Latvijas zemnieku saimniecību dalība valsts un pašvaldību pārtikas produktu iepirkumos ir ļoti niecīga, vien pāris procentu gadā. Vairums (95%) pašvaldību pārtikas iepirkumos līdz šim ir izmantojušas zemākās cenas principu. Lai gan bioloģisko lauksamniecību platību īpatsvara ziņā Latvija ir 5. vietā Eiropā, arī šo saimniecību dalība pārtikas iepirkumos ir niecīga. Piemēram, Elektroniskajā iepirkumu sistēmā (EIS) nepiedalās neviena bioloģiskā saimniecība, bet tikai viens šādu produktu izplatītājs. Tikmēr Romā divas trešdaļas pārtikas produktu skolu ēdināšanā nāk no bioloģiskajām saimniecībām. Malmē, Zviedrijā, mācību iestāžu ēdināšanā ap 40% pārtikas produktu ir bioloģiskas izcelsmes, un 2020. gadā Malme plāno sasniegt 100%. Kāpēc mēs tik ļoti atpaliekam un kā panākt lielāku Latvijas bioloģisko zemnieku dalību pārtikas iepirkumos?
Lai noskaidrotu, kāpēc bioloģisko zemnieku aktivitāte iepirkumos ir zema un kā to sekmēt, žurnāls Iepirkumi uz diskusiju pie apaļā galda aicināja gan šo zemnieku pārstāvi – Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītāju, gan Zemkopības ministrijas pārstāvi, gan arī iepirkumu veicējus un ekspertus. Spriedām par šādiem jautājumiem:
- Kāda ir pieredze bioloģisko produktu iekļaušanai pārtikas produktu iepirkumos?
- Kāds ir sadārdzinājums starp konvencionālajiem un bioloģiskās lauksaimniecības produktiem?
- Kāpēc attālums no ražošanas vietas līdz saņēmējam ir svarīgs kritērijs pārtikas iepirkumos?
- Vai sekmīgākai dalībai iepirkumos zemnieki ir gatavi veidot lauksaimnieku apvienības?
- Kā panākt piegādāto produktu kvalitātes atbilstību iepirkuma nosacījumiem?
Rīgas Valdorfskola šobrīd ir izsludinājusi pārtikas produktu iepirkumu, kurā iekļauti arī bioloģiskās lauksaimniecības produkti. Kāda ir bijusi skolas motivācija un kādas atziņas gūtas, sagatavojot šo iepirkumu?
Maira Filatova, Valdorfskolas direktora vietniece administratīvi saimnieciskajā darbā:
Skolas motivācija izstrādāt šādu iepirkumu, protams, ir tajā, ka skolas vecāki ir zaļi domājoši un grib, lai viņu bērni ēstu pēc iespējas veselīgāk. Grūtības sagādāja aprēķini, kā iekļauties daudzajos rāmīšos, kas mums uzlikti – piemēram, cenas griesti (€ 1,42), normās noteiktais gaļas daudzums u.c. Mums skolā ir izstrādāta arī veģetārā ēdienkarte, kas ir apstiprināta, tomēr mediķi ir ārkārtīgi konservatīvi savos priekšstatos par to, vai cilvēks var izdzīvot un pilnvērtīgi attīstīties bez gaļas.
Ļoti daudz palīdzēja vecāki. Lielākā problēma ir tā, ka mums jau tāpat ir salīdzinoši neliels iepirkums, un, ja mums būs kādi 8 līgumi atsevišķu pārtikas produktu piegādei, tad mūs neviens necienīs. Izdevīgāk ir viens liels piegādātājs, kurš respektē mūsu vajadzības.
Beigās tapa divas lotes, no tām viena ir atsevišķa lote bioloģiskās lauksamniecības produkcijai. Mums bija jābūt reālistiem un jāsaprot, vai vispār kāds šos bioloģiskos produktus spēs nodrošināt. Mēs, piemēram, nevaram ielikt ābolus, ja nav ābolu gads. Bija doma atbalstīt vietējos ražotājus, bet to mēs nedrīkstam teikt.
Ilgu laiku paņēma ēdienkaršu sastādīšana. Galvenais bija izdomāt savu ēdienkarti tā, lai vietējie produkti būtu tad, kad audzētāji tos var piegādāt. Piemēram, tomātu sezonā mums ir vietējie ekoloģiskie tomāti, un tad nesezonā ir importa tomāti, kurus ņemam vairāk kā dekoratīvos elementus, jo jau esam atēdušies ekoloģiskos. Dalījām arī pēc uzglabāšanas laika, jo atkarībā no tā mainās cenas.
Parasti skolām un bērnudārziem ir apstiprināta 10 dienu ēdienkarte, kas nemainās gada laikā, un miers mājās, jo darbaspēka un resursu nodrošinājums skolās šāda darba veikšanai ir ļoti mazs, bet sezonālā ēdienkarte ļoti sarežģī dzīvi.
