Pirmo reizi šajā izdevumā aplūkojot iepirkumus, kas saistīti ar informācijas tehnoloģijām, nākas secināt, ka šajā nozarē problēmu, sarežģījumu un izaicinājumu ir krietni vairāk nekā parastos iepirkumos. Vispirms jau tādēļ, ka pati nozare ir ļoti komplicēta,unikāla un, es pat teiktu – varena, jo īpaši mūsu elektronikas laikmetā. Varbūt ambiciozi skan, bet, ja kādudien kādas globālas katastrofas dēļ apstātos visi datu pārraides tīkli, valstis un pasaule pārstātu funkcionēt. Jo elektroniskā datu pārraide un sarežģītie tīkli, kas integrē vienotās sistēmās datortehniku, datu bāzes, valstiskas nozīmes reģistrus, valsts kasi, valsts nozīmes e-pakalpojumus, valsts drošības sistēmas, globālā transporta kustību utt., ir mūsdienu pasaules asinsrite. Un nozares speciālisti zina, ka tas nebūt nav pārspīlēti teikts. Tāpēc arī, iepērkot tik komplicētas sistēmas, nereti nepietiek pat ar to, ka gan pasūtītāja, gan piegādātāja komandā ir pieredzējuši speciālisti, jo bieži vien iepirkumi ir tik specifiski, ka reizē ar pasūtāmo IT produktu nākas iepirkt arī īpašus konsultantu pakalpojumus. Kāda ir situācija ar IT&T iepirkumiem Latvijā – vērtējam šajā diskusijā.
Diskusijas dalībnieki:
Oļegs Fiļipovičs, VRAA Elektronisko iepirkumu departamenta direktors;
Nataļja Prjažeņņikova, VID Informātikas pārvaldes Pirmās tehniskā atbalsta daļas vadītāja, IT iepirkumu eksperte;
Ivonna Bibika, Exigen Services biznesa attīstības direktore;
Aldis Puisītis, SIA AAprojekts valdes loceklis;
Ainars Biders, SIA AAprojekts, IT iepirkumu eksperts, izstrādājis labas IT iepirkumu prakses vadlīnijas pēc LIKTA pasūtījuma;
Dzintars Zariņš, Latvijas Datortehnoloģiju asociācijas (LDTA) valdes loceklis un SIA Dozimetrs valdes loceklis.
IT&T iepirkumu tendences un vadlīnijas
– Kādus IT pakalpojumus, programmatūru, datortehniku visvairāk un visbiežāk iepērk valsts institūcijas un pašvaldības? Kādas pozitīvas vai negatīvas tendences vērojamas pēdējos gados?
Dzintars Zariņš: – Strādāju nozarē ilgus gadus, no pašiem sākumiem. Arī agrāk piedalījos iepirkumos, kad tādas iepirkumu sistēmas un IUB vēl nebija. Pirms diskusijas aprunājos ar savas asociācijas biedriem, kas pārstāv industriju, galvenokārt orientējoties uz datortehniku. Firmas un speciālisti, kas regulāri izstrādā risinājumus iepirkumos, diemžēl bieži ir neapmierināti ar iepirkumu rezultātiem, sūdzas, regulāri tiesājas un virza procesu dzelžu iepirkumos. Mūsu asociācijā divi lielākie piegādātāji un arī lielākie strīdnieki ir Capital un ATEA (IT infrastruktūras risinājumi). Problēmas sagādā tas, ka par iepirkumiem līdz 20 000 latiem sūdzības var iesniegt tikai Administratīvajā tiesā, nevis IUB. Risinājums: IUB varētu šīs sūdzības skatīt rakstveida procesā un izskatīšanas komisijā varētu būt tikai viens IUB darbinieks. Dažkārt mazajos iepirkumos pasūtītājs rīkojas klaji prettiesiski, bet došanās uz tiesu nekādi neaptur iepirkumu līguma slēgšanu. Mūsu asociācijas biedri uzskata, ka IUB tomēr vajadzētu turpināt šo procedūru, varbūt to vienkāršojot, optimizējot.
Ainars Biders: – Būtībā informācijas tehnoloģiju iepirkumi IUB ir stabili favorīti pēc sūdzību skaita – līdztekus būvniecības iepirkumiem. Tādēļ pēc asociācijas LIKTA pasūtījuma sagatavojām dokumentu Labas prakses vadlīnijas IT iepirkumos, kas publicēts IUB mājaslapā, un šajā dokumentā apkopoti lielākie grābekļi, uz kuriem pasūtītājs visbiežāk uzkāpj: tās ir nepārdomātas, pārmērīgas atlases prasības, piemēram, prasība, lai iepriekš būtu ieviestas desmitkonkrētas sistēmas. Kāpēc gan?! Ja uzņēmums to ir izdarījis vienreiz, kāpēc lai tas to neizdarītu otrreiz! Nav vajadzīga desmitkārtīga pārbaude! Tāpat ir prasības, kuras attiecas tieši uz garantijas saistību pārņemšanu, līdz ar to konkrētā sistēmā attīstības darbus var veikt tikai tas pats uzņēmums, kas to izpildīja. Nereti ir sastopamas kļūdas vērtēšanas kritērijos – tie bieži vien ir tādi, kam nav nekādas saistības ar iepirkumu priekšmetu, turklāt šie kritēriji nav izmērāmi. Un vēl viena standartproblēma – iepirkumu likumdošana, judikatūra un prakse nepārtraukti attīstās un mainās: vidēji mēnesī iznāk 1–2 IUB lēmumi, kam būtībā ir judikatūras nozīme. Tāpat ar līdzīgu intensitāti nāk tiesas spriedumi. Faktiski, ja tam visam rūpīgi neseko līdzi, tad nav iespējams sagatavot normālu, pareizu iepirkumu.
– Kad sāka darboties jūsu izstrādātās labās iepirkumu prakses vadlīnijas, un ko tās ir devušas?
Ainars Biders: – Tās izsludināja pērnā gada maijā. Būtiski ir tas, ka pa šo laiku ir pamainījies likums (PIL), un tagad arī labās prakses darba grupa turpina strādāt pie šo vadlīniju nākamā laidiena. Jaunā problemātika, kas tur būs ietverta, būs saistīta ar jaunumiem judikatūrā, būs arī runa par to, kā publiskajā iepirkumā izmantot spējās programmizstrādes metodi. Jo neizbēgami nonākam pie problēmas, ka, izstrādājot programmas pēc klasiskās ūdenskrituma metodes, pus gadu rakstām specifikāciju, pus gadu projektējam, un tad vēl vajadzīgs laiks testēšanai. Tostarp jau parasti reizes trīs mainījušies normatīvie akti, darbības vide un prasības. Risinājums varētu būt iteratīvā metode, bet tai pat laikā to ir ļoti grūti nodefinēt tik precīzi, lai tā būtu caurspīdīga.
