Rīgas domes Labklājības departaments ir Latvijā lielākais sociālo pakalpojumu iepircējs, kas veic vairāk nekā 40 sociālo pakalpojumu iepirkumu gadā aptuveni astoņiem tūkstošiem klientu. Tomēr šajā iepirkumu jomā ir nepilnības, kas liek darīt faktiski nevajadzīgu darbu, uzskata RD Labklājības departamenta Iepirkumu un tiesiskā nodrošinājuma sektora vadītāja LAURA KALNIŅA.
Kas pašvaldībās nodrošina sociālos pakalpojumus?
Parasti pašvaldības nodrošina sociālos pakalpojumus vai nu veidojot savas institūcijas, vai arī pērkot tos kā ārpakalpojumu. Valsts ir noteikusi, ka katram cilvēkam, kuram ir vajadzīgs pansionāts vai grupu dzīvoklis, ja personai ir garīga rakstura traucējumi, ir tiesības saņemt šādu pakalpojumu, savukārt pašvaldībai ir pienākums to nodrošināt. Pašvaldība pati var izlemt, kādus papildu sociālos pakalpojumus, kas nav minēti likumā, tā vēlas sniegt saviem iedzīvotajiem. Tā kā pašvaldības resursi nav pietiekami, lielāko daļu sociālo pakalpojumu mēs iepērkam kā ārpakalpojumus.
Sociālais pakalpojums ir Publisko iepirkumu likuma 2. pielikuma B daļā minētais pakalpojums, kuram nav obligāti jāpiemēro iepirkuma procedūra, tomēr noteiktas likuma normas ir jāpiemēro, to skaitā, jāveido iepirkuma komisija, jāizstrādā tehniskā specifikācija un cita iepirkuma dokumentācija, jāņem vērā piedāvājumu iesniegšanas termiņa ierobežojumi, jāizvērtē piedāvājumi.
Piemēram, ja Rīgas pašvaldībai jānodrošina pansionāts iedzīvotājiem, kuri paši nevar sevi aprūpēt, tad ir jāpērk pansionāta pakalpojums, t. i., ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojums. Rīgas pašvaldībai ir trīs pansionāti, bet ar tiem nepietiek, tāpēc izmantojam citu pašvaldību vai privātos pansionātus. Tātad faktiski mēs nopērkam cilvēkam dzīvesvietu, kurā ir pieejama 24 stundu aprūpe un uzraudzība.
Nopērkat to dzīvesvietu un viss!? Kas te rada sarežģījumus?
Mēs veicam iepirkumu līguma noslēgšanai uz vienu gadu, piemēram, nopērkam cilvēkam vietu kādā lauku pansionātā, jo pašvaldības budžets un līdz ar to arī finansējuma apmērs konkrētajam pakalpojumam tiek noteikts vienam gadam. Bet, ja iepirkums ir uz gadu, tad mums nākamajā gadā jāpērk pakalpojums tajā pašā vietā, kur mūsu pensionārs jau dzīvo, jo būtu necilvēcīgi katru gadu veciem, par sevi patstāvīgi rūpēties nespējīgiem cilvēkiem likt pārcelties uz citu dzīves vietu. Līdz ar to šādi sociālā pakalpojumu iepirkumi… negribas šo vārdu lietot, bet tomēr ir bezjēdzīgi, jo mēs taču zinām iepirkuma rezultātu. Iznāk, ka tērējām ļoti lielus administratīvos resursus, lai nonāktu pie jau iepriekš zināma rezultāta.
Līdzīga situācija ir cilvēkiem, kuri vēl nav sasnieguši pensijas vecumu, bet ir ar garīga rakstura traucējumiem. Viņiem pienākas grupu dzīvoklis, tātad tā ir šo cilvēku dzīvesvieta, un komplektā nāk klāt sociālais pakalpojums, lai viņi varētu tikt ar savu dzīvi galā. Bērnunami – tā ir bērna dzīvesvieta un, ja šo pakalpojumu sniedz citas pašvaldības iestāde, tad tai ir apstiprināts cenrādis par šo pakalpojumu. Un te notiek tāpat – mēs gatavojam iepirkumu, kurš nav vajadzīgs, jo cilvēku mēs nepārcelsim un citu cenu, kā noteikts attiecīgās pašvaldības vai valsts apstiprinātajā, publiski pieejamajā cenrādī, mums nepiedāvās.
Tātad arī pansionātiem, bērnunamiem un citām iestādēm, kas sniedz sociālos pakalpojumus, katru gadu jāpiedalās iepirkumā un jāgatavo piedāvājums par personu, kas jau mīt pie viņiem, lai saņemtu kārtējo pašvaldības maksājumu?
Diemžēl sociālais pakalpojums nav kas tāds, ko var pakalpojumu sniedzēju tirgū nopirkt kā, piemēram, veļas mazgāšanu vai malkas zāģēšanu, jo pakalpojuma sniedzēji nav komersanti, bet faktiski izpilda publisku funkciju ‒ nodrošina iedzīvotājus ar sociālo pakalpojumu. Parasti tas ir vai nu nodibinājums, vai biedrība, kuras mērķis ir piedalīties konkrētu cilvēku konkrētas sociālās problēmas risināšanā. Tātad šo organizāciju funkcija ir sabiedriska, nevis komerciāla.
