Kategorijas
Nozares

Iepirkumu lokalizācija: instrumenti tās sasniegšanai

Kopš 90. gadiem pasaule ir gājusi globalizācijas ceļu, kas tirdzniecības un iepirkumu ziņā ir izpaudies kā dažādu ierobežojumu atcelšana preču un kapitāla kustībai pasaules tirgos. Lai arī daudzi politiķi un ekonomisti šādu virzību slavēja, globalizācijai netrūkst kritiķu.

Kopš 90. gadiem pasaule ir gājusi globalizācijas ceļu, kas tirdzniecības un iepirkumu ziņā ir izpaudies kā dažādu ierobežojumu atcelšana preču un kapitāla kustībai pasaules tirgos. Lai arī daudzi politiķi un ekonomisti šādu virzību slavēja, globalizācijai netrūkst kritiķu. Šīs kritikas pamatā ir fakts, ka globalizācijas process ir veicinājis tālāku vides degradāciju un nevienlīdzību sabiedrībā.

Lai arī ES pašlaik veic sarunas ar ASV par brīvās tirdzniecības līguma, tā sauktā TTIP (Transatlantic Trade and Investment Partnership) parakstīšanu, kas vēl vairāk atvērs robežas un veicinās globalizāciju pasaulē, pēc notikumiem Ukrainā Eiropa ir uzsākusi tirdzniecības karu ar Krieviju. Tas savukārt nozīmē jaunu noieta tirgu meklēšanu saražotajai produkcijai un/ vai kustību lokalizācijas virzienā.

Šajā gadījumā gan vairāk izskatās pēc pasaules polarizācijas, jo lokalizācija ir politiskā diskriminācija par labu vietējam jeb sistemātiska cilvēku un kopienu atšķiršana no globālajām varas struktūrām, globālās ekonomikas un lauksaimniecības, par labu vietējai attīstībai. Lokalizācijas mērķis ir vietējiem iedzīvotājiem atdot tiesības un kontroli pār vietējo politiku un ekonomiku, kas tos ietekmē. Taču tirdzniecības karš ar Krieviju Eiropu vairāk tuvinās ASV, bet Krieviju citām jaunattīstības valstīm, tādējādi vēl vairāk nodalot attīstīto un jaunattīstības pasaules.

Tātad – ko darīt? Krievija ir ierobežojusi ES pārtikas importu, līdz ar to Eiropas tirgū būs pieejami vairāk vietējie produkti. Taču vietējais ES produkts nenozīmē, ka tas ir no vietējiem zemniekiem, tas var būt arī no Spānijas. Taču ir daudz labu piemēru visā pasaulē tam, kā iepirkuma procedūras tiek izmantotas, lai atbalstītu tieši vietējos ražotājus.

Lai gan ES regulas paredz, ka, organizējot publisko iepirkumu, nedrīkstam diskriminēt citus par labu vietējam produktam, zaļā publiskā iepirkuma prasības ļauj iepirkuma kritērijos iekļaut dažādus ar vides aizsardzību saistītus kritērijus, piemēram, par siltumnīcas efektu veicinošo gāzu (SEG) emisijām. Šajā ziņā tieši Krievija ir valsts, kur rodas lielākā daļa (35%) Latvijas importēto CO2 emisiju. Tas ir saistīts gan ar Latvijas lielo importa apjomu no Krievijas, gan ar Krievijas ekonomikas augsto oglekļa intensitāti (CO2 emisijas uz vienu IKP vienību). Līdz ar to atteikšanās no Krievijas importa varētu veicināt Latvijas SEG emisiju samazināšanos.

Pēdējā laikā arvien vairāk tiek domāts par ilgtspējīgu pārtikas iepirkumu. Valstis ir sapratušas, ka skolēniem jānodrošina kvalitatīva un veselīga pārtika. Arī Latvijā skolās pastāv īpašas prasības attiecībā uz saldumiem un dažādu pusfabrikātu lietošanu. Taču ilgtspējīgai pārtikai jābūt arī sezonālai un ar pēc iespējas mazākām ietekmēm uz vidi. Tieši bioloģiskā un sezonālā pārtika bieži vien ir izdevīga arī vietējo produktu atbalstam un šādas prasības nav pretrunā ar nediskriminācijas principiem.

Iepirkumā mēs varam prasīt, lai pārtika būtu audzēta atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, mēs varam prasīt, lai tā būtu svaiga (no Spānijas tomāts visdrīzāk ceļos vairākas dienas). Taču mēs nevaram prasīt, lai bērnudārzam piegādātā pārtika būtu audzēta 10 km rādiusā ap to.

Skotija skolas pārtikas reformā investēja nepilnus 100 miljonus EUR pēc tam, kad pētījums Izsalcis pēc veiksmes (Hungry for Success) parādīja, ka nepieciešams radikāli mainīt skolēnu ēdināšanas sistēmu. Austrumu Airšīras (East Ayrshire) pašvaldība Skotijā bija viena no pirmajām, kas uzsāka izmaiņas. Lai piesaistītu vietējos ražotājus, pārtikas iepirkums tika sadalīts 9 mazākās lotēs un izveidota inovatīva saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma vērtēšanas punktu sistēmu. No 2008. gada šī sistēma jau tika ieviesta visās Skotijas pamatskolās. Jaunā sistēma nodrošināja to, ka skolās patērētās pārtikas jūdzes (attālums, cik tālu pārtika ceļojusi no fermas līdz šķīvim) samazinājās par 70 %.

Līdzīgi arī Romas pilsēta ir pārorientējusi savu iepirkumu skolēnu ēdināšanai (150 tūkstoši skolēnu). Šajā gadījumā galvenais uzsvars tiek likts uz produktu svaigumu, bioloģisko lauksaimniecību un ģeogrāfiskās izcelsmes produktiem (skat. attēlu). Romā izveidots patstāvīgs panelis, kur regulāri tiekas iepirkumu organizētāji un piegādātāji, lai apspriestu, kā vēl vairāk palielināt piegādātās pārtikas ilgtspēju. 2010. gadā 14% no skolu pārtikas bija godīgās tirdzniecības produkti, 26% vietējie un 67,5% bioloģiskie. Arī Francijas Nacionālā pārtikas programma (Programme National pour l’Alimentation) un Lielbritānijas jaunais Skolu pārtikas standarts ir vērsts uz vietējo un ilgtspējīgu pārtikas produktu noieta veicināšanu.

Latvijā jau vairākus gadus atsevišķas organizācijas un vecāki cenšas panākt, lai bērniem skolās tiktu nodrošināta veselīga un ilgtspējīga pārtika. Diemžēl līdz šim tas notiek gaužām lēni. Pašlaik Rīgas Valdorfskola un bērnudārzs Priedīte iepērk bioloģisko pārtiku un Skolas augļa programmā tiek mēģināts iesaistīt vietējos bioloģiskos zemniekus. Bet, kā rāda pieredze citās valstīs, vislabāk šo sistēmu izdodas attīstīt, ja valdība saprot kvalitatīvas un bioloģiskas pārtikas nozīmīgumu un izstrādā nacionālus vai reģionālus plānus tās nodrošināšanai.
Lai veiksmīgi praktizētu zaļo iepirkumu, būtu nepieciešama aktīvāka pašvaldību iesaistīšanās, savos plānošanas dokumentos iekļaujot arī vides mērķus, uz kuriem varētu atsaukties, veidojot zaļo iepirkumu.

AUTORS: Jānis Brizga, biedrība “Zaļā brīvība” (www.zalabriviba.lv)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.