Dzintars Zariņš: – Lielākos iepirkumos, piemēram, no 500 000 latu, novērojama izteikta tendence vērst tos par labu kādam noteiktam piegādātājam vai ražotājam. Tas gan nav nekas jauns – šis netikums pastāv jau no Ādama un Ievas laikiem. Risinājums varētu būt lielos iepirkumos komisijā iekļaut trešās puses – uzraugošās iestādes darbinieku, piemēram, no Valsts kontroles, KNAB vai IUB. Piemēram, ja ieliks kādu KNAB darbinieku, varbūt baidīsies riskēt, jo tiešām esmu dzirdējis, ka lielos iepirkumos konkurenti un pretendenti saiet konfliktos uz asiem nažiem, un tad nu izmanto visas iespējas – gan ziņojumu KNAB, gan drošības policijai utt. Mainīt šo kārtību vajadzētu kaut vai tāpēc, lai saasinātu uzmanību un nebūtu klaji ciniski lēmumi.
– Šādas negatīvas parādības vērojamas, ja ir pieļauti pārkāpumi konkursa nolikumā vai pārkāptas PIL noteiktās normas. Jādomā, ka liela nozīme situācijas pozitīvākai attīstībai būtu arī pasūtītāju aktīvākai sadarbībai ar konsultantiem, vismaz lielajos iepirkumos, un kvalitatīvu specifikāciju sagatavošanai.
Ainars Biders: – Jā, daļēji tas tiešām notiek, pateicoties konsultantu piesaistei. Vairumā gadījumu gan arī pasūtītājam nav vajadzīgo resursu. Varu nosaukt tikai dažas iestādes, kurām ir tādi speciālisti. Turklāt faktiski jau visi lielie iepirkumi IT nozarē notiek par ES fondu naudu, par budžeta līdzekļiem tos neiepērk. Un te īpaša loma ir kontrolējošām iestādēm un VARAM. Tā kā gribētos teikt, ka kopumā progress ir diezgan ievērojams. Protams, vienmēr patrāpās tādas absurdas situācijas, ka iepirkums norit labi, bet nolikumā ir aizķērusies kāda redakcija no vecās versijas, kura vairs nav spēkā. Nu tad, protams, iestājas brīdis, ka pretendentiem ir lieliska iespēja doties uz IUB sūdzēties.
Nataļja Prjažeņņikova: – Tā vietā varētu noteiktā laikā veikt grozījumus nolikumā…
Ainars Biders: – To visi labi zina un parasti uzdod šo jautājumu septiņas dienas pirms piedāvājuma atvēršanas.
Oļegs Fiļipovičs: – Par ko pasūtītāji noteikti nav laimīgi, un tas noteikti neveicina labas attiecības starp abām pusēm.
Ainars Biders: – Vadlīniju apspriešanas laikā bija vēl viena problēma: šī sadarbība ir pozicionāla spēle no ierakumiem, jo neviena specifikācija un neviens nolikums parasti nav ideāls tieši tāpat kā neviens piedāvājums nav ideāls. Tādēļ – un tas ir tikai normāli – likumā ir iestrādāta šī jautājumu uzdošanas kārtība, un būtu loģiski tos uzdot iepirkuma procesa sākumā. Pozitīvi, ka sāk ieviesties praksē ieinteresēto personu sanāksmes. Šķiet, VRAA bija viena no pirmajām, kas tādu sarīkoja.
– Kādos gadījumos organizē šādas sanāksmes?
Oļegs Fiļipovičs: – Visas nozares pārstāvji tiek aicināti uz sanāksmi, lai diskutētu par konkrēta iepirkuma dokumentāciju. Labums ir tāds, ka šie jautājumi neparādās septiņas dienas pirms piedāvājuma atvēršanas, bet ātrāk. Līdz ar to pasūtītājam ir laiks uz to reaģēt, un, ja kāda norma pagadījusies no iepriekšējās likumdošanas redakcijas, tad to arī varētu savlaicīgi grozīt. Līdz ar to arī pasūtītājam ir iespēja saprast, vai viņš ir kaut kur kļūdījies, vai nozarē ir vienprātība par kādu diskutablu jautājumu. VRAA organizē šādas sanāksmes visiem centralizētajiem iepirkumiem, kas ir saistīti ar Elektronisko iepirkumu sistēmu, kā arī ar citiem iepirkumiem.
– Un kādi ir jūsu novērojumi par IT&T iepirkumu tendencēm?
Oļegs Fiļipovičs: – Visu izsaka jau daži atslēgas vārdi: miniaturizācija, globalizācija, mākoņošana, virtualizācija – ja runājam par dzelžiem. Programmatūras iepirkumos vērojamas divas tendences. Starp pasūtītājiem notiek apvienošanās jeb globalizācija – pasūtītājs ir nevis viena, bet vairākas iestādes, kas pasaka, ka konkrētam iepirkumam ir jāizvirza konkrētas biznesa prasības, jo daļai darbinieku būs jāstrādā vienā vietā, daļai – citā, turklāt jāintegrējas ar vairākiem reģistriem. Tā ir viena tendence. Otra diemžēl saistīta ar īsajiem termiņiem, kādus uzliek ES fondu apguvi reglamentējošie normatīvi, jo tas ir programmas ietvaros. Projektu saskaņošanas procedūra ir diezgan laikietilpīga, un sanāk, ka tad, kad projekti ir apstiprināti, vairs nepietiek laika procedūras pabeigšanai. Un tad nu bez kompetences nekādi neiztikt! Kad parādās darba uzdevums sistēmas izstrādātājam, tad paliek tikai trīs, četri, seši, labākajā gadījuma – astoņi mēneši. Un tad nav cita varianta kā meklēt standartproduktus, rēķinoties ar pretenzijām un smagām diskusijām ar pasūtītājiem. Ir standartprodukts, kas var nodrošināt noteiktus biznesa procesus, bet pasūtītājs pieprasa mazliet atšķirīgus – tad nu jāizvēlas, vai tam pietiks laika vai būs jāpielāgojas standarta biznesa procesiem. Rezultātā dabūjam sistēmu, kura it kā dara to pašu, bet ne tik ērti, kā gribētos.
– VID ir vesela IT pārvalde. Tad jau vismaz speciālistu jums netrūkst.