Mēs arī esam mazliet dīvaina iestāde, jo mums vēl ir palikusi sava virtuve. Citur lielākoties ir ēdināšanas pakalpojuma sniedzējs, kas rada papildu izmaksas, un ir grūtāk iekļauties € 1,42.
Daiga Bērzāja, uzņēmējdarbības konsultante, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs:
Tukuma novads piedalījās projektā Foodlink, kas iepirkuma izstrādē iesaistīja zinātniekus, lai nebūtu tā, ka var startēt tikai vairumtirdzniecības bāzes, bet zemnieks nevar izpildīt noteikumus. Zinātnieku palīdzība ļoti noderēja iepirkuma sadalīšanā lotēs un sezonalitātes ievērošanā. Vēlāk sadarbībā ar mūsu iestādi tika veikti uzlabojumi, lai pēc iespējas vairāk zemnieku varētu piedalīties. Iepirkums vēl nav izsludināts.
Pašvaldība bija pretimnākoša, bet šis iepirkums nebūs vienai konkrētai skolai vai bērnudārzam. Aicinātas ir visas novadā esošās izglītības iestādes, tomēr atsaucība laikam nav visai liela, jo daļa skolu un bērnudārzu ir pārgājuši uz ēdināšanas pakalpojuma iepirkumu. Vairāk piedalās pagasta skolas un bērnudārzi, mazāk no Tukuma pilsētas. Zemniekam būs mazliet sarežģītāk ar piegādi.
Agrāk katrai skolai bija savs iepirkums. Tagad sistēma ir citādāka, un varbūt skolas baidās, ka tiks sadārdzināta cena un ko teiks vecāki. Iepirkumā ir iestrādāts noteikums, ka uzvar nevis zemākā cena, bet gan saimnieciski izdevīgākais piedāvājums. Kritēriji ir tādi, ka piegādātājam jābūt pēc iespējas tuvāk, lai iepirkumā piedalītos novada zemnieki, nevis Rīgas bāzes. Papildu punkti tiek piešķirti produktiem, kas atbilst bioloģiskās lauksaimniecības, integrēto saimniecību un “Zaļās karotītes” prasībām. Iespējams, ka nākamais solis būs prasības ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem, lai arī ēdinātāji ņemtu produkciju no vietējiem zemniekiem.
Elita Kļaviņa, Elektronisko iepirkumu departamenta direktora vietniece, Valsts reģionālās attīstības aģentūra:
Šobrīd Elektronisko iepirkumu sistēmā (EIS) jau trešo reizi ir izsludināts pārtikas iepirkums. Pašā pirmajā reizē bija iekļauts pavisam maz biopreču, un pilnīgi neviens tās nepiedāvāja. Otrajā reizē, lai sagatavotu patlaban esošo katalogu, mēs centāmies uzrunāt ražotājus un piegādātājus. Attieksme ir ļoti labvēlīga, bet – kad tas nonāk līdz praktiskai darbībai…
Pašreiz katalogā tikai viens tirgotājs piegādā bioloģisko produkciju. Skaitļi parāda situāciju – ja visā pārtikas katalogā veiktie iepirkumi, rēķinot no pagājušā gada februāra, tuvojas pusmiljonam eiro, tad biopārtika ir iegādāta tikai par 2 100 eiro, nesasniedzot pat pusprocentu. Ir pirktas cidoniju sukādes, ievārījumi, sausiņi, marinēti ķirbji, tējas. Atsevišķi nošķirtas ir arī bezglutēna preces, preces ar Fairtrade un Zaļās karotītes zīmi.
Mēs ļoti vēlētos, lai nāktu vietējais tirgotājs, jo EIS ir tā vieta, kur pircējs ar piegādātāju var satikties, un abām pusēm ir nopietnas priekšrocības. Tas ir viens iepirkums reizi pusotrā vai divos gados. Uzvarētāji noslēdz vispārīgo vienošanos, un pircēju loks ir ļoti plašs – šobrīd EIS piedalās vairāk kā 700 organizācijas. Protams, ne visas no tām pērk pārtiku, tikai tie, kas nodarbojas ar ēdināšanu, – bērnudārzi, skolas, slimnīcas, pansionāti. Ieslodzījuma vietu pārvalde pirka bezglutēna pārtiku. Citas iestādes pārtikas preces pērk nelielā skaitā, semināriem un tamlīdzīgām lietām. Piemēram, semināros taču varētu būt bioloģiskā lauku tēja.
