Par to, cik daudz bērnu uzturā skolās drīkst lietot sāli un kā panākt, lai ēdiens būtu ne tikai veselīgs, bet arī garšīgs, tiek runāts daudz. Tik daudz un emocionāli, ka neviļus aiz tā visa pazūd pats galvenais. Ko tad īsti bērni ēd?
Kas un no kurienes piegādā produktus skolām? Kāda ir to izcelsme un līdz ar to – kvalitāte? Turklāt runa jau nav tikai par skolām, bet arī par bērnudārziem, pansionātiem un citām pašvaldību iestādēm. Kā arī par valsts cietumiem. Vārdu sakot, par visām vietām, kur ēdināšanu nodrošina, izmantojot publisko iepirkumu. Vai šobrīd, pērkot lētāko un vienlaikus mēģinot procesu maksimāli unificēt, mēs patiesībā neapzogam paši sevi? Kāpēc parasti neņem vērā to cilvēku, kuri spiesti pārtikt no citu piegādātās pārtikas, viedokli un kāpēc daudzviet, sevišķi lielajās pilsētās, ir gan izdevīgāk, gan ērtāk vietējos produktus aizstāt ar importa? Un visbeidzot, kā tas atsaucas uz valsts ekonomiku, nodokļiem un tautsaimniecību kopumā? Kā jau nereti šādās problēmsituācijās jautājumu ir daudz. Tiesa ir arī atbildes. Diemžēl pietrūkst tikai visaptverošas, valstiskas un sabiedrības interesēm atbilstošas rīcības.
Nieka 1% un 140 000 t dārzeņu
Pārtikas iepirkums ir tikpat specifisks kā pati pārtika ar saviem atšķirīgajiem uzglabāšanas nosacījumiem, realizācijas termiņiem un izlietošanas veidu. Viens ir zivis un zivju izstrādājumi, pavisam kas cits – milti vai piena produkti. Pēc Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) prasībām, produkti, kas jāuzglabā dažādās temperatūrās, pat jāved būtu katrs ar citu mašīnu.
Ne velti pārtikas iepirkums tiek dalīts lotēs atbilstoši šīm produktu grupām. Runāt par visu iepirkumu kopumā būtu diezgan bezjēdzīgi, jo vietējā tirgū svarīgi tie produkti, ar kuriem Latvija sevi pilnībā var nodrošināt. Viens no tādiem nenoliedzami ir vietējie dārzeņi, kuru izcelsme būtu viegli izsekojama, bet kvalitāti garantētu attiecīgie ražotāji.
Dānija, piemēram, noteikusi, ka no 2015. gada publiskajos iepirkumos 90% pārtikas būs bioloģiski audzēta. Latvijā tik ambiciozus plānus neviens pagaidām nelolo, jo, ņemot vērā situāciju, kāda pārtikas iepirkumos pašlaik valda pie mums, tas būtu pilnīgi nereāli. Pat Zviedrijas līmenis, kur pārtikas iepirkumos pašvaldības jau sen dod priekšroku tikai vietējiem ražotājiem, mums joprojām ir neaizsniedzams. Tur neviens pat nespēj iedomāties, ka bērni skolās varētu tik baroti ar importētiem, nevis vietējiem dārzeņiem un augļiem. Izņemot, protams, augļus, kas Skandināvijā neaug.
Latvijā aina ir, ja ne gluži pretēja, tad krasi atšķirīga gan, lai arī pagājušajā gadā izaudzēts (ieskaitot siltumnīcās) ap 140 000 t dārzeņu un vairāk nekā 27 000 t kartupeļu. Tomēr tikai niecīga daļa no tā tiek realizēta ar iepirkuma starpniecību.
Vienas no lielākajām dārzeņu ražotājām valstī – Kooperatīvās sabiedrības MŪSMĀJU DĀRZEŅI – valdes priekšsēdētāja Edīte Strazdiņa stāsta: „Sabiedrībā apvienojušās desmit saimniecības, kurās audzē teju visus dārzeņus un saknes, ko vien iespējams izaudzēt Latvijā. Sākot ar kartupeļiem, bietēm, burkāniem, tomātiem, gurķiem un beidzot ar dillēm, dažāda veida pupiņām, selerijām, puraviem. Kopumā mēs piegādājam patērētājiem vairāk nekā četrdesmit dažādus produktus jeb no 10 000 – 16 000 t dārzeņu ik gadu. Diemžēl tikai nepilns 1% mūsu izaudzētā ar iepirkuma palīdzību nonāk vietējās skolās vai bērnudārzos.” Tātad tās ir nedaudz vairāk kā 100 tonnas no visa izaudzētā. Un tas ir ļoti, ļoti maz. Kā turpina E. Strazdiņa: „Vēl salīdzinoši nesen piegādājām dārzeņus arī ieslodzījumu vietām. Tās bija gandrīz 5 000 tonnas gadā.”
