Būvniecība, ēku renovācija, dažādas preces un pakalpojumi, kas nodrošina gan valsts iestāžu, gan pašvaldību darbu; pārtikas iepirkumi mācību iestādēm un skolēnu ēdināšana… Tos visbiežāk min, runājot par publiskajiem iepirkumiem. Tomēr tā ir tikai daļa. Precīzāk – Publisko iepirkumu likuma (PIL) 2. pielikuma A daļas iepirkumi. Bez tās ir vēl B daļas pakalpojumu iepirkumi, par kuriem ikdienā runā nesalīdzināmi mazāk.
Vai tāpēc tie būtu nenozīmīgāki?! Bet varbūt tos piemin retāk tāpēc, ka uz šiem iepirkumiem attiecas daži atvieglojumi, kas daļēji mazina to problēmu slogu, kas raksturīgas A daļas iepirkumiem? Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka problēmu nav.
Ko sabiedrība saņem ar šo B daļas iepirkumu starpniecību? Kā panākt maksimālu iepirkto pakalpojumu kvalitāti? Un ko darīt, ja rūpes par kvalitāti neviļus nonāk pretrunā ar citām likuma normām?
Kas ir B daļas iepirkumi?
Kā norādīts Eiropas Komisijas dokumentos, uz Publisko iepirkumu likuma 2. pielikuma B daļas (no šejienes tad arī ikdienā parasti lietotais nosaukums B daļas iepirkumi) pakalpojumu iepirkumiem attiecas tie paši ES tiesību pamatprincipi, kas uz visiem iepirkumiem. Jo īpaši atklātība, vienlīdzība un brīva konkurence. Atšķirība vienīgi, ka tās nav preces vai pakalpojumi šī vārda tiešajā nozīmē, bet gan tādas nemateriālas vērtības kā, piemēram, apmācība, kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas, reklāmas un sabiedrisko attiecību pasākumu vai kampaņu veidošana.
„Vadoties pēc šī principa, tad arī visi iepirkumi sadalīti divās – A un B ‒ daļās,” skaidro Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītājas vietniece, Juridiskā departamenta direktore Evija Mugina.
Vēl būtiski, ka B daļas pakalpojumu līgumcenas var būt no 3000 līdz 20 000 (bez PVN), kā arī lielākas par 20 000 (bez PVN). Tieši no līgumcenas atkarīgs, kādas PIL normas katrā atsevišķā gadījumā jāpiemēro. „Kopumā tie tomēr ir specifiski pakalpojumi, kuru iepirkšanai netiek izvirzītas tik stingras prasības nedz attiecībā uz termiņiem, nedz vērtēšanas kritērijiem,” turpina Evija Mugina. Viņasprāt, vēsturiski tas Eiropas Savienībā izveidojies saistībā ar pakalpojumiem, kuri neietver pārnacionālās jeb starpvalstu intereses. Tātad tie atspoguļo tikai konkrētās valsts iekšējās vajadzības, un nacionālās specifikas dēļ tajos nestartē ārvalstu piegādātāji. Līdz ar to arī pasūtītājs esot brīvāks savu prasību definēšanā un atsevišķas likuma normas, kuras piemēro A daļas iepirkumiem, B daļai var nepiemērot.
Likuma prasības un problēmas ar konkurenci
Tomēr maldās ikviens, kurš domā, ka uz B daļas iepirkumiem neattiecas PIL normas. Var gan teikt, ka pasūtītāji un pretendenti no likumdošanas aspekta ir brīvāki, tomēr nebūt ne pavisam brīvi.
„Vienkāršāk sakot, ir atsevišķi šī likuma panti, kuri jāpiemēro B daļas iepirkumiem, un pārējos var arī nepiemērot,” saka Evija Mugina. To, kas uz šo iepirkumu attiecas un kas ne, nosaka PIL 8. panta 7. daļa.
Piemēram, ja pakalpojuma paredzamā līgumcena ir 20 000 latu vai lielāka, pasūtītājs ir tiesīgs nepublicēt paziņojumu pirms iepirkuma veikšanas, ja šāda paziņojuma publicēšana nav objektīvi iespējama pasūtītājam neparedzamu ārkārtas apstākļu, tehnisku vai māksliniecisku iemeslu dēļ, kuri saistīti ar izņēmuma tiesību aizsardzību, un līgumu var izpildīt tikai konkrēts piegādātājs. Tomēr vienlaikus, arī veicot B daļas pakalpojumu iepirkumu, ieteicams izveidot iepirkuma komisiju vai uzticēt šo iepirkumu veikšanu pastāvīgajai iepirkumu komisijai, kas izraugās uzvarētāju atbilstoši noteiktajiem izvēles kritērijiem. Tie var būt ‒ saimnieciski izdevīgākais piedāvājums, piedāvājums ar zemāko cenu, vai arī citi iepriekš noteikti kritēriji.
