Pasaulē šobrīd viena no būtiskākajām biznesa attīstības tendencēm ir uzticēt ar uzņēmuma pamatdarbību nesaistītus pakalpojumus profesionāliem ārpakalpojumu sniedzējiem. Diemžēl Latvijā ārpakalpojumu nozare ir vāji attīstījusies. Iepircējiem reizēm grūtības sagādā precīzi nodefinēt prasības, reizēm trūkst motivācijas, reizēm – informācijas, tāpēc pakalpojums joprojām tiek veikts ar uzņēmuma iekšējiem resursiem, lai gan tā ir dārgāk un neefektīvāk. Kā šo situāciju var mainīt un panākt, lai ārpakalpojumi tiktu izmantoti arvien biežāk? Par to diskutējām 12. septembrī, Avalon hotel zālē.
Diskusijā piedalās:
Anna Braķe, Latvijas grāmatvedības ārpakalpojumu asociācijas valdes locekle;
Alvis Dimitris, Itella Information AS vadītājs;
Kaspars Osis, SIA Resursu Kontroles Grupa valdes loceklis;
Dace Gaile, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja;
Mārtiņš Gailītis, IUB Informācijas departamenta direktors;
Arnis Kurgs, AS Latvenergo valdes loceklis.
Diskusiju vada eksperte iepirkumu jautājumos Ieva Lācenberga-Rocēna
I. Lācenberga-Rocēna: – Lūdzu, pastāstiet, kādu pakalpojumu grupu katrs pārstāvat un cik lielā mērā šis pakalpojums tiek iepirkts kā ārpakalpojums!
A. Dimitris: – Mēs nodarbojamies ar informācijas loģistiku. Esam tie, kas lielākajai Latvijas uzņēmumu un arī iedzīvotāju daļai drukā rēķinus, ieliek aploksnē un nosūta. Katru mēnesi izsūtām ap miljonu papīra aplokšņu. Organizējam arī elektronisko rēķinu apmaksu. Esam Somijas uzņēmuma apakšuzņēmums ar 150 darbiniekiem Latvijā.
Tādi uzņēmumi kā Lattelecom, LMT, Latvenergo ir sapratuši, ka izmantot mūs kā ārpakalpojumu ir izdevīgi. Privātais sektors daudz labāk prot skaitīt naudu. Valsts iestādes izvēlas labāk iepirkt tehniku, uzturēt darbiniekus. Piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) bija projekts par personu dokumentu digitalizāciju. To izlēma veikt katrā PMLP nodaļā atsevišķi, organizēja konkursu, nopirka skenerus un, tā kā nekas nav dzirdēts par projekta tālāku virzību, tad domāju, ka tie joprojām stāv un netiek izmantoti. Otrs piemērs ir Valsts ieņēmumu dienests, kas tieši tāpat izvēlējās iepirkt skenerus katrai VID nodaļai. Nezinu, kā sokas tagad, bet modelis nav optimāls – veidot specifiskas nodaļas 36 vietās! Lietuvā VID ir pašiem piederošs centralizēts uzņēmums Druskininkos, kur saplūst visi papīra formāta dokumenti un tie tiek digitalizēti. ASV šādi centri ir divi, mums – 36.
I. Lācenberga-Rocēna: – Cik procentu no jūsu klientiem ir valsts iestādes?
A. Dimitris: – Aptuveni 90 procenti ir privātais, 10 procenti – valsts sektors. Kad darbojās daudzie fotoradari, mēs sūtījām autobraucējiem soda kvītis, bet tagad darbojas tikai četri fotoradari, kuru sagatavotos pārkāpumu paziņojumus saskaņā ar informāciju, kuru mums sniedza atbildīgais darbinieks, gatavo vesela darbinieku nodaļa. Mūsu piedāvājumus viņi atteicās izmantot, lai gan valsts no tā varētu ietaupīt.
