Mana sarunu biedra Salaspils novada domes izpilddirektora ANDREJA JAUNKALNA pieredze iepirkumos ir tikpat sena kā pats PIL un tā priekšgājējs, likums „Par iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām”, kopā. Tāpēc interesanti uzzināt, kā likums reāli darbojas būvniecības iepirkumos no konkrēta pasūtītāja ‒ Salaspils novada domes pārstāvja A. Jaunkalna – skatupunkta. Lūk, viņa pārdomas.
Viens no PIL mērķiem ir nodrošināt valsts un pašvaldību līdzekļu efektīvu izmantošanu, maksimāli samazinot pasūtītāja risku, taču, ievērojot visas likuma prasības, šī mērķa sasniegšana bieži vien nav iespējama. Mūsu likumdošana ir tendēta uz procedūrām, tās ir smalki aprakstītas, lai varētu salīdzinoši viegli pārbaudīt, bet visā šajā procesā pats rezultāts ir kļuvis otršķirīgs.
Saimnieciski izdevīgākais piedāvājums
Manis teiktais noteikti nesaskanēs ar daudzu citu viedokli, bet es tomēr uzskatu, ka mūsu mērķis iepirkumos būtu zemākā cena. Taču būvniecības pakalpojumu nozarē tas ir iespējams tikai pie zināmiem nosacījumiem: ja ir ļoti precīzi izstrādāta tehniskā specifikācija un ir ļoti kvalitatīvs tehniskais projekts. Šobrīd saimnieciski izdevīgākais piedāvājums drīzāk ir mīts, kas ir izdevīgs tikai uz papīra. Lai par to pārliecinātos, pietiek paskatīties, kādi ir tie kritēriji, pēc kuriem iepirkumu komisijai tas jānosaka.
Pirmkārt, tā ir cena. Labs kritērijs pie nosacījuma, ka iepirkuma pamatā izsniegtais tehniskais projekts ir labi un detalizēti izstrādāts, ja specifikācija ir perfekta un pilnīgi atbilst visiem rasējumiem. Godīgi teikšu, tas ir retums. Pārējie kritēriji nav nepieciešami, jo tos var aizstāt pasūtītāja obligātās prasības. Tomēr šīs prasības iepirkumos pārtapušas kritērijos.
Piemēram, otrais kritērijs ir darbu izpildes termiņi. Ja pasūtītājs nav norādījis minimālo robežu, tad pretendents tur var uzrādīt zilus brīnumus, kas neatbilst projekta darba uzdevumā norādītajiem darbu izpildes termiņiem. Rezultātā mēs saņemam fiktīvus piedāvājumus, bet vēlāk, jau būvniecības laikā, šis uzvarētājs meklēs objektīvus iemeslus, kāpēc nav iespējams pasūtījumu izpildīt laikā. Savukārt, ja iepirkuma nolikumā norādīts minimālais termiņš, tad visi pretendenti tieši šo termiņu arī piedāvās. Un atkal nav iespējas neko izvērtēt, jo visiem pretendentiem būs vienāds punktu skaits šajā kritērijā! Ja kāds no pretendentiem izrādās godīgs un norāda reālu termiņu, kas ir kaut par mēnesi garāks, viņa piedāvājums automātiski vairs nav konkurētspējīgs.
Trešais kritērijs ir garantijas termiņš. Te atkal ir tas pats, kas ar izpildes termiņiem. Ja mēs, piemēram, saņemam nekvalitatīvu projektu un neierobežojam maksimālo garantiju termiņu… saņemam piedāvājumu ar garantiju līdz pastardienai. Bet, ja ir izstrādāts labs projekts, tad no tā var izsecināt būvdarbu garantijas laiku, jo pašas būves garantija nevar būt lielāka par atsevišķu materiālu garantiju. Un to pēc šī projekta pasūtītājs var noteikt pats. Tagad iepirkumos mēs veidojam garantijas termiņu koridoru, norādot minimālo un maksimālo robežu. Nopietniem objektiem šī garantija nekad nav īsāka par pieciem gadiem. Un atkal jau visi pretendenti norāda nolikuma maksimālo termiņu! Arī šajā situācijā nav iespējas jebko salīdzināt, jo pēc šī kritērija visiem piedāvājumiem ir vienāds punktu skaits.