Vēl vienkāršāk ir ar tiem B daļas iepirkumiem, kuru paredzamā līgumcena ir no 3000 līdz 20 000 latu. Šādos gadījumos pati iepirkuma komisija var noteikt kritērijus, ko ņems vērā, lai no prasībām atbilstošajiem izvēlētos visizdevīgāko piedāvājumu. Vienlaikus iepirkuma komisija arī noskaidro iespējamos pakalpojumu sniedzējus, vadoties pēc tai pieejamās informācijas, un nosūta tiem uzaicinājumus iesniegt piedāvājumu.
Būtiski, ka atbilstoši PIL 8.1 panta otrajai daļai, iepirkuma komisijai, nosakot prasības attiecībā uz pretendentiem un iepirkuma priekšmetu, jānodrošina, lai minētās prasības iepirkuma laikā neradītu nepamatotus ierobežojumus konkurencei. Līdzīgi nosacījumi attiecas arī uz iepirkumiem, kuru līgumcena ir virs 20 000 latu. To atcerēsimies, jo pie jautājuma par konkurenci vēl atgriezīsimies: kā rāda prakse, tas šajos iepirkumos var izrādīties viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem.
No uzņēmējiem, kuri strādā ar B daļas iepirkumiem, nācies dzirdēt, ka tieši šis konkurences jautājums esot viens no neskaidrākajiem un diskutablākajiem minētajos iepirkumos. Vēl vairāk ‒ SIA Dialogs AB Mācību centra direktors Mareks Sprūdžs uzskata, ka virknei iepirkumu vietējā tirgū tiek radīta un realizēta konkurence ar nevienlīdzīgiem nosacījumiem un atbalstu, ko paši iepirkuma organizētāji neredz vai izliekas neredzam.
Vai pretendenti par to sūdzējušies?
Kā atzīst Evija Mugina, kura, būdama IUB Juridiskā departamenta vadītāja, vistiešāk saistīta ar pretendentu birojā iesniegto sūdzību izskatīšanu, sūdzību skaits par B daļas iepirkumiem neesot liels. Aptuveni rēķinot, nedaudz virs pieciem procentiem. Daļēji tas izskaidrojams arī ar to, ka pašu B daļas iepirkumu ir mazāk.
„Būtībā šīs sūdzības neatšķiras no tām, ko parasti saņemam par A daļas iepirkumiem,” viņa stāsta. „Galvenokārt sūdzas par atsevišķām nolikuma prasībām, par konkursa rezultātiem, ja pretendents ar tiem nav apmierināts.” To, ka B daļas iepirkumos dominētu sūdzības par nevienlīdzīgu konkurenci, viņa nav novērojusi. Tomēr mums tik un tā vēl nāksies atgriezties pie jautājuma par nevienlīdzīgo konkurenci.
Lielākais B daļas pakalpojumu iepircējs ‒ NVA
Nenoliedzami viens no lielākajiem B daļas iepircējiem valstī ir Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA). „Šo iepirkumu nepieciešamību nosaka normatīvie akti, kuros fiksēta mūsu kompetence, jo, kā zināms, aģentūra ir iestāde, kas nodrošina nodarbinātības, kā arī bezdarba samazināšanas politiku,” stāsta NVA Juridiskā departamenta Iepirkumu un līgumu nodaļas vadītājs Jānis Muzikants. „Līdz ar to no šiem normatīvajiem aktiem arī izriet nosacījumi, ka aģentūrai jāveic pasākumi, lai iegādātos apmācību kursus gan bezdarbniekiem, lai panāktu to atgriešanos darba tirgū, gan nodarbinātajiem, lai palielinātu viņu konkurētspēju, gan arī bezdarba riskam pakļautajām personām. Ņemot vērā, ka apmācību pakalpojumi ietilpst Publisko iepirkumu likuma 2. pielikuma B daļā, mēs likumsakarīgi arī esam viens no lielākajiem šo pakalpojumu iepircējiem.”
Aizvadītajā gadā bija 44 šādi iepirkumi, šogad līdz novembrim noslēgušies, izsludināti un izvērtēti vai vēl joprojām procesā atrodas 52 iepirkumi.
Tomēr, ņemot vērā NVA specifiku, pretendentu skaits, ar kuriem slēgts līgums un kuri saņēmuši pasūtījumu, ir nesalīdzināmi lielāks, nekā iepirkumu skaits.