EIS priekšrocība ir tā, ka nav jānodarbojas ar birokrātisko pusi – viens iepirkums, viens gala līgums. Piegādātājam nav jābūt lielam, varenam, spējīgam strādāt visā Latvijā. Viņš var strādāt vienā reģionā. Protams, ja grib pārdot savu preci arī Rīgā, tad gan ir jāspēj piegādāt preci visā Latvijā. Būtiskāk, ka mazs, reģionāls uzņēmējs vai ražotājs var arī šādā veidā izaugt un pamazām palielināt savu apgrozījumu. Ja prece beidzas, tad līgumu par konkrēto pozīciju var izbeigt vai apturēt uz kādu laiku, līdz prece atkal būs pieejama. To var darīt un par to sankcijas netiek piemērotas. Turklāt EIS priekšrocība ir tā, ka katrai precei atsevišķi tiek noteikti 7 uzvarētāji, nevis viens kā parasti iepirkumos. Vēlāk elektroniskajā vidē šie uzvarētāji konkurē ar cenām, un pircējs tiek pie labākās cenas.
Bioloģiskie produkti EIS ir nodalīti atsevišķā grupā (lai tie konkurētu tikai savā starpā). Jaunajā iepirkumā ir ļoti daudz bioloģisko preču, kas sadalītas pat pēc iepakojuma lieluma. Ja ražotājs produkciju fasē tikai viena kilograma paciņās, tad pozīcijā, kurā prasīti puskilograma iepakojumi, tas nepiedalās. Preču grupu klāsts ir plašs, un uzņēmējs var piedalīties tikai ar vienu preci, uzvarēt tajā pozīcijā un šo preci piegādāt.
Prasības iepirkumā ir ļoti samērīgas. Piemēram, ja piegādātājs grib piedalīties tikai bioloģisko produktu sadaļā un piegādāt savu preci vienā reģionā, tad pēdējo trīs gadu laikā viņa finanšu apgrozījumam jābūt 15 000 eiro. Sistēmā ir iespējams noteikt sezonālās atlaides – rudenī, kad produkcijas ir vairāk un konkurence ir lielāka, piegādātājs var samazināt cenu, bet februārī un martā atgriezties pie sākotnējās cenas. Tāpat var piemērot apjoma atlaides, piemēram, ja pērk 50–100 un vairāk kg, var pielikt procentuālo atlaidi. Daudzi piegādātāji ir izrēķinājuši, ka viņiem ir izdevīgāk izmantot kurjerpastu nekā uzturēt savu autoparku.
EIS sistēmā ir iespēja izvēlēties bioloģiskās preces, bet apgrozījums ir nekāds. Mēs parasti reģionos stāstām, ka šī ir tā iespēja pierādīt savu vēlēšanos darbībā. Lai būtu pieprasījums un piedāvājums, abām pusēm ir vajadzīga informācija – lai piegādātājs būtu ieinteresēts piedāvāt savu preci, pretim jābūt pircējam, kas gatavs pirkt. Tieši šobrīd ir izsludināts jauns pārtikas iepirkums (līdz 6. jūnijam), un komersanti var apvienoties un veidot personālsabiedrības, lai vietējie ražotāji varētu vairāk laika pavadīt savā saimniecībā.
Gustavs Norkārklis, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs:
Ir viens iemesls, kāpēc zemnieki negrib piedalīties iepirkumos, – zemnieki grib audzēt. Ja pircējs atbrauks pagalmā un paņems produkciju, zemnieks būs priecīgs. Viņam traucē administratīvais slogs, un iepirkums ir vēl lielāks briesmonis. Tomēr zemniekus jāmāca to darīt, jāstāsta, ka tas ir izdarāms. Protams, tas mainīsies lēnām. Mēs esam sākuši mācīt, varbūt izdosies daži labi piemēri, un tad zemnieki aizvien vairāk piedalīsies.
Runājot par EIS, viens no šķēršļiem ir prasība, ka trīs gadu apgrozījumam jābūt 15 000 eiro – tas jau ir virs vidējās saimniecības apgrozījuma. Piemēram, miltus ražo mazie zemnieki, kuru apgrozījums ir 3 000–4 000 eiro gadā. Mums ir viens mazs eļļas ražotājs, knapi galus savelk kopā, viņš, protams, nekad nepiedalīsies. 15 000 eiro ir graudu un gaļas audzētājiem. Ja veidotu apvienības, kopējais apgrozījums būtu lielāks, bet jāskatās, kā to juridiski panākt. Mums ir jāmāca zemniekus, kā apvienoties, tas ir ilgstošs process, varbūt grūti būs to panāk trijos gados.
Tie, kas varētu piedalīties iepirkumos, ir mazie ražotāji, varbūt ne gluži mājražotāji. Mums arī nav attīstīta bioloģisko produktu pārstrāde, lielie pārstrādes uzņēmumi ar to nenodarbojas. Varbūt produktu klāsts nav tik plašs, lai varētu piedalīties visās EIS pozīcijās. Bet mēs labprāt sadarbotos, lai informētu zemniekus par dalību iepirkumos.