Diemžēl pašlaik Ieslodzījuma vietu pārvalde ar vietējiem dārzeņu audzētājiem tiešā veidā vairs nesadarbojas. Vai tas nozīmē, ka vietējie dārzeņu audzētāji tiek izstumti no iepirkuma tirgus? Maz ticams, ka tajā sekmīgi var konkurēt atsevišķi zemnieki, ja pat lieliem kooperatīviem tas nav pa spēkam. Formāli to, protams, atzīs vien retais, bet praktiski tā ir reālitāte, ar ko jārēķinās ne tikai vietējiem dārzeņu audzētājiem, bet arī patērētājiem.
18 miljoni pārtikai
Pārtikas produktu iepirkumiem Latvijas pašvaldības gadā tērē vairāk nekā 18 miljonus eiro. Protams, uz pārējo iepirkumu fona tas nav daudz. (Salīdzinājumam: TEC- 2 otrās kārtas rekonstrukcijas iepirkums vien bija 260 milj. eiro.) Tomēr noskaidrot, kā šī summa tiek sadalīta pa reģioniem un konkrētām pašvaldībām, kas tiek pirkts, no kurienes nāk iepirktie produkti un uz kurieni aizplūst Latvijas nodokļu maksātāju vai vienkārši to cilvēku nauda, kas, piemēram, maksā par savu bērnu pusdienām skolā, ir gandrīz neiespējami. Acīmredzot kapeikas nevienam nav laika skaitīt. Raksta tapšanas laikā šādu datu un to analīze nebija atrodami ne Zemkopības ministrijā (ZM), ne citās ministrijās. Tiesa, Zemkopības ministrija informēja, ka Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) marta sākumā veicis plašu aptauju, lai noskaidrotu situāciju katrā novadā un pašvaldību iestādēs.
LKKC sabiedrisko attiecību vadītāja Iveta Tomsone apliecināja, ka pētījums esot pabeigts, tomēr situācija katrā novadā atšķirīga. Tāpēc darbs iegūto rezultātu apkopošanā un analīzē vēl kādu laiku turpināšoties. Bet jau pašlaik, kā apgalvoja I. Tomsone, iezīmējas galvenās problēmas.
Pašvaldību vadītāji un aptaujātie speciālisti nebūt neesot pret vietējo dārzeņu un lauksaimniecības produktu iepirkumu, tomēr tajā pašā laikā atzīst, ka izdevīgāk iepirkumus nedalīt lotēs jeb atsevišķu produktu grupās, bet visu iepirkt un piegādāt uzreiz. Tas pa spēkam vienīgi vairumtirdzniecības bāzēm, nevis zemniekiem. Turklāt ļoti lielām bāzēm.
Kā vēl viens no iemesliem, kas apgrūtina vietējo produktu iepirkumu, tiek minēts arī Publisko iepirkumu likums (PIL). Iespējams tāpēc, ka iepirkuma organizētāji, iepērkot vietējos produktus, baidās, ka tiem tiks pārmesta konkurences ierobežošana un līdz ar to iepirkuma rezultātus kāds no pretendentiem pārsūdzēs Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB).
Visbeidzot – izrādās, arī paši zemnieki nav īsti gatavi publiskajam iepirkumam. Gan vājās kooperācijas dēļ, jo tikai apvienojoties iespējams nodrošināt vairāku produktu regulāras piegādes. Gan iepirkumu zemākās cenas dēļ, kas tomēr atšķiras no tirgus cenas. Kuram tad gribas pārdot lētāk, ja ir izredzes nopelnīt vairāk?
Tātad, ja zinām, ka līdzīgi kā daudzos citos publiskajos iepirkumos arī pārtikas iepirkumā galvenais kritērijs parasti ir zemākā cena, nevis saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums, kā tam vajadzētu būt, tad iznāk, ka radīti teju vai visi priekšnoteikumi, lai no iepirkumiem izspiestu vietējos pārtikas produktus, tajā skaitā arī dārzeņus. Tas ir gandrīz neizbēgami, lai cik kvalitatīvi tie arī būtu.
