Gada pēdējā numurā uz sarunu aicinām LDDK ģenerāldirektori LĪGU MEŅĢELSONI. Valsts budžets nākamajam gadam pieņemts. LDDK sadarbībā ar uzņēmumiem un nozaru asociācijām ir sniegusi savus komentārus budžeta sagatavošanas gaitā. Laiks atskatīties uz šo gadu un izvērtēt, kas, no piegādātāju viedokļa raugoties, iepirkumu jomā ir gājis uz augšu, bet kuros jautājumos darāmā vēl ļoti daudz.
Kā vērtējat iepirkumu sistēmu Latvijā kopumā?
Iepirkumu sistēma ir izveidota, nodalot liela apjoma iepirkumus no maziem un preču iegādi no būvniecības, kas pēc būtības ir loģiski un strukturēti. Taču diemžēl Publisko iepirkumu likums ir tik daudzas reizes papildināts, grozīts un mainīts, ka šobrīd to ir grūti izmantot. Šogad tika izstrādāti nelieli uzlabojumi, kas, cerams, atvieglos darbu gan pasūtītajiem, gan piegādātājiem. Manuprāt, nav pareizi, ka zemākā cena ir biežākais vērtēšanas kritērijs, uz kura balstās arī viss iepirkuma saturs, ļoti bieži nenovērtējot preces vai pakalpojuma kvalitāti kā būtisku kritēriju.
Ļoti bieži no uzņēmējiem, piemēram, no būvniekiem, nākas dzirdēt, ka nav problēmu piedalīties iepirkumos, taču sarežģījumus sagādā būvprojekta kvalitāte, jo projekts nereti izstrādāts steigā un nav detalizēts, kvalitātes prasības nav visos sīkumos pārrunātas ar pasūtītāju. Būvnieku sapnis ir labi sagatavots tehniskais projekts, kurā atbildību uzņemas ne tikai pasūtītājs, bet arī projektētājs ‒ taču tā pašlaik nenotiek. Projektētājs detāli neatbild par savu darbu ‒ tikai par kopējo aprēķinu (zemākās cenas sekas) ‒, un visas kļūdas būvniecības procesā jāmeklē un ar tām jātiek galā būvniekam pašam. Tehniskā projekta ekspertīzei jābūt visaptverošai, ieskaitot risinājumus, dažādus mezglus, darbu apjomus. Vienmēr vieglāk izlabot neprecizitātes uz papīra un pirms tam, kad uzsākta būvniecība, nevis jau būvniecības gaitā. Nereti būvnieki pašvaldību un valsts iepirkumu rezultātā noslēgtajos līgumos ir atbildīgi par papildu izmaksām, kuras projektētājs nav aprakstījis tehniskajā projektā, taču reāli tās ir jāiegulda, un šādu situāciju rezultātā rodas nevajadzīgas domstarpības par papildus veicamajiem darbiem un izmaksām, kas tikai sarežģī sadarbību.
Piemērs, ko jau uzreiz vajag uzlabot – uzņēmējs, veicot dažādu nodokļu iemaksu, tikai pāris dienas kalendārā mēneša ietvaros var saņemt elektronisku izziņu, ka nav nodokļu parādnieks, jo VID veic informācijas atjaunošanu tikai pāris reižu mēnesī. Ir gadījumi, kad VID neizsniedz papīra formāta izziņu par nodokļu nomaksu, un uzņēmējs nevar piedalīties iepirkumā. Šādas situācijas ir jānovērš jau tagad ‒ bez īpašām izmaiņām likumdošanā!
Vēl viena būtiska situācija, kas nav sakārtota – tie ir iepirkumi, kuru rezultātā iepērkam, piemēram, pārtikas preces no kaimiņvalstīm, nevis no vietējiem ražotājiem. Šī situācija atkal liek atgriezties pie jautājuma par zemāko cenu – vai tas tautsaimniecības kopējā kontekstā vienmēr ir pareizākais risinājums?
Tātad vajadzētu pārskatīt šo kritēriju ‒ zemākā cena?