K. Osis: – Mēs, Resursu Kontroles Grupa, kontrolējam elektroenerģijas resursus, palīdzam uzņēmumiem organizēt elektroenerģijas iepirkumus, rezultātā samazinot kopējo cenu, kā arī palīdzam uzlabot uzņēmumu energoefektivitāti, rezultātā samazinot elektroenerģijas patēriņu. Elektroenerģijas tirgus ir jauns – 2008. gadā ap 1000 uzņēmumiem bija jāslēdz līgums ar kādu no diviem elektroenerģijas tirgotājiem, bet jau kopš 2012. gada visas juridiskās personas slēdz elektroenerģijas tirdzniecības līgumus, tāpēc ir izvēle – attīstīt šo kompetenci uz vietas uzņēmumā vai izmantot kā ārpakalpojumu, piesaistot konsultantus. Mēs strādājam ar privātiem uzņēmumiem, lai gan mūsu pakalpojums būtu noderīgs arī publiskajam sektoram. Katram uzņēmumam ir savs tiešais bizness, bet elektroenerģijas izmaksas starp netiešajiem izdevumiem bieži vien ir TOP trijniekā un ar pieaugošu tendenci, tāpēc ir vērts apsvērt visas iespējas izmaksu samazināšanai. Piemēram, var izmantot Igaunijas, Krievijas un citu izcelsmes valstu tirgotāju piedāvājumus.
A. Dimitris: – Vai nav tā, ka valsts iestādēs elektroenerģijai nākamajam gadam iebudžetē tieši tikpat, cik iztērēts šajā gadā? Ja kaut ko ietaupīs, tad, iespējams, nākamgad no valsts saņems mazāk, bet nevar zināt, vai cenas nekāpj uz augšu. Reiz kāds valsts darbinieks man teica: „Ja es iegūtu kaut 10 procentus no tā, ko es varētu valstij ietaupīt, es būtu ļoti turīgs cilvēks un arī valsts iegūtu!”
D. Gaile: – Nedomāju, ka kādreiz valsts iestāžu, to skaitā publisko aģentūru vadītājiem, alga būs atkarīga no ietaupītā.
A. Kurgs: – Vēlos piebilst, ka elektroenerģija sastāda tikai trešdaļu no elektroenerģijas gala rēķina, jo tur ir PNV, obligātā iepirkuma komponente, fiksētie pakalpojumi utt. Izšķiršanās ir starp to, vai lietotājs vēlas fiksētu tarifu, kas nemainās noteiktu laika periodu, vai ir gatavs riskēt un pieskaņoties biržas svārstībām. Valsts un pašvaldību iestādes ļoti aktīvi organizē elektroenerģijas iepirkumus, jo pēc likuma tas viņiem ir jādara.
A. Dimitris: – SEB bankas Iepirkumu pārvaldes vadītājs Arnolds Kardels reiz stāstīja, ka viņš esot pircis elektrību tā, ka atsevišķos gada periodos ir bijis fiksētais tarifs, citos – svārstīgais. Pavasaros, kad Daugavā ir lieli ūdens plūdi, elektroenerģijas cena ir lejā, bet, ja vasara sausa, cena ir augšā. Kombinējot dažādu tirgotāju piedāvājumus dažādos laika posmos, var ieekonomēt.
A. Braķe: – Arī grāmatvedību kā ārpakalpojumu pārsvarā izmanto privātais sektors. Mūsu valstī priekšstats par grāmatvedības pakalpojumiem ne vienmēr ir pareizs, ko Latvijas grāmatvedības ārpakalpojumu asociācija vēlas mainīt. Grāmatvedis veiksmīgi var atrasties un strādāt citur! Lai uzņēmumā nodrošinātu grāmatvedību, ir jāpērk un jāuztur grāmatvedības programmas, datori, darba vietas, vajadzīgi darbinieki, bet, ja šo pakalpojumu uztic citai firmai kā ārpakalpojumu, atkrīt šīs rūpes un daļa izdevumu.
