Publisko iepirkumu likums ir viens no tiem juridiskajiem aktiem, kurš tiek grozīts vismaz reizi gadā. Savukārt apmēram piektā daļa no visām iepirkuma procedūrām tiek pārsūdzētas Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB). Un, kaut abas šīs lietas savā starpā nav tieši saistītas, kā viena, tā otra vistiešākajā viedā ietekmē iepirkumu procedūras norisi. Vai taisnība, ka jau pārredzamā nākotnē var tikt pieņemts jauns Publisko iepirkumu likums? Par ko un kāpēc sūdzas pretendenti? Kura ir pēdējā instance, kas IUB izskata sūdzības un kā tas notiek? Mēģinot rast atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem, saruna ar Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājas vietnieci, Juridiskā departamenta direktori EVIJU MUGINU.
Jaunu likumu gaidot
Ko nozīmē vadīt IUB Juridisko departamentu?
Parasti juridiskie departamenti iestādēs nodrošina tām juridisko atbalstu dažādu lēmumu pieņemšanā, lai iestāde varētu sekmīgi strādāt. Iepirkumu uzraudzības birojā viena no Juridiskā departamenta funkcijām ir izskatīt iesniegumus par pasūtītāju rīkotajām iepirkuma procedūrām. Mēs tos pieņemam, virzām tālāk un gatavojam lēmumus. Nepieciešamības gadījumā pārstāvam biroju tiesā. Tātad nodrošinām vienu no tām pamatfunkcijām, kas IUB noteikta ar likumu.
Kā jūs nonācāt šajā amatā?
Birojā esmu jau kopš tā izveidošanas 2002. gadā. Kā toreiz atnācu un sāku strādāt par Juridiskā departamenta direktori, tā strādāju joprojām. Un kopš 2012. gada esmu arī biroja vadītājas vietniece. Pirms tam darbā ar iepirkumiem nekādas pieredzes nebija. Bija pieredze valsts uzņēmumā – procesu kontrolē un lēmumu sagatavošanā, jo pēc izglītības esmu juriste ar maģistra grādu. Man ir arī maģistra grāds ekonomikā.
Vai pati piedalāties arī likumu izstrādē? Un kādas vispār ir IUB iespējas ietekmēt šo procesu?
Ekspertu līmenī likumu izstrādē piedalās gan birojs, gan es pati. Tā, piemēram, mēs piedalījāmies grozījumu izstrādē Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas attiecās tieši uz publiskajiem iepirkumiem. Es biju iekļauta Privātās un publiskās partnerības likuma izstrādes darba grupā, un mēs bijām arī ministru prezidenta izveidotajā darba grupā, kas gatavoja pēdējos grozījumus Publisko iepirkumu likumā. Vienlaikus birojs arī izsaka savu viedokli par likumprojektiem, kas attiecas uz publiskā iepirkuma regulējumiem. Tāpēc šajā ziņā birojam ir pietiekami nozīmīga loma, lai gan formāli, protams, neesam likumu virzītāji un neizstrādājam arī iepirkuma jomas politiku, bet ekspertu līmenī, jā… mēs visos ar to saistītos procesos piedalāmies.
Kas diktē šo nepieciešamību pēc grozījumiem tieši attiecībā uz PIL? Šķiet, tas ir viens no likumiem, kurš izmaiņas piedzīvo nepārtraukti. Daļa cilvēku, sevišķi juristi, saka – tas ir labi, tātad likums ir dzīvs un pilnveidojas. Citi, to skaitā arī iepirkuma organizētāji, uzskata, ka šīm izmaiņām grūti izsekot, tās ne vienmēr var traktēt viennozīmīgi un līdz ar to tās nereti grūti piemērot un pat saprast?