Pēdējais, ko var salīdzināt, ir darba organizācija un metodoloģija. Te ir cita lieta. Ja mēs par uzvarētāju neesam izvēlējušies lētāko piedāvājumu, bet tādu, kuram ir labāk izstrādāta metodoloģija, tad obligāti kāds no pretendentiem šo iepirkumu apstrīdēs IUB. Ja pārējie kritēriji visiem ir vienādi, atšķiras tikai cena un dokumentu izstrādes kvalitāte, tad pārsūdzēšana ir obligāta. Tomēr arī darba organizācijai un metodoloģijai vajadzētu būt laba projekta sastāvā. Turklāt tādā kvalitātē, ka būvniekam nerastos nekādi jautājumi ne iepirkuma posmā, ne vēlāk ‒ būvdarbu laikā.
Nolikums
Ar nolikuma prasībām arī ir visai interesanta situācija. Iepirkuma rezultāts atbilstoši nolikumam ir kā kaķis maisā. Norādot prasības, nekad nevari būt īsti drošs, kā tās izvērtīsies pēc pieteikumu aplokšņu atvēršanas. Pirmkārt, ja saraksta par daudz augstas prasības, tad pretendenti jau laikus pateiks (lasi: pārsūdzēs), ka tās ir pārspīlētas un IUB liks nolikumu mainīt. Savukārt, ja ieliek zemākas prasības, tad vairs nav iespējas kvalitatīvi veikt daudzo piedāvājumu izvērtēšanu un pastāv liela varbūtība, ka iepirkums beigsies IUB sūdzību izskatīšanas komisijā.
Smieklīgākais gadījums no personiskās pieredzes. Mēs vēl pirms gadiem astoņiem gatavojāmies restaurēt skrejceļu padomju laikos būvētājā stadionā. Un nolikumā ierakstījām, ka vajadzīga vismaz divu līdzīgu objektu pieredze Eiropas Savienībā. Galu galā vienam no pretendentiem kā apakšuzņēmējs startēja amerikāņu firma, kurai līdzīga pieredze Eiropā bija tikai vienā objektā ‒ Atēnu Olimpiskā stadiona būvniecībā. Tomēr mums nācās to noraidīt, jo tie nebija divi mazi lauku stadioni! Kā gan mēs, rakstot nosacījumus, varējām iedomāties, ka uzņēmums ar tādu pieredzi pieteiksies mūsu konkursam? Spēlētāju tirgū ir ļoti daudz, un arī pieredze ir pārāk dažāda, bieži vien pat grūti salīdzināma, tāpēc ir visai sarežģīti iepriekš formulēt nosacījumus, ja nezina, kas pieteiksies. Arī PIL uzliktie laika ierobežojumi ‒ pieci gadi, par kuriem var prasīt iepriekšējo pieredzi, ‒ vērtējami neviennozīmīgi. Varbūt konkrētajam pretendentam pirms sešiem septiņiem gadiem bija daudz piedāvājumu, bet pēdējā laikā viņš nav būvējis konkrētā tipa celtnes. Vēl iespējama situācija, ka mēs, piemēram, prasām divus objektus pēdējo gadu laikā, bet pretendents ir strādājis tikai vienā, bet grandiozā būvobjektā. Viņa kvalifikācija tādēļ necieš, drīzāk pat otrādi ‒ šis objekts noteikti ir lielāka pieredze, bet, ja stingri ievēro procedūru, tad nākas viņu noraidīt. Tādas situācijas nevar paredzēt.
