Biznesa konsultāciju firmas Ekspertīžu un informācijas centrs valdes priekšsēdētājs ROMANS VITKOVSKIS ir cilvēks ar plašu pieredzi gan matemātikā (savā specialitātē), gan ekonomikā, gan likumdošanā. Šoreiz sniedzam viņa viedokli par Publiskā iepirkuma likuma darbības principiem. Runāsim par situācijām, kas īsti neiekļaujas standartsituāciju rāmjos.
Publiskā iepirkumu likums nav nekāds jaunais, turklāt tas pastāvīgi tiek uzlabots. Tā sakot, mācāmies no savām kļūdām. Būtu grēks sūdzēties par to, ar nosacījumu, ja mēs runājam par ikdienišķām lietām, bet kādas problēmas parādās iepirkumos, ja ir runa par nestandarta situācijām. Likums principā nevar paredzēt pilnīgi visu un situācijas, kuras neiekļaujas likumā vai var tikt attiecinātas uz vairākiem likuma pantiem, nemaz nav tāds retums. Šādos gadījumos situāciju varētu risināt pēc veselā saprāta principa, bet tas varētu būt pretrunā ar likuma burtu. Tiešām Latvijā tiesneši maz pielieto normu, kas dod iespēju nelemt pēc likuma burta, ja tas ir pretrunā ar veselo saprātu, un pieņemt savu risinājumu, kas ir pretējs likumam, bet saprātīgs pēc būtības. Ja lieta nonāks līdz tiesai, tad jautājumu nevis izvērtēs pēc būtības, bet kā Prokrusta gultā uz galvas vai kāju rēķina kādam mēģinās nogriezt to, kas neiekļaujas šī likuma paredzētajās robežās.
Veselā saprāta princips atkāpjas likuma burta priekšā, kura nemaldīgums no izpildvaras puses ir praktiski kanonizēts. Kļūdas iespējamība vai fakta atzīšana, ka likumam varētu būt arī izņēmuma situācijas, nav pieļaujama. Ja ierindas cilvēkam ļaus apjaust, ka kaut kas nav perfekts, tad jau tik pat labi var pieļaut, ka viss likums ir greizs. Zudīs stabilitāte. Tas drīzāk izskatās pēc tā, ka no valsts puses tauta tiek uztverta kā aitu bars, kas nav gatavi paši domāt ar galvu. Jo jebkuram izglītotam cilvēkam ir skaidrs, ka kļūdas procents dabā pastāv pilnīgi visur un jebkurai kalsifikācijai ir robežslānis, kuram piederīgie var piederēt vai nepiederēt noteiktajai klasei vai vairākām uzreiz. Ja mēs neatzīstam iespējamību kļūdīties vai apgalvojam, ka visu var viennozīmīgi saklasificēt, mēs paši sevi pasludinām par kaut ko pārcilvēcīgu, dabā neeksistējošu. Taču izglītošanās ir process, kurā mēs mācāmies no dažādām kļūdām līdz atrodam labāko varinatu.
Kāpēc iepirkumos būtiskāka ir procedūra, nevis rezultāts?
Latvijā likumdošana darbojas pēc Vācijas parauga, kur normatīvajos aktos iepirkumu procedūras scenārijs ir aprakstīts soli pa solim. Pasūtītājam tikai ir labi jāpārzin visi normatīvie akti un jārīkojas saskaņā ar tiem. Tas ir ērti, jo neveiksmes gadījumā var vainot likumdevējus. Savukārt, Anglijā šim procesam ir piegājuši nedaudz no citas puses. Te galvenais ir princips, nevis process. Ja pēc Vācijas un Latvijas principa pasūtītājs atbild par iepirkuma procedūras ievērošanu, tad angļu princips pasūtītājam uzliek par pienākumu atbildēt par rezultātu. Ja viņam nav pārliecības par to, ka pretendents varēs izpildīt viņa vēlmes, tad ir iespēja pretendenta piedāvājumu noraidīt. Nemāku teikt, cik labi šāds princips strādātu Latvijas apstākļos un vai pasūtītāji, to nesāktu izmantot, lai ļautu konkursos uzvarēt saviem protežē, bet arī mūsu šībrīža pieeja iepirkumiem nav īsti sevi attaisnojusi.