Ja skatāmies kopš likuma pieņemšanas, tad taisnība – gandrīz reizi gadā likumā veikti grozījumi, un katram no tiem ir sava priekšvēsture. Tomēr būtiski, ka kopējo sistēmu grozījumi neizjauc un nav nekādu radikālu izmaiņu, kas liktu cilvēkiem, kuri strādā ar iepirkumiem, pilnībā pārorientēties vai mainīt savu skatījumus uz šo procesu. Par politiku iepirkumu jomā atbildīga Finanšu ministrija, tāpēc tā arī ir viens no grozījumu iniciētājiem. Tomēr galvenais – mūsu likumu regulējums pakārtots ES direktīvām. Tiklīdz notiek izmaiņas direktīvās, tām seko izmaiņas arī mūsu likumdošanā. Bet, tā kā iepirkumi aptver ļoti plašu tautsaimniecības – un ne tikai tautsaimniecības – sfēru, šī joma saistīta ar dažādu citu politiku iniciatīvām. Tāpēc grozījumi ir mēģinājums sakārtot vai uzlabot procesu. Vienlaikus PIL kā jebkura tiesību norma ir pakļauta interpretācijai. Likums nav instrukcija, kur viss aprakstīts soli pa solim, bet gan normatīvs dokuments, kas attiecināms uz visiem dzīves gadījumiem. Un, ņemot vērā, ka tiek iepirktas ļoti dažādas preces un pakalpojumi, šādu gadījumu ir ārkārtīgi daudz. Turklāt, kā jau dzīvē mēdz gadīties – arī pilnībā nestandarta situācijas. Protams, ja PIL būtu rakstīts kā instrukcija, normas būtu daudz skaidrākas, bet tas ne tuvu nav labs likumu rakstīšanas stils, tāpēc šīs normas jāprot interpretēt. Jebkuram tiesību normu piemērotājam jāzina visi principi, kas palīdz tiesību normu interpretācijā. Tas, ka jebkurš likums, ko bieži maina, ar katrām izmaiņām kļūst arvien grūtāk uztverams, gan tiesa. Skaidrs, ka šādi grozījumi esošā likuma ietvaros nevar būt bezgalīgi un kaut kur tiem ir robeža.
Vai tas nozīmē, ka gaidāms jauns likums?
Ņemot vērā, ka ES attiecībā uz publisko iepirkumu gaidāmas jaunas direktīvas, un līdz ar to mums būs jāpārņem pilnīgi jauns regulējums, visticamāk, būs nepieciešams arī jauns likums. Jauno direktīvu projekti pašlaik ir apspriešanas stadijā. Grūti prognozēt, kad tās tiks pieņemtas. Varbūt 2014. gadā? Ja tā, tad, pilnīgi iespējams, jauns likums varētu būt 2015. gadā. Agrāk diezin vai.
Ne tikai liela nauda, bet arī milzīgas iespējas
Gribot negribot jāsecina, ka ne tikai pie mums, bet visā Eiropas Savienībā iepirkumi ir ļoti jūtīga lieta, ja reiz tie nepārtraukti ir likumdošanas redzeslokā. Savukārt likumdošana pakļauta nepārtrauktām pārmaiņām.
Manuprāt, tas ir tāpēc, ka iepirkumi jebkurā valstī aptver ne tikai ļoti plašu darbības lauku, bet arī sastāda ievērojamu daļa no katras valsts tēriņiem kopumā. Vienlaikus mainās tehnoloģijas, pieaug centralizācija, elektronisko instrumentu loma, arvien aktuālāki kļūst vides jautājumi… Tas viss ietekmē šo procesu juridisko regulējumu, diktējot tajā izmaiņas.
Tātad tā ir milzīga nauda, kas tur apgrozās, un šī joma ir ļoti nozīmīga ikvienas valsts attīstībā?
Jā! Vēl jo vairāk, ka caur iepirkumiem tiek realizēta arī cita politika. Piemēram, zaļie iepirkumi.
Tajā pašā laikā Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likumā, kas it kā regulē to pašu jomu, cik zinu, vispār nav veikti nekādi grozījumi! Vai šo likumu izdevies izveidot tik universālu, ka realitāte to neskar vai tam ir citi iemesli?
ES ir divas pamatdirektīvas attiecībā uz iepirkumiem. Viena attiecas uz publiskajiem pasūtītājiem, otra uz sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc arī mums – divi atsevišķi likumi. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem ir ievērojami augstāki līgumcenu sliekšņi, arī skaitliski šādu iepirkumu mazāk, salīdzinot ar publisko sektoru un, ņemot vērā, ka publisko pakalpojumu sniedzēji ir komercsabiedrības, lielie uzņēmumi, tad arī direktīvu līmenī tiem ir lielāka rīcības brīvība un nav tik strikts regulējums. Tie arī ir galvenie iemesli, kāpēc šis likums tiek minēts nesalīdzināmi retāk, jo tāds jumta likums mūsu izpratnē jebkurā gadījumā ir PIL. Tomēr šobrīd izveidota darba grupa arī Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma grozījumu izstrādei, un pavisam noteikti šādi grozījumi sagaidāmi arī pēc jauno direktīvu pieņemšanas vai arī likums tiks veidots no jauna. Tā ir valsts izvēle, kā šādā situācijā reaģēt.