Komisijas
PIL 22.2. punktā ir noteikts, ka pasūtītājs veido komisiju, kur vairums ir konkrētās jomas profesionāļi. Ja ir runa par būvniecības pasūtījumiem, to vēl varētu nodrošināt, bet pašvaldība veic iepirkumus ļoti daudzās un dažādās jomās. Un lielākā daļa no šiem iepirkumiem ir par nelielām summām. Pašvaldībai nav tik liela štata, lai visās nozarēs varētu nodrošināt prasīto speciālistu skaitu, bet, ja grib pieaicināt no malas, tad jārēķinās ar papildu izdevumiem. Piemēram, mums ir viens vides speciālists, kuru nodarbinām desmit dažādās jomās. Viņa pārziņā ir atkritumu apsaimniekošana novadā, zvejniecības jautājumi, dzīvnieku turēšanas noteikumu uzraudzība, koku ciršanas uzraudzība ārpus meža zemēm, māju siltināšanas projekti, daudzdzīvokļu māju pagalmu labiekārtošanas projekti, cīņa ar invazīviem augiem utt. Neatmaksājas turēt atsevišķu katras nozares speciālistu, kas ar to nodarbotos. Šajās jomās tiek regulāri rīkoti iepirkumi. Piemēram, reizi četros gados iepirkums par atkritumu apsaimniekošanu novadā (apjoms ‒ miljons latu*), ikgadējais iepirkums klaiņojošo dzīvnieku izķeršanā (apjoms ‒ 10 000 latu). Kur ņemt kompetentus komisijas locekļus minēto pakalpojumu iepirkumiem?! PIL teikts – pieaiciniet ekspertus! Tātad atklāts paliek jautājums, vai ir lietderīgi izdot 500‒1000 latus, algojot ekspertu iepirkumiem, kuru apjoms ir ap 10 000 latu, kur cenu starpība pretendentiem būs labākajā gadījumā 1000 latu. Ja eksperts tiek pieaicināts lieliem projektiem, kur viņa piesaistīšana var ļaut pasūtītājam nākotnē izvairīties no liekiem, daudz lielākiem izdevumiem, tad tas ir saprotams, bet citādi neredzu jēgu. Tie vienkārši ir lieki tēriņi, jo laba eksperta pakalpojumi nebūt nav lēti.
Par projektētājiem, kuri piedalās konkursos
Vienalga, kādus kritērijus nosakām pretendentiem, mēs esam spiesti izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu: ja ne pašu lētāko tad tuvu lētākajam. Šī iemesla dēļ daudzi augstas kvalifikācijas projektētāji pašvaldību iepirkumos pat nepiedalās, jo ar viņu izmaksām tie nevar cerēt uz pozitīvu iepirkumu rezultātu. Toties ir izveidojusies vesela grupa tādu uzņēmumu, kas koncentrējas tikai uz publiskiem iepirkumiem. Viņi ļoti labi saprot ‒ ja viņi orientēsies uz kvalitāti, tad konkursā neuzvarēs. Te arī rodas piedāvājumi par zemām cenām. Viņi jau sākotnēji neplāno veltīt pietiekami daudz resursu šim darbam, tāpēc var parakstīties uz tik zemu cenu. Turklāt viņiem par slikti izstrādātu projektu nekas nedraud, tad kāpēc gan censties?! Tagad vēl Civillikumā iestrādāts ierobežojums soda apmēram – 10 % no līgumsummas (CL 1716.p labojumi no 01.01.2014). Ideāli! Tā visa rezultātā mēs saņemam un saņemsim nekvalitatīvu produktu – projektu, ko vēlāk ar būvekspertīzes palīdzību mēģina uzlabot. Bet slikta manta ir un paliek slikta manta, kura par ļoti labu pārtapt nevar. Diemžēl vēlāk būvniecības laikā mēs tādēļ zaudējam milzīgus līdzekļus.