Nataļja Prjažeņņikova: – VID Informātikas pārvaldē strādā ap 100 speciālistu, bet to skaitā ir arī tehniskā atbalsta darbinieki, kas sniedz atbalstu visā Latvijā izvietotajiem VID lietotājiem. Daļa darbinieku nodrošina infrastruktūras ikdienas uzturēšanu, citi nodarbojas ar programmatūras pārvaldības projektiem. Tā tikai šķiet, ka ir liels darbinieku skaits un visu var izdarīt. Pavisam VID ir ap 4300 darbinieku, kopā ir 4600 datoru, no tiem 300 portatīvie. Mums ir 160 fiziskie serveri, 230 virtuālie serveri, 100 no tiem strādā testa vidē, 130 – produkcijas vidē. Mēs izmantojam informācijas tehnoloģijas – Windows, Linux, AIX operētājsistēmas; Oracle, Informix, Microsoft SQL datu bāzes u. c.
– Droši vien vieglāk būtu nosaukt, kā jums nav… Un tas viss ik pa brīdim jāatjauno, jāformatē, jāsinhronizē, jāintegrē un jāsavieto šis raibais programmu un aparatūras klāsts savā starpā, lai tīkls vienmēr darbotos ātri, kvalitatīvi, bez aizķeršanās – lai nodokļu, muitas sistēmas, valsts nozīmes reģistru un citi dati būtu drošībā, lai sistēmas darbotos bez kļūmēm. Tāpēc jums pat vairāk nekā citām institūcijām vajadzīgi īpaši kvalitatīvi sagatavoti iepirkumi.
Nataļja Prjažeņņikova: – Jā, ņemot vērā, ka mums ir 17 valsts informācijas sistēmas (VIS) un vairāk nekā 20 VID funkciju nodrošināšanai nepieciešamo informācijas sistēmu. Sistēmas ir izstrādātas dažādos laika posmos un tajās izmantotas tam laikam populārākās tehnoloģijas. Līdz ar to šobrīd sistēmās tiek izmantots ļoti plašs tehnoloģiju klāsts. VID veic iepirkumus EIS sistēmā, kas ļoti atvieglo mūsu dzīvi. Piemēram, 2007. gadā mēs izsludinājām datortehnikas iepirkumu martā. Decembrī no trīs piedāvājumiem, divas reizes aizejot uz IUB, palika tikai viens, kas bija visdārgākais un pārsniedza iepirkumam paredzēto finansējumu, tā kā bijām spiesti pārtraukt iepirkuma procedūru. Pa to laiku mums nāca klāt papildu prasības un nākamajā gadā iepirkumu sludinājām atkārtoti. Šobrīd Elektronisko iepirkumu sistēmā visas prasības ir jau definētas, visi pretendenti ir izcīnījušies – to darbiņu izdarīja VRAA, mums tikai atliek savlaicīgi saplānot iepirkumu, definēt prasības, izvēlēties attiecīgo pozīciju, un, protams, kad ir iesniegts piedāvājums, izvērtēt, vai tas tiešām atbilst izvirzītajām prasībām.
– Tātad EIS samazina problēmas ar iepirkumiem?
Nataļja Prjažeņņikova: – Jā, turklāt mēs varam rēķināties arī ar to, ka, ja pasūtījums ir par summu virs 20 000 latu, izmantojam atlikto grozu (trīs darba dienās piegādātāji nosaka īpaši izdevīgas cenas šādam lielam iepirkumam), tad piegādātājam divu dienu laikā jāapstiprina, ka tas tiešām varēs visu piegādāt, bet mums tikai jāizvērtē, ka piedāvājums ir atbilstošs un jāapstiprina pasūtījums. Kopā šis process aizņem vien septiņas darba dienas! Ļoti ērti un cenas ir zemākās!
– Kā zināms, 44 procenti IT nozares iepirkumu notiek caur EIS. Salīdzinājumā ar citām nozarēm tas ir daudz, bet varētu būt vēl vairāk. Kādi ir šķēršļi?
Nataļja Prjažeņņikova: – EISā mēs pērkam datortehniku (datori, printeri, skeneri) un standartprogrammatūras licences (piemēram, antivīrusu programmas). Varam nopirkt arī serverus, ja nav definētas specifiskas prasības.
– Būtībā standarta preces.
Nataļja Prjažeņņikova: – Jā, tā ir. Ārpus EIS iepērkam, piemēram, disku masīvu, kur iepirkumu procedūra ilga divus gadus, trīsreiz sludinot iepirkumu un ejot uz IUB. 2012. gadā ārpus EIS pirkām Tīkla slodzes dalīšanas risinājumu un Blade tipa serverus. Tiklīdz ir runa par lielām iepirkumu summām, tirgū ir diezgan sīva konkurence – katrs cīnās, cik spēj. Par minētajiem diviem iepirkumiem bija iesniegtas sūdzības, IUB tās izskatīja, bet tomēr atbalstīja VID lēmumu un atļāva mums slēgt līgumus ar izvēlētajiem pretendentiem, bet šajos iepirkumos ir ļoti svarīgi precīzi un korekti definēt tehniskās prasības, kā arī saplānot laiku, jo katras sūdzības izskatīšana aizkavē procesu, un tad jārēķinās, ka vismaz mēnesis tiek zaudēts projekta realizācijai.
– Kā lētākās cenas princips darbojas IT nozarē?
Nataļja Prjažeņņikova: – Lētākais piedāvājums, kas atbilst minimālām tehniskajām prasībām. Vispirms tiek vērtēta piedāvājuma tehniskā atbilstība un tad raugāmies, kurš no tiem ir lētākais.
Oļegs Fiļipovičs: – Ja pastāv risks, ka pasūtītājs var kaut ko nesaprast, pārprast, nepareizi identificēt vai nepārzināt kādu no tirgus risinājumiem, tad situācija uzreiz mainās – tad ir jārīko saimnieciski visizdevīgākais iepirkums.
Aldis Puisītis: – Man ir priekšlikums izstrādāt sistēmu un ielikt EISā lētāko iepirkumu konsultantu pakalpojumiem, teiksim, vienas nodaļas integrēšanā, un izstrādāt visas konkursa prasības.
Oļegs Fiļipovičs: – Te arī vajadzētu diferencēt pieeju. Tīri teorētiski varētu mēģināt un varbūt mēs tiešām kādreiz līdz tam nonāksim. Ja kādai iestādei vajag izstrādāt kaut ko mazu un nenopietnu, tad tāds konsultantu iepirkums nebūtu lietderīgs.