Tas, ko nopērk par lētāko cenu, drīz vien vairs nekalpo, kā vajadzētu, un sākas riņķa dancis – jauns iepirkums, atkal zemākā cena, atkal nav pietiekama kvalitāte, turklāt gan pasūtītājs, gan piegādātājs zaudē laiku un cilvēkresursus. Vai tiešām esam tik bagāti, ka varam atļauties bieži pirkt lētākās preces?! Zemākā cena kā noteicošais kritērijs iepirkumos ne tikai nav ļāvusi uzņēmējiem uzvarēt konkursos: tā nav ļāvusi nozarēm attīstīties, lai kopējā naudas masa valstī kļūtu lielāka. Vai saprotam, ka iepirkumu sistēmai būtu jādarbojas pēc savienoto trauku principa? Pasūtītājs iepērk kvalitatīvu produktu, veic to raiti, tas nozīmē, ka finanšu līdzekļi tiek ātri un efektīvi izmatoti un tikpat ātri un efektīvi nonāk tautsaimniecības apritē – piegādātāja uzņēmumā, darbinieku atalgojumā, algoto darbinieku mājsaimniecībās, nomaksātās patēriņa precēs un citos sadzīves tēriņos, kā arī citos uzņēmumos. Nepareizas kustības sistēmā noved pie bremzējošiem faktoriem tautsaimniecībā.
Uzskatām, ka daudz vairāk laika jāvelta kvalitatīvai iepirkuma dokumentācijas sagatavošanai, kas novērstu daļu sūdzību par iepirkuma rezultātiem, kā arī dotu pozitīvu rezultātu, iepērkot patiesi kvalitatīvas preces un pakalpojumus.
Vērtēšanas kritērijs ‒ zemākā cena ‒ ir izdevīgs nodokļu nemaksātājiem. Auto nozares iepirkumos regulāri uzvar uzņēmumi, kuru darbinieku alga ir 200 lati pirms nodokļu nomaksas. Savukārt Auto tirgotāju asociācijas biedru uzņēmumos vidējā alga ir 600 lati. Ja jau iepirkumos regulāri uzvar tie, kas var piedāvāt zemāko cenu, nevis tie, kas maksā valstij nodokļus un nepārkāpj normatīvos aktus, tad uzņēmējiem pietrūkst motivācijas būt godīgiem pret valsti. Kāpēc Latvijā valsts iepirkumi veicina ēnu ekonomikas attīstību?
Šobrīd tie, kas maksā nodokļus, iekļūst nerentablajā zonā un nevar konkurēt iepirkumos ar tiem, kas nemaksā nodokļus. Bet vajadzētu otrādi ‒ atbalstīt tos, kuri maksā nodokļus, lai viņiem būtu priekšroka.
Uzskatām, ka jāpilnveido izpratne par to, ka nevar koncentrēties, sagatavojot iepirkumu dokumentāciju tikai uz zemāko cenu. Kā piemērs tam ir kāds iepirkums, kur apsardzes kompānija, piedāvājot zemāko cenu, nav ierēķinājusi pamatotu un praktiski pierādāmu darba samaksu par nakts stundām, proti – uzrādot, ka viens darbinieks naktī strādās no 12.00 līdz 00.02, cits ‒ no 00.02 līdz 00.04, vēl cits ‒ no 00.04 līdz 00.06. Te nu vietā ir jautājums – vai pasūtītājs pats ir padomājis, cik reāls ir šāds piedāvājums, un kā pasūtītājs kontrolēs līguma izpildi? Vai tiešām pasūtītājs tic, ka tā tiks apsargāts objekts? Vietā ir arī jautājums – kāpēc gan uzņēmēji izvēlas šādu uzvaru iepirkumos, skaidri saprotot, ka dempingo?! Uzskatu, ka ļoti daudz laika būtu jāvelta gan iepirkumu dokumentācijas izstrādātāju apmācībām, it īpaši izpratnes radīšanai par to, kā iepirkt prasībām un situācijai atbilstošāko preci un pakalpojumu, gan piegādātāju apmācībām, lai arī piegādātāji sagatavo kvalitatīvus piedāvājumus. Zemākā cena ir viselementārākais kritērijs, kuru viegli izvērtēt un grūti apstrīdēt, tāpēc pasūtītāji izvēlas šo kritēriju. Līdzko jāvērtē saimnieciski izdevīgākā cena, sākas sūdzības, un viss aiziet garā, nebeidzamā procesā, bet iepirkumam pēc būtības jābūt ātram, vienkāršam ‒ lai no brīža, kad radusies vajadzība, līdz brīdim, kad tā tiek apmierināta, process notiek raiti, lai nauda iet apritē, lai nauda ražo naudu, nevis, lai tā tiek pieturēta. Ja periods ir garš, zaudējam mēs visi, ne tikai konkrētais uzņēmējs.