Pats sāpīgākais ir tas, ka pretendenti visus spēkus tērē pasūtījuma iegūšanai, nevis tā nosacījumu izpildei. Sākumā ir jāvinnē, un tikai tad tiek domāts par to, kā saistības izpildīt. Bet mūsu likumdošana šādu situāciju tikai veicina.
Minimālās algas inženieru konsultantiem – tas tomēr ir dempings
Manuprāt, pēc būtības nepamatoti lēti ir tie piedāvājumi, kuros augstas kvalifikācijas inženieriem algas tiek aprēķinātās tuvu minimālajai algai. Pirms pāris gadiem mums bija iepirkums 1,2 miljonu latu vērta objekta būvniecībai. Tādam iepirkumam būvuzraudzība jāveic vismaz trim speciālistiem, jo projektā bija trīs sadaļas. Iepirkuma nolikumā tika noteikts minimālais stundu skaits, cik būvuzraugiem jābūt objektā. Tad saņēmām piedāvājumu par 3000 latu. Pirmā doma bija to noraidīt kā nepamatoti zemu piedāvājumu. Bet, lai to izdarītu, mums būtu jāpierāda, ka to par šādu naudu nevar izdarīt. Kad mēs prasījām konkursa dalībniekam šo izmaksu pamatojumu, saņēmām atbildi, ka viņi paņēmuši mūsu noteiktās minimālās stundas, sareizinājuši ar minimālo algu un pierēķinājuši klāt sabiedriskā transporta biļetes. Tā nu arī matemātiski sanākuši tie 3000 lati. Tātad viss ir likumīgi un apstrīdēt šādu piedāvājumu īsti nevar. Strādājot šajā jomā 15 gadus un saņemot kopumā acīmredzami nepamatoti lētus piedāvājumus, tikai divas reizes pēc iepirkuma apstrīdēšanas ir sanācis IUB komisijā pierādīt, ka kāds konkrēts piedāvājums tiešām ir nepamatoti lēts. Vārdu sakot, tas ir pārāk sarežģīti, lai tērētu pasūtītāja laiku un resursus. Tomēr man ir retorisks jautājums: vai mūsu valstī būvuzraugi strādā par minimālo algu?!
Vai būvuzraugs ir pasūtītāja pārstāvis? Tas ir nākamais retoriskais jautājums, kurš izriet no iepriekš teiktā. LBN 303-03 „Par būvuzraudzību” p. 2. nosaka: „Būvuzraudzības mērķis ir nodrošināt pasūtītāja tiesības un intereses būvdarbu veikšanas procesā”, tātad būvuzraugs ir pasūtītāja pārstāvis objektā. Te nu gan LBN un PIL normas ir pretrunīgas, jo PIL izpratnē būvuzraudzības pakalpojums nav nekāds izņēmums!
Plānošanas darbu kvalitātes atkarība no iepirkuma procedūras
Interesants ir fakts, ka tehnisko projektu kvalitāte ir apgriezti proporcionāla iepirkuma summai. Kas attiecas uz vidējiem un maziem projektiem, ja pašvaldība ir veikusi būvdarbus saskaņā ar tehnisko projektu, kas iepirkts lētāk par Ls 3000, tad problēmas praktiski nemēdz būt, jo objektam kopējā tāme ir līdz Ls 200 000, un, atvēlot projektēšanai 2–5 % no kopējās tāmes, var sagatavot ļoti kvalitatīvu projektu. Te problēmas būvdarbu laikā drīzāk ir izņēmums.
Lielajos pasūtījumos labi izstrādāts projekts drīzāk ir izņēmums. Mana pēdējā pozitīvā pieredze ar iepirkumā pasūtītu projektu bija 2009. gadā. Kur ir āķis? Elementāri: lielākām būvēm normāls plānošanas darbu cenu piedāvājums pārsniegs Ls 3000 (tagad likumdevējs lēma, ka tas arī ir daudz p.s. no 01.01.2014 ‒ 2800 Ls), tātad mums ir jārīko iepirkums, bet kvalificēta projektētāja piedāvājumu noliksim plauktā, jo iepirkuma rezultātā uzzināsim, ka šo darbu var paveikt divas, trīs reizes lētāk, ieekonomēt pāris tūkstošus. Mēs būsim godīgi ievērojuši PIL prasības, bet iegādājušies kaķi maisā.