Aldis Puisītis: – Protams, runa varētu būt tikai par lieliem un sarežģītiem projektiem – nekā nenopietna! Varētu būt veselas nozares integrētas sistēmas ieviešana, kura būtu integrēta, teiksim, ar 15 dažādu citu nozaru integrētām sistēmām un prasības nebūtu skaidras. Vai tu izsludinātu lētāko cenu vai ne?
Oļegs Fiļipovičs: – Es stipri padomātu, it īpaši tāpēc, ka man ir bažas, vai viens konsultants to būtu spējīgs pavilkt.
Aldis Puisītis: – Ļoti interesanti, ka IUB tieši domā par šo tēmu, mums nesen bija izskatīšanas sēde, kur Labklājības ministrija bija izsludinājusi šādu konkursu, un mēs iebildām par to, ka te varbūt nebūtu īsti pareizi piemērot lētāko cenu, jo nav skaidras prasības.
– Runa jau tomēr ir par konsultāciju kvalitāti (un apjomu), kādu var dabūt par lētāko cenu.
Ainars Biders: – Arī mūsu izstrādātajās vadlīnijās ir daudz runāts par tehnisko specifikāciju noteiktību. Pasūtītājs, piemēram, specifikācijā uzraksta, ka jānodrošina saskarne ar tādām un tādām sistēmām un citiem datu avotiem. Jautājums – kas ir šīs citas sistēmas? Tiek nosauktas piecas sistēmas, kuras ir vismaz ar ierobežotas pieejamības statusu. Dažas pat paredzētas dienesta vajadzībām. Bet kā gan cienījamais pasūtītājs iztēlojas – ka mēs iesim uz Iekšlietu ministrijas informācijas centru un teiksim: „Ziniet, mēs te atnācām paziņkāroties par jūsu sistēmas dokumentāciju…” Tas ir piemērs, kā nevajadzētu būt, jo pasūtītājam savā pusē ir jānodrošina informācijas pieejamība. Ja tie ir konkursi, kas saistās ar esošu sistēmu attīstību, ar integrāciju sistēmā, tad īstenībā ir jārīko slēgts konkurss, kur ir izvēlēts atbilstošs pretendentu loks, kuri uzņemas saistības par informācijas neizpaušanu un tikai tad viņiem var dot piekļuvi dienesta informācijai kādā noteiktā apjomā. Jo nedrīkst izlikt publiski kādas valsts iestādes, piemēram, VID, sistēmas aprakstu.
Uzmanības centrā – integrācija
– Kā jau noskaidrojām, konsultantu palīdzība galvenokārt ir vajadzīga lielos un sarežģītos iepirkumos. Vai varētu tos raksturot tuvāk?
Aldis Puisītis: – Tendence pēdējos gados ir tāda, ka sistēmas institūcijām nav vajadzīgas atsevišķi stāvošas programmatūras, šobrīd aktuāla ir integrācija ar citām institūcijām un sistēmām. Tāpēc IT iepirkums par sistēmu izveidošanu ir kļuvis vēl sarežģītāks. Parādās tendence pateikt vienkārši: dodiet zemāko cenu, pārējais nav mūsu ziņā! Arī programmatūras izstrādē ir parādījušies tenderi. Mani personiski ļoti uztrauc šī attieksme vienkāršot uzdevumus, kas ir kļuvuši vēl sarežģītāki, un mēģināt tos atrisināt ar vēl vienkāršākām metodēm. Tad jau mēs nonāksim pie tā, ka IUB nemaz nebūs vajadzīgs – izdodam likumu, ka iepērkam IT par zemāko cenu, un viss! Bet mērķis gan IUB, gan arī jūsu žurnālam ir tāds, lai veicinātu gudru iepirkuma organizēšanu. Tai skaitā saprotot, ka iepirkums nav tikai pabeigt konkursu un noslēgt līgumu, bet rezultātā dabūt produktu, kas bija vajadzīgs (par Eiropas naudu vai citādi).
– Vai tas nozīmē, ka kvalitāte pasūtītājam vairs tik ļoti nerūp vai viņiem vienkārši šīs iepirkuma specifikācijas ir pārāk sarežģīts uzdevums?
Dzintars Zariņš: – Kā jau minēju, cilvēki ir uzrakstījuši dokumentu, un tagad visi sūdzas un grib, lai IUB to izskata. Un tur atkal nezina, ko iesākt…
– Bet kā tad ir ar to labo iepirkumu praksi? Ja konsultanti strādā ciešā sadarbībā ar pasūtītāju, tad taču vajadzētu būt kvalitatīvi sagatavotam iepirkumam un nekāda pamata sūdzībām. Kas par vainu?
Aldis Puisītis: – Sanāk tāda kā sacensība starp konsultantu un izstrādātāju. Protams, ir jāsaprot arī piegādātājs: ja kvalitatīvām konsultācijām vajadzīgs vesels gads, tad izstrādātājam paliek nepilns gads – parādās problēma.
– Bet vai tad nevar to laiku ņemt vērā uzreiz un ieplānot katram posmam vajadzīgo laika limitu?
Aldis Puisītis: – Tieši tāpēc mēs uzskatām, ka konsultantiem ir jābūt pieredzējušiem un viņus pēc lētākās cenas ir grūti novērtēt. Ja kāds izstrādā otro nolikumu mūžā, tad viņš nevarēs saskatīt tās nianses, ko saskata profesionālis, kas izstrādājis 150 nolikumus. Tāpēc, lai šo laiku samazinātu un produktu tomēr dabūtu gatavu laikus, mēs uzskatām, ka zemākā cena ar minimālu pieredzi nedos vēlamo rezultātu.
Ivonna Bibika: – Jā, kvalitāte ir nepieciešama, it īpaši konsultantiem, jo kļūdas, kas ir pieļautas sākumā, pēc tam ir ļoti smagi risināt ar programmatūras palīdzību. Bet es gribētu oponēt – kāpēc to nevarētu iepirkt caur EIS?! Mēs varam iepirkt konsultantu ar desmit vai divu gadu pieredzi, līdz ar to mēs būtu atrisinājuši šo jautājumu. Es, protams, vulgarizēju un vienkāršoju šo problēmu, bet principā – kāpēc gan ne! Šobrīd EISā ir vairākas lietas ar pozitīvu tendenci. Programmatūra salīdzinājumā ar dzelžiem ir par kārtu sarežģītāks iepirkums un tam piemērot trafaretus un vienkāršus spēles noteikumus ir daudz sarežģītāk, it īpaši, ja runājam par jaunu izstrādni. Un te tiešām ir vajadzīgi kvalitatīvi konsultanti, kas palīdz saprast, ko īsti vajag, lai pēc tam nebūtu problēmu ar realizāciju.
