrā birojā ir cilvēks, kurš pašvaldībai var palīdzēt.
– Ja jūs esat izdarījuši tik lielu darbu, kāpēc nav tikpat lielas atsaucības?
– Domāju, ka jāpaiet laikam, lai vietējās produkcijas iepirkšanas prakse pašvaldību pārtikas iepirkumos kļūst populāra. Patlaban ir gan veiksmīgi, gan ne tik veiksmīgi piemēri, jo iepirkumus vairumtirdzniecības bāzes mēdz arī pārsūdzēt. Arī šis process ir papildu slogs pašvaldībām. Kopumā pirmais un vislielākais šķērslis pārtikas iepirkšanā no vietējiem ražotājiem ir tas, ka iepirkumi netiek sadalīti lotēs. Piemēram, piena iepirkumus rīko kopā ar maizes izstrādājumiem un vēl visu citu iestādei nepieciešamo pārtiku. Tas nozīmē, ka vienīgais piegādātājs, kas var šādā iepirkumā uzvarēt, ir vairumtirdzniecības bāze. Tātad pie pasūtītāja nokļūst tie produkti, kas nu tobrīd bāzē ir, un netiek daudz pētīts – piens Lietuvā vai Igaunijā ražots, cepumi Polijā vai vēl kur citur un tamlīdzīgi. Ja gribam atbalstīt vietējo ražotāju un gribam ēst vietējo produktu, iepirkums jādala lotēs, nevis viss jāsaliek kopā vienā.
– Neizklausās optimistiski. Varbūt tomēr ir arī pozitīvie piemēri?
– Ir. Piemēram, Ludzas pašvaldība vietējos produktus veiksmīgi iepērk arī ar zemākās cenas nosacījumu iepirkumu uzvarētāja izvēlē, lai gan daudzkārt vietējiem ražotājiem ir vieglāk uzvarēt, ja izvēle veikta pēc saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritērijiem. Tur paši iepirkumu komisijas pārstāvji atzina – ja pārtikas iepirkumos priekšroka būs vietējiem ražotājiem, tas veicinās gan novada kopējo izaugsmi, gan nodrošinās bērniem svaigu un veselīgu pārtiku, gan arī atbalstīs vietējos ražotājus. Ludzas novada pašvaldība ieinteresētību vietējās produkcijas noieta veicināšanā patlaban apliecina jau ar darbiem, organizējot iepirkumus un nolikumā ieviešot vietējiem ražotājiem draudzīgus nosacījumus. Kaut gan Ludzā mēs, uzklausot ieinteresētās puses, secinājām, ka ne tikai tur, bet arī daudzās citās pašvaldībās trūkst komunikācijas starp vietējo varu un vietējo ražotāju vai zemnieku saimniecību. Lai situāciju mainītu, Ludzas LLKC nodaļa aicinās apkārtnes zemniekus uz informatīvu semināru par iespējām piedalīties pašvaldības iepirkumos.
Uzteicama ir arī LLKC Tukuma un Limbažu nodaļu labā prakse iepirkumu organizēšanā. Mums pērn bija divi pilotprojekti, kuros iesaistījās šo nodaļu konsultanti vietējā ražojuma pārtikas produktu noieta veicināšanā pašvaldību iepirkumos. Limbažos izstrādāja nolikumu ar zemākās cenas kritēriju, bet Tukumā – ar saimnieciski izdevīgākā. Rezultātā ir tapuši ļoti profesionāli publiskā iepirkuma nolikumi ar lotu sīku sadalījumu, lai iepirkumā ir iespēja piedalīties pēc iespējas lielākam skaitam vietējo ražotāju. Tukumā iepirkums šobrīd ir beidzies, bet vēl nav izvērtējuma un galīgā lēmuma, kā būs veicies.
– Faktiski sanāk, ka tādu ieinteresēto pušu kopā savešanas darbu ir uzņēmies LLKC.
