Ģeopolitiskā saspīlējuma ietekmē Krievijas noteikto ekonomisko sankciju sekas uz Latvijas ekonomiku var radīt ilgstošu ekonomikas stagnāciju vai recesiju. Sankcijas un embargo nozīmē atkāpšanos no tirgus ekonomikas pamatpostulātiem: brīvas preču kustības un konkurences. Embargo un citu sankciju ietekme, protams, brīvo tirgu nesagrauj.
Krievijas pārtikas tirgū 40% veido imports. Uzliekot embargo ES, ASV, Austrālijas, Kanādas un Norvēģijas produktiem, Krievija vienlaikus soda arī pati sevi. Krievija būs spiesta noteiktajās sankcijās ieviest izņēmumus, un tāda situācija būs ne viena vien. Kopējā summa pārtikas tirgū, kuru skar Krievijas embargo, sastāda deviņus miljardus dolāru. Tos zaudē vieni, un daļēji iegūs citi. Putins jau savlaicīgi ir vienojies ar Latīņameriku un Ķīnu par pārtikas piegādēm, un veikalu plaukti tukši nestāvēs.
Taču arī pārpilnības nebūs, un ātri atgriezīsies PSRS ierastā “blatu” sistēma. Savukārt cenu pieaugumu transporta izdevumu palielināšanās dēļ iecerēts pārlikt uz uzņēmēju, nevis uz patērētāju pleciem. Tas nozīmē, ka šie jaunie piegādātāji vismaz uz laiku izspiedīs vecos. Taču, kad sankciju cīņas beigsies, atgūt iepriekšējās pozīcijas nebūs tik vienkārši. Šobrīd gan ir grūti pateikt, cik ilgi konflikts turpināsies. Diemžēl daudzas pazīmes liek domāt, ka atlabšanas process nesāksies tik drīz. Jāņem vērā arī tas, ka modernā loģistika spēj minimizēt pārvadājumu cenu, tādējādi mazinot sankciju ietekmi.
Latvija un pārējās embargo pakļautās valstis cietīs, jo saražoto produkciju nebūs (jau nav) kur likt. Cenas kritīsies (jau krīt). Steidzami nepieciešama ES kopējās politikas korekcija intervence un eksporta subsīdijas, lai neļautu pārtikas uzņēmumiem masveidā bankrotēt. Lai kādus pasākumus Krievija veiktu, cenu kāpums ir neizbēgams. Savukārt tajā pašā laikā gan Krievijā, gan ES sankcijas izraisīs pastiprinātu kontrabandas un citu t. s. melnā un pelēkā tirgus elementu attīstību, īpaši valstīs, kuras robežojas ar Krieviju, un pašā Krievijā.
Sankciju laikā brīvā tirgus nosacījumi tiek izkropļoti, pastiprinās valsts iejaukšanās ekonomikā, protekcionisms degradē konkurenci, subsīdijas, intervence, kvotu sistēma tiek koriģēta. Tomēr tieši tirgus ekonomikā slēpjas spēks, kas ļauj cīnīties ar sankciju sekām.
Kādi tad ir valdības galvenie uzdevumi šajā situācijā? Kādai jābūt valdības dienaskārtībai? Tā kā embargo pagaidām skar galvenokārt lauksaimniecību un galvenā problēma – nav kur likt saražoto produkciju, un tās cena strauji krīt – vajadzīga aktīva valdības rīcība, lai glābtu lauksaimniecības uzņēmumus no bankrota un likvidācijas. Nepieciešams pasākumu komplekss, kas ietver PVN samazināšanu pārtikai, vērienīga nacionālā kampaņa Izvēlies Latvijas preci, cenu starpības kompensācija ražotājiem, antidempinga pasākumi, Altia un valsts garantiju izmantošana ilgstošas lietošanas termiņa produktu ražošanai (sausais piens zīdaiņiem, kazeīns utt.), eksporta kredītgarantijas uz visiem Latvijas eksporta tirgiem u.c.
Ja produktu cenas krīt, tad iedzīvotāji kādu brīdi priecājas, bet valstī ienākumi samazinās, var sākties deflācija, samazinās budžeta ieņēmumi, budžeta līdzekļu trūkums mazina valsts pasūtījumus citās nozarēs.
Krievija izteikusi arī gatavību paplašināt sankcijas un tās attiecināt arī uz kuģu būvi, lidaparātiem un automobiļu ražošanu. Vēl jau ir daudz dažādu variantu, piemēram, pasludināt aizliegumu aviopārlidojumiem no Eiropas Āzijas virzienā, kas nozīmētu vismaz vienu miljardu dolāru katrus 3 mēnešus papildu degvielas iegādei apkārtceļiem. Savukārt, ja Eiropa ieviestu līdzīgas sankcijas gaisa telpai, tad Krievijai tas radītu attiecīgi 300 miljonus dolāru zaudējumus (žurnāla The Economist aprēķini).
Vārdu sakot, ja sāksies sacensība – kurš kuram nodarīs lielākus zaudējumus, tad rezultāts būs šāds: Krievijas iedzīvotāji izturēs (klusēs), bet neizturēs Krievijas ekonomika. Turpretim Eiropas ekonomika izturēs, bet eiropieši neizturēs. Tāpēc ka Eiropā ir demokrātija un eiropieši skaļi prasīs savām valdībām aktīvu rīcību.
Uzliktais embargo dos stimulu Krievijas iekšējā tirgus un ražošanas attīstībai. Bet nopietna attīstība prasa ilgtermiņa kreditēšanu, tehnoloģijas un know how, kas lielā mērā šobrīd ir iekļauts Rietumvalstu sankciju sastāvā.