Agrāk zemnieki ļoti daudz audzēja dažādus produktus, tai skaitā, dažādus dārzeņus, bija lielāks Latvijas preču piedāvājums, bet tad parādījās produkti no visas ES. Tāpēc zemniekiem vienkāršāk ir iesēt lielu platību ar graudiem, ražot pienu vai turēt gaļas lopus. Tagad sākam lēnām atgriezties pie tā, ka vajag audzēt dārzeņus. Zemnieki pamazām sāk audzēt, palielināt platības, bet tas notiek lēni, jo viss bija sagruvis un tagad mēģinām to atjaunot.
Savu saražoto produkciju Latvijas bioloģiskie zemnieki sertificē. Tiem ir zināmas platības, un sertifikācijas iestādē var uzzināt, cik un kādus produktus viņi audzē, vai realitātē viņi nepiegādā par daudz. Sarežģītāk būs izsekot lielās bāzes, īpaši tos produktus, kas nāk no trešajām pasaules valstīm. Tā būs sarežģītāka uzraudzība, un būs jādomā, kā pārbaudīt sertifikāta autentiskumu.
Ilona Mežiniece-Briede, Zemkopības ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta Pārtikas nozares nodaļas vadītāja:
Zemkopības ministrijā esam izstrādājuši ieteikumus publisko iepirkumu veicējiem, kas pieejami IUB mājaslapā un kuros rosinām pašvaldību iepirkumu veicējus dalīt iepirkumu lotēs, izmantot kvalitātes kritērijus, izvēlēties sezonālos dārzeņus un ieviest zaļā iepirkuma kritērijus savās tehniskajās specifikācijās.
Esam iesaistījuši arī LLKC (Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru), kam ir 125 novadu konsultanti. Viņi ir novados un sazinās ar vietējiem ražotājiem, pašvaldībām. Viņu uzdevums arī būtu nākt kopā, diskutēt ar ražotājiem, lai sagatavotu vienoto piedāvājumu. Lēnām darbs iet uz priekšu, ceram uz pozitīviem rezultātiem.
Runājot par problēmām, mazajiem iepirkumiem ir salīdzinoši liela birokrātija, ja vēlas ieviest saimnieciski izdevīgāko iepirkumu. Varbūt ne katram arī ir pa spēkam dalīšana lotēs, un var būt arī zemnieku produkcijas nepietiekamība attiecīgajā novadā. LLKC ir aptaujājis 92 novadus, pašreiz rezultāti vēl nav apkopoti, bet ir ziņas no novadiem, ka ir interese palielināt vietējo produktu iepirkumus, tomēr lielāka skaidrība būs pēc detalizētas datu analīzes.
Agnese Irmeja, Iepirkumu uzraudzības biroja Metodoloģijas departamenta direktore:
Ja zemnieks šaubās, vai viņa piedāvājums būs konkurētspējīgs, viņš arī neieguldīs tik daudz līdzekļu un nepiedalīsies iepirkumā. Lotei jābūt tādai, lai varētu zemnieku ieinteresēt. Iepirkumu procesā ir jāiegulda darbs, runājot ar zemniekiem, jo viņiem ir šaubas par savu iespēju uzvarēt un konkurēt. Kā Valdorfskolas pārstāve minēja, viņi strādāja ar zemniekiem. Varbūt sava loma zemnieku iedrošināšanā jāuzņemas LLKC, uzsverot, ka piedāvājuma sagatavošana nav tik sarežģīta.
Sadalot iepirkumu daudzās mazās lotēs, ir grūti sadarboties ar daudziem maziem piegādātājiem, vieglāk, protams, noslēgt līgumu ar vienu vai diviem. Ja ir 8 piegādātāji, ar katru jāslēdz savs līgums, līguma administrēšana prasa laiku, tāpēc arī daudzi atsakās no mazajām lotēm. Varbūt vairākas skolas var sadarboties, jo tad katras lotes kopējais apjoms būtu lielāks? Jautājums ir par kopējā līguma administrēšanu – vai vispār tas ir iespējams? Ja iestādes sadarbotos, iepirkumi būtu kvalitatīvāki, jo ne visām mazajām iestādēm ir kompetence labu un pārdomātu tehnisko specifikāciju izstrādāšanai. Ja gribam kvalitatīvāku un bioloģisko pārtiku, jāzina, kā to pareizi paredzēt specifikācijās, uz kurām grupām to attiecināt, vai noteikt konkrētu procentu, cik daudz jāpiegādā tieši bioloģiskā pārtika. Ja būtu iepirkumu veicēji, kas specializējas šajos jautājumos, tad droši vien būtu kvalitatīvākas specifikācijas.
Lai iepirkumā paredzētu bioloģisko produktu iegādi, to var noteikt tehniskajā specifikācijā kā obligātu prasību, piemēram, tik un tik procentiem no konkrētas produktu grupas ir jābūt ražotiem atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības prasībām. Tad var vērtēt cenu, bet kvalitātes kritērijs jau būs noteikts kā obligāts.