Kas šobrīd uzņēmējiem visvairāk traucē startēt iepirkumos?
Pirmkārt, efektīvi netiek izmantots uzņēmumu darbinieku darba laiks, jo uz katru iepirkumu uzņēmējam jāgatavo milzīgs dokumentu daudzums. Ir jādomā, kā pēc iespējas samazināt iesniedzamo dokumentu skaitu. Otrkārt, Elektroniskā iepirkumu sistēma ir izstrādāta un jau darbojas, taču pasūtītāji nereti apgalvo, ka tā ir pārāk sarežģīta. Treškārt, dažādu izziņu prasīšana – uzņēmējs joprojām tiek dzenāts pēc izziņas no vienas valsts iestādes uz citu tā vietā, lai ierēdņi varētu izmantot valsts izstrādātas un uzturētas datu bāzes un noskaidrot nepieciešamo informāciju: piemēram, to, vai uzņēmumam ir nodokļu parādi, un citus jautājumus. Valsts iestāžu e-sistēmas šobrīd pēc struktūras ir dažādas, grūti savstarpēji saslēdzamas, daļēji konfidenciālas. Normāli būtu, ja valstij būtu kopēja e-sistēma, kas ļautu valsts un pašvaldību institūcijām ātri uzzināt informāciju par iepirkuma pretendentiem, bet tādas šobrīd nav. Uzskatu, ka tas ir viens no darbiem, kas ministrijām, savstarpēji sadarbojoties, būtu jāizdara.
Turpmāk tiem, kas vēlēsies apstrīdēt kādu iepirkuma uzvarētāju, būs jāiemaksā depozīts. Varbūt tas samazinās sūdzību skaitu?
Ir tādas cerības. No vienas puses, sūdzamies, ka tiesas ir pārpildītas, bet no otras – to vien darām, kā pretendenti apstrīd cits citu un rada situācijas, lai tiesu sēdes tiktu atliktas. Tad nav, ko brīnīties, ka procesi ilgst gadiem.
Nesen tika atcelta norma, ka iepirkumos var startēt tikai tie uzņēmēji, kas maksā vismaz vidējo algu savā nozarē. Pēc vairāku uzņēmēju uzskatiem šī likuma norma novērsa dempinga iespējas un to nevajadzēja atcelt. Vai piekrītat šim viedoklim?