Nevienam nav noslēpums, ka Polijas bietes, kartupeļi, burkāni un ziedkāposti, pat atvesti līdz Latvijai, ņemot vērā šīs valsts ražošanas apjomus, nodokļu politiku un atbalstu lauksaimniecībai, vienalga būs lētāki nekā vietējā produkcija. Sevišķi, ja tiem netiks prasīti nekādi kvalitātes sertifikāti un tos realizēs caur tā dēvēto nakts tirgu Rīgā.
„Mēs vietējam tirgum ražojam kvalitatīvus produktus. Tie attiecīgi sertificēti gan ar preču zīmi Zaļā karotīte, gan pasaules līmeņa sertifikātu Global GAP. Tāpēc nekad nebūs tik lēti kā nakts tirgus produkcija, jo vienlaikus tās ir arī papildu izmaksas, lai nodrošinātu kvalitāti un produktu izsekojamību,” uzsver E. Strazdiņa.
Kad un kāpēc vietējie dārzeņi kļuva nevajadzīgi
Pirmsākumi pašreizējai situācijai, kad no daudzu jo daudzu mācību iestāžu virtuvēm tika padzītas nabaga vietējās bietes, burkāni un citi dārzeņi, meklējami apmēram pirms desmit gadiem. Toreiz izglītības iestādes masveidā bija spiestas attiekties no savām skolu vai bērnudārzu virtuvēm un saviem pavāriem. Šīs funkcijas, slēdzot līgumus ar mācību iestādēm, pārņēma ēdināšanas uzņēmumi. Turklāt pārņēma pēc principa, jo lētāks piedāvājums, ja vien tas iekļaujas speciālistu noteiktajās bērnu ēdināšanas normās, jo lielākas izredzes tikt pie pasūtījuma. Tāpēc Latvijā ienāca lietuviešu ēdināšanas uzņēmumi, kas specializējās darbam mācību iestādēs.
Speciālisti atceras ne vienu vien tā laika kuriozu. Piemēram, kāds ēdinātājs, kad tam aizrādīts, ka piedāvātajā ēdienkartē mazliet pietrūkst līdz obligātajām bērnu ēdināšanas normām, to papildinājis ar vienu cepumu katram ēdājam, tādējādi formāli normu izpildot.
Runā, ka pašlaik skolu virtuvēs lietuviešu uzņēmēju palicis mazāk, tomēr uzņēmējs neatkarīgi no tautības ir un paliek uzņēmējs, kuru pirmkārt interesē peļņa. Tāpēc faktiski ne skolu vadība, ne vēl jo vairāk pašvaldības, pat zinot kopējo summu, būtībā šo iepirkumu nevar ietekmēt un pilnībā izkontrolēt.
Kaut arī vecāki, pedagogi un dietologi vienisprātis, ka bērnu ēdienkartē nepieciešams vairāk sakņu, mazāk makaronu un citu miltu ēdienu, būtībā arī viņi daudzviet nemaz šo ēdienkarti nespēj ietekmēt. Acīmredzot tāpēc tālāk par diskusijām, cik tad daudz sāls drīkst ēst bērni, neesam tikuši.
Savukārt, lai atvieglotu ar piegādi saistītos jautājumus un to vienkāršotu, iepirkumi bieži vien vairs netiek dalīts lotēs, kā tam vajadzētu būt. Toties tajos tiek iestrādāti nosacījumi, lai visi produkti tiktu piegādāti uzreiz un ar vienu transportu. Pasūtītājiem tā nenoliedzami ir ērtāk. Vienīgi rodas jautājums, kam tad īsti kalpo iepirkums – patērētāju un sabiedrības interesēm vai pašu pasūtītāju ērtībai?
„Pietiek ieskatīties Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta nupat izsludinātajos pārtikas iepirkumos pirmskolas izglītības iestādēm, lai redzētu, ka no pretendenta tiek prasīta visu bērnu ēdināšanai nepieciešamo produktu piegāde. Tā ir gan maize, banāni, aprikozes, kartupeļi, tomāti, gurķi, ķiploki un citi pārtikas produkti. Skaidrs, ka mēs esam vietējais dārzeņu piegādātājs un nestrādājam ne ar maizi, ne banāniem, ne aprikozēm,” pašreizējo situāciju, kas vietējiem ražotājiem kļūst arvien nelabvēlīgāka, sevišķi Rīgā, skaidro E. Strazdiņa.