Pēdējie grozījumi Publisko iepirkumu likumā stājās spēkā šī gada augustā. Pavisam īsi, nevis par pašiem grozījumiem, bet par lietām, kam iepirkuma organizētājiem un pretendentiem tagad būtu jāpievērš lielāka uzmanība, kur slēpjas jauni klupšanas akmeņi?
Pirmkārt, īpašu uzmanību tagad vajadzētu pievērst pašvaldību iepirkumu centralizācijai, ja iepirkumu summa pārsniedz 3000 latu un pašvaldības neizmanto elektronisko iepirkumu sistēmu. Šī norma būs obligāta no 1. janvāra un pašlaik tiek dots laiks, lai tam sagatavotos. Otrkārt, mazo iepirkumu līgumu publiskošana pasūtītāju mājaslapā. Treškārt, pilnīgi jauns regulējums – līguma neizpildes sekas. Tāpēc pasūtītājam svarīgi iepirkuma līgumā atrunāt tiesības atkāpties no līguma, ja otra puse pienācīgi nepilda savas saistības. Par šādiem līguma pārkāpumiem, ko pieļāvis uzņēmējs, pienācīgi neizpildot savas saistības, nākamajā iepirkuma procedūrā pretendentu var izslēgt no iepirkuma, ja tas startē pie šī paša pasūtītāja. Jaunās likuma normas mērķis – panākt pienācīgu līguma izpildi no pretendenta puses. Pašlaik tā tomēr ir diezgan liela problēma, ka nereti līgumi tiek lauzti un pasūtījumi paliek neizpildīti.
Apstrīd katru piekto iepirkumu
Bet tagad par sūdzībām, ņemot vērā, ka to izskatīšana ir viena no IUB Juridiskā departamenta pamatfunkcijām. Cik daudz ir šādu sūdzību?
Gada laikā vidēji nedēļā notiek aptuveni desmit sūdzību izskatīšanas sēdes. Tātad divas sēdes dienā. Ja par vienu un to pašu iepirkumu saņemam vairākas sūdzības, tās tiek apvienotas, tāpēc es runāju par sēdēm, kurās tiek izskatīts iesniegums vai iesniegumi par konkrētu iepirkumu. Ir periodi, kad sēžu mazāk, bet ir brīži, kad dienā notiek pat līdz trim sēdēm. Tātad darba apjoms gana liels. Rekords savulaik bija, kad vienā dienā tika iesniegtas piecpadsmit sūdzības.
Kā notiek darbs ar iesniegumiem?
Katrs no tiem jāizskata mēneša laikā, neatkarīgi no kopējā skaita. Ja gadā ir gandrīz pieci tūkstoši iepirkumu (bez mazajiem), par kuriem varētu sūdzēties, tad par 12–13 % no tiem mēs izskatām sūdzības. Vēl vismaz 5 % sūdzību jau pašā sākumā pēc to izvērtēšanas tiek atzītas par nepamatotām vai arī neatbilst likuma prasībām, tāpēc nemaz netiek izskatītas. Tāpat kopā tie ir turpat 20 %. Katra iesnieguma izskatīšanai tiek organizēta iesniegumu izskatīšanas sēde, uz kuru tiek aicināti gan iesniedzējs, gan pasūtītājs un konkursa uzvarētājs. Tās laikā katrs var izteikt savu viedokli. Pēc tam tiek pieņemts lēmums, kas ir saistošs pasūtītājam, bet ko pretendenti var pārsūdzēt tiesā.
Cik daudz ir to, kas pārsūdz?
Apmēram 10–15 % no mūsu pieņemtajiem lēmumiem tiek pārsūdzēti.
Ir gadījumi, kad tiesa atzīst, ka jums nav bijusi taisnība?