Izmantojot saimnieciskā izdevīguma pieeju, var piešķirt papildpunktus par tiem bioloģiskajiem produktiem, kas tiek piedāvāti virs obligāti noteiktajiem procentiem. Vēl var nenoteikt specifikācijās obligātās prasības, bet vienkārši vērtēt saimniecisko izdevīgumu ar punktiem. Vienkāršāk ir ielikt prasību par bioloģiskajiem produktiem kā obligātu, jo, liekot to kā saimnieciskā izdevīguma kritēriju, cenai var būt galvenā loma un bioloģiskais lauksaimnieks neiegūs līgumslēgšanas tiesības.
Pēdējie grozījumi Iepirkumu likumā kopumā ir vērsti uz administratīvā sloga mazināšanu, piemēram, ieviešot elektronisko sistēmu, kurā var pārliecināties par izslēgšanas noteikumiem, līdz ar to pretendentiem konkursā nav jāsniedz izziņas, bet pats pasūtītājs tās var redzēt sistēmā. Mazās skolas var izmantot mazo iepirkumu, kam ir atvieglots regulējums, kurš nav apstrīdams un ir īsāks.
Vai veiksmīgākai dalībai iepirkumos zemnieki ir gatavi veidot lauksaimnieku apvienības?
M. Filatova: Mēs plānojam, ka iepirkumā piedalīsies lauksaimnieku apvienības, jo viens ražotājs visu sortimentu nevarētu nodrošināt. Lotē ir atstāti tikai 23 punkti, tomēr viens ražotājs nevar visas pozīcijas nodrošināt, tāpēc ir jābūt operatīvai savienībai uz piedāvājuma iesniegšanas brīdi. Mēs arī gribam garantiju – ja vienam piegādātājam beidzas bioloģiskie kartupeļi, lai arī otram ir kartupeļi ar bioloģisko sertifikātu. Ja katrai lietai jāslēdz atsevišķs līgums, tas ārkārtīgi sarežģī dzīvi un arī prasa papildu resursus. Ja neapmierina kādas konkrētas pozīcijas kvalitāte, man ir vieglāk runāt ar vienu piegādātāju, nevis ar astoņiem vai vēl vairāk. Nekad jau gludi neiet – ir ļoti godprātīgi piegādātāji, kuriem palūdz nomainīt nekvalitatīvus produktus, un viņi nomaina, bet ir arī tādi, kuriem ir jāstāda akti un jāveido komisija, lai konstatētu faktu.
G. Norkārklis: Zemnieki vispār nav īpaši gatavi kooperēties, nerunājot par iepirkumiem. Iespējams, kooperācija viņiem atgādina padomju laikus. Mēs strādājam ar to, lai zemnieki kooperētos, tomēr uz sadarbību viņi ir diezgan kūtri. Ir daudz labu piemēru, ir finansējums, ir pieejams atbalsts kooperatīviem, taču tie neveidojas, paies laiks, kamēr mainīsies domāšana. Ir izveidojušies, piemēram, lielie daudznozaru, piena un graudu kooperatīvi, kuri nepiedalās dārzeņu iepirkumos, bet ir arī parasto dārzeņu piegādātāju kooperatīvi. Trūkst kooperatīvu vadītāju – ļoti maz ir to, kas vēlētos vadīt. Zemnieki grib sēt un pļaut, un vākt ražu, nevis vadīt kooperatīvu, tāpēc domājam veidot kooperatīvu vadītāju apmācību.
A. Irmeja: Vai ir šķēršļi apvienoties konkrētam iepirkumam un veidot piegādātāju apvienību, nevis pastāvīgu kooperatīvu?
G. Norkārklis: Varētu, tikai jāizdomā, kā tas juridiski izskatītos.
I. Romanova: Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija palīdzēja Valdorfskolas iepirkumā, tas bija individuāls darbs ar zemniekiem, jo viņi paši šo soli nespers. Es saprotu, ka LLKC arī uzņemas iekustināšanas lomu, jo zemnieki ir atturīgi un baidās uzņemties saistības ar skolu, kas nozīmē garantēt konkrētu apjomu. Tāpēc arī mēs mudinām viņus iet kopā vienā apvienībā, lai garantētu nepieciešamo apjomu, jo, piemēram, pa trim jau noteikti salasīsies.
Kāda ir cenu starpība starp konvencionāli un bioloģiski audzētājiem lauksaimniecības produktiem?
E. Kļaviņa: EIS sistēmā mēs nevaram salīdzināt pārtikas preces, jo šobrīd piedāvājumā nav konkurences. Ja būtu konkurence, cenas uzreiz ietu uz leju. Citās preču grupās produktiem ar un bez ekomarķējuma cenas izlīdzinās un tuvinās cita citai. Pārtikas preču grupā to ir grūti pateikt, tirgū atšķirība ir liela, taču rūpniecības precēm atšķirība sarūk straujāk.