Rakstot Iepirkumu likumu ir aptvertas maksimāli dažādas situācijas un dažādi iepirkumu varianti, taču lai arī cik labi viss būtu pārdomāts, gadījumi, kas neiekļaujas paredzētajos standartos ir pietiekami daudz. Vai nebūtu lietderīgi, iepirkumos, kas neiekļaujās standartos un īsti neatbilst Iepirkumu likuma burtam, ļaut darboties pēc „angļu shēmas” un ļaut pasūtītājam izvēlēties uzvarētāju pēc savas pārliecības, kurš varētu nodrošināt labāko rezultātu. Piemēram, kā var noteikt uzvarētāju daiļliteratūras grāmatas ilustrācijas iepirkumā, ja mēs koncentrējamies uz labu rezultātu nevis lētāko cenu? Uzvarētāja noteikšana vairāk būs gaumes jautājumus. Un ierakstīt tehniskajā specifikācijā punktu, kurā kā atlases kritēriju paredzam iepirkumu komisijas gaumes izjūtas apmierināšānu… nonsenss. Kā nolikumā paredzēt izjūtu, ka viens no māksliniekiem lasītājiem patiks, bet otrs ne? Bet grāmatas noiets vistiešākajā veidā ir atkarīgs no spējas ieinteresēt lasītāju tieši ar savu vizuālo tēlu.
Kāpēc nevar atteikties no piedāvājuma, ja jau iepirkuma laikā ir redzams, ka rezultāta nebūs?
Iepirkuma likumā nav atšķirības vai iepirkuma priekšmets ir pakalpojums vai prece, lai gan atšķirības šajos abos gadījumos ir visnotaļ lielas. Sagatavot tehnisko specifikāciju precei vai pakalpojumam, kuram ir zināma izpildes tehnoloģija, ir salīdzinoši vienkārši, un kā likums ir jau redzami un aptaustāmi preces paraugi, tātad pasūtītājs pilnīgi skaidri saprot kādam ir jābūt rezultātam. Savukārt, pakalpojumu kvalitāti pārbaudīt var tikai tajā brīdī, kad to saņem. Vienīgais pēc kā var noprast, ko pasūtītājs iepērk, ir papētīt pretendenta iepriekšējos veikumus vai citu lietotāju atsauksmes par tiem. Taču liela daļa šādu iepirkumu paredz katrreiz citu rezultātu, tātad visa atlase kļūst ar vien nosacītāka.
Savulaik mēs gatavojām Mājokļu aģentūras datu informācijas sistēmas koncepciju. Pamatdoma bija izveidot datu bāzi, kurā katrs interesents varētu piedāvāt savus pakalpojumus vai preci, kas būtu saistīta ar mājokļu apsaimniekošanu, piemēram, siltināšanu. Šādā datu bāzē komersanti pastāvīgi varēja likt un papildināt savus piedāvājumus par būvniecības pakalpojumiem, par siltināšanas materiālu cenām, sortimentu un tā tālāk. Sava veida „dzīvs” konkurss bez sarežģītas iepirkumu procedūras – nepārtraukta cenu aptauja, kas visiem dzīvokļu īpašniekiem deva iespēju redzēt dažādus piedāvājumus. Tieši minētajā sakarā saskāros ar iepirkumu un no pieredzes zinu – lai izveidotu informācijas sistēmu, ar tādu tehisko specifikāciju nepieciešami aptuveni kādi 60 tūkstoši -, bet konkursu vinnēja firma, kas apsolīja visu izdarīt par 30 tūkstošiem. Neskatoties uz pamatotajām šaubām, pasūtītājam nācās atzīt šo firmu par uzvarētājiem, jo atlases laikā uz katru aizdomīgo jautājumu tika saņemta atbilde, ka uzvaras gadījumā rezultātu viņi garantē. Beigu beigās šī sistēma tika uztaisīta pa roku galam. Un netika sasniegts galvenais mērķis – viegli lietojama publiskas pieejas informācijas sistēma ar pastāvīgo „dzīvo” konkursu. Kā vispār var novērtēt „lietošanas ērtumu”? Pieņemot padarīto darbu, uz jautājumiem kāpēc, lietojot šo sistēmu, tā vai cita darbība prasa tādu piepūli, skanēja atbilde – principā to var izdarīt. Lai gan šeit uzsvars tika likts uz noteiktu servisu sistēmai, lai to var lietot īpaši nelauzot galvu. Kam vajadzīga publiskas lietošanas informācijas sistēma, kuras lietošana ir tik lielā mērā apgrūtinoša. Un ko nozīmē principā var? Principā arī ezeru var izsmelt sausu ar tējkaroti, bet tas nav ērti. Tas nav vienīgais mūsu šāda veida darbs, kas saistīts ar informācijas sistēmu izveidi, tāpēc bieži tieku piesaistīts kā eksperts līdzīgiem iepirkumu konkursiem.