Arī vienas no Latvijā lielākās pārtikas vairumtirdzniecības kompānijas Futurus Food komercdirektors Ēriks Jansons, kas jau vairāk nekā desmit gadus piedalās valsts un pašvaldību iestāžu organizētajos pārtikas iepirkumu konkursos, pērn žurnālam Iepirkumi teica, ka Rīgai iepirkumos esot, maigi izsakoties, savas īpatnības. Šāda sistēma, kas laika gaitā izveidojusies galvaspilsētā, neesot nevienā citā pašvaldībā. Apmēram 90% Rīgas bērnudārzu visu pārtiku iepērk no viena piegādātāja. Futurus Food, kas galvenokārt strādā ar vietējo produkciju un piegādā tikai tos produktus, ko var uzglabāt bez temperatūras ierobežojumiem (tātad dārzeņi, gaļa, piens vai zivis viņu sortimentā neietilps), uzvarēt šajos iepirkumos neesot izredžu.
Latvijas nodokļu maksātāji uztur ārvalstu ražotājus
ZM Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktore Rigonda Lerhe uzskata, ka viens no iemesliem, kāpēc vietējos ražotājus izstumj no tirgus, esot tieši tas, ka pārtikas iepirkumi vairs netiek dalīti lotēs un netiek rīkoti konkursi un slēgti līgumi par atsevišķu produktu grupu iepirkumu.
Šādā veidā no pārtikas iepirkumiem tiek izslēgti ne tikai vietējie piegādātāji un, pirmkārt, jau vietējie lauksaimnieki, bet arī vietējās vairumtirdzniecības kompānijas. To vietu aizņem lielās vairumtirdzniecības bāzes, kas var nodrošināt gan visu pieprasītās produkcijas klāstu, gan pats galvenais – arī lētāko cenu. Vienīgā nelaime, ka šīs bāzes ar vietējo tirgu saistītas visai nosacīti jeb, pareizāk sakot, Latvijas tirgus tām pārsvarā kalpo vienīgi produkcijas realizācijai. Izsekot, no kurienes nākusi pati produkcija, ir ļoti grūti. Tāpēc mācību iestādēs un pansionātos nonāk ne tikai Lietuvas piena izstrādājumi, bet arī Polijas dārzeņi. Vēl ļaunāk – ņemot vērā, ka šīs bāzes vienlaikus apkalpo lielveikalu ķēdes, nav izslēgts, ka ar publisko iepirkumu starpniecību tiek realizēti arī tie produkti, kurus dažādu iemeslu dēļ realizēt veikalos vairs nevar. Tas jau vistiešākā veidā saistīts ar preču kvalitāti, kas bērnudārziem vai pansionātiem izradās gana laba.
Savukārt E. Strazdiņu visvairāk uztrauc, ka, iepērkot importa pārtiku, Latvijas nodokļu maksātājs ar iepircēju starpniecību, pats to nezinot, uztur nevis vietējos, bet ārvalstu ražotājus. Nauda aizplūst no valsts, kas no tautsaimniecības viedokļa ir absurds! Jo absurds ir izsludināt konkursu, lai par zemāko cenu iepirktu pārtiku skolai, bērnudārzam, slimnīcai vai kādai citai valsts iestādei, bet rezultātā ar šo naudu attīstītu nevis vietējo ražošanu un vietējos zemniekus, bet gan kādas citas valsts tautsaimniecību.
Satraukusies par šo attieksmi ir Zemkopības ministrija, kas sadarbībā ar IUB izstrādājusi pārtikas iepirkumu vadlīnijas. Tās paredz iepirkumos dot priekšroku Zaļās karotītes produktiem, vienlaikus nodrošinot īsās piegādes ķēdes, kas nozīmē nelielu attālumu līdz piegādes vietām.