M. Filatova: Mēs pētījām iespējamo piedāvājumu sastādīšanas laikā – bioloģiskie kartupeļi vai burkāni ir divreiz dārgāki, jo cilvēkiem jāstrādā pie sertifikāta iegūšanas, ir riski, ka bioloģiskā produkcija nav tik perfekta, kartupelīšu apaļums atšķiras.
G. Norkārklis: Ja salīdzinām ar lielo bāzu piedāvājumu, tad cenu starpība ir divas reizes, bet mums ir jākonkurē ar Polijas kartupeļu audzētājiem, kam ir milzīgas, pat piecreiz lielākas subsīdijas. Viņi varētu produkciju atdot par brīvu. Kā mēs varam ar to konkurēt? Mazās bioloģiskās 1–2 ha saimniecības nevar konkurēt ar 50 ha saimniecībām, tāpēc cenu atšķirības ir lielas. Ko mēs salīdzinām, kas ir etalons? Ja mēs salīdzinātu latviešu ražotājus – bioloģiskos un konvencionālos –, tad bioloģiskajiem būtu 20–30% uzcenojums.
I. Romanova: Salīdzinot Centrāltirgus cenas ar mazo bioloģisko zemniecību cenām, vidējais uzcenojums ir 20–30%, tas atšķiras dažādu preču grupās, piemēram, kartupeļiem vairāk, āboliem mazāk.
G. Norkārklis: Starpnieki grib pelnīt ar šo vārdu, jo bio un eko tagad ir populāri. Pats zemnieks varbūt pat atdod ļoti lēti – cena palielinās veikalā, jo veikalnieks domā: “O, eko!” Viņš uzliek ļoti augstu cenu, jo tas ir eko, kaut kāda ļoti ekskluzīva prece. Savukārt mēs, asociācija, strādājam pie tā, ka tā ir ikdienas prece, ko mēs agrāk sapratām kā normālu pārtikas produktu. Dārdzība atšķiras dažādās produktu grupās, tējas, garšvielas un medus, pateicoties bioloģisko saimniecību atbalstam, ir pat lētāki. Arī bioloģiskā piena cenas kļūst zemākas.
Kā motivēt skolas un pašvaldības izmantot bioloģisko lauksaimnieku produkciju un zemniekus – piedalīties iepirkumos?
G. Norkārklis: Domāju, ka mums vajadzētu kopā stāstīt zemniekiem par jauno pārtikas iepirkumu EIS.
E. Kļaviņa: Viesojoties reģionos, mēs aicinām arī pašvaldības informēt zemniekus.
G. Norkārklis: Pašvaldībām zemnieki nav prioritāte (ar izņēmumiem). Kokneses pašvaldībā dome labi strādā un iesaista vietējos zemniekus iepirkumā. Kārsavā, Naukšēnos, Burtniekos pašvaldības iesaista vietējos zemniekus, ir daudz labu piemēru, tie pamazām sāk attīstīties. Iepriekš ar Jūrmalas domi bija par to runāts, viņi būtu gatavi iet pat uz 100% bioloģisko produktu. Protams, tas tāds ambiciozs mērķis, to būtu grūti izdarīt, taču viņi pat bija gatavi līdzfinansēt. Tas ir atkarīgs no pašvaldības un tā, cik ļoti viņi vēlas saviem bērniem dot kvalitatīvu pārtiku. Šobrīd sarunas apstājušās, bet mēs turpināsim.
LLKC notiek daudzi semināri zemniekiem. Mums vajadzētu iet tālāk un skatīties nākotnē, varbūt valstij vajadzētu noteikt, ka iepirkumos kādam noteiktam procentam ir jābūt bioloģiskajai pārtikai. Mums uz to jāiet. Citur Eiropā tas notiek, 30–40% produktu ēdināšanā nāk no bioloģiskajām lauksaimniecībām, tempi iet uz augšu, kamēr mēs tikai runājam par to, ka kaut ko vajadzētu dabūt iekšā. Piemēram, Dānija un Austrija 2020. gadā plāno sasniegt mērķi, ka skolu ēdināšanā 100% produktu ir bioloģiskas izcelsmes. Mums ir jādomā un jāstrādā, ja ne šogad, tad nākamgad jāparedz, ka 10% no pārtikas iepirkuma ir bioloģiskie produkti. 10% mēs varam nodrošināt! Mēs varam sākt ar 10–20% un tad skatīties, kā tas attīstās. Ja kopējā iepirkuma stratēģijā ieliktu 10–20% bioloģiskās pārtikas, tas attiektos arī uz ēdinātāju pakalpojumiem. Tad ēdinātājs vairs nevarēs ņemt, ko grib, tikai jānodrošina uzraudzība, lai to pildītu.