Manuprāt, iepirkumos ir trīs komponentes, kas savstarpēji nedraudzējas: tās ir biznesa prasības, budžets un tas, kas uzrakstīts tehniskajā specifikācijā. Ļoti bieži šīs lietas dzīvo paralēli un, taisnību sakot, savstarpēji nekorelē. Tiek iestrādātas programmatūras pieejamības un uzturēšanas servisa prasības, kas sadārdzina iepirkumu, turklāt mākslīgi. Paralēli tam līgumā tiek paredzētas neadekvātas soda sankcijas – tas viss uzveļ atbildību uz piegādātāja pleciem un piegādātājs galu galā ir spiests celt izstrādes cenu. Un tad ir pārmetums, ka esam dārgi! Iespējams, ka šī tendence pamazām sāk iet mazumā, bet tie trīs vaļi vēl joprojām savstarpēji nedraudzējas.
Vēl par tendencēm. Aldis minēja, ka ir tendence vairāk iet uz integrācijas risinājumiem. Bet tas arī ir diezgan liels izaicinājums, jo mums ir diezgan daudz ERAF projektu. Atcerēsimies, kādi ir bijuši ERAF iepirkumi! Gribētu teikt, ka ERAF ideoloģija un striktā termiņu kontrole arī ir tā, kas šauj kājā. Ko tas nozīmē? Ja mums, piemēram, ir jāintegrējas ar pieciem sešiem reģistriem, kas ir ļoti normāli, ja mēs taisām e-pakalpojumus. Ļoti konkrēts piemērs – Valsts darba inspekcijas projektā jāiestrādā padsmit e-pakalpojumi, kam jāspēj sadarboties ar vairākiem reģistriem. Lai iekļautos ERAF noteiktajos termiņos, šis ir ļoti liels izaicinājums, jo viens reģistrs nav gatavs sadarbībai, nav gatavas saskarnes, ar citu ir jāskaņo legālie jautājumi, lai vispār varētu tikt tam klāt utt. Piegādātājs ir pa vidu šīm dzirnavām un, lai arī kā censtos, mēs, piegādātāji, ļoti bieži esam šādu situāciju ķīlnieki – esam pa vidu pasūtītājiem un reģistru turētājiem. No otras puses, visi labi saprot, ka ERAF naudu nevajadzētu zaudēt. Līdz ar to šeit ir tā zona, kur parasti rodas lielākie izaicinājumi, kā lai vilks un kaza paēduši, lai mēs nonāktu līdz finišam, nezaudējot finansējumu, bet izdarot visu darbu. Te nav runa par to, ka varētu izdarīt mazāk kvalitatīvi, mazāk ērti.
Par laika faktoru. Es gribētu teikt, ka būtu nedaudz jāmaina izstrādes metodoloģija un arī specifikācijas rakstīšanas tradīcijas, jo, ja izstrādes komandā ir iekļauti konsultanti, tad izstrādni var sākt ātrāk, nekā ir parakstīta specifikācija (strādāt paralēli), bet tā ir pretruna ar iepirkuma ideoloģiju. Uz ko tad mēs galu galā ejam?
Aldis Puisītis: – Iepriekš nepateicu līdz galam. Man ir priekšlikums specificēt ne tik detalizēti, bet vairāk runāt par biznesa prasībām.
Ivonna Bibika: – Tam es pilnīgi piekrītu.
Aldis Puisītis: – Un pēc tam, lietojot iteratīvo metodi, ir iespēja samazināt sākotnējo izpētes un specificēšanas laiku. Mums ir bijuši konkursi, kur specifikācijas esam gatavojuši ilgāk nekā gadu, jo darba gaitā mainās situācija, mainās prasības utt. Tāpēc jau sākumā jāmēģina saprast galvenās biznesa prasības, un konsultantiem jāpalīdz tās profesionāli noformulēt – tur tiešām vajag pieredzi.
Oļegs Fiļipovičs: – Tam varētu piekrist, jo ierobežotais laiks nav vienīgais, kas traucē strādāt ar ERAF projektiem. Tur ir arī diezgan smaga un nopietna kontroles procedūra, kur dažkārt pārbauda arī, kādas funkcionālās prasības ir ierakstītas specifikācijā. Viņus neinteresē, ka mēs ar izstrādātāju esam vienojušies vienu funkcionalitāti aizstāt ar citu, piemērotāku. „Aha! Iepirkums bija par citu funkcionalitāti!” Sanāk, ka tas ir pārkāpums!
– Vai tad viņiem nevar pierādīt, ka jaunais risinājums un jaunā funkcionalitāte ir piemērotāka pasūtītāja vajadzībām?
Oļegs Fiļipovičs: – Viņiem nevajag pierādījumus! Viņi redz tikai neatbilstību iepirkuma burtam! Jo tad it kā būtu cita cena, cits piedāvājums.
– Bet ko tad tādos gadījumos dara? Atgriežas sākotnējā pozīcijā vai cīnās par savu taisnību?
Ainars Biders: – Atbilde ir vienkārša – tās ir mocības! Ir bijuši gadījumi, kad projekta pieteikums ir rakstīts 2007. gadā, bet iepirkuma laikā, kamēr notiek visas procedūras, kamēr tiek uzrakstīta specifikācija, kamēr darbojas konsultanti, kamēr projekts nonāk līdz laimīgajiem izstrādātājiem, izrādās, ka tie pakalpojumi vairs nav vajadzīgi un normatīvais akts, uz kura bāzes viss ir izstrādāts, ir mainīts – tā vietā ir cits normatīvais akts, citi pakalpojumi! Rakstījām veselu traktātu ar pamatojumiem, tā bija apmēram mēnesi ilga intensīva komunikācija ar IUB, un galu galā mums atļāva nomainīt funkcionalitāti, bet zaudēts bija vesels mēnesis dārgā laika!
Ivonna Bibika: – Ir vēl viena problēma – pēctecības trūkums. Tas nozīmē, ka pasūtītājam ir noteikta vadības komanda un redzējums, ko īsti iestādei vajag. Bet nomainās vadība, speciālisti izšķīst kur kurais, plāni mainās, jaunajai vadībai var būt pat kardināli pretējs viedoklis par to, kā tālāk jārīkojas. Protams, kaut ko var optimizēt, bet nevajadzētu būt tā, ka parādās jauna vadība un ir pilnīgi jaunas prasības.
