Valdis Kalnozols – bijušais miljonārs, pasniedzējs, bet tagad – uzņēmējs, politiķis un vienkārši ģimenes cilvēks – piecu bērnu tēvs. Viņš ir viens no retajiem, kurš publiski paudis savu viedokli par tā saucamo otkatu tradīciju Latvijas publisko iepirkumu sistēmā, par ko tai piederošas sabiedrības daļā ir ticis nosodīts.
No 2001. līdz 2005. gadam Tu esi bijis Rīgas domes deputāts un esi vadījis arī Vides komiteju. Vai bija saistība ar publiskajiem iepirkumiem?
Daļēji. Lielākoties man bija jāveic pārraudzības funkcija, bet pašu iepirkuma procedūru organizēšanā un lēmumu pieņemšanā nepiedalījos. Tam par iemeslu bija fakts, ka biju uzņēmuma līdzīpašnieks, un publiski tika izteikti pārmetumi par iespējamajiem interešu konfliktiem. Tāpēc no publiskajiem iepirkumiem centos turēties pa gabalu.
Jau toreiz uzskatīju, ka Latvijas tiesību aktos būtu jānosaka iespējas atbalstīt savus – vietējos – uzņēmumus un līguma slēgšanas tiesības jāpiešķir uzņēmumiem, kuri ne tikai nomaksājuši visus nodokļus, bet arī jāvērtē katra pretendenta valstij samaksāto nodokļu apjoms.
Otra lieta, kas mani joprojām uztrauc, ir zemākās cenas kritērijs. Es kā celtnieks neuzskatu, ka lētākās cenas princips var būt visizdevīgākais. Gadījies pat, ka uzvar tas, kurš, veidojot tāmes, ir kļūdīties, un tad pie līguma izpildes jādomā, kā iziet no radušās situācijas, lai neciestu bankrotu. Parasti tiek veikti papildu darbi. Es saprotu, ka visā pasaulē tiek izvēlēti lētākie, bet tomēr uzskatu, ka būtu jāizvēlas piedāvājums ar otru viszemāko cenu.
Pašlaik lamāju Lattelecom, kas veicis publisku iepirkumu, noteicis piedāvājumu ar viszemāko cenu, nopircis lētāko iekārtu, iedzīvotājiem uzstādījis lētākos dekoderus, kas tagad ik pa trijām nedēļām uzkaras. Kurš tad ir ieguvējs no tā? Visi dusmojas uz Lattelecom, kurš godīgi ievērojis Publisko iepirkumu likumā noteikto procedūru. Vai tas ir tas labākais?
Vai Vides komitejai bija izveidota atsevišķa iepirkuma komisija, vai arī iepirkumus veica kāda cita struktūrvienība?
Vides komiteja praktiski bija pārraugoša struktūrvienība, kas sastāvēja no deputātiem. Iepirkumus veica Vides departaments, kas komitejai bija jāpārrauga. Vides komitejai nebija izpildvaras, saskaņā ar Rīgas domes nolikumu komitejai nebija tiesību iejaukties departamenta darbībā, un to varēja darīt tikai Rīgas mērs.
Jāteic, ka neformāli kaut kādā mērā tomēr subordinācija tika ievērota, un komitejas viedoklis tika ņemts vērā. Bet norādījumus departamenta direktoram par to, kas viņam jādara un kas nav, varēja dot tikai Rīgas mērs.
Vai Tu personīgi pazini iepirkuma komisijas locekļus?
Es biju Vides komitejas priekšsēdētājs. Komiteja sastāvēja no vairākiem deputātiem. Iepirkuma komisijas sastāvā bija tikai izpildvaras pārstāvji.
Atceros, ka tur bija tāds Janita, ar kuru mēs kādu brīdi karojām. Bija radušās pat anekdotes: Kalnozols kā cirvis cērt, bet Janita kā želeja izplūst, un nekas ar viņu nenotiek. Tam par pamatu bija baumas, ka būvniecībā traucējoša koka nociršanas atļaujas izsniegšanu varot sarunāt pie Janitas par 10 000 dolāriem.
Tad savējo lobēšana tā īsti nemaz nesanāca?
Tā īsti varbūt arī nesanāca, bet politiskā vara tomēr kaut ko nozīmē, jo ar tevi rēķinās, varbūt „nestaigā pa varžacīm”. Tomēr katrai lietai ir savi plusi un mīnusi, jo redzi, ja tev ir politiskā vara, tad arī ķengu nasta ir lielāka. Par mani daudz bļāva, ka es esot interešu konfliktos.
Tu toreiz biji koalīcijā?
