Godātie iepirkumu jomas profesionāļi, uzņēmēji, valsts un pašvaldību pārstāvji!
Publiskie iepirkumi nav tikai procedūras, dokumenti un normatīvo aktu prasības. Tā ir ļoti būtiska daļa no tā, kā valsts saimnieko ar nodokļu maksātāju naudu. Un tāpēc mūsu uzdevums ir panākt, lai katrs publiski iztērētais eiro dotu pēc iespējas lielāku vērtību sabiedrībai.
Šobrīd mēs strādājam, lai ieviestu būtiskas pārmaiņas publisko iepirkumu sistēmā. Mērķis nav radīt vēl vairāk birokrātijas. Gluži pretēji – vēlamies vienkāršāku, efektīvāku un elastīgāku sistēmu. Taču lielākai elastībai ir jāiet roku rokā ar lielāku atbildību, atklātību un saimniecisko izdevīgumu.
Un šeit es gribu uzsvērt trīs konkrētus virzienus.
Pirmais ir informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) iepirkumi un īpaši programmatūras izstrādes pakalpojumi.
Esam pieņēmuši tiesību normu, kas no 2027. gada 1. janvāra nosaka 140 tūkstošu eiro bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) gada limitu programmatūras izstrādes pakalpojumu iegādei attiecīgajā Elektronisko iepirkumu sistēmas (EIS) e-katalogā.
Kāpēc tas ir nepieciešams?
EIS ir vajadzīgs un noderīgs instruments. Taču individuāli pielāgota programmatūras izstrāde pēc būtības atšķiras no standartizētas preces vai pakalpojuma iegādes. Ja runājam par lieliem un specifiskiem izstrādes darbiem, mums ir jānodrošina iespēja par šiem pasūtījumiem konkurēt plašākam uzņēmumu lokam.
Mērķis nav ierobežot tehnoloģiju attīstību. Mērķis ir veicināt konkurenci un panākt, lai valsts par savu naudu saņem labāko iespējamo rezultātu.
Turpmāk, veicot programmatūras izstrādes pasūtījumu e-katalogā, būs jānorāda arī konkrētā informācijas sistēma, kuras vajadzībām šis pakalpojums tiek iegādāts. Tas ļaus mums daudz precīzāk redzēt, kur tiek novirzīti līdzekļi un cik katras sistēmas attīstība valstij patiesībā izmaksā.
Otrs virziens ir atklātība.
Šī valdība ir pieņēmusi lēmumu, kas nosaka, ka no 2027. gada 1. janvāra ir jāpublisko informācija iestādes oficiālajā tīmekļvietnē reizi ceturksnī par publisko iestāžu iepirkumiem neatkarīgi no darījuma vai līguma summas.
Tas ir atklātības princips jau no pirmā eiro.
Ja tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda, sabiedrībai ir tiesības zināt, kam tā ir samaksāta, par ko tā ir samaksāta un cik ir samaksāts.
Tāpēc paredzam, ka iestādes reizi ceturksnī publicēs informāciju par saviem iepirkumu izdevumiem. Sabiedrībai būs pieejama informācija par piegādātāju, iepirkuma priekšmetu un faktiski samaksāto summu, bet noslēgto līgumu gadījumā – arī par līguma summu, noslēgšanas datumu un izpildes termiņu.
Uzskatu, ka tā ir būtiska pārmaiņa.
Atklātība nav pašmērķis un nav arī sods pasūtītājam. Atklātība disciplinē sistēmu. Ja mēs zinām, ka informācija par publiskās naudas izlietojumu būs sabiedrībai pieejama, tas veicina atbildīgākus lēmumus jau pirms nauda ir iztērēta.
Un tas mani noved pie trešā jautājuma – vai pastiprināta iepirkumu izvērtēšana reāli dod rezultātu?
Šeit mums jau ir konkrēti skaitļi.
Finanšu ministrijas darba grupa, kas vērtē IKT iepirkumus, līdz šā gada 6. oktobrim ir saņēmusi 66 pieteikumus par kopējo plānoto finansējumu vairāk kā 200 miljonu eiro apmērā.
Izvērtēšanas rezultātā līdz šim valsts budžetam ir novērsti izdevumi vairāk kā 21,2 miljonu eiro apmērā.
Un te ir būtiska nianse. Darba grupa nav sniegusi nevienu negatīvu atzinumu. Taču pēc tam, kad iestādēm tika uzdoti papildu jautājumi par iepirkumu nepieciešamību, izmaksām un pamatojumu, daļa pieteikumu tika atsaukti, atlikti vai apturēti.
Manuprāt, tas ļoti labi parāda, kādai jābūt mūsu pieejai.
Mērķis nav aizliegt iepirkumus. Mērķis nav apturēt digitalizāciju. Un mērķis noteikti nav radīt situāciju, kurā valsts pārvalde baidās pieņemt lēmumus.
Mērķis ir panākt, lai pirms katra nozīmīga izdevuma mēs spētu atbildēt uz dažiem ļoti vienkāršiem jautājumiem.
Vai mums tas tiešām ir nepieciešams? Vai cena ir pamatota? Vai tirgū ir nodrošināta konkurence? Vai nav labākas alternatīvas? Un pats galvenais – kādu vērtību no šī ieguldījuma saņems sabiedrība?
Es domāju, ka tieši šeit ir publisko iepirkumu reformas būtība.
Mēs vēlamies virzīties prom no sistēmas, kurā galvenais jautājums ir – vai visi dokumenti ir pareizi noformēti? Tā vietā mums arvien biežāk ir jājautā – kāds ir rezultāts?
Jo perfekti noformēts iepirkums vēl automātiski nenozīmē labu iepirkumu. Labs iepirkums ir tāds, kurā ir konkurence, saprātīga cena, skaidrs mērķis un izmērāms ieguvums sabiedrībai.
Un šajā procesā ļoti svarīga ir sadarbība. Valsts viena pati nevar izveidot labu iepirkumu sistēmu. Mums ir nepieciešams dialogs ar pasūtītājiem, uzņēmējiem, nozaru asociācijām un iepirkumu profesionāļiem.
Tāpēc arī šādi forumi ir svarīgi.
Es aicinu runāt par to, ko mēs varam darīt labāk praksē – kā palielināt konkurenci, kā mazināt nepamatotas prasības, kā izmantot datus un tehnoloģijas un kā padarīt iepirkumu procesu vienlaikus ātrāku un atbildīgāku.
Mērķim jābūt vienkāršam – mazāk nevajadzīgas birokrātijas, vairāk konkurences, vairāk atklātības un lielāka vērtība par katru publiski iztērēto eiro. Jo galu galā mēs nerunājam par valsts naudu kā kaut ko abstraktu. Tā ir Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu samaksātā nauda.
Un mūsu kopīgs pienākums ir ar to rīkoties atbildīgi.
Māris Kučinskis, finanšu ministrs