LDDK viennozīmīgi atbalsta pieeju, ka iepirkumu rezultātā ir jāizvēlas tie uzņēmumi, kuri ir godīgi nodokļu maksātāji. Notikušas daudz un dažādas diskusijas par vidējo algu nozarē. Daļa uzņēmumu, kas atrodas patālu no Rīgas un citām lielajām pilsētām attālās teritorijās un veic uzņēmējdarbību, godīgi maksājot nodokļus, nevar konkurēt ar lielām kompānijām, kur vidējā alga nozares ietvaros būtiski atšķiras. Savukārt citi uzņēmumi ir novērojuši situāciju, ka pēc formulas, kas bija vidējās algas aprēķinam nozarē, nereti konkursā uzvarēja kompānijas, kurās bija tikai pāris darbinieku, kas pārsvarā veica labāk apmaksātus darbus (piemēram – arhitekti, būvuzraugi, tāmētāji), taču ikdienas strādnieku (celtnieku, metinātāju, palīgstrādnieku) šajās kompānijās nebija ‒ tos kontraktēja no apakšuzņēmējiem. Līdz ar to radās situācija, ka vienas kompānijas tikai vinnēja konkursus – jo bija labi rādītāji par vidējo algu nozarē, par darbu izpildi slēdzot līgumus ar apakšuzņēmējiem, kuri nevarēja paaugstināt atalgojumu un konkurēt ar vidējo algu nozarē. Arī šāda situācija neveicināja nozaru atbalstu šim kritērijam. Pēc būtības kritērijs par vidējo algu nozarē bija labs, taču acīmredzot, formula, kuru izstrādāja, lai aprēķinātu nozarē vidējo atalgojumu, nav bijusi pati veiksmīgākā. Uzskatām, ka pasūtītājs varētu pārliecināties par to, cik un kādi darbinieki īstenībā ir iepirkuma uzvarētāja uzņēmumā, kāds darbu apjoms tiks atdots apakšuzņēmējiem, un noteikti jāievieš vismaz kaut kāda kontroles sistēma, lai ģenerāluzņēmējs ar apakšuzņēmēju norēķinātos, kā arī, lai apakšuzņēmējs un ģenerāluzņēmējs atbildētu par padarīto darbu kvalitāti. Būtisks trūkums ir dempinga cenas. Taču tad, kad nozarēm tiek piedāvāts veikt dažādu pakalpojumu izcenojuma aprēķinu, lai piegādātājiem būtu priekšstats par nepamatoti zemu cenu vai ‒ tieši pretēji ‒ par neloģiski augstu cenu, arī tad nozaru pārstāvji īsti nav gatavi šo darbu veikt. Šis ir darbs, kur mums visiem kopīgi jāpadara un jāuzlabo.
Katrs iepirkums ir unikāls, tāpēc nozaru asociācijas izstrādā savus ieteikumus konkrētās nozares iepirkumiem, nevis dod gatavus šablonus, ko varētu izmantot iepirkumu veidotāji. Tomēr darbs pie ieteikumu izveidošanas rit smagnēji – šobrīd IUB mājaslapā tikai septiņām nozarēm ir šādi ieteikumi.
Jā, katrā nozarē ir sava specifika, bet tāpēc IUB vajadzētu piesaistīt organizēto biznesa sabiedrību iepirkumu vadlīniju radīšanas procesā. Viņi būs spiesti apsēsties pie viena galda un par kaut ko vienoties. IUB uzdevums ir ne tikai kontrolēt, bet arī izglītot un palīdzēt. Prieks redzēt, ka notiek šāda veida apmācības, taču tās galvenokārt ir orientētas uz pasūtītājiem, tāpēc iesakām organizēt arī piegādātāju apmācības. Šāda pieeja veicinātu sajūtu, ka valstī ir zināms taisnīgums, adekvātums, samērīgums cenās un visiem nozaru ekspertiem ir dota iespēja piedalīties regulējošās dokumentācijas tapšanā. Neviens nav ieinteresēts, lai valsts iepirktu nesamērīgi lētas preces un pakalpojumus, kas neatbilst kvalitātei.
Kad septembra numurā intervējām firmas AMO PLANT pārstāvi Igoru Grauru, viņš atzina, ka „Latvijas tirgu esam atdevuši citiem, pat pirkstu nepakustinot, lai Latvijai būtu kāds labums no lielajiem transporta līdzekļu iepirkumiem!” Runa bija par autobusu un trolejbusu iepirkumiem Rīgas pilsētai. Kāpēc Vācijas un Francijas iepirkumos pamanās uzvarēt vietējie uzņēmēji, bet mēs ļaujam uzvarēt ārvalstniekiem?
Uzskatu, ka valsts un pašvaldību iepirkumos būtu jābūt iestrādēm, ka pērkam Latvijā saražotus krēslus koncertzālēm, autobusus, kas kursēs pa mūsu ielām, u. tml. Līdzšinējā situācija ir jāmaina, jo valsts un pašvaldības tomēr ir liels pasūtītājs, kas finansējumu saņem no jau reiz nomaksātajiem uzņēmēju nodokļiem.