Jā, es biju koalīcijā, bet faktiski man nebija nekādu iespēju ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Lai pieņemtu kādu būtisku lēmumu, vismaz trīsdesmit deputātiem par to jānobalso, un es biju tikai viens no viņiem. Ja es būtu perfekts saistībā ar kādu intrigu vērpšanu zemās politikas aizkulišu sarunās…
Ir politiķi, kuri īsā laikā kļūst bagāti, bet ir tādi, kuri gluži otrādi – zaudē savu biznesu. Piemēram, LIAA1 direktors Andris Ozols arī kādreiz bija veiksmīgs uzņēmējs, bet tagad vairs nav. Ja tu uzskati, ka iedzīvotāju interesēs no kaut kā jāatsakās, tad tas arī jādara, nerēķinoties ar savām interesēm.
Atceros, ka reiz pievērsu uzmanību kādam rakstam, kurā Tu ļoti kritiski izteicies par summām, kuras tiek ieskaitītas kaut kādos mistiskos kontos, kas, manuprāt, toreiz bija ļoti skandalozs notikums.
Nezinu, kā tagad, bet toreiz tā sistēma relatīvi bija sakārtota.
Tā ir tā saucamā otkatu sistēma?
Tā bija partiju finansēšanas sistēma, kas balstījās galvenokārt uz valsts pasūtījumiem. Partijām bija nepieciešami līdzekļi vēlēšanu kampaņu organizēšanai simtiem tūkstošu vērtībā, bet – kas par to maksās?
Tā kā iepirkumu sistēmu pārraudzīja politiķi, tad finansējums nāca politiskajām partijām. Es domāju, ka tagad sistēma ir mazliet mainījusies.
Vai pašvaldību deputāti no tā neko nesaņēma?
Lielākoties tie ir cilvēki, kuri pārstāv koalīciju un ar kuriem jārunā. Ar viņiem vienojas un tad paziņo, cik un kur no pasūtījuma summas jāpārskaita. Es zināju, ka tādas sarunas pastāvēja, bet pats tajās nepiedalījos. Vienīgi gada beigās uzņēmums iesniedza man atskaiti, kurā redzams, ka tik un tik aizskaitīts tajā virzienā.
Tad es dažreiz bļāvu, kāpēc tik daudz, jo mēs paši esam nopelnījuši tikai 100 000, bet aizskaitīti kādi 500 000! Man likās, ka tas ir mazliet neadekvāti, tāpēc izteicu pārmetumus uzņēmuma vadībai par pārmērīgi lielu summu ieskaitīšanu tā saucamajās „oliņās”. Uzskatīju, ka tas ir slikts izpildvaras darbs un vispār – kaut kāds murgs. Vēl teicu, ka neesmu oliņu ražošanas kombināts.
Lasīju Tavas kritiskās piezīmes par jauno Būvniecības likumu – vēl likumprojekta stadijā! Tu pieminēji vairākas problēmas, piemēram, līgumu formas?
Tās radās, iespaidojoties no Anglijas pieredzes. Kāds mans paziņa, kurš pabeidzis būvniecības nozares studijas augstskolā Anglijā un studējis arī attīstības jautājumus, stāstīja, kā tur sakārtoti līguma izpildes jautājumi. Piemēram, tur noteikts, kādam jābūt iepirkuma līgumam, skaidri atrunāti termiņi, kad jāsamaksā apakšuzņēmējiem, lai nerastos situācijas, kad darbi padarīti, bet samaksāts par to netiek. Viss esot stingri reglamentēts, un netiek pieļautas situācijas, kad pēc padarīta darba tiek meklēti dažādi iemesli.
Kā nesen lasīju presē par situāciju, kad tiek izteikti mājieni – ja vēlies saņemt vismaz kaut kādu daļu no summas, tad jāsamierinās ar pusi no tās. Anglijā liela vērība tiek pievērsta attīstības jautājumiem, noteikts, kas pienākas par būvniecības darbu veikšanu. Piemēram, ja uzņēmums kaut kādu objektu uzbūvē Dzegužkalnā, tad pilsētas pienākums ir nodrošināt objektu ar nepieciešamo infrastruktūru, nevis jau būvējot jāvienojas ar pilsētas administrāciju, lai objekts tiktu nodrošināts ar kanalizācijas izmantošanas iespēju, ūdens piegādi, jāorganizē dažādas sarunas u.tml.
Tad var sanākt, ka esi nopircis zemes gabalu, bet neko tur nevar uzbūvēt, jo pilsēta ir izvirzījusi ierobežojošus noteikumus un būvniekam tas vairs nav izdevīgi.
Tātad pēdējā laikā Tu vairāk darbojies kā apakšuzņēmējs?
Pēdējā laikā kaut ko paši būvējam, no jauna veidojam komandu, kas celtniecībā ir ļoti svarīga. Kad pārdevām uzņēmumu, tad tā galvenā vērtība bija nevis ražošanas līdzekļi, bet komanda. Tieši tā bija šīs kompānijas lielākā vērtība.
Laba komanda – tāda, kas strādā saliedēti. To izveidoju laikā, pirms uzsāku savu darbību politikā. Varbūt tā nebija perfekta, jo nekas nevar būt perfekts, bet tā funkcionēja ļoti labi. Pa to laiku, kamēr darbojos politikā un savas muļķības dēļ lasīju rakstus par saviem interešu konfliktiem, kaut kādā brīdī nevajadzīgi turoties no sava uzņēmuma pa gabalu. Tas radīja arī kaut kādus blakusefektus.