Apdrošināšana
Pirms diviem gadiem mēģinājām apdrošināt projektēšanas darbus. Kārtējais projekts izrādījās nekvalitatīvs un teorētiski vajadzētu saņemt apdrošināšanu. Bet te sākās kas negaidīts. Pirmkārt, projekts bija izstrādāts vienā gadā, bet būvniecību uzsākām nākamajā, kad apdrošināšanas polisei jau bija beidzies termiņš. Nākamajā reizē, kad gatavojāmies apdrošināt projektēšanas darbus, mēs bijām gudrāki un redzot, ka būvniecība izies aiz polises laika, mēs uzlikām par pienākumu projektētājam to pagarināt. Bet atkal nekas nesanāca! Veicām projektā neparedzētus darbus, kas attiecīgi sadārdzināja projektu, un griezāmies pie apdrošinātājiem. Izrādās ‒ ja būve nav uzkritusi uz galvas, tad viss pārējais neskaitās apdrošināšanas gadījums. Bet pie tāda scenārija jau iestājas kriminālatbildība, un apdrošināšana īsti vairs nav vajadzīga. Vienīgais labums, ka apdrošināšana dod iespēju pēc nelaimes gadījuma piedzīt zaudējumus par labu trešajai personai. Mūsu mērķis ir pavisam cits ‒ saņemt kvalitatīvu projektu ‒, bet apdrošinātājs papildu būvdarbus nekvalitatīva projekta dēļ neuzskata par zaudējumiem.
Analogi
Vēl viena interesanta nianse ir dārgās būvniecības daļas, kuras var nomainīt ar analogiem. Piemēram, ventilācijas iekārta. Ja tai ir perfekti izstrādāta specifikācija, tad būvniekam nerodas iespēja to nomainīt uz citu, lētāku, analogu. Vai arī, ja projektētājs ir kārtīgi pastrādājis (pasapņot taču var!) un ir precīzi noteikti visi iekārtas parametri, tad projektā būtu jābūt iekļautam lētākajam no analogiem, lai nerodas iespēja nomainīt pret citu produktu. Šobrīd ierastā prakse ir ielikt dārgāko no variantiem, bet parametri ir aprakstīti tik neprecīzi, ka zem tiem var palikt praktiski jebkādu analogu. Rezultātā būvnieks noteikti to nomainīs. Kaut gan iekārtām var precīzi aprakstīt parametrus un arī pamatot, kāpēc tieši šādi parametri ir nepieciešami. Ja projektētājs lielajai, uz jumta uzstādāmajai, ventilācijas iekārtai pasaka tikai trīs parametrus, bet celtnieks piedāvā lētāku analogu, kas ir divreiz smagāks, jo svars kā parametrs vispār nav norādīts, un divreiz skaļāks, jo trokšņu līmenis arī nav norādīts, tad atteikt nav iespējams.
Otrs piemērs. Mēs pasūtījām dārgu liftu ar visai augstām prasībām. Projektētājs norādījis konkrētas firmas liftu, uzrādot pasūtītājam skaistu lifta aprakstu ar visām specifiskajām pretdemolēšanas prasībām. Kā jau ierasts, projektētājs pie lifta specifikācijas izstrādes nesaspringa, norādīja lifta marku. Iepirkumā ielikām papildinājumu ‒ vai analogs. Būvniecības laikā noskaidrojās, ka zem norādītās markas šim pašam ražotājam ir astoņi lifti ar dažādiem apdares līmeņiem, kuriem cenu starpība ir visai būtiska. Savukārt mēs cerējām ieraudzīt objektā labākā līmeņa liftu, kuru šķietami arī bijām pasūtījuši… Celtnieki no šī saraksta izvēlējās astoto ‒ protams, lētāko. Turklāt viņi visu bija izdarījuši saskaņā ar projektu un likumdošanu. No šādām situācijām ir jāizvairās. Ja es kā pasūtītājs esmu gatavs maksāt par labas kvalitātes preci, tad man tā būtu arī jāsaņem, nevis jāapmierinās ar lētu analogu.