Kā zināms, iepirkumu būtība ir iegādāties atbilstošāko preci vai pakalpojumu par visatbilstošāko cenu, nevis vienkārši ‒ par zemāko cenu.
Jau pirms diviem gadiem teicām, ka ir absurdi iepirkt burkānus mūsu valsts cietumiem no citām valstīm vai ka Madonas skolas iepērk simtiem kilometru attālās citu valstu ražotnēs saražotu biezpienu – turklāt tas notika Vidzemes novadā, kas izsenis slavens ar piena produktu ražošanas tradīcijām, un kur blakus Madonai atrodas a/s Lazdonas piensaimnieks ražotne, kā arī daudzas citas labas piensaimniecības! Tagad ir prieks par Zaļo iepirkumu, ko aizvien aktīvāk popularizē Zemkopības ministrija, atrodot risinājumu vietējo uzņēmēju atbalstam ES regulu kontekstā. Ļoti apsveicama iniciatīva un risinājums! Visas ES valstis cīnās par savu uzņēmēju aizstāvību ‒ atbalstot savas valsts uzņēmumus, pērkot preces, kas saražotas kvalitatīvi un tuvu pasūtītājam. Ja mēs Latvijā gribam rast risinājumu, tad to arī var atrast, ja negrib, tad ‒ nekā! Ir jāgrib rast risinājumus!
Te vēlreiz der atgādināt – ka veidojot jauno Publisko iepirkumu likumu (žurnālā Iepirkumi nr. 9 no IUB ir izskanēja informācija, ka likums tiks veidots no jauna), jāmaina izpratne par iepirkuma būtību un izstrādes procesā jāpieaicina uzņēmēju pārstāvji, kas var dot racionālus priekšlikumus.
Kā vērtējat Elektronisko iepirkumu sistēmu jeb EIS?
EIS gan tiek izmantots, taču jāteic ‒ ne īpaši bieži. Šīs situācijas pamatā ir diezgan sarežģītas sistēmas lietošana. Tomēr šis ir veids, kā daudzas iepērkamās preces un pakalpojumus unificēt un iepirkuma procesu padarīt vieglāku.
Viena no būtiskākajām biznesa attīstības tendencēm ir uzticēt ar uzņēmuma pamatdarbību nesaistītus pakalpojumus profesionāliem ārpakalpojumu sniedzējiem. Latvijā diemžēl ārpakalpojumu nozare ir vāji attīstījusies – firmas un it īpaši valsts iestādes izvairās no ārpakalpojumiem. Ko vajadzētu mainīt, lai ārpakalpojumi tiktu izmantoti arvien biežāk?
Ārpakalpojumi pēc būtības ir atbalstāmi, tā ir iespēja attīstīties maziem satelītuzņēmumiem, kas veic konkrētu preču vai pakalpojumu piegādi lielajām firmām. Ir nepieciešams izstrādāt normatīvo bāzi un skaidri definēt, kā veikt ārpakalpojumu iepirkumus, jo katrai sfērai ir sava specifika. Ārpakalpojuma iepirkums nav viennozīmīgs, tajā slēpjas vairāki riski. Jāzina, kā tos pareizi iepirkt, lai veicinātu gan sava pamatbiznesa izaugsmi, gan nodrošinātu darbu ārpakalpojumu veicējiem. Pamatoties tikai uz lētākās cenas piedāvājumu arī jābeidz. Zemākā cena kā noteicošais kritērijs iepirkumos nav ļāvusi ne tikai uzņēmējiem uzvarēt konkursos – tā nav ļāvusi nozarēm attīstīties, lai kopējā naudas masa valstī kļūtu lielāka. Nepareizas kustības sistēmā noved pie bremzējošiem faktoriem tautsaimniecībā.
Kā notiek LDDK un IUB sadarbība?
