Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma 11. panta pirmā daļa nosaka, ka likumu attiecina uz iepirkuma procedūrām, ja būvdarbu, piegādes vai pakalpojumu līgumu līgumcena ir vienāda ar Ministru kabineta noteiktajām līgumcenu robežām vai lielāka.
Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs piemērot šo likumu arī tad, ja būvdarbu, piegādes vai pakalpojumu līgumu līgumcena ir zemāka par Ministru kabineta noteiktajām līgumcenu robežām.
No šī Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma (turpmāk arī – SPSIL) pēc būtības izriet, ka personām, kuras ir ieinteresētas iegūt līguma slēgšanas tiesības, SPSIL paredzētās iepirkumu procedūru kontroles un pārskatīšanas procedūras ir pieejamas tikai tad, ja pasūtītāja veiktā iepirkuma līgumcena pārsniedz noteiktās robežvērtības.
Iepirkumu pārskatīšanas procedūras (piem., rezultātu apstrīdēšana) ir svarīgas ne tikai no personas tiesību aizsardzības viedokļa, bet arī no valsts interešu skatupunkta. Šie visi aspekti ir apvienoti un kodolīgi izteikti Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 2. pantā, tas ir, likuma mērķos. Iepirkuma procedūras pārskatīšanas mehānismi ir vieni no galvenajiem instrumentiem iepirkuma atklātuma, piegādātāju brīvas konkurences, vienlīdzīgas un taisnīgas attieksmes īstenošanā, kā arī sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un publisko personu līdzekļu efektīvā izmantošanā.
Kad rodas zināms tiesību aizsardzības vakuums
Īpaši aktuāli tas ir sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumos, kur līgumcenu robežvērtības ir krietni augstākas nekā Publisko iepirkumu likumu gadījumā. Saskaņā ar 2010. gada 7. septembra Ministru kabineta noteikumiem Nr. 840 Noteikumi par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu līgumcenu robežām robežvērtība būvdarbu līgumiem ir EUR 5 186 000, savukārt piegādes un pakalpojumu līgumiem robežvērtība ir EUR 414 000.
Tas nozīmē, ka gadījumos, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs rīko piegādes vai pakalpojumu iepirkumu un tā vērtība ir EUR 300 000, turklāt pasūtītājs neizmanto SPSIL norādītās tiesības piemērot šī likuma normas, ieinteresētajām personām SPSIL šajā gadījumā neparedz tiesības apstrīdēt šo procedūru. Turklāt tādā gadījumā ir apdraudēta ne tikai ieinteresēto personu tiesību aizsardzība, bet arī pārraudzība pār efektīvu publisko līdzekļu izmantošanu. Var pat teikt, ka gadījumos, kad līgumcena nesasniedz noteiktās robežvērtības, rodas zināms tiesību aizsardzības vakuums.
Kā piemēru var minēt vienu 2013. gada sabiedriskā pakalpojumu sniedzēja iepirkumu par datorsistēmu uzturēšanu, kura paredzamā līgumcena bija LVL 15 000 – 16 000 (EUR 21 343 – EUR 22 765). Minētajā iepirkuma procedūrā pretendents tika izslēgts no turpmākās dalības tāpēc, ka pretendenta iesniegtais piedāvājums nebija atbilstošs iepirkuma dokumentācijas prasībām.
Minēto pasūtītāja lēmumu pretendents apstrīdēja Administratīvajā rajona tiesā, kura atteica lietas izskatīšanu, norādot, ka SPSIL neparedz apstrīdēt iepirkumu procedūru, kuru paredzamā līgumcena nesasniedz noteiktās vērtības, rezultātus. Pretendents pārsūdzēja Administratīvās rajona tiesas lēmumu apgabaltiesā un Augstākās tiesas Senātā. Savukārt Augstākās tiesas Senāts pieņēma lēmumu, ar kuru tika atcelts Administratīvās rajona tiesas lēmums un tika grozīta judikatūra. Šis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums tiks plašāk apskatīts šī raksta turpinājumā.
ES Tiesas judikatūras piemērošana
Efektīva tiesību aizsardzības un iepirkumu procedūru pārskatīšanas mehānisma neesamība nav pieļaujama, līdz ar to arī no SPSIL izrietošā nepilnība attiecībā uz iepirkumiem, kas nesasniedz robežvērtību.
Attiecībā uz šīs situācijas risināšanu ir jāņem vērā 2014. gada 26. februāra Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/25/ES par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (turpmāk – Direktīva).
Minētās Direktīvas preambulas 3. punkts nosaka: “Attiecībā uz iepirkumu, kam ir zemāka vērtība par robežvērtību, no kuras sāk piemērot Savienības līmeņa koordinēšanas noteikumus, ieteicams vērst uzmanību uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru attiecībā uz Līguma noteikumu un principu pareizu piemērošanu.”
ES Tiesa vairākos nolēmumos ir norādījusi, ka tas, ka publiskā iepirkuma līguma vērtība nesasniedz Kopienu noteikumos noteikto robežvērtību, tomēr nenozīmē, ka uz šo publisko iepirkumu līgumu nemaz neattiecas Kopienu tiesības. Tāda līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, kura vērtība nesasniedz minēto robežvērtību, jāievēro Līguma pamatnoteikumi un it īpaši vienlīdzības princips (Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 29. decembra spriedums lietā Nr. C-376/08).
Arī iepirkumi, kas nesasniedz robežvērtību, nevar būt patvaļīgi
No minētās ES tiesas atziņas izriet – ja iepirkuma procedūras nesasniedz noteiktu robežvērtību, tad tas nav pamats personām, kuras ieinteresētas iegūt līgumslēgšanas tiesības, ierobežot iespējas veikt šo apstrīdēšanu, proti, tiesiskuma pārskatīšanu.
