Kopš asiņainajiem Maidana notikumiem Kijevā būs pagājis jau pusgads, bet tobrīd neviens nevarēja prognozēt, ka šie notikumi ieraus pasauli jaunā globāla mēroga ilgtermiņa politiski ekonomiskā konfliktā, kura vienā pusē pašlaik ir Krievija, bet otrā pusē atrodas Ukraina un tās galvenās atbalstītājas – ASV un ES bloka dalībvalstis. Ukraina pašlaik ir vieta politiskajā spēles laukā, kurā notiek cīņa starp pasaules lielvarām par ietekmes zonām, t. i., viena otrai pretim ir nostājusies Rietumu demokrātija pret Krievijas imperiālisma ideoloģiju.
Šodien redzam, ka konfliktu pasaules mērogā neviens vairs nerisina atklātiem militāriem manevriem, bet to dara ar rafinētām un taktiskām shēmām. Ja rietumu pasaulei šīs shēmas vēl bija kas jauns un neredzēts no Krievijas puses, tad mums šīs Krievijas metodes ir ļoti pazīstamas, atskatoties Latvijas vēstures lappusēs pirms 74 gadiem.
Latvija, būdama gan ES, gan NATO dalībvalsts, vienlīdz kopā ar pārējām ES un NATO kluba dalībvalstīm ir ierauta Ukrainas un Krievijas konfliktā, kas draud izplesties globāla mēroga ekonomiskajā karā. Vai tiešām šis konflikts izvērsīsies vēl dziļāk, un ko mums darīt? Pašreizējais Krievijas vērstais prettrieciens, ieviešot savas ekonomiskās sankcijas pret ASV un ES bloka dalībvalstīm, Latvijas gadījumā vēl ir salīdzinoši viegli pārdzīvojams, lai gan būtiski skāris atsevišķas ekonomikas nozares, kur Krievijas tirgus ieņem būtisku vietu preču eksportā.
Tāda ir pārtikas ražošanas nozare. Medijos dzirdam gan piena ražotāju, gan zivrūpnieku gaidāmās nedienas. Te nu uzņēmējiem ir pēdējais laiks diferencēt savus eksporta noieta tirgus, mazinot Krievijas eksporta tirgus apjomu kopējā eksporta bilancē. Eksports uz Krieviju ir kā ieguldījums vērtspapīros ar augstu ienesīgumu, kuru pavada augsts risks. Krievija pēc potenciāla ir milzīgs un ārkārtīgi pievilcīgs tirgus, bet ar augstu politisko risku.
Šādi konflikti tikai vēlreiz atgādina, ko nozīmē būtisku daļu sava eksporta apjoma balstīt uz tik politiski neprognozējamu valsti kā Krieviju. Ja Latvijas piena ražotāji vēl noteikti spēs atrast alternatīvas savas produkcijas noietam, tad problēmas būs mūsu zivrūpniekiem. Faktiski viņu vienīgā iespēja ir iekšējais tirgus un varbūt vēl Baltijas tirgi, jo diemžēl Rietumeiropā un Skandināvijā mūsu šprotes, lai cik garšīgas tās arī būtu, nebūs sevišķā cieņā, jo tur ir cita attieksme pret kūpinātiem produktiem.
Latvijas iedzīvotājiem šādos konflikta gadījumos, kad ir apdraudētas veselas nozares, būtu jāvienojas kopējam mērķim atbalstīt vietējo ražotāju, tādējādi palīdzot tam pārdzīvot šāda veida ekonomiskās grūtības un atbalstot ekonomisko stabilitāti Latvijā kopumā. Katrs nopirktais produkts palīdz uzņēmējiem izmaksāt algas darbiniekiem un nodrošināt šo cilvēku labklājību. Savukārt katra nodarbinātā samaksātie darbaspēka nodokļi valsts budžetā ir līdzekļu avots izglītības, medicīnas un aizsardzības jomai. Rodas vienkārša likumsakarība, pērkot vietējā ražotāja produkciju, mēs stiprinām savas valsts pamatus un veicinām tās attīstību. Arī ikdienā mums katram vispirms būtu jāraugās, kuru no vajadzībām mēs varam apmierināt ar vietējo ražotāju produktiem. Tikai pēc tam skatīties, ko piedāvā imports, varbūt pat reizēm cenu neizvirzot kā galveno nosacījumu, bet par primāru uzskatot patriotismu pret savu valsti.
Arī pašvaldības ikdienā veic daudz un dažāda veida publiskos iepirkumus, aptverot dažādas nozares. Publiskais iepirkums ir efektīvs instruments, kā no valsts un pašvaldības puses veicināt
vietējās ekonomikas attīstību, iegādājoties tieši vietējo ražotāju produktus. Lai gan Eiropas Savienībā pastāv brīva preču kustība un nav iespējams tieši aizliegt importa preču ienākšanu Latvijas tirgū, tomēr pastāv loģiski pamatojami argumenti, kas atsevišķos gadījumos dod priekšroku tieši vietējās izcelsmes produktiem.
Jāatgādina arī, ka katrs eiro, ko pašvaldība caur publisko iepirkumu samaksā vietējam piegādātājam, kas nodarbina pašvaldībā dzīvojošos iedzīvotājus, daļēji atgriežas atpakaļ pašvaldības budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokļa veidā. Vēl jo vairāk, ja strādājošais savus ienākumus tērē vietējā veikalā vai pie vietējiem ražotājiem, arī šie eiro caur iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem vēlāk ienāk atpakaļ pašvaldības budžetā. Tas ir tā saucamais multiplikatora efekts.
Vietējās ekonomikas atbalstīšanas nolūkā minēšu Tukuma novada pašvaldība un tās izstrādāto novada pārtikas stratēģiju, kuras galvenie mērķi ir veicināt veselīgas pārtikas pieejamību novada iedzīvotājiem, veicinot arī vietējo sociālekonomisko attīstību. Ņemot vērā pārtikas stratēģijā izvirzītos mērķus, 2014. gadā veiktais centralizētais pārtikas preču iepirkums novada izglītības iestādēm ir balstīts uz jaunajiem stratēģiskajiem mērķiem: sabiedriskajā ēdināšanā izglītības iestādēs vairāk izmantot produktus, kas, pirmkārt, ir ar paaugstinātas kvalitātes standartiem, kuri apstiprināti ES un nacionālajā līmenī, otrkārt, izmantot produktus, kas pavadījuši ceļā vismazāko attālumu no ražošanas/ sadales vietas līdz gala patērētājam, radot ceļa infrastruktūrai un videi mazāko kaitējumu, un produktus, kuru iepakojums rada vismazāk atkritumu.
Pārtikas preču iepirkums ir iespēja pašvaldībai arī Krievijas ekonomisko sankciju apstākļos kaut vai nedaudz, bet tomēr atbalstīt vietējos ražotājus, kuru eksporta tirgi ir sarukuši iepriekš minētā konflikta dēļ. Manuprāt, tā ir mūsu mentalitātes problēma, ka bieži vien mēs vispirms skatāmies uz importa precēm un tikai pēc tam novērtējam savu produkciju, kas ne ar ko nav sliktāka un bieži vien pat labāka. Piemēram, nereti ziemas periodā bērniem kā kārums tiek doti dienvidu augļi, lai gan mums pašiem ir mūsu pašu āboli, kurus vietējie ražotāji noliktavās īpašos vides apstākļos var saglabāt līdz pat vēlam pavasarim. Ir jāmaina domāšana. Un tā mēs varētu sameklēt vēl citus labos piemērus.
AUTORS: Jānis Lukševics, Tukuma novada domes iepirkumu speciālists
Atbildēt