E. Kļaviņa: Būtu ļoti svarīgi audzināt arī pircēju, ka var vārīt ķīseli no odziņām vai rabarbera saldētā veidā arī ziemā, nevis no sintētiskā sīrupa. Piemēram, mans mazdēls iet privātā bērnudārzā, un tur pavārīte pati sasaldē odziņas un ziemā velk ārā no ledusskapja, un visi ir laimīgi – gan vecāki, gan bērni. Varbūt lāča pakalpojums bioloģiskajiem ir tas, ka izskats ne vienmēr ir tāds, varbūt tirgotājs veikalā nav laicīgi novācis pārtiku, kas zaudējusi kvalitāti, tādējādi cilvēkam radot nepareizu priekšstatu.
I. Mežiniece-Briede: Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija ir ieguvusi Eiropas fondu līdzfinansējumu bioloģiskās produkcijas veicināšanai.
E. Kļaviņa: Cerēsim, ka tas dos papildu stimulu un patērētāju informētību par bioloģiskajiem produktiem.
M. Filatova: Vēl man ienāca prātā, ka valsts līmenī būtu jaunatnei jāmāca saprast, ka ekoloģiski ēst ir moderni, jo bērnu garšas izjūta pašlaik ir tik ļoti sabojāta. Ja šo brīnumaino bioloģisko kartupeli pasniegs skolā, bērni šo atšķirību neuztvers, viņi to nemācēs novērtēt. Tam būtu jāpievērš tikpat liela uzmanība kā nacionāli patriotiskajai audzināšanai.
G. Norkārklis: Mēs plānojam iet uz skolām un stāstīt par to, ka bioloģiskā pārtika ir moderni.
I. Mežiniece-Briede: Latvijā ir izstrādātas zaļā publiskā iepirkuma vadlīnijas, un VARAM strādā pie vadlīniju ieviešanas plāna izstrādes. Tikko būs šī plāna projekts, varam skatīties tālāk, kā integrēt prasību par bioloģisko pārtiku.
I. Romanova: Domāju, ka ir svarīgi paskatīties privāto bērnudārzu pieredzi, jo nu jau gandrīz 30 privātajiem bērnudārziem Rīgā ēdināšanā daļēji ir bioloģiskā pārtika. Būtu interesanti uzzināt, cik lielu daļu viņi šobrīd spēj nodrošināt, lai no tā mācītos, kā to realizēt. Ja mēs sākam ar to, ka motivācija ir, mērķis ir, tad nākamais tiešām ir apzināt, kādas tuvākajā apkārtnē ir saimniecības un ražotāji, uzzināt sortimentu, cenas un saprast, ko viņi var, ko nevar, un, pamatojoties uz to, plānot iepirkumu. Un, protams, meklēt, kas to jau ir izdarījuši, un skatīties labo pieredzi.
Kas varētu te palīdzēt?
I. Romanova: Vairākos novados LLKC ir uzņēmies šo lomu, un arī mēs, Latvijas Bioloģisko lauksaimniecību asociācija, esam šobrīd piedāvājuši palīdzību tieši zemnieku apzināšanā.
M. Filatova: Ja Rīga taisītu vienu kopēju lielu produktu iepirkumu un ja tur būtu daudzveidīga bioloģisko produktu sadaļa, un mums atliktu tikai izrēķināt, vai naudas ziņā varam iekļauties, tad mēs būtu ļoti priecīgi. Taču ļoti svarīgi, lai šādā iepirkumā būtu iekļauti bioloģiskie produkti, citādi mēs paliktu tikai uz poļu kartupeļiem.
E. Kļaviņa: Vēl viena labā iespēja, ko izmanto vairāki bērnudārzi, ir pirkt daļu pārtikas EIS, piemēram, pākšaugus, graudaugus, marinētus dārzeņus, cukuru, garšvielas. Atlikušajai daļai, kas nepieciešama, līgumcenas slieksnis līdz ar to ir zemāks, un tai var piemērot zemāka līmeņa procedūru. Tāpēc ir vieglāka dzīve!
G. Norkārklis: Svarīgs ir arī iepirkuma laiks, jo zemniekam ir jāzina, ko sēt un ko audzēt. Zemniekam vēlākais martā ir jāzina, kā plānot savu nākamā gada saimniekošanu. Jūnijā tas visticamāk vairs nepiedalīsies dārzeņu iepirkumā, jo vairs nebūs ko piedāvāt.
E. Kļaviņa: Vai tiešām ir tā, ka zemnieks stāda tikai tad, ja viņš zina jau iepriekš, ka viņa produkcijai būs noiets?
G. Norkārklis: Vairāk vai mazāk – jā, zemnieks stāda tik daudz, cik būs noiets. Es nestādīšu 10 ha kartupeļu, ja es nezinu, kur es tos pēc tam likšu.