Vai kā apakšuzņēmējs vari zināt, ka konkurss ir tieši Tev?
Man nepatīk apakšuzņēmēju konkursi, jo tā ir tā saucamā skūšana, zemākā cena, kur parasti vinnē kāds, kurš kļūdījies, sastādot tāmi.
Tātad konkursā piedalās lielie uzņēmumi, kuri Tavu uzņēmumu pieaicina kā apakšuzņēmumu. Vai tie rīko konkursus apakšuzņēmējiem?
Tie jebkurā gadījumā rīko konkursu, jo ir nepieciešams noteikt zemāko cenu.
Vai tas notiek tad, kad jau zināms, ka būs līgums ar pasūtītāju?
Tiek veikta aptauja pirms tam un arī pēc tam. Arī laikā, kad mēs paši startējām kā ģenerāluzņēmums, veicām aptauju, lai noskaidrotu cenas piedāvājuma sagatavošanai. Pēc tam, kad uzvarējām konkursā, sākās kaulēšanās process ar apakšuzņēmējiem, lai iegūtu pēc iespējas zemāku cenu.
Vai vari nosaukt kādus ģenerāluzņēmējus, pie kuriem parasti startēji kā apakšuzņēmējs?
Šī sadarbība atkarīga no vairākiem apstākļiem, no dažādām sarunām. Nevēlos nevienu īpaši izcelt vai neizcelt. Tagad būvniecības tirgus nonācis situācijā, kad trūkst nevis pasūtījumu, bet – darbu veicēju.
Laikā, kad pats startēji pasūtītāja rīkotajos konkursos, vai tiki manījis kādus īpašus kritērijus, pēc kuriem varēja noteikt, ka konkurss nav domāts jums?
Tagad varbūt tas nedaudz mitējies, bet agrāk – jā. Kaut gan arī tagad var manīt tādus dīvainus konkursus, kuros ir acīmredzams, kurš vienīgais uzņēmums tos var izpildīt. Agrāk tas bija vēl skaidrāk. Faktiski politiskajā līmenī relatīvi bija sarunāts, kas kuru objektu būvēs, bet tas vairāk attiecas uz lielajiem, jo mazajiem tas nav iespējams.
Tā kā savā laikā ceļu būve. Bija skaidrs, ka tas būvēs šo, bet cits būvēs to. Pastāvēja vienošanās, tad tika rīkots konkurss. Tajā ļoti reti piedalījās kāds no malas, un parasti viss realizējās tā, kā bija norunāts. Kā jau iepriekš teicu – politiskajām partijām bija jādabū finansējums, un tā bija sava veida struktūra, kas palīdzēja iegūt finansējumu.
Varbūt ir kāds vēlējums Latvijas publisko iepirkumu sistēmai, varbūt Iepirkumu uzraudzības birojam un cilvēkiem, kas ar to saistīti?
Būtu godīgi, ja līdzīgiem objektiem konkursi būtu ar vienādām prasībām, nevis tā, ka viens nolikums ir mājai, kuru būvējam pie Dzegužkalna, bet tad līdzīgas mājas būvniecībai kaut kur Latgalē ir pavisam citāds nolikums. Šādiem nolikumiem vajadzētu būt standarta formai.
Ieteiktu izvairīties no muļķīgām iedomām, ka bērnudārzu var būvēt tikai tas uzņēmums, kuram ir pieredze bērnudārzu būvniecībā, jo tas patiešām ir muļķīgi. Saprotu, ja būtu jābūvē kāds atomreaktors, tad būtu jāmeklē uzņēmums, kam ir pieredze atomreaktoru būvniecībā. Skolas, bērnudārzus, slimnīcas, dzīvojamās mājas var būvēt viens un tas pats uzņēmums, jo šādu objektu būvniecībai nav nepieciešama tādā veidā definēta specifiska pieredze. Tāpēc nolikumi varētu būt vienādi. Tādas prasības nozīmē, ka ir vēlēšanās izslēgt attiecīgus uzņēmumus.
Otra lieta attiecas uz zemāko cenu. Tautsaimniecība neko nezaudētu, ja vinnētu otra zemākā cena, nevis pirmā. Tā visbiežāk ir dempinga cena, vai arī tā ir kļūda. Ja uzņēmums bankrotē un nespēj par paša piedāvāto cenu uzbūvēt, tad seko dažādas papildu izmaksas. Kā arī jāaicina cits uzņēmums, kurš var atnākt un pateikt, ka iepriekšējā uzņēmuma veikums ir nederīgs un tagad darbi izmaksāšot divreiz dārgāk, jo esot jālabo viss, ko iepriekšējais uzņēmums ir paveicis.
AUTORE: Inese Jakubsone, publisko iepirkumu eksperte
Atbildēt