Iepirkumu uzraudzības birojam esam piedāvājuši izmantot LDDK apvienotās 67 dažādu nozaru profesionāļu asociācijas. Mēs varam no katras nozares nominēt profesionāli, kas var palīdzēt sagatavot tehnisko specifikāciju un kalkulāciju paraugus. Tādējādi esam gatavi pasūtītajiem palīdzēt sagatavot kvalitatīvus nolikumus ‒ jo precīzāk tiek uzrakstīta tehniskā specifikācija, jo mazāk kļūdu un mazāk iespēju apstrīdēt. Problēmas rodas tad, ja tehniskā specifikācija ir neprecīza, to var dažādi traktēt vai tā uzrakstīta neatbilstoši tam, ko pasūtītājs patiesi vēlas gala rezultātā saņemt. Profesionālim uzreiz rastos jautājums, piemēram, kāpēc apsardzes iepirkumā uzvar firma, kura piedāvā trīsreiz naktī mainīt objekta apsargu, katram apsargam strādājot tikai divas stundas? Jā, piedāvātā cena ir viszemākā, bet kāda būs apsardzes kvalitāte? Pasūtītājs bieži ir iestādes jurists, kurš nepārzina konkrēto nozari, ļoti bieži nekomunicē ar gala saņēmēju, kas varētu palīdzēt aprakstīt saņemamo pakalpojumu vai preci.
LDDK piedalījās Valsts kancelejas izveidotajā darba grupā par iepirkumu sistēmas uzlabošanu, darbu arī turpinām.
Kā jūs raksturotu valdības un uzņēmēju attiecības?
Attiecības ir ar plus zīmi. Mēs kā sociālie partneri – LDDK, Brīvo arodbiedrību savienība ‒ regulāri tiekamies ar valdību Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, kur sociālā dialoga ietvaros tiek lemti daudzi svarīgi tautsaimniecību ietekmējoši jautājumi. Tomēr budžeta pieņemšanas laikā pēdējā brīža piedāvājumi par nodokļu un citu regulējumu izmaiņām, kas būtiski un jau ar nākamo gadu skars uzņēmējus, mūsuprāt, bija sasteigti un nepārdomāti. Uzņēmēji saprot un atbalsta, ka līdzekļi vajadzīgi skolotāju, mediķu, policistu algām, bet vienlaikus ar algas palielināšanu vēlamies redzēt sakārtotu valsts pārvaldi, lai algas visvairāk tiek paaugstinātas patiešām labākajiem skolotājiem, ārstiem, policistiem un lai sistēma spēj to nodrošināt. Šobrīd būtu svarīgi, lai valdība un ierēdņi varētu skaidri parādīt šo papildus iegūto līdzekļu racionālo izmantojumu, kas veicinātu uzticamību tam, ka katrs nodokļos nomaksātais lats tiek ieguldīts patiesā vērtībā – cilvēkos. Skaidrs, ka viena no uzņēmējdarbības sastāvdaļām ir maksāt nodokļus valstij, un viņi ir gatavi to darīt, bet vēlas, lai tie būtu līdzsvarā ar ienākumiem un lai iekasēto nodokļu atainošana būtu izsekojama un caurspīdīga. Mēs gribam mazu, efektīvu, uz klientu orientētu valsts pārvaldi, kas nav lielāka par astoņiem procentiem no iedzīvotāju skaita.
Kā piemēru var minēt Doing Business jaunākos datus, ka Latvijas uzņēmējam ir jāpatērē trīsreiz vairāk laika deklarācijas aizpildīšanai nekā Igaunijas uzņēmējam, tas ir, 264 stundas gadā.
Kas jādara, lai valstī mazinātos ēnu ekonomika?
Vadoties pēc iesniegtā VID informatīva ziņojuma datiem par ēnu ekonomikas apkarošanu, var secināt, ka ēnu ekonomikas līmenis jau otro gadu pēc kārtas strauji samazinās.
Ēnu ekonomikas indekss Latvijā pagājušajā gadā ir samazinājies līdz 21,1 % no IKP, kas ir diezgan radikāls pavērsiens salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem (2011. gadā ‒ 30,2 %, 2010. gadā ‒ 38,1 %). Uzskatu, ka vajag motivēt uzņēmējus un izveidot tādu sistēmu, lai uzņēmēji spētu samaksāt valsts noteiktos nodokļus, un tajā pašā laikā attīstīties.