– No savas pieredzes varu teikt, ka pašvaldībām patiešām trūkst saiknes ar visiem savā novadā esošajiem uzņēmumiem un zemnieku saimniecībām. Varbūt kāds no pašvaldības vadības arī zina, ka ir tādi un tādi ražotāji, bet šī informācija ne vienmēr nonāk līdz cilvēkam, kurš tieši atbild par iepirkumu organizēšanu. Tādēļ uzsveru vēlreiz, ka savstarpējai komunikācijai ir ļoti liela loma. Nākamais – vēlēšanās sadarboties ar LLKC biroju darbiniekiem, kam savukārt ir dati par visiem pārtikas ražotājiem un iespēja noorganizēt kopīgas tikšanās un diskusijas. Tas pašvaldībai būtu vieglākais ceļš, jo mēs varam gandrīz visus kontaktus pasniegt kā uz paplātes. Diemžēl jāatzīst, ka daļa pašvaldību ir kūtras arī LLKC piedāvātā atbalsta izmantotājas.
– Jūs vairāk runājat par sadarbību ar vietējo varu, bet LLKC atbalsta programmā paredzēta palīdzība arī vietējiem pārtikas ražotājiem iepirkuma piedāvājuma dokumentācijas sagatavošanā.
– Ir tā – ja vietējie ražotāji vēlas iepirkumā piedalīties, tad mūsu konsultanti šo pakalpojumu sniedz. Ir vairākas pašvaldības, kur tas noticis un abas puses bijušas apmierinātas ar rezultātu.
– Nav noslēpums, ka joprojām daudzos iepirkumu konkursos uzvar Lietuvas firmas, pat ēdināšanas pakalpojumu sniegšanā izglītības iestādēs. Liegt to nedrīkst, jo esam Eiropas Savienības dalībvalsts. Tad kā tomēr būt patriotiem un aizstāvēt savu vietējo ražotāju?
– No tādas situācijas, ka uzvar citas valsts ražotāji vai, piemēram, tepat Latvijas lielās vairumtirdzniecības bāzes, izvairīties var un drīkst. Vienkārši jāizstrādā pārtikas iepirkuma nolikums nevis ar zemākās cenas kritēriju, bet ar saimnieciski izdevīgāko, plus vēl jāizdala lotes piedāvājuma nodrošināšanai.
– Vai iepirkumu konkursā atļauts startēt arī mājražotājiem? Viņi bieži vien var piedāvāt ļoti daudzveidīgus produktus, sākot no dārzeņiem un augļiem un beidzot jau ar gatavu izstrādājumu.
– Nekur nav tieši norādīts, ka nav atļauts, tomēr Pārtikas aprites uzraudzības likums nosaka, ka pārtiku, kas ražota, apstrādāta vai pārstrādāta mājas apstākļos, drīkst izplatīt tieši galapatērētājam. Domāju, ka diskusijas par šo tēmu noteikti kļūs aizvien aktuālākas. Taču līdz ar to noteikti izvērsīsies diskusijas par to, vai mājražotāji spēj nodrošināt iepirkumos nepieciešamo kādas produkcijas daudzumu. Skaidrs, ka pieprasījumu varētu nodrošināt, iespējams, kādām pāris iestādēm. Ja visām pašvaldības iestādēm tiek izsludināts viens iepirkums, tad mājražotājiem visa pieprasījuma nodrošināšanai savukārt vajadzētu padomāt par apvienošanos.
– Nedaudz savādi izklausās, ka LLKC konsultanti izvērsuši tādu kā reklāmas kampaņu un ir rosinātāji pašvaldības iepirkt vietējo pārtiku. Visur taču ir izveidotas iepirkumu komisijas ar veselu štatu darbinieku, kam vajadzētu pašiem pirmajiem strādāt šajā virzienā, nevis attapties tad, kad kāds no malas norādījis.
– Esmu novērojusi, ka iepirkumu speciālistiem ļoti daudz jānodarbojas ar konkursu organizēšanu būvniecībā, remontos, ūdenssaimniecības projektos, ēku siltināšanā, iekārtu iegādē un tā tālāk. Pārtikas iepirkumu sagatavošana ir ļoti specifiska un prasa ārkārtīgi lielu iedziļināšanos. Jo īpaši gadījumos, kad ir vēlme dot priekšroku vietējiem ražotājiem. Tātad reizē nepieciešams labi pārzināt situāciju novadā, kāds ir vietējo ražotāju piedāvājums un iespējas produkciju piegādāt. Diemžēl ne vienmēr ir interese ieguldīt papildu darbu un laiku.