Ar to es gribēju teikt, ka pat, ja viss ir izdarīts saskaņā ar likumu un tehniskā specifikācija ir perfekta, iepirkums var izgāzties, ja ir jāpaļaujas uz pretendenta godavārdu, ka viņam tiešām pietiek kapacitātes paveikt līgumā paredzēto.
Kāpēc zemākā cena tik dārgi izmaksā?
Šobrīd Iepirkumu likums neatrisina veselu rindu problēmu. Situācijas, kad daudzkārt tiek pārmaksāts ir tik pat biežas, kā situācijas, kad iepirkums ir noslēdzies ar lētākās cenas piedāvājumu, bet bez reāla rezultāta. Situācijas, kad nākas sludināt atkārtotus iepirkumu konkursus vai maksāt par sliktas kvalitātes darbu, lai to vēlāk pārtaisītu, nav nekāds retums. Gadās pārmaksā pat vairākas reizes, jo rezultāts ir neapmierinošs vai vienkārši līdz tam rezultātam nemaz nevar nonākt bez papildus finansēm.
Tā nu sanāk, ka pa zemāko cenu pērk reāli nederīgas lietas vai pakalpojumus. Eiropā ir prakse, kurā piedāvājumi tiek pielīdzināti vidējai cenai attiecīgajā jomā. Kā adekvātākais tiek uzskatīts pirmais no tiem piedāvājumiem, kas atrodas zem vidējās cenas līmeņa. Tie piedāvājumi, kas atrodas zemāk par vienu pozīciju netiek izskatīti. Tas protams negarantē kvalitāti, bet kā minimums atsijā dempingotājus un tos, kas nepārzin konkrēto jomu tik labi, lai piedāvājumā norādītu reālas cenas. Latvijā šāda prakse varētu paglābt daudzas firmas no bankrota, jo krīzes laikos neviens vien uzņēmums pieteikumos norādīja cenas, kuras, pildot savas saistības jau pēckrīzes laikā, tos noveda līdz bankrotam.
Mēs ar Iepirkuma likuma interpretācijām šobrīd esam nonākuši otrā grāvī. Visu laiku gribējām iepirkt par lētāko cenu, neskatoties uz kvalitāti, bet tagad esam sapratuši, kādas problēmas tas rada. Diemžēl nu jau tā ir iegājusies prakse, un no tās tikt vaļā būs grūti. Šobrīd lētākās cenas princips neapmierina ne pasūtītājus, kas nesaņem kvalitātīvu rezultātu, ne uzņēmumus, kas spiesti strādāt zem pašizmaksas, ne sabiedrību, kurai nākas lietot infrastruktūras objektus, kuru kvalitāte ir tālu no ideāla.
Kāpēc mēs neapdrošinām iepirkumus?
Viens no risinājumiem kā samazināt riskus, iepērkot pakalpojumus, varētu būt sertifikāti, bet tas ir tikai dokuments, un nekādas garantijas nesniedz. Pavisam cita lieta būtu civiltiesiskās apdrošināšanas polise. Piemēram, ja mājas pārvaldniekam būtu šāda apdrošināšana, tad viņa apsaimniekoto namu iedzīvotājiem būtu vienalga kāda viņam ir tā izglītība, jo kļūdas gadījumā sekas varētu labot par apdrošināšans naudu.