Ir vēl viena tendence – par katru cenu modernizēt! Privātajā sektorā sākumā tiek izvērtēti biznesa ieguvumi, ieviešanas riski un potenciālās modernizācijas izmaksas. Šādās kategorijās būtu jādomā arī valsts iepirkumos. Mēs, būdami industrijas pārstāvji, esam ieinteresēti, lai tiktu ģenerēti jauni projekti, bet, no otras puses, es kā savas valsts pilsonis gribētu, lai iepirkumi būtu racionāli. Lai kāds arī padomā – ko vajag, kāpēc vajag, vai tas kaut ko nedublē, jo ir konkursi, kas vai nu pārsedz kādu funkcionalitāti vai realizē to, kas jau ir. Bet iepirkumi ir ļoti dažādi: ir iestādes, kurās ir pietiekami daudz kvalificētu IT speciālistu, ir ne mazums valsts iestāžu, kur ir labi IT vadītāji, kas ir spējīgi pateikt, ko viņiem vajag, bet es gribētu teikt, ka tādu drīzāk ir mazāk par pusi, un tad tiešām ir nepieciešams konsultatīvais atbalsts.
– Vidējais statistiskais – tomēr ir vajadzīgs kvalificēts asistents vai konsultants?
Ivonna Bibika: – Jā, tas ir vajadzīgs, lai šo domu vai iepirkuma objektu profesionāli iepakotu.
Aldis Puisītis: – Piebildīšu, ka reizēm arī tiem gudrajiem pasūtītāja IT profesionāļiem ir vajadzīgi konsultanti – uz ļoti specifiskiem projektiem, jo neviens jau nevar zināt pilnīgi visu.
– Bet VID IT pārvaldē taču ir cilvēki, kas pastāvīgi nodarbojas ar iepirkumiem, vai ne?
Nataļja Prjažeņņikova: – Mums ir Finanšu pārvaldes iepirkumu daļa, kas veic visus iepirkumus centralizēti. Informātikas pārvaldes struktūrvienības atbilstoši savai kompetencei sagatavo tehniskās un funkcionālās prasības un piedalās iepirkuma komisijas darbā. Bet tiešām arī VID nav pietiekama kapacitāte un kompetence, kas attiecas uz jaunajiem risinājumiem, tā kā mēs iepērkam arī konsultantu pakalpojumus.
Mums ir labs piemērs – Dokumentu vadības sistēmas ieviešana. VID 2012. gadā pats izsludināja iepirkumu. Izvērtējot no pretendentiem saņemtos jautājumus, komisija pieņēma lēmumu izbeigt iepirkumu bez rezultāta un iepirkt konsultanta pakalpojumus. Sagatavojot iepirkuma dokumentāciju, jāņem vērā virkne normatīvo aktu un standartu, kas nosaka prasības dokumentu un arhīva pārvaldības jomā, VID struktūrvienību izvietojumu visā Latvijas teritorijā, dokumentu plūsmu un nepieciešamo infrastruktūru, kā arī faktiski pieejamo risinājumu Latvijas tirgū.
– Kas tiek sagaidīts no konsultantiem, ja reiz bez viņiem nekādi nevar iztikt?
Nataļja Prjažeņņikova: – Vairāki etapi. Vispirms – esošās situācijas izpēte, intervijas ar VID darbiniekiem, prezentācija – priekšlikumi; otrais etaps – tehniskās specifikācijas; trešais – priekšlikumi nolikumam, prasības pretendentiem; ceturtais – konkursa iesniegto piedāvājumu eksperta atzinums, ka piedāvājumi atbilst nolikumam.
– Kā savdabīgu IT iepirkuma piemēru var minēt e-medicīnas projektu. Jau pirms gadiem sešiem solīja, ka visām medicīnas iestādēm tūlīt būs vienota datu bāze, datu apmaiņas tīkls, kur būs pieejama visa informācija par izmeklējumiem dažādās poliklīnikās vai slimnīcās, par medikamentiem, ko katrs pacients lieto utt., bet joprojām nekā tāda nav!
Ainars Biders: – 2008. gada martā bija pabeigts, saskaņots, iesniegts pasūtītājiem projekts, notikušas prezentācijas par trijām ļoti lielām koncepcijām: e-veselības karte, integrācijas platforma un elektroniskā recepte. Ja nemaldos, izstrāde sākās 2011. gada vidū (tātad bija četru gadu pārrāvums), bet pašlaik tie projekti ir nodošanas stadijā. Pasūtītājs ir Nacionālais veselības dienests, izstrādātāji ir Lattelecom, Datorzinību centrs, ABC Software u. c.
– Jūs kā konsultanti arī bijāt tur iesaistīti?
Ainars Biders: – Periodiski. Problēma tāda, ka šie projekti netika pārvaldīti kā programma, bet kā trīs atsevišķi projekti – rezultātā katrs aizskrēja uz savu pusi, un tagad tos mēģina savilkt kopā.
– Tātad ir cerība, ka kaut kas tomēr taps?
Ainars Biders: – Jā, ir cerība, ka kaut kas no tā būs izmantojams, bet prakse pierāda, ka integrācijas un sistēmu palaišanas fāze ir vissarežģītākā. Viens ir tīri tehniskie aspekti – uzrakstīt sistēmu, nākamais – uztaisīt integrāciju, tad palaist un vēl pārbaudīt – tas nozīmē, ka katrai sistēmai ir jābūt savai testēšanas videi. Un pēc tam jau ir tāda lieta kā starpresoru vienošanās, kur jāsastopas ar birokrātiskā saskaņošanas procesa īpatnībām.
Ivonna Bibika: – Kāda ir galvenā diagnoze šim pasākumam? Tā ir ļoti cieši saistīta ar iepirkumu specifiku. Šim projektam ir vajadzīgs ļoti labs menedžments, jo katrai sistēmai ir savs piegādātājs, bet finālā tas ir integrēts risinājums. Ir jābūt ļoti spēcīgai menedžmenta komandai vai virsuzraudzībai. Lai dabūtu labu virsuzraugu vai nu vienā personā vai komandā, par šādu darbu ir labi jāmaksā, jo tas tiešām ir ļoti dārgs projekts. Nepieciešams, lai šo iepirkumu tiešām pārstāvētu pasūtītājs, bet jautājums, vai to var izdarīt NVD? Nevar! Kas to var izdarīt? Jāņem ārpakalpojums. Jābūt arī administratīvām iespējām ietekmēt piegādātājus. Manuprāt, e-veselības projekta pieredze ir ļoti indikatīva, jo tam faktiski nav analoga Latvijas mērogos. Tā tiešām ir jauna pieredze, kur ir daudz piegādātāju. Un vēl – atļaušos teikt – tur skaidri izpaužas latviešu nacionālā kaite – nepietiekami komunicēt savā starpā. Mēs esam viensētnieki un mēs slikti komunicējam, bet, ja runājam par IT speciālistiem, viņi ir introverti un komunicē vēl sliktāk. Veci grābekļi…
Dzintars Zariņš: – Par grābekļiem runājot, gribu atgādināt par projektu, ko Labklājības ministrijas sāka kopā ar IBM 90. gadu beigās. Tas ir tik vecs grābeklis, bet tik un tā uz tā turpina kāpt! Kāpēc tas ir tā? Tāpēc, ka mūsu valstī nav pēctecības IT ideoloģijas attīstībai. Bija ne mazums centienu – gan Valsts kancelejā, gan IT un telekomunikāciju sadalīšana divās ministrijās.