I. Lācenberga-Rocēna: – Vai problēma neslēpjas tur, ka publiskais sektors baidās iegūt sliktas kvalitātes pakalpojumu?
A. Braķe: – Grāmatvedības kārtošanu nosaka Latvijas likumdošana, grāmatvedību nevajag izdomāt. Tur viss ir skaidrs, tāpēc noformulēt pasūtījumu ārpakalpojuma grāmatvedim ir visvienkāršāk. Ja vien nerunājam par papildu pakalpojumiem – budžetēšanu, konsultācijām, ekstra finanšu lietām utt. –, ar ko vajadzētu sākt nodarboties arī grāmatvedības ārpakalpojumu firmām. Mūslaiku pasaulē nepietiek ar dokumentu sakārtošanu, – uzņēmumu vadītāji vēlas saņemt no ārpakalpojuma šo pievienoto vērtību. Ja grāmatvedis strādā ilgstoši vienā vietā, viņš redz tikai savas iestādes vai uzņēmuma grāmatvedību. Ārpakalpojumu grāmatveži redz daudz vairāk, turklāt dažādus uzņēmumus un nozares. Līdz ar to viņu skatījums ir niansētāks un plašāks. Neprotu izskaidrot, kāpēc ir tikai dažas pašvaldības, kas to izmanto. Uz pašvaldību vēlēšanām bija atsevišķs budžets kādam pasākumam, kur bija jātaisa atsevišķa grāmatvedība, un tad tika izskatīta iespēja šo pakalpojumu veikt kā ārpakalpojumu. Grāmatvedības ārpakalpojums valsts sektorā nav populārs.
M. Gailītis: – IT pakalpojumi jānodala divās grupās – viens ir programmēšana, sistēmu izstrāde. Turēt štatā šādam pakalpojumam speciālistu ir dārgi, turklāt šo pakalpojumu nevajag bieži. Ja projekts pabeigts un funkcionē, tad sistēma darbojas bez IT speciālista klātbūtnes. Tāpēc tas ir labs kā ārpakalpojums. Kas attiecas uz otru grupu – infrastruktūras uzturēšanu –, arī to var sadalīt divos posmos: katras iestādes maģistrālā tīkla skeleta uzturēšana un darba staciju atbalsts. Darba staciju atbalsts visbiežāk ir vajadzīgs regulāri uz vietas, to grūti veikt pa telefonu, bet maģistrālā tīkla skeleta uzturēšanai speciālistam nevajag nemitīgi atrasties vienā vietā. Labs piemērs ir VSAA, tur programmētāji paši veiksmīgi izstrādājuši savu iekšējo sistēmu, bet pārsvarā tomēr tas tiek ņemts kā ārpakalpojums.
D. Gaile: – Pirmkārt, mums ir jāsaprot, vai problēma ir tikai tāda, ka konkrēta iestāde vai pasūtītājs neveic ārpakalpojuma iepirkumu. Piemēram, IUB nodrošina apmācību publiskā iepirkuma jautājumos, un to vēlas nodrošināt arī privātais sektors. Viņi mums pārmet, ka nodrošinām pakalpojumu, ko var piedāvāt tirgus, lai gan mums šī funkcija – nodrošināt apmācību publiskā iepirkuma jautājumos – ir noteikta ar likumu. Tātad te vairs nav runa par to, vai mēs gribam vai negribam pirkt ārpakalpojumu.
Otrkārt, ja iestāde organizē kādu ārpakalpojumu, tad tai jārēķinās ar iespējamiem riskiem, iepirkuma organizēšanu, pārsūdzībām, strīdiem, un nav skaidri zināms datums, kad līgumu beidzot varēs noslēgt. Pakalpojums jebkurā gadījumā ir solījums, uz kuru pasūtītājam jāpaļaujas. Piemēram, grāmatvedības pakalpojums ir reglamentēts, tomēr pastāv bažas gan par pakalpojuma sniedzēja kompetenci, gan pieredzi. Jautājums ir arī par plānošanu iestādē – mazai iestādei viens šoferis veic arī citas saimnieciskās funkcijas un visu laiku ir nodarbināts. Ja nepieciešams vairāk mašīnu, ne vienmēr var nodrošināt pilnvērtīgu noslodzi visām, tad ir vai nu jāveido centralizēts autoparks vairākām iestādēm, vai arī paveras iespējas ietaupīt, ņemot ārpakalpojumu.