– Tādu attieksmi gribas nosaukt par nevalstisku domāšanu…
– Varu piekrist. Gribētos no pašvaldībām sajust lielāku interesi, iniciatīvu. To noteikti nevar apgalvot par visām pašvaldībām, bet šāda attieksme diemžēl dominē daudzās. Mēs ejam ar savu piedāvājumu, atlīdzību neprasot, esam ar mieru rīkot diskusijas, izstrādāt priekšlikumus iepirkumu nolikumos un tehniskajās specifikācijās, tomēr ar atsaucību reizēm ir vāji. Pēc pašreizējās informācijas, no 697 iestādēm 345 pašvaldību iestādēs novada ražotāji iepirkumos ir piedalījušies arī agrāk, tomēr galvenokārt tikai ar dažiem produktu veidiem – visbiežāk tie ir piens, maize, kartupeļi un daļa dārzeņu. Taču ražo jau vēl daudz ko citu un tādēļ iepirkuma pasākumu var krietni paplašināt.
– Paskatoties pašvaldību izsludinātajos iepirkumu konkursos par pārtikas piegādi skolām, bērnudārziem, dominē svešzemju augļi. Protams, banāni un apelsīni vai granātāboli ir vitamīniem bagāti, taču, piemēram, vietējās zemenes, ābolus, plūmes tajos sarakstos neieraudzīt. Vai ir tik sarežģīti izstrādāt atbilstošu iepirkumu nolikumu, lai palielinātu Latvijā audzētā iegādi?
– Diemžēl gadu no gada izsludināt vienus un tos pašus iepirkumus ir vieglāk. Nepieciešams vien pārrakstīt citu gadskaitli un pamainīt apjomus. Vēl ļoti svarīgi būtu iepirkumu nolikumā iekļaut sezonalitātes kritērijus. Piemēram, ja tomātu iepirkumu sludina uz visu gadu, tad skaidrs, ka neviens vietējais audzētājs konkursā startēt nevar, jo Latvijā tomātus ziemā neaudzē. Ja piestrādā un nolikumā iekļauj lotes, tad iepirkumā var uzvarēt arī Latvijas dārzniecības, un ne tikai tās, kurās audzē tomātus, bet arī gurķus un citus sezonas dārzeņus. Ja pēc sezonalitātes principa nolikums nav izstrādāts, tad var gadīties, ka arī Latvijas tomātu maksimuma mēnešos vasarā azaida galdā ceļ Spānijas vai vēl kādas citas Eiropas valsts tomātus un gurķus.
– Ja kāds grib izveidot nolikumu, bet īsti neizprot, kā tas darāms, vai LLKC konsultanti var palīdzēt?
– Izstrādāt nolikumu nedrīkstam, bet drīkstam dot padomus, ko pašvaldība pēc saviem ieskatiem var ņemt vērā. Vispār visas pašvaldības ir informētas par to, ko un kā mēs varam tām palīdzēt.
– Pašvaldības ir lietas kursā. Bet zemnieki, ražotāji? Viņi ne vienmēr zina par konkursiem, ar viņiem neviens nerunājot.
– Tas ir tiešām viens no kavējošiem nosacījumiem. Tādēļ patlaban lauku konsultanti domā, kā vairāk piesaistīt vietējo ražotāju. Konkursi, protams, tiek izsludināti gan Iepirkumu uzraudzības biroja, gan pašvaldību mājaslapās internetā, tomēr zemniekiem nereti nav ne laika, ne iespēju tās pētīt. Tas nozīmē, ka viņus vajadzētu informēt atsevišķi, pateikt, ka ir tāds konkurss. Protams, konsultantiem tā būtu papildu darba slodze, tomēr, ja gribam likt akcentu uz vietējo ražotāju un audzētāju, tad ir vairāk jāpiestrādā visiem. Galarezultātā jau ieguvums būs visam novadam gan ekonomiskajā, gan sociālajā ziņā.
Teksts: ILZE GALKINA
Atbildēt