Pātaga
Veicot pasūtījums, mums jāmācās un precīzi jānosaka izpildītāja atbildība. Ja mēģinām mācīties no savām kļūdām, nekas nesanāks, jo likumdošana tik bieži mainās, ka ne vienmēr, pieņemot lēmumu iepirkumos, varam balstīties uz savu pieredzi. Ar šī gada sākumu mums kārtējo reizi ir apgriezta pātaga, ar kuru var baidīt izpildītāju, jo līguma neievērošanas soda sankcijas nedrīkst pārsniegt 10 %, pat, ja pārkāpums ir smags un nes krietni vien lielus netiešos zaudējumus. Tāpat pirms gada likumdošana apcirpa piedāvājuma apdrošināšanas lielumu, nosakot divu procentu robežu. Kamēr šis procents bija lielāks, uzņēmēji to respektēja. Tas bija instruments, ko var izmantot, bet tagad tas pēc būtības ir kļuvis bezjēdzīgs. Nu tas vairs nesedz zaudējumus, gadījumā, ja izvēlētais pretendents atsakās slēgt līgumu un jāslēdz līgums ar nākamo. Līdz ar to pretendentiem rodas iespēja iepirkuma laikā spēlēt uz visu banku, nerēķinoties ar sekām, jo tās viņiem jebkurā gadījumā izmaksās mazāk nekā mums. Vēl nodrošinājums nevar pārsniegt 10 tūkstošus latu. Ko tāda summa nozīmē lielajos iepirkumos, kur katra nākamā piedāvājuma solis ir 100 tūkstoši latu?
Iepirkuma likuma nacionālā īpatnības
PIL pamatā ir labs. Tas labi der vienkāršiem iepirkumiem, vai iepirkumiem, kuros var izveidot ļoti precīzu nepārprotamu iepirkuma dokumentāciju.
Savukārt sarežģītiem daudzpakāpju iepirkumiem, pie kuriem pieskaitāma lielākā daļa būvdarbu, PIL regulējums neļauj sasniegt tā 2. panta 3. punktā noteikto mērķi.
Skaidrs, ka iepirkuma mērķis ir pakalpojumu saņemšana, preču vai būvdarbu pasūtīšana.
Nevienam nerodas šaubas, ka būvniecības vienīgais mērķis un rezultāts ir BŪVE. Projektēšana, būvuzraudzība un citi saistīti pakalpojumi, tāpat kā iepirkuma dokumentācijas kopums nav nedz mērķis, nedz rezultāts.
Labs rezultāts tiks sasniegts vienīgi tad, kad par iepirkumu tiks uzskatīti tikai paši būvdarbi, bet pārējiem, ar tiem saistītiem procesiem, būs izveidots speciāls likuma regulējums, kurš nebūs pretrunā ar citiem nacionālajiem likumdošanas aktiem, un darbs pie to pasūtīšanas netraucēs galvenā mērķa – kvalitatīvas būves ‒ sasniegšanu. Tad arī tiks nodrošināta valsts un pašvaldību līdzekļu efektīva izmantošana.
* Redakcijas piezīme. Šeit un turpmāk tekstā A. Jaunkalns visas izmaksas minēja latos. Nenomainījām tās pret eiro, jo daudzviet ir runa par iepirkumiem, kas notikuši pirms 2014. gada 1. janvāra.
TEKSTS: DACE VITE
Atbildēt