I. Romanova: Ja zemniekam ir konkrēti pasūtītāji, viņš jau strādā ar tiem. Ja būtu iespēja strādāt ar skolām, viņš, iespējams, pat palielinātu apjomus. Viņiem vajag to zināt laikus.
I. Mežiniece-Briede: Varbūt iemesls, kāpēc bioloģiskie zemnieki EIS nepiedalās, ir tas, ka tur pārsvarā ir bakalejas produkti, kas ir ar garāku derīguma termiņu, bet ne tas, ko ražo bioloģiskās saimniecības Latvijā: dārzeņi, kartupeļi, piens.
E. Kļaviņa: Dārzeņu iekļaušana EIS varētu būt salīdzinoši tuvāks nākotnes jautājums, kamēr piens un gaļa – varbūt pēc dažiem gadiem. Sistēma attīstās, būs jauna funkcionalitāte un jauns regulējums, tad tas viss būs arī iespējams, jo tagad vairāk ir preces, ko var uzglabāt ilgstoši.
I. Mežiniece-Briede: Varbūt vairāk varētu veicināt pašvaldību pieredzes apmaiņu, un tie, kas jau darbojas, varētu stāstīt par savu pieredzi pārējām pašvaldībām.
Cik svarīgi ir noteikt attālumu no ražošanas vietas kā kvalitātes kritēriju, runājot par bioloģisko produktu piegādi?
G. Norkārklis: Jāņem vērā, ka tagad, runājot par bioloģisko lauksaimniecību, mēs domājam Latvijas zemniekus, bet nav izslēgts un tā arī notiks, ka Polija, Lietuva un lielās vairumtirdzniecības bāzes arī piedalīsies. Vai bioloģiskos produktus ir vērts vest no tāda attāluma?
A. Irmeja: Arī viens no ēdinātāju asociācijas ieteikumiem ir izmantot kritēriju par piegādi videi draudzīgā veidā…
G. Norkārklis: …kas attiecībā uz bioloģisko lauksaimniecību būtu pilnīgi loģiski.
E. Kļaviņa: Vienīgi jāskatās, vai attiecīgajā reģionā šī bioloģiskā produkcija ir pieejama.
D. Bērzāja: Tukuma novada pārtikas iepirkumā kā viens no kritērijiem ir ielikti kilometri no ražošanas vietas, lai priekšroka būtu tieši novada zemniekiem, turklāt bioloģiskajiem. Es domāju, ka tas diezgan labi strādā, jo mums arī Lietuva ir samērā tuvu. Svarīgi, lai tieši novada zemnieki startētu, lai būtu savējie, vietējie, jo līdz ar to arī naudu zemnieks iegulda un tā paliek savā pašvaldībā, tas ir ieguvums arī pašvaldībai.
Kā panākt, ka piegādāto produktu kvalitāte atbilst iepirkuma nosacījumiem?
A. Irmeja: Protams, ar līgumu, kurā paredzēta rīcība nekvalitatīvas piegādes gadījumā, bet viena no problēmām ir tā, ka mazās skolās to grūti izkontrolēt – produktus atved, bet pavāri varbūt ne vienmēr pārbauda, vai atvests īstais.
M. Filatova: Parasti jautājumi rodas, ja kāds regulāri ir negodprātīgs. Godprātīgu piegādātāju ir gana daudz. Bet tie, kas ir jākontrolē, faktiski ir jākontrolē visu laiku. Parasti mēs noslinkojam un nesastādām aktu, lai gan vajadzētu. Tas ir slikti, taču darba diena iet un tērēt resursus, lai viņam uztaisītu nepatikšanas? Parasti izrājies pa telefonu, un ar to arī viss beidzas. Tomēr, ja ir sastādīti akti, ar laiku šis negodprātīgais piegādātājs varētu pazust no piegādātāju loka. Mums ir bijusi arī doma, ka jāfotografē, jāsalīdzina ar to, kas bija paraugos, un jārāda.
E. Kļaviņa: Ļoti laba lieta ir tā, ka EIS Maksāšana ir pats pēdējais solis un priekšapmaksas nav vispār. Sistēmā notiek pasūtīšana, tad piegādātājs apstiprina apjomu un piegādi. Tad līgumā noteiktajā termiņā prece ir jāatved. Pēc atvešanas pircējs sistēmā atzīmē, ka prece vispār ir saņemta, un tad konkrētu dienu laikā apstiprina saņemtās preces kvalitāti. Un, kad sistēmā ir atzīmēts, ka viss ir kārtībā, tikai tad – 20 kalendārās dienas pēc kvalitātes apstiprināšanas – ir jāveic apmaksa. Ja kaut kas nav kārtībā, pircējs sistēmā ieraksta, piemēram, zaļie zirnīši sarūguši. Piegādātājam ir pienākums 2 darba dienu laikā preci apmainīt. Kamēr nav ieraksta, ka ar preces kvalitāti viss ir kārtībā, par maksāšanu nav ne runas.
Atbildēt