Jā, ir bijuši. Tomēr tie ir daži atsevišķi gadījumi, jo tiesvedība ir ilga un parasti strīdi nonāk līdz Augstākās tiesas Senātam. Sevišķi, ja strīds ir nozīmīgs attiecībā uz tiesību normu piemērošanu un turpmākās prakses veidošanu. Tāpēc, pat ja lēmumi bijuši mums negatīvi, iepriekšējā prakse tiek mainīta un tālāk to attīsta atbilstoši Augstākās tiesas Senāta lēmumiem.
Par ko un kāpēc visbiežāk sūdzas?
Kā var redzēt no diagrammas, visvairāk iesniegumu attiecas uz sadaļu pārējie, kurā lielu daļu veido t. s. B daļas iepirkumi (apsardzes, juridiskie), kā arī citi dažādu jomu iepirkumi. Savukārt no iepirkumiem, kas ir skaitliski visvairāk, jāmin būvniecība un IT iepirkumi. Tas arī loģiski, jo iesniegumu skaits pa nozarēm sadalās apmēram proporcionāli iepirkumu skaitam, un tam, cik daudz līdzekļu tiek atvēlēts konkrētai jomai. Pašlaik, apgūstot ES fondu naudu, ir daudz dažādu infrastruktūras būvniecības objektu… Tas pats atteicas arī uz IT jomu.
Kādas ir galvenās kļūdas, ko pieļauj iepirkumu organizētāji?
Vismaz trešdaļa no iesniegtajām un arī izskatītājām sūdzībām ir par konkursu nolikumu prasībām. Pārsvarā tās ir nesamērīgas kvalifikācijas prasības pretendentiem. Gan attiecībā uz pieredzi, gan apgrozījumu, gan kvalifikāciju līdzīgu darbu veikšanā… Piemēram, ja prasa piecreiz lielāku apgrozījumu nekā konkrētā līgumsumma, uzreiz var būt strīds, vai tas ir samērīgi. Tomēr apmēram puse no šīm sūdzībām tiek atsauktas, jo pasūtītāji ņem vērā uzņēmēju iebildumus un maina konkursa nolikumus. Un tas noteikti ir šī strīdu izskatīšanas mehānisma pozitīvais aspekts. Lielā daļā iesniegumu tiek apstrīdēti konkursu rezultāti. Tātad arī uzvarētājs. Tad šie rezultāti tiek pārskatīti un ir izvērtēts, cik pamatoti pasūtītājs noraidījis konkrēto pretendentu, kas iesniedzis sūdzību. Faktiski tiek apturēta līguma slēgšana. Ja sūdzība pamatota, lēmumu par konkursa rezultātiem atceļ, un pasūtītājs veic atkārtotu vērtēšanu. Līdz ar to tiek pieņemt jauns lēmums un, iespējams, mainās arī konkursa uzvarētājs.
Cik no sūdzībām ir pamatotas un pretendentam izrādās taisnība?
Šis skaitlis jau gadiem ir gandrīz nemainīgs. Un tas ir piecdesmit pret piecdesmit.
Kāpēc nesūdzēties, ja tas ir ērti un neko nemaksā?
Tomēr vienlaikus eksistē viedoklis, ka daudzas no sūdzībām tiek iesniegtas vienīgi tāpēc, lai ieriebtu konkursos uzvarējušajiem konkurentiem. Tā teikt, lai pamaitātu tiem dzīvi. Jo vienmēr var atrast, par ko sūdzēties, saka uzņēmēji.
Diemžēl objektīvi to izvērtēt nav iespējams. Varbūt atsevišķos gadījumos… Ja ņem vērā, ka no iesniegtajām sūdzībām vismaz 5 % nemaz netiek pieņemtas izskatīšanai, jo tās ir acīmredzami nepamatotas, tad, iespējams, zināma taisnība tur ir. Protams, arī strādājot ar tādām absolūti nepamatotām sūdzībām tiek tērēti administratīvie resursi… Kaut vai, lai sagatavotu lēmumu, kāpēc iesniegums netiks izskatīts. Ja godīgi, tad, manuprāt, uzņēmēji nemāk īsti samierināties ar zaudējumu. Nespēj atzīt kļūdas. Gribas par katru cenu pierādīt savu taisnību, pat tad, ja nav taisnība. Laikam tāda nacionālā īpatnība vai mentalitāte.