Aldis Puisītis: – Cilvēki varbūt nezina, kas par lietu. Pastāsti!
Dzintars Zariņš: – Tur bija tenderis, uzvarēja IBM, bet nebija precīzi definētas prasības, un katrs interpretēja, kā gribēja.
Aldis Puisītis: – Tā nu galu galā valsts klusi samaksāja piecus miljonus un izbeidza līgumu.
Dzintars Zariņš: – Bet kāpēc tādas lietas notiek?! Tas tāpēc, ka nav viena resora vai valsts institūcijas, kas virza IT un e-politiku mūsu valstī.
– Dažus gadus bija gluži labs risinājums – e-lietu sekretariāts, kurš īpaši Inas Gudeles vadībā ļoti pozitīvi sakārtoja nozari.
Ivonna Bibika: – Viņi tiešām daudz ko attīstīja, un tas nekādā ziņā nav norokams. Tāpēc nenoraksim visu labo, kas ir izdarīts. Varbūt tas jāpaceļ citā līmenī un jāizmanto.
Oļegs Fiļipovičs: – Pašlaik VARAM koordinē daudzus IT jautājumus, bet nevajag aizmirst, ka projekts ir veiksmīgs tikai tad, ja ir labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis. Ir jābūt labam speciālistam, labam konsultantam, spējīgam pasūtītājam, kurš var nodefinēt savas prasības, un spējīgam izstrādātājam, kurš to visu var realizēt. Jebkurš projekts nonāks līdz kādai konflikta situācijai, kur būtu jāpieņem lēmums. Mēs varam atgriezties pie projekta vadīšanas klasiskā trīsstūra: laiks, finanses un funkcionalitāte. Pieņemot lēmumu, jāatceras, ka, uzlabojot kādu no rādītājiem (piemēram, funkcionalitāti), būs jāupurē cits (finanses vai laiks), tāpēc jābūt operatīvai iespējai to saskaņot un veikt projekta grozījumus.
Ivonna Bibika: – Tieši tā, es tam pilnībā piekrītu! Bet šādu racionālu, loģisku, skaistu pieeju ERAF brucina, liek sprunguļus riteņos. Un vēl – ir svarīgi, lai projekts būtu veiksmīgs, sirds jāieliek gan piegādātājam, gan pasūtītājam. Tas nozīmē, ka abām pusēm jāstrādā profesionāli un ar lielu enerģiju. Turpretī paņemt lielu projektu un teikt, ka mums te ir milzīgas izaugsmes iespējas, ja nav profesionālas speciālistu komandas, ir bezatbildīgi. Es gribētu teikt pavisam banāli: ja mēs skolās nemācīsim matemātiku, tad mums jau tuvākajā laikā būs ļoti lielas nepatikšanas.
EIS perspektīvas IT&T nozares iepirkumos
– Kā panākt to, lai iepirkumu (ne tikai IT iepirkumu) caur EIS sistēmu būtu aizvien vairāk? Kā pārliecināt pasūtītājus?
Oļegs Fiļipovičs: – Mēs pakāpeniski paplašinām EIS piedāvājumu klāstu, bet nevaram piedāvāt nestandarta preci. Labāk vispirms nosedzam to preču piedāvājumu, kas ir vajadzīgs 80 procentiem un tad ķeramies pie citiem piedāvājumiem. Šobrīd strādājam pie specifikācijas Blade servera iepirkumam. Tagad vērtēšanas procesā ir demonstrēšanas iekārtas, interaktīvās tāfeles utt. Ir gatava specifikācija un drīz plānots izsludināt arī veselības apdrošināšanas pakalpojumus. Mūsu plānos noteikti ir, kā piedāvāt EISā konsultantu pakalpojumus, bet tos, protams, varēs attiecināt tikai uz standartgadījumiem.
Ivonna Bibika: – EIS uzpilde ar produktiem notiek reizi gadā. Kāpēc tas nevarētu būt biežāk?
Oļegs Fiļipovičs: – Tam ir viens iemesls – iepirkumu procedūra, kuru mēs rīkojam EIS pircēju vietā. Atklātam konkursam ir stingri reglamentēti termiņi un tas ir laikietilpīgs process, bet resursu nepietiek. Mums ir tikai desmit darbinieku.
Ivonna Bibika: – Bet vai tomēr nevarētu padarīt šo sistēmu dzīvāku, interaktīvāku? Citādi parādās kāds jauns risinājums, un man ir jāgaida gads, kamēr varēšu to iepirkt caur EIS…
– Vai speciālisti, kas nestrādā VRAA, bet IT nozares uzņēmumos, nevarētu vērsties Elektronisko iepirkumu departamentā ar saviem priekšlikumiem, lai jūs dzirdētu tautas balsi un zinātu, kas varētu būt pieprasīts?
Oļegs Fiļipovičs: – Protams, to var darīt, un tā tas arī notiek. EIS papildināšana notiek, balstoties uz divu pušu priekšlikumiem. Viena puse ir nozare, kurā notiek iepirkums (tai skaitā, arī ieinteresēto personu sanāksmē) un otra puse ir pasūtītāji, kas arī izsaka savas vēlmes.
Nataļja Prjažeņņikova: – Jā, VID arī sūta savus priekšlikumus VRAA par katalogu papildināšanu.