Tas nozīmē arī to, ka sabiedrisko pakalpojumi sniedzēji nav pilnībā brīvi un neierobežoti savā rīcībā iepirkuma procedūrās, kurās līgumcena nesasniedz noteiktās vērtības un SPSIL normas attiecīgajai iepirkumu procedūrai nav piemērojamas. Arī tādos gadījumos pastāv vairāki principi, kuri pasūtītājiem ir jāievēro jebkurā gadījumā, neskatoties uz iepirkuma procedūras apjomiem.
Eiropas Komisija, atsaucoties uz ES tiesas judikatūru norādījusi, ka arī iepirkumi, kas nesasniedz robežvērtību, nevar būt patvaļīgi un tajos jāievēro preču brīvas aprites, tiesību veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvības, nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes, pārskatāmības un savstarpējās atzīšanas principi. (Skat. Skaidrojošā paziņojuma par Kopienas tiesību aktiem, ko piemēro līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā, uz ko neattiecas vai tikai daļēji attiecas publiskā iepirkuma direktīvu noteikumi, Nr.2006/C 179/02 1.1.punktu, pieejams: http://iub.gov.lv/files/upload/ftp/item_file_2127_lexuriserv_lv.pdf).
Lai šādu tiesību izmantošana būtu efektīva, tām jābauda tiesas aizsardzība. Lai izpildītu šo prasību par efektīvu tiesisko aizsardzību, ir jāpārskata vismaz tādi lēmumi, kas nelabvēlīgi ietekmē personas, kuras izrāda vai ir izrādījušas interesi par līguma slēgšanas tiesību iegūšanu, piemēram, lēmumi par kāda pieteikuma iesniedzēja vai pretendenta izslēgšanu, pārbaudot, vai nav pārkāpti pamatstandarti, kas izriet no Kopienas primārajiem tiesību aktiem (skat. turpat 2.3.3. punktu).
Tātad var secināt, ka līgumcenas nepietiekams apmērs nav pamats liegt iespēju personai, kura bija ieinteresēta līguma slēgšanas tiesību iegūšanā, iesniegt attiecīgu iesniegumu par iepirkumu procedūras rezultātiem un tādā veidā veikt tās tiesiskuma kontroli.
LR Augstākās tiesas Senāta lēmums
Tieša regulējama neesamība nav pamats noraidīt privātpersonu iesniegumus par attiecīgajām sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu procedūrām. To ir atzinis arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments savā 2013. gada 1. jūlija lēmumā, ar kuru tikai mainīta judikatūra.
Minētājā lēmumā Senāts norādīja, ka atbilstoši vispārējiem tiesību principiem arī sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumi, kas nesasniedz robežvērtību un uz kuru organizēšanu likumi neattiecina detalizētas prasības, nevar būt patvaļīgi. Tas atspoguļojas citā normatīvajā tiesību aktā, kas regulē publiskā iepirkuma jomu – Publisko iepirkumu likumā. Publisko iepirkumu likuma 8.1 pants (šobrīd 8.2 pants – aut. piebilde) paredz noregulējumu iepirkumiem, kuru līgumcena nesasniedz noteiktu robežvērtību. Nepastāvot būtiskām atšķirībām noregulējuma mērķos, Publisko iepirkumu likuma 8.1 pantā (šobrīd 8.2 pants – aut. piebilde) minēto tiesību aizsardzības mehānismu var piemērot pēc analoģijas sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju rīkotajos iepirkumos.
Kā redzams, minētais Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums ievieš ne tikai skaidrību par to, ka personām ir tiesības apstrīdēt iepirkuma procedūras, kurās līgumcena nesasniedz noteiktās robežvērtības, bet arī sniedz norādi par to, kāds tiesiskais regulējums tādos gadījumos būtu piemērojams.
Proti, Augstākā tiesa norāda, ka gadījumos, kad iepirkuma procedūras līgumcena nesasniedz noteiktās robežvērtības, ir pielietojams līdzīgs Publisko iepirkumu likuma 8.2 panta regulējums. Attiecībā uz iepirkuma procedūru rezultātu apstrīdēšanu Publisko iepirkumu likuma 8.2 panta astoņpadsmitā daļa nosaka, ka: “Pretendents, kas iesniedzis piedāvājumu iepirkumā, uz kuru attiecas šā panta noteikumi, un kas uzskata, ka ir aizskartas tā tiesības vai ir iespējams šo tiesību aizskārums, ir tiesīgs pieņemto lēmumu pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvās rajona tiesas spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.”
Iepirkuma rezultātus var apstrīdēt Administratīvajā rajona tiesā
Rezumējums: personas, kuras ir iesniegušas piedāvājumus attiecīgās sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma procedūras ietvaros, arī ja šī iepirkuma līgumcenas nesasniedz noteiktās robežvērtības, ir tiesīgas apstrīdēt šī iepirkuma rezultātus Administratīvajā rajona tiesā. Savukārt Administratīvās rajona tiesas spriedums ir apstrīdams Augstākajā tiesā kasācijas kārtībā.
Tātad, neskatoties uz tieša regulējuma neesamību SPSIL, personas, pamatojoties uz tiesību principiem un judikatūru, var veikt iepirkuma procedūru tiesiskuma kontroli, kas – ņemot vērā līgumcenu apmērus – ir ļoti svarīga likumā norādīto mērķu sasniegšanai.
AUTORI:
Valdis Bergs, zvērināts advokāts, ZAB MPKV partneris,
Artūrs Surmovičs, ZAB MPKV jurists
Atbildēt