Un vēl – daudzos gadījumos konkrētie pakalpojuma sniedzēji ir vienīgie, piemēram, dienas aprūpes centrs konkrētai mērķgrupai ‒ personām ar garīga rakstura traucējumiem. Un pašvaldības interesēs ir, lai konkrētais pakalpojums tiek rezervēts tikai šīs pašvaldības mērķa grupai. Pašvaldība vēlas, lai tie paši cilvēki, kas šo centru ir apmeklējuši, turpina tur darboties, bet atkal ir tā pati situācija ‒ tērējam resursus iepirkumu veikšanai, bet rezultāts jau zināms.
Kā to varētu risināt?
Citās valstīs tā nav problēma, jo ir daudz augstāki līgumcenu sliekšņi, no kuriem jāsāk piemērot iepirkuma likums, bet mūsu valstī līgumcena ir tik zema, ka mums nav citas izejas, nav nekādu iespēju izvairīties no likuma piemērošanas. Iepirkuma procedūra jāpiemēro, sākot no 4 000 eiro. Līdz ar eiro ieviešanu, līgumcenas slieksnis, lai arī nedaudz, tomēr atkal tika pazemināts.
Mēs esam runājuši par šo problēmu Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB) un kopīgi nonākuši pie pagaidām vienīgā ciešamā risinājuma, kā mēs varam iepirkt šāda veida sociālos pakalpojumus. Mēs rīkojam ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojuma iepirkumu, kura rezultātā tiek slēgta vispārīgā vienošanās ar visiem prasībām atbilstošajiem pretendentiem. Iepirkuma dokumentos tiek noteikta maksimālā pakalpojuma vienas vienības cena, ko pašvaldība var atļauties attiecīgajam pakalpojumam, un norādīts kopējais budžets. Piesakās, protams, zināmie pretendenti ‒ tie, kur attiecīgie cilvēki dzīvo, savukārt jaunajiem klientiem ir tiesības izvēlēties, kurā no šīm sociālās aprūpes iestādēm apmesties. Bet kopumā tas nesamazina neracionālo pašvaldības resursu tērēšanu. Faktiski šādu iepirkumu veikšana ir pat pretrunā ar iepirkumu mērķi, kas ir likumā – efektīva pasūtītāja līdzekļu izmantošana.
Vienīgais racionālais šī jautājuma risinājums būtu noteikt, ka sociālo pakalpojumu iepirkumi, kas vērsti nevis uz pašvaldības, bet uz indivīdu vajadzību apmierināšanu, tiek iekļauti Publisko iepirkumu likuma 3. pantā noteiktajos likuma piemērošanas izņēmumos. Pašvaldība noslēdz līgumu ar personas izvēlēto sociālās aprūpes iestādi, protams, nosakot maksimālos pakalpojuma cenas griestus, sadarbības modeli un kvalifikācijas prasības pakalpojumam, kas dod iespēju pasūtītājam noteikt pakalpojuma sniegšanas norisi. Šim līgumam jābūt ļoti elastīgam un drīzāk jāfunkcionē kā sadarbības, nevis kā sausam pakalpojuma līgumam. Pašvaldībai jābūt tiesībām izvēlēties slēgt līgumu ar visiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem, kas atbilstu noteiktajām prasībām un cenai, bet klientiem tad būtu iespēja izvēlēties no vairākiem pakalpojuma sniedzējiem. Tikai šādā veidā bez ierobežojumiem varētu tikt īstenots arī Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības – brīvi izvēlēties dzīvesvietu.
Kā ir iespējams sagatavot tehnisko specifikāciju sociālajam pakalpojumam, cik tai jābūt precīzai?
Tehniskās specifikācijas sagatavošana arī ir problēma. Viens variants ir noteikt ļoti vispārīgas prasības, bet mūsu pieredze ir tāda, ka šim pakalpojumam ir individuāls raksturs, ‒ reizēm pakalpojuma sniedzējs, piemēram, ir izpildījis visas prasības, bet cilvēks nesaņem tieši to atbalstu, kas viņam attiecīgajā situācijā visvairāk nepieciešams. Viņam varbūt nepieciešama kāda konkrēta speciālista palīdzība vai īpašas sociālās aprūpes metodes piemērošana, ko pakalpojuma sniedzējs iepirkumā nav piedāvājis, jo tas nav bijis prasīts, un līdz ar to arī vēlāk līguma izpildē mums kā pasūtītājam nav tiesību to pieprasīt.