Oļegs Fiļipovičs: – Mēs esam atvērti komunikācijai. Katalogos, kas ir stabili un kur mums ir gatavs risinājums, ir relatīvi viegli paplašināt piedāvāto preču klāstu, un to mēs arī darām. Bet, tā kā salīdzinājumā ar 2011. gadu apgrozījums ir dubultojies un darījumu skaits ir četrkāršojies, mums ir jāseko līdzi arī tam, kas notiek sistēmā. Nepietiek ar to, ka ir informācija par cenu un par preci, mums ir jāpārliecinās arī par to, ka prece, kas ir piegādāta caur EIS, ir tieši tā, kura bija pieprasīta. Šī sistēma pastāv ne tikai tāpēc, lai liegtu pasūtītājam darīt ko prettiesisku, bet arī tāpēc, lai palīdzētu pasūtītājam saprast un novērtēt preču kvalitāti. Mums ir jāseko līdzi arī piegādātāju darbībai, lai pārbaudītu, vai preces, kas ir ievietotas katalogā, viņi tiešām varēs piegādāt. Vai, ja runa ir par pakalpojumu, jāpārbauda, vai uzņēmums varēs to tīri fiziski veikt, vai tas nav pārslogots ar citiem projektiem. Un nekādi nevar teikt, ka viss ir slikti. EIS sistēma ir pamanīta, tā ir labi novērtēta un bija piešķirti papildresursi, bet izrādījās, ka pieprasījums ir vēl augstāks.
Ivonna Bibika: – Tas nozīmē arī, ka tas pienesums, ko EIS dod tautsaimniecībai, ir ļoti liels, jo tas ļoti ekonomē pasūtītāju resursus. Sarakstīt tehnisko specifikāciju standartproduktiem ne visi varēs – tas ir profesionālu konsultantu lauciņš. Trešo pušu – piemēram, Oracle, IBM, Microsoft – produktu iepirkumi parasti ir tik piņķerīgi! Vēl vairāk, – ja man ir IBM orientēta infrastruktūra, tad ir jāpērk kas analoģisks vai identisks, jālauza galva, bet es ieeju EIS un nopērku – tur viss ir skaidrs, infrastruktūra jau ir priekšā! Tas ir tik loģiski! Bet, kad sludina iepirkumu, bieži vien pasūtītājs baidās pateikt, ka viņam vajag tieši to konkrēto lietu, jo tad nobirst vesela kaudze ar jautājumiem – kāpēc?! Tāpēc, ka man tāda infrastruktūra jau ir priekšā, un, ņemot citu risinājumu, būs nenormāls sadārdzinājums! Ar šo loģiku ir grūti cīnīties, bet tā nav triviāla lieta.
Aktualitātes un perspektīvas
– Latvijas sekmīga pāriešana uz eirozonu cieši saistīta arī ar visu informācijas sistēmu un reģistru nevainojamu darbu. Kā zināms, arī VID šai sakarā notiek liela rosība.
Nataļja Prjažeņņikova: – VID pērnā gada vasarā tika izvērtētas visas iespējas un, ņemot vērā tobrīd spēkā esošos līgumus un izsludinātos iepirkumus, tika pieņemts lēmums nesludināt jaunus iepirkumus par informācijas sistēmu pielāgošanu eiro ieviešanai, bet realizēt to esošo līgumu ietvaros. Latvijā ir paredzēti 3 miljoni eiro ieviešanai un VID izdevumi no tā sastāda 1 573 200 latu. Eiro valūtas ieviešanai tiks pielāgotas 16 VID informācijas sistēmas, no tām 14 VIS. Līdz ar to eiro ieviešanai ir vairāki posmi. Vispirms ir koncepcijas izstrāde – jāsaprot, kādas izmaiņas kādās sistēmās jāveic, kā tas ietekmē informācijas apmaiņu, tad ir programmatūras prasību izmaiņu specificēšana, nākamais posms – izstrāde, testēšana gan no programmu izstrādātāju puses, gan no VID puses un ieviešana produkcijā. Mums jānodrošina, lai 1. janvārī gan VID informāciju sistēmām ārējiem lietotājiem, gan VID darbiniekiem būtu iespēja strādāt ar sistēmām atbilstoši jaunajai valūtai.
– Kas ir izstrādātāji?
Nataļja Prjažeņņikova: – Gan Exigen Services, gan Lattelecom.
Ivonna Bibika: – Gribētu teikt, ka te lielākais izaicinājums ir nevis atsevišķu sistēmu pielāgošana eiro, bet tas, ka ir jānodrošina datu apmaiņa starp VID un, piemēram, ar Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūru, starp VID un Valsts kasi utt. Tas nozīmē, ka te parādās tāda kompleksa pieeja, kur ļoti svarīgs ir laika grafiks, lai mēs varētu to visu kopā saredzēt. Tātad jānodrošina saziņa starp lielajiem reģistriem. Tas ir paaugstināta riska valsts mēroga projekts, līdz ar to saskaņots laika grafiks ir būtisks. Piegādātāji ir ļoti saspringtā situācijā.. Arī privātais sektors nav viendabīgs. Ir bankas, kas rūpīgi analizējušas Igaunijas pieredzi un jau savlaicīgi rīkojas. Vienlaikus šobrīd jāsecina, ka attiecībā uz eiro ieviešanu vēl ir pārāk daudz optimistu, kas ir paaugstināta riska klase pēc definīcijas.
– Noslēgumā – kā Latvijas IT uzņēmumiem veicas starptautiskos iepirkumos?
Ivonna Bibika: – Šādi starptautiski projekti ir pietiekami sarežģīti, pats process ir jāapgūst – tas nenozīmē, ka vinnēsim uzreiz, ar pirmo piegājienu, jo starptautiskiem iepirkumiem ir savi knifiņi. Mēs mācāmies, bet domāju, ka Latvijas uzņēmumi un arī Exigen Services ir spējīgi šādus projektus pacelt. Noteikti! Tas ir liels izaicinājums no mūsu tautsaimniecības viedokļa – eksportēt lielu pievienoto vērtību. Jāsaprot arī šo valstu atšķirīgās mentalitātes, kas nav mazsvarīgi.
Oļegs Fiļipovičs: – Ārvalstu IT firmas atver šeit savus meitas uzņēmumus un tomēr nokomplektē komandas, tātad vēl ir, kur pasmelt resursus… Tāpat arī Latvijā ieviestie veiksmīgie risinājumi publiskajā sektorā varētu būt veiksmīgi reklamēti starptautiski. Piemēram, tas pats EIS. Manuprāt, līdzīgas tendences jau notiek visur. Pagaidām mēs esam ļoti konkurētspējīgi, bet par to matemātiku skolās es pilnīgi piekrītu Ivonnai.
Un visbeidzot – mans aicinājums. Lai katrs pasūtītājs paskatās EISā, kur var atslogot savus resursus un paņemt kaut ko EISā – ir vērts! Savukārt piegādātāji var izvērtēt, kur varētu efektīvāk konkurēt un kā papildināt katalogus.
Teksts: GUNTA KĻAVIŅA
Atbildēt