Acīmredzot Latvijā tāpat kā citās valstīs ieviestās sankcijas uzmodinās protekcionismu. Jau mūsu premjeres teiktajā izskanējis, ka skolās ēdināšanai vajadzētu iepirkt tikai Latvijā ražotu pienu. Tas nozīmē acīmredzamu iepirkumu direktīvas pārkāpumu. Valsts iepirkumu nolikumiem jābūt tam instrumentam, kurš ļauj ierobežot dempinga cenas (galvenokārt ārvalstu piegādātāji) un mazināt tiešus Direktīvas pārkāpumus. Tomēr embargo apstākļos brīvā konkurence pārstāj eksistēt, cena vairs nav svarīgākais, izšķirošais – nacionālā piederība.
Protams, šādos apstākļos viens no valdības galvenajiem uzdevumiem ir visiem iespējamiem līdzekļiem nepieļaut Latvijas uzņēmumu bankrotu. Tādēļ ir jāpalīdz uzņēmumiem pārdzīvot krīzi, un pieļauju, ka šāda veida protekcionisms, kura rezultātā valdība maksā augstāku cenu vai kompensē starpību, neapšaubāmi zināmu laiku ir pieļaujams. Vienlaikus krīzes apstākļos rūpīgi jāizvērtē, kādi aizliegumi ir jāpārskata un kādi papildu atvieglojumi, tai skaitā nodokļu jomā, ir jāpiešķir, lai uzņēmējdarbība attīstītos straujāk, ar lielāku iniciatīvu kā parasti, varētu teikt, miera apstākļos. Kategoriski izslēdzama jebkāda nodokļu paaugstināšana.
Lai bizness justos brīvāks savās iespējās meklēt jaunus ceļus un jaunus tirgus, tradicionālā pieeja (izstādes, semināri u. tml.) jāpapildina vai pat jāaizvieto ar mērķtiecīgu konkrētu uzņēmumu vai konkrētas produkcijas lobēšanu citos tirgos, piedaloties valsts augstākajām amatpersonām.
Iespējams, ka tiem, kuri cer uz Baltkrieviju un Kazahstānu kā Krievijas muitas savienības dalībvalstīm, palīdzība oficiālā līmenī var kaitēt, tomēr citās valstīs tā ir ļoti nepieciešama. Jāpiezīmē, ka lai gan Baltkrievija un Kazahstāna atklāti nepiedalās embargo, sankcijas ļoti būtiski traucēs jaunās Muitas savienības attīstību. Kā man zināms, 3 valstu prezidenti ir vienojušies par savstarpēju atbalstu sankciju periodā. Taču bizness nesnaudīs un nepalaidīs garām iespēju nopelnīt.
Šajā brīdī visi meklē citus tirgus, un Latvijas iespējas, no vienas puses, ir lielākas, jo mums ir samērā neliels pārtikas eksporta īpatsvars Krievijas virzienā. Jāatrod tādas nišas, kur varam iespraukties, bet tradicionālie jaunu tirgu meklēšanas ceļi un metodes šobrīd vairs nestrādās.
Eksporta subsīdijas un intervence. Tās Latvija nevar realizēt viena pati, jo tajā brīdī, kad mēs to īstenotu vieni paši, faktiski atbrīvotos tirgus niša citiem konkurentiem. Tāpēc eksporta subsīdijas un intervence iespējama vien kā kopēja ES politika. Ja Eiropa kavēsies, tad seku likvidēšana gulsies uz Latviju vienu pašu. No ES jāprasa arī ES pārtikas fonda izveidošana un Latvijas produktu iekļaušana humānās palīdzības kravās trešajām valstīm, kā arī soda sankciju par potenciālo piena kvotu pārtēriņu atcelšana.
Rodoties krīzes apstākļiem, jāizdara visas tās lietas, kuru veikšanai pietrūkst dūšas, kad viss rit normāli. Faktiski uzņēmējiem un valdībai jābūt tiešsaistē, tādēļ ka krīze prasa, lai valdība ikdienā sekotu notikumu attīstībai un reaģētu nekavējoties. Gudrākās valdības krīzes apstākļos rēķina nacionālā kopprodukta pieaugumu vai kritumu pa nedēļām. To ņem vērā ne tikai kā kopējo makroekonimisko ciparu, bet gan, redzot un zinot tieši, kas notiek attiecīgajā nozarē, un reaģējot nekavējoties, tiek panākts vajadzīgais rezultāts. Visvairāk bažījos par to, ka priekšvēlēšanu situācijā arī lēmumus pieņem, vadoties no iespējamajiem nākamo vēlēšanu rezultātiem. Tālāk sekos ilgstoša jaunās valdības veidošana un jauno ministru apmācības process, kas atkal neļaus operatīvi un precīzi pieņemt lēmumus atbilstoši situācijai.
Ņemot vērā ģeopolitiskās pretstāvēšanas raksturu un iespējamo ilgumu, kā arī gaidāmo sankciju attīstības negatīvo spirāli, valdībai nepieciešams nekavējoties izveidot krīzes centru, pārgrupējot vadošos ekspertus no ministrijām tiešā premjera pakļautībā ikdienas vai vismaz iknedēļas situācijas analīzei un krīzes pārvarēšanas lēmumu operatīvai gatavošanai. Protams, iespējami arī citi risinājumi. Nedrīkst tikai vienu – gaidīt, ka kāds cits mūsu problēmas atrisinās mūsu vietā vai tās atrisināsies pašas no sevis.
AUTORS: Valdis Birkavs, biedrības Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība valdes priekšsēdētājs
Atbildēt