Civiltiesiskās atbildības apdrošināšas polises esamība atvieglotu arī konkursa atlases procesu. Tas varētu būt tāds savdabīgs drošības spilvens starp pasūtītāju un izpildītāju. Apdrošinātāji pie šādas sistēmas izpildītu sava veida atlases funkcijas vēl pirms iepirkuma izsludināšanas, vēl polises izsniegšanas laikā pārbaudot pretendentu uzticamību, maksātspēju un citus riska faktorus. Ja tie būtu augsti, tad arī polise maksātu dārgi, tātad pašai firmai būtu jāapsver, cik ekonomiksi izdevīgi tai ir pirkt šādu apdrošināšanu. Pieteicējam vēl pirms konkursa ar savu maciņu būtu jābalso un jāapstiprina, ka viņš tiešām uzņemās izpildīt iepirkuma prasības. Savukārt, pasūtītājam neērtības ar apdrošināšanas naudas atgūšanu rastos tikai tajā gadījumā, ja iepirkumu konkursa dokumentācija nav bijusi pārdomāta vai citu iemeslu dēļ nav sasniegts vēlamais rezultāts.
Maijā rīkotajā būvniecības inženieru konsultantu konferencē EFCA pārstāvis arī uzsvēra, ka Latvijai vajadzētu pievienoties Eiropas praksei, kad visasa būvniecībā iesaistītās puses būtu apdrošinātas: gan pasūtītāji, gan būvnieki, gan konstruktori, gan arhitekti, gan būvmateriālu izgatavotāji. Tas izslēdz situāciju, kad vienam no būvniecības procesā iesaistītajiem ir jāsedz kāda cita dalībnieka iepriekšējā posmā pieļautās kļūdas, turklāt dod iespēju konfliktu risināt ar finanšu saistībām, nevis caur tiesu.
Ko darīt ar iepirkumiem, kuriem nav zināms vēlamais rezultāts?
Bieži vien kļūdas rodās situācijās, kad pasūtītājs, gatavojot tehnisko specifikāciju, neapzinās savu nekompetenci iepirkuma objektā. Viņam ir skaidrs priekšstats, kā visam galā būtu jāizskatās. Savukārt, potenciālais pretendents, kas ir visai bieži saskāries ar līdzīgiem darbiem, labi redz tos zemūdens akmeņus, kas pasūtītājam vai lietotājam vēlāk sagādās problēmas. Piemēram, ilustrējot mācību grāmatas, patiesa saprašana var būt tikai māksliniekam, kas ir ne tikai mākslinieks, bet ir arī speciālists, kas izprot ilustrējamo priekšmetu un sajūt kā pareizi pasniegt ilustrāciju, maksimāli precīzi izskaidrojot tēmas būtību, nevis tikai veidojot gaumīgu noformējumu.
Savukārt, ja runājam par zinātniskās pētniecības pasūtījumiem, kas ir mūsu firmas specifika, tad bieži vien tas sasniedzamais rezultāts ir tik lielā mērā „miglā tīts”, ka tehnisko specifikāciju un prasības var sagatavot tikai nelielai daļai no visa darba apjoma vai nevar sagatavot vispār. Pasūtītājam ir problēma, ko tas grib ar šī iepirkuma palīdzību atrisināt, t.i. ja pasūtītājs zinātu rezultātu un varētu to aprakstīt tehniskajā specifikācijā, tad konkursu vispār nebūtu vajadzības sludināt. Tas nozīmē tikai vienu, konkursa dokumentācija principā nevar būt precīzi izstrādāta, jo uzrakstīt klasisku tehnisko specifikāciju nav iespējams. Te atlasē var palīdzēt tikai katra konkrētā pretendenta „labā slava” un kopīga iepriekšējā pieredze. Bet ar tādu pieeju ir pārāk augsts risks nevinnēt iepirkumu, jo ir virkne pretendentu, kam ir atpazīstams brends, milzīgs labo darbu saraksts, bet nav atbilstošās spējas darbu paveikt labā kvalitāte – tikai viduvēji. Ar to galvenokārt grēko globālas iestādes, jo to struktūrvienības strādā strikti noteiktu rāmju ietvaros ar jau gataviem algoritmiem, kas bieži neatbilst konkrētai situācijai un nepieļauj nestandarta risinājumus. Toties labo darbu saraksts šādai firmai ir nepārspējams un jebkurā konkursā ļaus skanēt uzvaras fanfārām.
Savukārt gadījumos, kad ir tikai daļēja skaidrība par gaidāmo rezultātu, loģiska izeja varētu būt sadalīt šo iepirkumu vairākos mazākos un risināt šo zinātnisko problēmu pakāpeniski – soli pa solim, kurā katrs nākamais iepirkums ir atkarīgs no iepriekšējā sasniegtajiem rezultātiem.