Sociālo pakalpojumu sniegšanas mērķis ir uzlabot personas dzīves kvalitāti, spēju sociāli funkcionēt, bet tādā gadījumā tādas sausas vispārīgās prasības nav risinājums. Esam izmēģinājuši arī otru variantu – tehniskajā specifikācijā noteikt ļoti precīzas prasības, sīki aprakstot, kas jādara. Līdz pat tādām detaļām, ka tad, ja nav psiholoģiskas saderības ar konkrētu cilvēku, aprūpētājiem ir pienākums nodrošināt citu. Tomēr sociālās situācijas ir gan ļoti dažādas, gan mainīgas. Jo daudz kas ir atkarīgs arī no klienta fiziskajām un garīgajām spējām, vēlmes iesaistīties savā pašaprūpē, sociālajās aktivitātēs, saņemt dažādu speciālistu atbalstu un pakalpojuma konkrētās sastāvdaļas ir dinamiski jāmaina, lai būtu virzība uz cilvēka veselības un sociālās funkcionēšanas uzlabošanos. Lai viņš kļūtu patstāvīgāks vai pēc iespējas saglabātu savu fizisko, garīgo un sociālo aktivitāti. Tomēr, kā esam sapratuši, neder arī sīki izstrādāta specifikācija, jo visu nekad nevar paredzēt. Šobrīd, gatavojot tehniskās specifikācijas, esam izvēlējušies vidusceļu – cik iespējams, nosakot precīzas prasības, bet atļaujot arī pakalpojuma sniedzējam izvēlēties sociālas rehabilitācijas paņēmienus, kas ir vispiemērotākie konkrētam cilvēkam. Protams, šādā gadījumā pastāv risks, ka pakalpojuma sniedzēja izvēli var noteikt speciālistu vai attiecīgo metožu izmaksas vai pieejamība, un tas var nesakrist ar pakalpojuma saņēmēja patiesajām vajadzībām.
Vai tad nevar tā, ka pakalpojuma sniedzējs izvēlēts, cilvēks atdots aprūpētājiem ‒ un viss?
Diemžēl nē, jo pašvaldība joprojām paliek atbildīga par publiskās funkcijas izpildes kvalitāti – to no pašvaldības sagaida gan klienti, gan tiešā valsts pārvalde, gan sabiedrība kopumā. Tāpēc visu laiku ir jābūt savstarpējai sadarbībai un jāpiekoriģē tas, kas notiek sociālās aprūpes iestādē. Tas ne vienmēr ir saistīts ar pakalpojuma sniedzēja nekompetenci vai nolaidību, bet dažkārt no malas labāk saskatāmas lietas, kas jāuzlabo. Te mēs atkal nonākam pie tā, ka tā ir sadarbība, nevis iepirkums. Katrā ziņā ir vajadzīgs kāds jauns risinājums, lai izveidotu tādu līgumu, kas ir pa vidu starp sadarbību un publiskā iepirkuma līgumu kā juridisko instrumentu pakalpojuma pirkšanai.
Somijā un Zviedrijā ir augstāks cenu slieksnis un viņiem šādās situācijās ir cits risinājums. Proti, viņi dodas pie konkrētā pakalpojuma sniedzēja, pavēsta, ka viņiem vajadzīgs tāds pakalpojums, ka var atļauties maksāt tik un tik, un noslēdz līgumu.
Vai sociālie pakalpojumi ir vienīgie Labklājības departamenta iepirkumi?
Nē, mēs nodrošinām arī veselības veicināšanu. Arī šajā sadaļā mums ir iepirkumi par veselīga uztura veicināšanas pasākumiem, par noteiktām veselīgu dzīvesveidu veicinošām aktivitātēm u. tml. Tāpat mēs esam centralizētā iepirkumu institūcija mūsu pakļautības iestādēm. Labklājības departamentam ir pakļauti trīs pansionāti, bērnu un jauniešu centrs, patversme un sociālais dienests, kuru vajadzībām iepērkam dažādas preces – tas gan ir klasiskais tirgus. Kopumā šo līgumu slēgšanā iepirkums palīdz izvēlēties izdevīgāko, tomēr pēdējos iepirkumos novērojama vēl viena negatīva tendence, par ko likumdevējam noteikti būtu jādomā – iepirkuma rezultātā pretendenta piedāvātās cenas ir augstākas, nekā to pašu preču cenas veikalā. Ne visi tirgotāji vēlas tērēt savu laiku piedāvājumu sagatavošanā, īpaši, ja tirgotājs ir liels, bet paredzētais apjoms ir neliels. Šī nepatīkamā situācija ir izveidojusies remontmateriālu iepirkumā.
Tomēr atgriežoties pie pamata problēmas – sociālo pakalpojumu iepirkšanas cilvēkiem, kuri jau mitinās pansionātos, jāatceras, ka situācija neuzlabosies, jo sabiedrība noveco, pensionāru kļūst arvien vairāk, veselības aprūpe nav spoža, tātad pieaug to cilvēku skaits, kuri nespēj sevi aprūpēt un būs aizvien vairāk cilvēku, kuriem būs nepieciešami sociālie pakalpojumi, tāpēc vajadzīgas nopietnas izmaiņas šajā iepirkumu jomā.
Teksts: Eleonora Priede
Atbildēt