Vai šādam administratīvo resursu izlietojumam ir attaisnojums?
Protams, jebkurā sūdzībā būs kāds subjektīvais aspekts… Tomēr, ja skatāmies uz šo procesu objektīvi… Šo iespēju tik plaši izmanto tieši tāpēc, ka sūdzību izskatīšanas mehānisms ir ļoti ērts un viegli pieejams, tajā pašā laikā objektīvs un ātrs. Neviena tiesa nepieņems lēmumu pēc būtības jau mēneša laikā. Turklāt IUB ir liela autoritāte gan pasūtītāju, gan pretendentu vidū.
Varbūt sūdzēšanās kāri varētu novērst ar drošības naudu jeb drošības depozītu, kas jāiemaksā, iesniedzot sūdzību? Kāpēc šī norma pazuda no likuma un vai eksistē reālas iespējas to atjaunot?
Šo regulējumu savulaik atcēla Satversmes tiesa, jo uzskatīja, ka ar to netiek sasniegts mērķis. Taisnību sakot, bija problēma arī ar paša mērķa definēšanu, ko mēs gribam sasniegt, nosakot šādu depozītu. Es personiski gan esmu par depozītu. Jo, lai pildītu savus pienākumus, ir jābūt attiecīgiem resursiem, ko plāno iestādes vadība. Kā jau teicu, sistēma ir pietiekami efektīva un kvalitatīva. Tāpēc neviļus rodas jautājums, vai patiešām tai jābūt tik viegli pieejamai? Manuprāt, vajadzīgs kāds mehānisms, kas to ierobežo. Ja ne depozīts, tad, piemēram, valsts nodeva, jo nedomāju, ka ar Satversmes tiesas lēmumu pilnībā izslēgta iespēja noteikt kaut kādus maksājumus. Tas palīdzētu mazināt nepamatoto sūdzību skaitu un līdz ar to vēl vairāk sakārtotu sistēmu. Par to nepieciešamību liecina fakts, ka ik pa laikam šis jautājums aktualizējas.
Vai jaunajā ES plānošanas periodā iepirkumu sistēmā kaut kas principiāli mainīsies?
Iepirkuma procedūras regulējums nav atkarīgs no ES līdzfinansējuma, tāpēc nedomāju, ka šajā ziņā kas mainīsies. Cita lieta – tas var ietekmēt iepirkumu skaitu, pieejamo līdzekļu apjomu.
Visbeidzot vēl viens aspekts, par ko uztraucas uzņēmēji. Latvijas tirgus ir ļoti liberāls un tik mazai ekonomikai tas var būt bīstami. Viņuprāt, citas valstis ar dažādu sertifikātu un citu instrumentu palīdzību tirgu aizsargājot daudz intensīvāk. Piemēram, mūsu ceļa būvētājiem uzvarēt kaimiņvalstu konkursos ir tikpat kā neiespējami. Šķēršļi ir formāli, bet tos pārvarēt grūti. Bet Latvijā skolēnus baro lietuvieši. Ar zemāko cenu var uzvarēt ikviens un tikai pēc tam domāt, kā šo cenu nodrošināt. Vai attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem mums vispār ir kaut kādi instrumenti sava tirgus aizsardzībai?
Īstenībā ir gan vadlīnijas, gan mehānismi, kaut vai runājot par tiem pašiem pārtikas iepirkumiem, kā pilnīgi legāli, izmantojot iepirkuma procedūras, var atbalstīt vietējos uzņēmējus. Nevar tiešā veidā radīt kādam šķēršļus vai priekšrocības, bet jāprot izmantot tie legālie mehānismi, kas ir mūsu rīcībā. Piemēram, vērtējot pārtikas produktus no kvalitātes viedokļa vai būvniecībā padziļināti izvērtējot resursu, to skaitā ne tikai tehnisko resursu, bet arī izejmateriālu un darbaspēka pieejamību. Jautājums ir nevis par mehānismiem, bet par to, cik lielā mērā pasūtītājs tos izmanto. Protams, jo vairāk un jo augstākas prasības, jo sarežģītāks nolikums. Jo sarežģīts nolikums, jo lielākas iespējas pārsūdzībām. Turklāt izvērtēšanas gaitā jāprot piesaistīt ekspertus. Tātad no pasūtītāja puses tas vienlaikus ir arī daudz lielāks resursu ieguldījums, tomēr svarīgi apzināties, ka tas viss ir izdarāms.