Kāpēc rīkot konkursu, ja tas ir neizdevīgi?
Ar iepirkumiem zinātnisko pētījumu jomā vispār ir sarežģīti. Te pēc likuma konkursu var nerīkot, ja tas ir tīri zinātnisks pētījums nevis konsultāciju pakalpojums. Bet ir jābūt skaidri saskatāmai šķirtnei vai tiešām tas ir zinātnisks pētījums, kura morāli varēs izmantot tālākai darbībai. Daudzi grēko, jo zem zinātniskiem pētījumiem maskējot mārketinga tirgus izpēti (tā nav zinātne, bet komercija) un rezultātus kā zinātniskus rezultātus nevis kā konsultatīvus ieteikumus (tīri komerciāla darbība. At;s;kir;iba ir tajā, ka zinātne mēģina atbildēt uz jautājumu – kāpēc tas notiek vai dod modeļus prognozēšanai, bet mārketinga pētījumi tikai konstatēt kā tas notiek. Protams, paliek statistika, bet tas jau ir cits stāsts. Bet būtība ir nedaudz citā aspektā. Šādos gadījumos iepirkums netiek sludināts, jo komerciālas dabas marketingam piekrītošs un ar konsultatīviem ieteikumiem bagāts darbs tiek pasludināts par zinātnisku pētījumu, jo lielākoties līdzīgos gadījumos kokursus rīkot tiešām ir neizdevīgi. Jau pieminēju, ka atlases laikā izdarīt pareizo izvēli ir ļoti sarežģīti. Taču Latvija ir maza un zinātniski pētījumi nav pārāk bieža parādība. Kāpēc pasūtītājam būtu jāsludina kokurss, ja viņam jau ir izveidojusies laba sadarbība ar kādu konkrētu zinātnieku apvienību? Vai ir lietderīgi atkārtoti rīkot konkursu un tērēt uz tā organizēšanai naudu, ja pasūtītājam jau ir bijusi pozitīva pieredze kāda konkrētu pasūtījuma veida izpildē. Kāpēc riskēt un meklēt ko jaunu, turklāt bez garantijām, ka tas sniegs apmierinošu rezultātu? Kāpēc pasūtītājam būtu jādara lietas, kas ir neizdevīgas? Tikai lai ievērotu likuma burtu? Un kur paliek ekonomiskā izdevība?
Kam ir izdevīgs lētākās cenas fenomens?
Kam tad rezultātā patīk tā lētākā cena? Varbūt vienīgi politiķiem, lai ar mēdiju starpniecību varētu manipulēt ar tautu, rīkojot raganu medības tiem pasūtītājiem, kas devuši priekšroku citiem atlases kritērjiem. Gadiem ilgi masu mēdijos tika veidots taupības tēls, bet to cik tie lētākie piedāvājumi reāli izmaksā, tas tiek noklusēts. Tautu tracina ar lētāko cenu, kā bulli ar sarkanu lupatu.
Lielākoties problēmas rodas, ja cilvēks nepārzin visu informāciju Nevar spriest par konkrētā iepirkuma ekonomisko izdevīgumu tikai pēc viena iepirkuma parametra – cenas. Protams tas ir visvieglāk pārbaudāmā iepirkumu daļa. Tante no kaimiņmājas nekad nevarēs novērtēt ceļubūves projekta tehnisko specifiku, bet to, kurš ir mazākais cipars finanšu piedāvājumā, redz pilnīgi visi, tam nav nepieciešamas zināšanas ne par konkrēto jomu, ne par ekonomisko situāciju vai tehniskiem risinājumiem. Zemākās cenas princips ir vieglākās pretestības ceļš – ir jāizvērtē tikai viena no varbūt simts prasībām, turklāt tāda, kas neprasa intelektuālo piepūli.Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc mēdiji neliek akcentu uz saprātīgu cenu? Galu galā Iepirkumu likums nenosaka, ka būtu jāizvēlas lētākais piedāvājums, kāpēc vēl līdz šim tas tik ļoti tiek akcentēts? Vai pie vainas ir latviešiem tik raksturīgā taupība vai tas jau ir skopuma sindroms, kas liek maksāt vairākreiz?
Teksts: Dace Vite
Atbildēt