„Vienīgi jautājums, vai tie, kas izstrādā konkursa nolikumus, ņem vērā vadlīnijas vai neņem,” saka E. Strazdiņa, jo tas prasa papildu darbu, gan apzinot ražotājus novados, gan izstrādājot tādu nolikumu un specifikāciju, kas ļautu tiem piedalīties iepirkumā tieši ar produktiem, ko viņi audzē. Tas savukārt ir papildu darbs un zināmā mērā pat riskanti, jo konkursa rīkotājiem var pārmest konkurences ierobežošanu, lai gan atbilstoši PIL ierobežošana būtu vien tad, ja kādam pretendentam apzināti tiktu radīti šķēršļi vai kādam citam – priekšrocības.
Protams, daudzas no minētajām problēmām tiktu novērstas vai izzustu pašas no sevis, ja iepirkumu rīkotāji atteiktos no zemākās cenas kā vienīgā kritēja un tā vietā liktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Diemžēl nolikumu un specifikācijas izstrāde šādam konkursam prasītu vēl lielākas pūles, profesionalitāti, arī uzņēmību un pat zināmu drosmi. Acīmredzot daudzviet iepirkumu organizētāji tam vēl nav gatavi dažādu iemeslu dēļ, iespējams, pat tīri savtīgu iemeslu dēļ, ieinteresēti pašreizējās sistēmas saglabāšanā. Tāpēc acīmredzot viņiem vienalga, ko iepērk un kas notiek ar nodokļu maksātāju naudu.
Taisnības labad gan jāsaka, ka atsevišķos novados situācija pēdējā laikā uzlabojas un vietējiem ražotājiem nav iemesla sūdzēties. Tiesa, arī pašiem ražotājiem vajadzētu kļūt aktīvākiem, piesakot savus produktus Zaļajai karotītei, kā arī piedaloties iepirkumos. Tomēr vissarežģītākā situācija joprojām ir Latvijas lielajās pilsētās.
Komentārs
Zemkopības ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktore Rigonda Lerhe
Informāciju par problemātiskajiem jautājumiem saistībā ar iepirkumiem un vietējo produktu pārstāvību tajos esam ieguvuši no pārtikas ražotājiem, kā arī Iepirkumu uzraudzības biroja speciālistiem. To analizējot, mūsu speciālisti konstatējuši šādas pamatproblēmas, kas neveicina vietējās produkcijas īpatsvaru publiskajos iepirkumos:
- iepirkuma priekšmets netiek dalīts lotēs (netiek dota iespēja iesniegt piedāvājumu un slēgt līgumu katrā lotē atsevišķi), tāpēc noteiktu grupu produktu ražotāji, izplatītāji un lauksaimniecības produktu audzētāji tiek izslēgti no dalības iepirkumā;
- iepirkuma tehniskajās specifikācijās iekļauj neprecīzu/ nepilnīgu preces aprakstu (uzturvērtību, tauku procentu, derīguma termiņu u.c.). Tādējādi netiek nodrošināts noteikts iepērkamās preces kvalitātes līmenis;
- iepirkuma dokumentos netiek ietvertas paaugstinātas prasības pārtikas produktu kvalitātes līmenim, tādējādi netiek radītas priekšrocības produktiem, kam izvirzītās prasības atbilst normatīvajiem aktiem par nacionālo pārtikas kvalitātes shēmu vai bioloģiskās lauksaimniecības shēmu;
- iepirkuma dokumentos netiek paredzēts sezonalitātes princips augļu un dārzeņu piegādēm, lai nodrošinātu daudzveidīgu uzturu;
- netiek izmantoti zaļā publiskā iepirkuma (ZPI) kritēriji.
Tāpēc esam izstrādājuši ieteikumus iepirkumu veicējiem:
- dalīt pārtikas preču klāstu daļās, ņemot vērā iepirkumā iekļauto preču veidus;
- paredzēt piegāžu veikšanu videi draudzīgā veidā (ZPI pieeju);
- izmantot vietējo svaigo sezonālo augļu un dārzeņu pieejamības kalendārus;
- paredzēt kvalitātes prasības u.tml.
Zemkopības ministrijas speciālisti piedalījušies daudzos pašvaldību rīkotos pasākumos, kuros esam skaidrojuši mūsu ieteikumus. Papildu tam vietējās produkcijas īpatsvara palielināšanai publiskajos iepirkumos esam iesaistījuši LLKC novadu lauku attīstības konsultantus, kas apzina un apkopo informāciju par kopējo katra novada ražotāju piedāvājumu, kā arī par kopējo pašvaldības iestāžu pieprasījumu, informē ražotājus un pašvaldības par:
Atbildēt