Runājot par iemesliem, kāpēc valsts sektors maz izmanto ārpakalpojumus, tiek minēts arī tas, ka trūkst informācijas. Piemēram, Itella varētu informēt arī valsts iestādes par savu pakalpojumu – izstrādāt piedāvājumu un, iespējams, ieinteresēt. Varbūt tad sadarbība veiktos labāk, ja vien ir vēlme iet iekšā publiskajā sektorā.
I. Lācenberga-Rocēna: – Šobrīd ir spēkā MK noteikumi, kas paredz preču un pakalpojumu grupu sarakstu, kurā gan uzskaitītas tikai preces, ko paredzēts centralizēti iepirkt Elektroniskajā iepirkumu sistēmā. Vai ir paredzēts caur sistēmu iepirkt arī pakalpojumus?
D. Gaile: – Cik man zināms, tiek domāts par apdrošināšanas pakalpojumu iekļaušanu katalogā. Preci var ielikt ar zemāko cenu un precīzu specifikāciju, bet pakalpojumu šādi ielikt ir daudz grūtāk un katalogā paredzēt izvērtēšanu ir sarežģītāk.
I. Lācenberga-Rocēna: – Vai privātais sektors var palīdzēt pats definēt, kādi ir kritēriji, pēc kuriem varētu viņu piedāvājumu nomērīt?
A. Dimitris: – Ja iepircējs gatavojas pirkt kādu preci vai pakalpojumu, viņam vajadzētu satikties ar dažiem potenciālajiem piegādātājiem un saprast, kādi ir standarti, cenu pozīcijas, kas parasti ietilpst šajos pakalpojumos, kas nē, un tikai tad sludināt pakalpojumu. Jo citreiz sanāk tā, ka brīnumainām prasībām pretī esi iedevis brīnumainu piedāvājumu, bet otrā pusē iestājas klusums.
Stāsts par ekskavatoru un naglu
Valsts aģentūra grib iepirkt ekskavatorus un naglas, un paziņo, ka uzvarēs tas, kurš iedos zemāko cenu par vienu ekskavatoru un vienu naglu. Kompānija X iespringst, sarēķina un piedāvā par ekskavatoru 100 000 latu un par naglu – 1 santīmu. Vērtējamā cena tātad 100 000 latu un 1 santīms. Otra kompānija bijām mēs un pajautājām, vai patiešām jums vajadzīga cena par vienu vienību? Atbilde skanēja: „Jā!” Nu tad mēs iedevām cenu par ekskavatoru Ls 50 000, bet par naglu – Ls 10 000, pieņemot, ka vismaz piecas naglas viņi nopirks. Kad aģentūra sāka rēķināt, cik miljonu vērts sanāks šis naglu iepirkums, viņi saprata savu kļūdu. Bet mums bija zemākās cenas piedāvājums un, ja mūsu piedāvājumu neapstiprinās, iesim uz IUB!
D. Gaile: – Šajā gadījumā pasūtītājs ir iešāvis sev kājā. Šādi iepirkumi mums ir ļoti raksturīgi. Pasūtītājs iedod savu vērtēšanas scenāriju un aizmirst, ka pretendenti piedāvājuma cenu rēķinās tā, lai varētu uzvarēt. Diemžēl iepirkumu veicēji bieži vien ir juristi un nav praktiķi, tādēļ vairāk domā par iepirkuma juridisko pusi. Šādos gadījumos pasūtītājam ir divas izvēles, kā sagatavot iepirkuma dokumentāciju – vai nu viņš pērk konsultantu pakalpojumus, vai konsultējas ar nozari.