„Šos apmācību pakalpojumus mēs iepērkam visai valstij. Tāpēc prasības visur vienādas,” turpina Jānis Muzikants. „Piemēram, Profesionālās pilnveides programmu iepirkums. To pretendents var īstenot jebkurā vietā Latvijā, kas reģistrēta Izglītības iestāžu reģistrā. Līdzīgi arī ar citām programmām.”
Profesionālās pilnveides programmu iepirkums ietver piecpadsmit izglītības programmas, un kopējā iepirkuma ietvaros, katra no tām tiek iepirkta atsevišķi. Bet pats apjomīgākais no visiem iepirkumiem ir Konkurētspējas paaugstināšanas pakalpojumu iepirkums (KPP), kur vienā pašā ir līdz 42 daļām, un katras daļas iepirkumā startē vidēji no desmit līdz četrdesmit pretendentu. Nekādu limitu vai citu nosacījumu, kas ierobežotu pretendentu skaitu šajos iepirkumos neesot. Pagājušajā gadā pavisam kopā šajā iepirkumā startējusi 110 pretendenti.
Turklāt gan šajā, gan citu programmu iepirkumos pretendentam nebūt nav obligāti jāpiedalās visā iepirkumā kopumā. Viņš var startēt gan vienā vienīgā, gan vairākās no iepirkuma daļām.
„Atšķirībā no tradicionālajiem A daļas un arī vairuma B daļas iepirkumu, mums nav viena uzvarētāja, ar kuru, iepirkumam beidzoties, tiek noslēgts līgums,” turpina Jānis Muzikants. „Uzvarētāji var būt pilnīgi visi, kas iesnieguši savus piedāvājumus. Atsevišķos gadījumos pat trīsdesmit un četrdesmit attiecīgo pakalpojumu sniedzēji katrā iepirkuma daļā, ja vien tie atbilst izvirzītajām prasībām. Un prasības ir – izglītības iestādei, kas pretendē uz profesionālās izglītības iepirkumu, jābūt reģistrētai izglītības iestāžu reģistrā, izņemot KPP iepirkumus, bet attiecīgai programmai jābūt licencētai un akreditētai. Savukārt piedāvājuma cena nedrīkst pārsniegt kupona, ko saņēmis potenciālais mācīties gribētājs, maksimālo vērtību.”
Tātad galvenais, lai pretendents līdz ar citiem, kuri piedalījušies konkursā un ar kuriem noslēgts līgums, spētu attiecīgajā vietā nokomplektēt konkrēto grupu un strādāt gan efektīvi, gan rentabli, jo galu galā neviens šajos iepirkumos nepiedalās vienkārši tāpat ‒ sava prieka pēc, bet gan, lai pelnītu. Tāpēc tas ir tāds pats tirgus kā jebkurš cits. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Tai skaitā arī ar risku un atbildību, ko uzņemas pretendents. Grupā var būtu kaut viens vienīgs cilvēks, ja apmācību organizētāji atzīst, ka tas ir lietderīgi un izdevīgi.
Apmācību izmaksas vienai personai (jeb kuponu vērtība), no kurām lielāko daļu (ap 90 %) sedz Eiropas Sociālais fonds (ESF), atkarībā no programmas un kvalifikācijas līmeņa var svārstīties no nepilniem diviem simtiem latu, apgūstot sociālās un profesionālās pamatprasmes, līdz pat vairāk nekā tūkstotim latu atsevišķās profesionālās tālākizglītības programmās.
Pagājušajā gadā apmācības notikušas kopumā par vairāk nekā 7,6 miljoniem latu, šogad bezdarbnieku apmācībām, konkurētspējas un profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanai, kā arī citām apmācībām paredzēti nedaudz vairāk par desmit miljoniem latu. Tātad kopumā summas ir iespaidīgas.
Jānis Muzikants gan atzīst, ka situācijas, kad grupas netiek nokomplektētas un līgums ar pretendentu tiek lauzts, neesot nekas ārkārtējs. Persona, kas saņēmusi attiecīgo kuponu, no tā necieš ‒ tai vienīgi jāmeklē cita vieta, kur mācīties. Savukārt pakalpojuma sniedzējs tieši tādēļ cenšas startēt vairākās programmās, lai tas kopumā sanāktu rentabli.
Visbeidzot, kas tad piedalās NVA sludinātajos B daļas iepirkumos, un pretendē uz apmācību organizēšanu? Izrādās, arī šajā ziņā tie atšķiras no tradicionālajiem iepirkumiem, jo paralēli uzņēmējiem tajos piedalās arī valsts mācību iestādes ‒ vispārizglītojošās skolas, arodskolas un profesionālās vidusskolas, pat augstskolas. Lūk, kāpēc gribot negribot nākas atgriezties pie jautājuma par konkurenci.