Ko vajadzētu mainīt vai uzlabot, lai ES jaunajā finanšu plānošanas periodā piešķirtie līdzekļi Latvijai tiktu izmantoti efektīgāk un pilnvērtīgāk nekā iepriekšējā periodā?
Šobrīd – plānot, salāgojot finansējumu laikā un telpā, proti, novēršot iepriekšējo periodu situācijas, ka tiek uzliets asfalts un pēc gada to uzlauž, lai ieliktu ūdensvada un kanalizācijas caurules. Izskatās absurdi, bet, ja redz šos procesus no likumdošanas puses, viss ir saprotami.
Izvirzīt sasniedzamus mērķus, kam finansējums tiek plānots, proti, inovācijas ir atbalstāma lieta, taču tām ir jābūt tādām, kuras ieviešot, uzņēmumi un izstrādātie produkti patiesi kļūst konkurētspējīgi.
Veikt būtiskus uzlabojumus projektu administrēšanā – piemēram, projekta administrēšanas izmaksas vispār nepārbaudīt, precīzāk sakot, veikt to pārbaudi izlases veidā, jo ja jau iestādei vai uzņēmumam ir nepieciešami šie finansējumi, tad viņi to patiesi izlieto atbildīgi. Iepirkumus vērtēt pēc būtības – ja uzņēmējam ir izdevies iegādāties labāku iekārtu par to, kura ir plānota iepirkumā, tad tas ir ieguvums visiem! Tāpēc uzņēmējam nav jāpaskaidro, kāpēc viņa izvēle ir bijusi par labu šai iekārtai. Pragmatiski un mierīgi jāizanalizē kļūdas, jāsaprot, kas uzlabojams, un ‒ uz priekšu!
Daži fakti no CV
- Līga Menģelsone kopš 2011. gada augusta ir Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore un pauž uzņēmēju viedokli dialogā ar Saeimu, valdību, arodbiedrībām, partneriem reģionālajā, nacionālajā, ES un starptautiskajā līmenī. Pirms tam vadījusi vairākus mediju uzņēmumus: starptautisko ziņu aģentūru BNS-Latvija, AS Diena žurnālu izdevniecība Dienas Žurnāli, AS News Media group, avīzi Telegraf. Tirdzniecības un mārketinga vadības uzdevumus pildījusi tādos starptautiskos uzņēmumos kā Noord Natie Terminals un Coats Latvija.
- Izglītību ieguvusi Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā MBA programmā, Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā.
- L. Menģelsone ir biedrības Līdere valdes locekle un aktīvi iesaistās dažādās mentoringa programmās, sniedzot padomus mārketinga un biznesa attīstības jautājumos. Viens no ievērojamākajiem uzņēmumiem, kas saņēmis L. Menģelsones atbalstu, ir ražošanas uzņēmums Madara Cosmetics un zīmols Madara. Tāpat konsultāciju biznesa uzsākšanai ir saņēmusi Dace Šrādere Eko SPA zīmola Verdant Eko SPA un studijas izveidē. L. Menģelsone ir Rīgas Hanzas Rotari kluba biedre un Mežaparka attīstības biedrības valdes locekle.
Uzziņai
- LDDK ir lielākā darba devēju intereses pārstāvošā organizācija Latvijā uzņēmējdarbības vides uzlabošanas, izglītības, nodarbinātības, sociālās drošības, veselības aprūpes, darba tiesību un darba aizsardzības jomā.
- LDDK apvieno 56 nozaru, profesionālās un astoņas reģionālās uzņēmēju biedrības un darba devēju organizācijas, kā arī vadošos uzņēmumus, kuros strādā vairāk par 50 darbiniekiem, kopumā vairāk nekā 5000 darba devēju.
- LDDK biedri nodarbina aptuveni 41 % no nodarbinātajiem Latvijā.
Atbildēt