I. Lācenberga-Rocēna: – Visu spēles laukumu pārzināt vienam ir grūti. Tāpēc ir labi, ja piegādātāji apvienojas asociācijās, kas var sniegt ieteikumus un palīdzēt publiskajam sektoram saprast, kā iepirkt konkrētas preces vai pakalpojumus.
D. Gaile: – Ja izdodas sadarbība ar asociācijām, ieguvēji ir visi. Tūrisma aģentūras ļoti labi sadarbojas un gatavo savus ieteikumus, tie ir kvalitatīvi un izsvērti. Informācijas tehnoloģiju asociācijas ir izveidojošas savus ieteikumus. Bet cilvēki nodarbojas ar savu biznesu, un viņiem nav laika šo funkciju veikt vispārības labā, jo šis darbs netiek apmaksāts.
A. Dimitris: – Nesen bija valsts iestādes izsludināts konkurss par dokumentu digitalizāciju, un viens no dalībniekiem bija benzīntanks no Aizkraukles!
D. Gaile: – Iespējams, ka te parādās vēl viena milzīga problēma – pasūtītājs nedrīkst ierobežot tirgus dalībniekus, bet dalībnieki var brīvi apvienoties, kā vēlas, iesniegt kopīgus piedāvājumus. Vienam ir prasītais apgrozījums, bet otram – pieredze. Kopā tie izpilda prasības un uzņemas solidāru atbildību. Bet, ja darītājs ir apakšuzņēmējs, bet līgumu slēdz kāds lielais uzņēmums, tad apakšuzņēmējs atbildību neuzņemas.
A. Braķe: – Vai šādos gadījumos netiek dibinātas pilnsabiedrības?
D. Gaile: – Ir labi, ja to izdara, jo tad firmas kopīgi ir atbildīgas par līguma izpildi, bet ir gadījumi, kad tas netiek ne prasīts, ne darīts.
I. Lācenberga-Rocēna: – Jaunie uzņēmēji dažādos veidos mēģina tikt pie pasūtījuma – daži apstrīd prasības, lai tās nodzītu līdz viņu minimumam, daži startē apvienībās, bet pasūtītājs izvirza prasības, lai nepielaistu pie izpildes nepieredzējušus pretendentus. Kad varam gaidīt jaunās ES direktīvas, kas ļaus iepirkumos vērtēt pieredzi un kvalifikāciju kā kritēriju, neizvirzot nesasniedzamas atlases prasības?
D. Gaile: – Šā gada beigās vai nākamajā gadā! Un tad arī sāksies darbs pie jaunās PIL redakcijas.
I. Lācenberga-Rocēna: – Žēl, ka sarunā nevarēja piedalīties uzaicinātā Valsts kancelejas direktora vietniece valsts pārvaldes un cilvēkresursu attīstības jautājumos Eva Upīte. Viņa droši vien varētu pateikt, kurās valsts iestādēs un kura veida ārpakalpojumi būtu visieteicamākie. Tomēr ar savu ārpakalpojumu iepirkšanas pieredzi var dalīties sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja Latvenergo pārstāvis. Kā Latvenergo veicas ar ārpakalpojumu iepirkšanu?