Nevienlīdzīga konkurence vai nepieciešamība garantēt kvalitatīvu pakalpojumu?
Tātad jautājums ‒ vai vienas valsts iestādes rīkotajos iepirkumos var piedalīties citas valsts iestādes, kuru darbību nodrošina nodokļu maksātāju nauda? Evija Mugina uz to atbild ar „nē”. Tiesa gan, viņa šo „nē” attiecina tikai uz A daļas iepirkumiem.
„To nenosaka PIL. Tas izriet no Valsts pārvaldes iekārtas likuma, jo neviena valsts iestāde nevar darīt kaut ko ārpus savas kompetences,” savu viedokli pamato IUB Juridiskā departamenta direktore. Attiecībā uz B daļas iepirkumiem, it sevišķi runājot par apmācību pakalpojumu iepirkšanu darba tirgus vajadzībām, viņa no komentāriem atturas un iesaka atbildi meklēt Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM). Vienīgi vēlreiz atgādina, ka PIL to neregulē. Tātad tas nav aizliegts. Tāpēc jautājums esot drīzāk par prasībām, kas tiekot izvirzītas pretendentiem.
Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūrā atzīst, ka konkurence iepirkumā gan uz profesionālās, gan neformālās izglītības programmām esot liela. Vēl jo vairāk tāpēc, ka iepirkuma cena nav kritērijs un iepirkumam nebūt nav jābūt lētākajam, lai vinnētu. Tāpēc jebkurai mācību iestādei, kas iekļauta izglītības iestāžu reģistrā ar licencētu un akreditētu programmu, ir izredzes tikt pie līguma.
NVA galvenais esot izsekot darba tirgus prasībām, lai atgrieztu darba tirgū pēc iespējas vairāk bezdarbnieku, un laikus pārkvalificēt bezdarba riskam pakļautos. Turklāt vienlaikus jānodrošina kvalitatīvas izglītības pieejamība visas valsts teritorijā. Lai gan atsevišķos gadījumos, kad konkurence starp valsts mācību iestādi un privāto sektoru esot reāla, zināmas bažas par vienlīdzīgas konkurences garantēšanu pastāvot. Tomēr valstī esot daudz vietu, kur privātie mācību centri nemaz nedarbojas. Tāpēc valsts skolas, īpaši arodskolas un profesionālās vidusskolas, tur esot vienīgais risinājums. Savukārt valsts augstskolas spēj nodrošināt kvalitāti, kas nav pa spēkam daudziem mācību centriem. Vienlaikus NVA arī uzsver, ka esot pietiekami daudz kvalitatīvu privāto mācību centru, kas nepārtraukti uzlabo savu darbu, un arī privātās augstskolas sekmīgi konkurē ar valsts augstākajām mācību iestādēm.
SIA Dialogs AB Mācību centra direktors Mareks Sprūdžs gan uzskata, ka šajā gadījumā kvantitāte nenodrošina kvalitāti, bet gan ‒ gluži pretēji – kropļo tirgu: „Par valsts un pašvaldību līdzekļiem izveidotās un uzturētās mācību iestādes izmanto pašvaldību budžetu, kā arī iespēju piesaistīt papildu finansējumu no dažādiem struktūrfondiem, piemēram, kabinetu izveidei, infrastruktūras uzlabošanai. Tie parasti pieejami ierobežotam saņēmēju lokam, un privātais sektors nav to vidū. Līdz ar to tiek radīta konkurence uz nevienlīdzīgiem nosacījumiem un ar nevienlīdzīgu atbalstu.”
Gribot negribot, viņam jāpiekrīt. Jo ir izmaksas, kuras, sniedzot šādus pakalpojumus paralēli tiešajiem pienākumiem un ārpus tiešā darba laika, ļoti grūti vai pat neiespējami aprēķināt. Piemēram, kā mācību iestāde aprēķina elektrības vai siltuma patēriņu apmācību laikā, par kurām saņem papildu samaksu? Un, galvenais, kādā veidā, kam par to maksā un vai vispār maksā? Kā šādā gadījumā tiek aprēķināts iekārtu nolietojums un amortizācijas izdevumi? Ja jau atrašanās vietas dēļ attiecīgā mācību iestāde atrodas izdevīgākā situācijā, nekā privātais uzņēmējs, kas sniedz analogus pakalpojumus, tad nevajadzētu viņa dzīvi sarežģīt vēl vairāk, piedāvājot nevienādus spēles noteikumus!
