Kategorijas
Nozares

Protekcionisms iepirkuma procesos un valsts mārketings

Uzņēmējiem jāsadzīvo ar to realitāti, kas radusies lielajiem ģeopolitiskajiem spēlētājiem vingrinoties. Šajā kontekstā jau parādās tēzes, ka 125 miljoni no ES Latvijas ražotājiem nepalīdzēs – mums jāsaprot savs izmērs, sava vieta, nevaram pretendēt uz to, ko sadala lielie spēlētāji.

Uzņēmējiem jāsadzīvo ar to realitāti, kas radusies lielajiem ģeopolitiskajiem spēlētājiem vingrinoties. Šajā kontekstā jau parādās tēzes, ka 125 miljoni no ES Latvijas ražotājiem nepalīdzēs – mums jāsaprot savs izmērs, sava vieta, nevaram pretendēt uz to, ko sadala lielie spēlētāji. Tāpēc mūsu labklājība ir tikai mūsu pašu rokās, jo rēķināties, ka kāds atnāks un palīdzēs, ir bezcerīgi – to pierāda fakti.

Galvenais jautājums – vai mums ir pietiekami daudz enerģijas, izdomas un uzdrīkstēšanās? Tas ļoti lielā mērā attiecās arī uz iepirkumiem. Kad situācija jau kļuvusi kritiska, tikai tad sākam domāt par savējo protekcionismu, ko izmanto pilnīgi visas valstis – to stāsta paši uzņēmēji, kas mēģinājuši ielauzties ES tirgū. Šie centieni atduras kā pret sienu, izdomātas neskaitāmas metodes, kā tevi – svešo – nelaist iekšā, jo svarīgāk, lai vietējie dzīvotu labāk. Mēs turpretī esam kā atvērta grāmata – lūdzu, nāciet visi pēc kārtas.

Saistībā ar iepirkumiem valsts un pašvaldību vajadzībām, varu pateikt no pieredzes, ka mūsu lielākā problēma ir slinkums, neprofesionalitāte, lēmumu pieņēmēju vēlme papildināt personīgo labklājību, skopums, alkatība komplektā ar nevēlēšanos izprast, ka sāls ir sagatavošanās procesā, sevišķi, ja runājam par iepirkuma procesiem. Šobrīd daudz tiek runāts par vietējās produkcijas atbalstu – pašvaldībās, skolās, dažādās iestādēs. Taču – kā mēs to varam izdarīt, ja nav sistēmas? Jautājums – vai vietā, kas veic iepirkumu, ir kaut viens speciālists, kas redz laukumu plašāk, nevis tikai aizpilda kaut kur iepriekš sadabūtus nolikumus, ko nedaudz adoptē konkrētam procesam un realizē?

Kā piemērs: sabiedriskās ēdināšanas iepirkuma specifikācijā tiek iekļautas vispārīgas prasības apjomam un kvalitātei bez iepriekšējas reģiona iespējamo piegādātāju izpētes, kā rezultātā jebkurš pārrobežu piegādātājs spēj kvalificēties iepirkumam ar krietni lētāku un mazāk kvalitatīvu produktu. Iepirkums varētu ļoti vienkāršā veidā realizēt ES atļauto protekcionismu, ja tiktu iestrādādātas iepriekš minētās lietas un pieprasīti īpašie piegādes nosacījumi. Paaugstinātas kvalitātes prasības pārrobežu piegādātājs noteikti varēs izpildīt, bet vai viņam tas būs ekonomiski izdevīgi?

Veidojas apburtais loks – mums reģionā nav piedāvājuma, jo nav jau pieprasījuma: ja zemniekam nav kur to kartupeli likt, tad to nav jēgas audzēt. Protams, jārēķinās, ka protekcionisms būs dārgāks, jo latviešu zemniekam jākonkurē ar poļu zemnieku, kuru subsidē sava valsts un izaudzē vairāk. Latviešu zemniekam jāpārdod par tādu cenu, lai viņš visu atlikušo gadu var dzīvot. Tajā pašā laikā dzirdam, ka finanšu ministrija ir pret PVN samazināšanu – ideāli apstākļi, lai uz šejieni vestu produktus no citām valstīm!

Kas tad ir iepirkumu speciālists Latvijā? Tāda nemaz nav. Ir juristi, kas zina vispārīgās normas un nonāk iepirkumu daļā, kur trenējas, pieļauj kļūdas, pēc dažiem gadiem aiziet uz citu nozari. Latvijā nevienā augstskolā netiek gatavoti iepirkumu speciālisti, bet tā ir vesela joma – kādā no valsts augstskolām vajadzētu izveidot juridiskās izglītības studiju programmas virzienu ar specializāciju iepirkumos. Interesanti būtu uzzināt: kādu summu gadā realizē valsts un pašvaldības caur publiskā iepirkuma procesu? Redzot šos skaitļus, būtu saprotams, vai šādu speciālistu sagatavošana valsts mērogā ir nepieciešama, vai nē.

Mēs kaitējam paši sev, pērkot pašu lētāko, vienlaikus apzinoties, ka tas nevar būt labākais. Kā var izvērtēt lētāko cenu konkrētajā brīdī, ja situācija dažkārt mainās pa dienām, bet līgumi tiek slēgti ilgtermiņā? Pie mums reputācija netiek vērtēta, tikai zemākā cena. Esmu dzirdējis argumentu – mēs nevaram atļauties, budžetā nav naudas. Tā mēs zāģējam zaru, uz kā paši sēžam, mūsu bērni spiesti ēst draņķi skolās un bērnu dārzos, bet vecāki – meklēt, kur pirkt dārzeņus no zemniekiem, lai bērni ēstu labāku pārtiku, jo ir bezizeja.

Kampaņai, kas atbalstītu vietējos, ir maz jēgas, jo mums gāžās virsū analogi ES produkti, kas ir lētāki, bet pircējs produktu izvēlas un balso ar maku, lai cik liels patriots būtu.

Latvija nav specializējusies uz kaut ko vienu, konkrētu. Šveice, piemēram, ir specializējusies uz finanšu sektora attīstību un gadu desmitiem pie tā sistemātiski strādā. Visa pasaule šo valsti asociē ar konkrētu produktu un pakalpojumu. Latvija ir maza teritorija, zaļa, pasaulē atzīta kā ekoloģiski tīra. Neko daudz šeit nevar izaudzēt, naudu biznesam grūti dabūt. Ņemot vērā šos apstākļus, kāpēc mēs valstiskā līmenī nevarētu specializēties bioloģiskās pārtikas virzienā? Tad visa valsts, visi resursi, mārketings ietu kopējā virzienā.

Šobrīd mums trūkst pārdevēju, valsts nodrošinātu un apmaksātu, kas palīdzētu ražotājam pārdot, tikt iekšā citos tirgos, jo aizmirstam, ka ražotājs nav pārdevējs. Mēs aizsūtām produktus uz Rižskij dvorik stendiem Maskavā – labus un kvalitatīvus produktus, taču mums saka, lai dodam kaut ko jaunu un interesantu, jo līdzīgu produktu plauktos ir daudz un tie ir lētāki. Ja mārketings būtu tik tālu aizgājis, ka Latvija kļūtu par līdervalsti pasaulē bioloģiskās pārtikas ražošanā, tad arī vietējie uzņēmēji sāktu pieskaņoties, saprastu, ka bioloģiskā ražošana šajā kontekstā viņiem var būt izdevīga. Nebūtu jāinvestē nauda dubultā, jo valsts jau par mārketingu būtu parūpējusies.

AUTORS: Normunds Štāls, uzņēmēju kluba Rīgas marka vadītājs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.