A. Kurgs: – Mēs esam centralizējuši resursus un arī iepirkumi tiek veikti centralizēti visam koncernam. Līdz ar to pieredze mums ir liela – sākām ar apsardzes un apsaimniekošanas ārpakalpojumu iepirkumiem, bet ir arī salīdzinoši mazāki pakalpojumi – izsūtīšana, klientu centra pakalpojumi. Kādi secinājumi? Ir gan plusi, gan mīnusi. Ārpakalpojumu sniedzēji naudu grib iegūt tūlīt un tagad, negrib investēt darbiniekos, viņiem maksā maz un par viņu izglītību neinteresējas. Kadru mainība ir liela, lai arī firma zināma un respektabla. Mums tiek apsolīti citi standarti, realitātē sanāk citi. Darbinieku kvalifikācija zema, nākas aizrādīt, pastiprināt kontroli, piedzīt līgumsodus. Tā kā glorificēt un pasniegt ārpakalpojumus kā brīnumlīdzekli nevar! Gadās, kad jau nākamajā dienā pēc līguma noslēgšanas prasa palielināt samaksu: „Jūs taču nedomājat nopietni, ka par tādu summu var kvalitatīvi sniegt apsardzes pakalpojumus!” Spiediens no uzvarējušā pretendenta puses ir liels, nākas ar mokām novilkt noteikto termiņu un kontrolēt līguma izpildes kvalitāti.
Gadās, ka ārpakalpojumu sniedzējs kļūst maksātnespējīgs. Ko darīt, ja līgums ir uz trim gadiem? Atkal jāmeklē nākamais, jāorganizē jauns iepirkums. Mēs nevaram kā privātais – rīkoties pēc saviem ieskatiem.
D. Gaile: – Tāpēc jau privātie biežāk izmanto ārpakalpojumus! Viņi var noskaidrot uzņēmuma reputāciju un izvērtēt, ar ko slēgt nākamo līgumu. Un to var izdarīt jau nākamajā dienā, kas publiskajam sektoram nav atļauts. Un ir vēl viena svarīga lieta – kad runā par ārpakalpojumiem, min ilgtermiņa sadarbību. Bet iepirkumu līgumi negarantē ilgtermiņa sadarbību, jo maksimālais pakalpojuma līguma termiņš ir pieci gadi.
A. Kurgs: – Tāpēc, ka elektroenerģijas un darbaspēka izmaksu līmeni tālāk par trim gadiem grūti prognozēt.
D. Gaile: – Jā, ir vajadzīgas milzīgas prognozēšanas spējas un zināšanas, lai noslēgtu šādu civiltiesisku līgumu uz maksimālo termiņu, kurš būtu tik elastīgs un paredzētu visas iespējamās problēmas. Ārzemju eksperti skaisti runā par ilgtermiņa sadarbību, par partnerattiecībām iepirkumu veicēju un sniedzēju starpā, bet tās vienmēr ir saistītas ar mainīgiem tirgus apstākļiem un pasūtītājam jāvar viss paredzēt. Iemeslu, kāpēc pasūtītājs septiņreiz nomērīs, pirms griezīs, ir ļoti daudz. Ikvienam pasūtītājam, pirms viņš pieņem lēmumu par ārpakalpojumu sniegšanu, ir jābūt sakārtotam uzņēmumam. Haosu uzņēmuma vai iestādes iekšienē ārpakalpojums nenovērsīs. Lai nolemtu, vai mums nepieciešams ārpakalpojums un vai varam to sniegt, ir jābūt skaidrībai par sevi.
I. Lācenberga-Rocēna: – Pārsvarā visam publiskajam sektoram ir galvassāpes ar apsardzes un apsaimniekošanas pakalpojumu iepirkumiem un līgumu administrēšanu, bet kā ir ar intelektuālākiem iepirkumiem, piemēram, vadības konsultācijas, pētniecības izstrādes pakalpojumi?
A. Kurgs: – Jā, profesionāļi sniedz arī mums konsultācijas juridiskajos, finanšu jautājumos, arī projektēšanas pakalpojumu konsultācijas lielākām teritoriālām vienībām. Ja nevaram iztikt ar štata darbiniekiem, meklējam augsti kvalificētus profesionāļus brīvajā tirgū.