„Runājot par efektīvu valsts līdzekļu pārvaldi, valsts un pašvaldības izglītības iestādēm līdzekļi būtu jāpiešķir konkrētu, valstij nozīmīgu mērķu sasniegšanai, tad nerastos absurdas situācijas, ka līdzekļi ieguldīti, ir klases, aprīkojums, pedagogi, bet nav, kas mācās, un īstenībā Latvijas tautsaimniecībai tas arī īsti nav vajadzīgs, tikai tad amatpersonas sāk domāt, kādiem mērķiem ieguldīto izmantot. No efektīvas valsts un pašvaldību līdzekļu pārvaldes un kvalitātes vadības viedokļa šāda situācija būtu atzīstama kā būtiska neatbilstība un līdzekļu izmantošana neparedzētiem mērķiem,” uzskata Mareks Sprūdžs.
Kā situāciju vērtē un ko par to saka IZM? Uz jautājumiem, vai IZM ir kādi mācību iestādēm saistoši noteikumi, kas nosaka kārtību, kādā tās var piedalīties B daļas iepirkumu konkursos (to skaitā arī NVA sludinātajos) un pēc tam (uzvarot šajos konkursos) jau kā pakalpojuma sniedzēji izmantot savus resursus, un vai IZM ministrijā ir kādi mācību iestādēm saistoši noteikumi, kas nosaka kārtību, kā un kādiem mērķiem tiek izlietoti līdzekļi, kas tiek saņemti par sniegtajiem pakalpojumiem, ar IZM Komunikācijas un dokumentu pārvaldības nodaļas starpniecību saņēmu sekojošu atbildi:
„Ministrija nenosaka, kādā veidā un cik lielā mērā izglītības iestādes drīkst veikt saimniecisko darbību un gūt papildu ieņēmumus. Ņemot vērā, ka daudzos gadījumos tikai izglītības (visbiežāk profesionālās izglītības) iestāžu rīcībā ir dažādu apmācību (kvalifikācijas paaugstināšanas, pārkvalifikācijas, neformālās izglītības ieguves u. c. programmu) īstenošanai nepieciešamā infrastruktūra, šo iestāžu dalība iepirkumos ir loģiska un dažkārt pat var būt nepieciešama. Iegūtie līdzekļi visbiežāk tiek novirzīti iestādes infrastruktūras uzlabošanai un saimniecisko vajadzību nodrošināšanai, kam budžeta finansējums pārsvarā ir nepietiekams. Par izglītības iestādes resursu izmantošanu ir atbildīgs tās vadītājs, un ministrija to atsevišķi neregulē.”
Savukārt uz jautājumu, kā šādi pakalpojumi ietekmē attiecīgo mācību iestāžu darba kvalitāti savu tiešo pienākumu pildīšanā, kas par to atbild un vai kāds to kontrolē, IZM atbildēja:
„Ministrijas rīcībā nav šādas informācijas, ka iepirkumu rezultātā sniegtie pakalpojumi negatīvi ietekmētu iestāžu tiešo pienākumu izpildi. Par iestādes tiešo pienākumu izpildi un kontroli ir atbildīgs tās vadītājs. Ja tiek saņemts iesniegums par nepilnībām iestādes tiešo pienākumu izpildē, ministrijas pienākums ir izvērtēt iestādes darba kvalitāti un rīcību katrā konkrētajā gadījumā.”
Tātad atbildīgais ir. Līdz ar to, ja kas notiks, būs arī vainīgais. Bet tas jau neatrisina nevienlīdzīgās konkurences problēmu! Visticamāk šādi rīkoties gan iepirkuma organizētājiem, gan valsts mācību iestādēm liek konkrētā sociālekonomiskā situācija. Vieniem jācīnās ar bezdarbu un jāpārkvalificē cilvēki, citiem ir iespējams nopelnīt lieku kapeiku un gan jau iestādes vadītājs atbildēs, kur un kā tā izlietota. Mulsina vienīgi tas, ka attiecīgā ministrija šo jautājumu ir atstājusi pilnīgā pašplūsmā. Vienlaikus neatbildēts paliek jautājums, kā tas atbilst prasībām, kas Eiropas Komisijas dokumentos Publisko iepirkumu likuma 2. pielikuma B daļas iepirkumos izvirzītas attiecībā uz vienlīdzību un brīvu konkurenci? Tāpēc var gadīties, ka, līdzīgi kā par citu ES prasību ignorēšanu, mums jau pavisam drīz var nākties maksāt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Teksts: Aivars Kļavis
Atbildēt