Iepirkumu procedūru un izskatīto sūdzību skaits
Sūdzību īpatsvars (%) pa nozarēm( 2013. gada janvāris – februāris)
Atziņu pērles
Tās izteikuši iesniegumu izskatīšanas sēdēs pasūtītāju un sūdzības iesniedzēju pārstāvji.
- Publisko iepirkumu likuma 2. pants ir kā pelēks lietussargs, zem kura apakšā var pabāzt jebko…
- Iesniedzējs, atbildot uz uzdoto jautājumu, norāda: „Iesniedzēja pārstāvis jau nav nekāds proletariāta advokāts!”
- „Nolikums jau ir tā svētā govs, pēc kuras jāvadās!”
- „Darbinieks nevar nostrādāt trīs gadus vienā kreklā, viņam līguma darbības laikā pienākas vismaz divi krekli!”
- Pasūtītājs iesniegumu izskatīšanas komisijai: „Es jums tūlīt visu paskaidrošu! Pārtrauciet mani, ja jums liekas, ka man jārunā savādāk!”
- Pasūtītājs: „Iesniedzēja piedāvājums ir kā svēto rakstu lasījums, kurā nekā nav, bet var atrast visu! Piedāvājumā, tāpat kā labā aforismu grāmatā, var atrast arī ko labu.”
- Pasūtītājs: „Diemžēl tā saukto dzērājmašīnu skaits stāvlaukumos samazinās.”
- Iesniedzējs: „Piemēram, ja mums ir slaucēja un piena litru skaitītājs, tad piena litru skaitītājam nav jāmāk govi slaukt.”
- Iesniedzējs: „Žēl, ka pasūtītājs nav ieradies, tad mēs varētu ieskatīties viņa godīgajās un objektīvajās acīs.”
- Iesniedzējs: „Tie nav projektēšanas darbi, tie ir kaut kādi zīmēšanas darbi!”
- Pasūtītājs: „Ir skaidri redzams, ka sūdzība ir iesniegta uz emocionāla pamata.”
- Pasūtītājs par iesniedzēja piedāvāto būvuzraugu: „Varētu būt atbildīgais pret sievasmāti…”
(Jautājums no uzņēmuma, kurš grib piedalīties konkursā) (..) „Meklēju, kur atrast dokumentu sarakstu – konkursantu iesniedzamo paketi – (..) likumi.lv meklējot, man jau datorpelei rullītis sāka čīkstēt…” - Pasūtītājs iesniedzējam par iesnieguma izskatīšanas sēdes turpmāko gaitu: „…tad mēs varam kasīties tālāk!”
Daži fakti no Evijas Muginas CV
Dzimusi
- 1976. gadā Jēkabpilī
Izglītība
- 1994. gadā absolvējusi Jēkabpils Valsts ģimnāziju
- 1999. gadā ieguvusi profesionālo jurista kvalifikāciju Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē
- 2002. gadā iegūts maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā BA Turība
- 2010. gadā iegūts maģistra grāds tiesību zinātnē BA Turība
Darba pieredze
- 1997.–2002. strādājusi kā eksperte valsts uzņēmumu maksātnespējas un likvidācijas sektorā VAS Privatizācijas aģentūra
- No 2002. gada strādā Iepirkumu uzraudzības birojā par Juridiskā departamenta direktori
- No 2012. gada ir Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājas vietniece, Juridiskā departamenta direktore
- No 2006. gada ir Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas Eksaminācijas komisijas locekle
- Ir vadījusi seminārus par publisko iepirkumu jautājumiem un piedalījusies normatīvo aktu izstrādes darba grupās publisko iepirkumu jomā
Vaļasprieki
- Sportiskās aktivitātes – skriešana vasarā un distanču slēpošana ziemā, trenējas sporta zālē; grāmatu lasīšana un atpūta pie jūras saulainās vasaras dienās
Teksts: Aivars Kļavis
Atbildēt