K. Osis: – Sakiet, cik procentu no visiem ārpakalpojumu grāmatvežiem ir asociācijas biedri?
A. Braķe: – Uzņēmuma reģistrā ar NACE kodu Ārpakalpojumi grāmatvedībā ir fiksēti ap 8 000 uzņēmumu un individuālo komersantu. Mūsu asociācijā ir apmēram 80 uzņēmumu, tātad procents ir ļoti niecīgs. Par vispārējo Latvijas grāmatvežu darba kvalitāti mums ir grūti atbildēt. Ne velti parādījušies tādi jēdzieni kā krūmu Fedja vai virtuves Līna. Grāmatvedība vajadzīga visiem uzņēmumiem un iestādēm, bet, neskatoties uz to, tā ir viena no nesakārtotākajām nozarēm valstī. Mūsu asociācija cenšas panākt grāmatvežu sertifikāciju, kas būtu valsts noteikta. Valsts to šobrīd neatbalsta, LR Finanšu ministrija vienīgi sagatavojusi projektu par dubulto atbildību – uz gada pārskatiem būs ne tikai vadītāja, bet arī grāmatveža paraksts, un tiks definēts jēdziens grāmatvedis, noteikts profesijas standarts. Trakākais ir tas, ka, lai sniegtu oficiālu pakalpojumu, visiem datoriem, programmatūrām un citām ar šo pakalpojumu saistītajām specifiskajām lietām ir jābūt licencētām. Radio klausīties bez maksas arī nevaram, ja birojā atrodas vairāk nekā divi cilvēki. Speciālisti jāapmāca kursos, jo izmaiņas gandrīz visos galvenajos nodokļos ir 2–3 reizes gadā. Ja grāmatvedis strādā savā Ķengaraga dzīvoklī, un viņam nekas nav oficiāls, tad viņš savu pakalpojumu var firmai piedāvāt par 20 latiem mēnesī. Ja valsts sektors sāktu iepirkt grāmatvedības pakalpojumus, tad visi varētu pretendēt, iesniegt lētākos piedāvājumus un kvalificētos, jo viņiem būtu 10 gadu pieredze, izglītība utt., bet risks ir liels, tāpēc labi vien ir, ka neiepērk. Grāmatvedis rēķina šīs valsts ieņēmumus, tad kāda var būt kārtība ieņēmumos, ja nav kārtības nozarē?! Tagad mēs asociācijas iekšienē lemsim, vai paši ieviesīsim ārpakalpojumu grāmatvežu sertifikāciju.
A. Dimitris: – Mēs digitalizējam arī grāmatvedības rēķinus. Lai šo pakalpojumu attīstītu, iegādājāmies viena ārpakalpojumu uzņēmuma datubāzi un domājām, kur savu pakalpojumu piedāvāt. 30 procenti bija tādi, kuru apgrozījums ir Ls 50 000–200 000, bet nav nedz mājaslapas, nedz arī iespējams šo firmu atrast ar Google meklētāju.
D. Gaile: – Un pasūtītājs ir šīs situācijas ķīlnieks. Ja grāmatvedības pakalpojumu iepirkums jātaisa pirmo reizi, tad viņš nevar saprast, ko īsti prasīt – kādu pieredzi, kvalifikāciju. Vai tāds, kurš veidojis grāmatvedību privātam uzņēmumam, sapratīs arī valsts iestādes neaptveramo grāmatvedību?
A. Braķe: – Diemžēl liela daļa mūsu nozares pārstāvju nevēlas šo nozari sakārtot, jo tas nav viņu klientu interesēs, kuriem pakalpojums jāapmaksā. Es uzskatu, ka grāmatvedību un finanšu vadību valsts pati var organizēt kā ārpakalpojumu, nav obligāti vajadzīgi privātie uzņēmumi. Tai būtu jābūt atsevišķai institūcijai, un pakalpojumu kvalitāte būtu nesalīdzināmi augstāka. Manuprāt, dažiem, kuriem par to būtu jārūpējas, ir ļoti izdevīgi, ka valsts un pašvaldības iestādēs grāmatvedība nav sakārtota.
Teksts: Gunta Barbāne
Atbildēt