Solvita Zvidriņa, VRAA vadītāja:
– Nē.
Ņemot vērā to, ka ES fondu ietvaros iepirkumu procesus kontrolē ne tikai IUB, bet arī citas institūcijas -Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA), Latvijas investīciju un attīstības aģentūra, Valsts izglītības attīstības aģentūra, Lauku atbalsta dienests, Valsts reģionālās attīstības aģentūra, ministrijas u.c., ļoti būtiska nozīme ir tam, lai šīm iestādēm būtu vienota pieeja Publisko iepirkumu likuma (PIL) normu piemērošanā.
Diemžēl jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos šis būtiskais priekšnosacījums ne vienmēr tiek ievērots, un galvenokārt tādēļ, ka nav definēti vienoti un skaidri kritēriji noteiktu ar iepirkuma procesa kontroli saistītu darbību īstenošanai. It īpaši gadījumos, kad pārbaudāmais jautājums nav detalizēti izskaidrots PIL, bet gan izriet no vispārējiem tiesību principiem un labās prakses, respektīvi, ir plaši interpretējams.
Kā piemēru varu minēt gadījumu, kad revīzijas iestāde iniciēja, ka kontrolējošām iestādēm turpmāk jāpārbauda, vai ES fondu finansējuma saņēmēji ir veikuši tirgus priekšizpēti paredzamās līgumcenas noteikšanai. Ieteikuma ieviešanai tika noteikts konkrēts termiņš, bet kritēriji, kā šo uzdevumu efektīvi izpildīt, nebija atrodami ne PIL, ne arī IUB vai vadošās iestādes metodiskajos materiālos.
Diemžēl ir bijuši arī gadījumi, kad piegādātājs vērsies IUB ar jautājumu, vai konkrētā situācijā drīkst attiecīgi rīkoties, saņēmis pozitīvu atbildi, bet, kad vērtē un veic pārbaudi kontrolējošā iestāde, izrādās, ka tās interpretācija ir atšķirīga. Jāatceras, ka arī ar ES fondiem saistītos iepirkumos jāievēro ne vien Publisko iepirkumu likums, bet arī ES normas, vispārējie tiesību principi un labā prakse.
Tāpat nereti ir novērots, ka kontrolējošās iestādes pārbaudes brīdī spēkā esošās likuma normas piemēro, vērtējot iepriekšējo gadu projektus, kad attiecīgā norma vēl nebija spēkā. Ar šodienas acīm nedrīkst vērtēt projektus, kas realizēti iepriekšējos gados. Tie jāvērtē atbilstoši tā laika normatīvo aktu prasībām.
Jāatceras, ka par katru iepirkuma procesā pieļautu kļūdu ES fondu finansējuma saņēmējam var tikt piemērota finanšu korekcija, kuras apmērs var būt no diviem līdz pat 100 procentiem no iepirkuma līguma vērtības.
Tieši tādēļ ir ļoti svarīgi, ka kļūdas tiek vērtētas pēc stingri noteiktiem kritērijiem, lai kontrolējošās iestādes pieņemtais lēmums būtu izsekojams un objektīvs, un procesi – standartizēti. Tādēļ būtu nepieciešams izveidot vienotu pieeju un vērtēšanas kritērijus visām kontrolējošajām iestādēm. Tas novērstu pārpratumus, kas rodas, atšķirīgi interpretējot normatīvo aktu prasības.
Agnese Kovaļevska – Eglāja, SIA Būvenergo A IVC vadītāja:
– Drīzāk nē, nekā jā.
Nav tādas sajūtas, ka visi gadījumi tiktu skatīti vienādi. Ņemot vērā, ka mūsu bizness saistīts ar ūdenssaimniecību un projektiem, kas attiecas uz šo sfēru, tad galvenokārt nākas sadarboties ar divām kontrolējošajām iestādēm – Iepirkumu uzraudzības biroju (IUB) un Vides un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) tajos gadījumos, kad projektiem tiek piesaistīti līdzekļi no ES Kohēzijas fonda. Kā zināms, mums ir divi likumi, kas reglamentē iepirkuma procedūru –Iepirkumu likums un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums. Un ir VARAM, kura, ja runājam konkrēti par ūdenssaimniecību, apsaimnieko ERAF vai Kofēzijas fonda līdzekļus. Nelielos iepirkumus, kuriem līdzekļus parasti piešķir no ERAF un ko slēdz pašvaldības, uzrauga IUB, bet lielajos iepirkumos, kas izmanto Kohēzijas fondu, procesu uzrauga VARAM. Pirmajā variantā sūdzību gadījumā tiek pieaicināti eksperti, un jautājums tiek skatīts pēc būtības.
Savukārt attiecībā uz otro – jautājumi, mūsuprāt, netiek izskatīti pēc būtības, bet jau kopš 2007. gada VARAM ir dažas tipvieda atbildes, kuras izmanto arī Finanšu ministrija kā uzraugošā institūcija. Līdz ar to lietu virzība tā arī paliek papīru līmenī, bet pats process kļūst necaurspīdīgs. Jo īstenībā tā ir tikai atrakstīšanās!
Nata Lasmane, Finanšu ministrijas ES fondu revīzijas departamenta direktore:
– Jā!
Protams, ka darbojas saskaņoti! Iepirkumu likums visiem ir viens, un ES direktīva arī visiem viena. Cita lieta, ja kāda kontrolējošā iestāde kaut ko palaidusi garām. Cilvēciski tas ir ļoti saprotami. Bet nevar gribēt, ka tāpēc vien, ka viena iestāde veikusi kontroli, cita nekādus pārkāpumus tur vairs neatradīs. Diezin vai tā būs. Pat, ja mēs būsim veikuši pilnīgu kontroli, var gadīties, ka atbrauc ES komisija un kaut ko atrod. Neviena kontrole nav absolūta un pilnīga!
Savukārt atbilstoši ES un LV normatīvajiem aktiem maksājumus var apturēt tikai Eiropas Komisija vai projekta vadošā iestāde.
Eiropas Komisijas tiesības apturēt maksājumus ir noteiktas PADOMES REGULAS (EK) nr. 1083/2006 92. panta 1.punktā, kas paredz, ka Eiropas Komisija var apturēt visus starpposma maksājumus vai daļu no tiem prioritāro virzienu vai programmu līmenī, ja:programmas vadības un kontroles sistēmā ir nopietnas nepilnības, kas ietekmē maksājumu apstiprināšanas procedūru uzticamību, un attiecībā uz tām nav veikti korektīvi pasākumi; izdevumi apstiprinātā izdevumu deklarācijā ir saistīti ar nopietnu neatbilstību, kas nav novērsta; dalībvalsts ir nopietni pārkāpusi savas saistības atbilstoši 70. panta 1. un 2. punktam.
Turklāt 70.pants paredz, kadalībvalstis ir atbildīgas par darbības programmu vadību un kontroli, jo īpaši nodrošinot, ka darbības programmu vadības un kontroles sistēmas izveidotas saskaņā ar 58.–62. pantu un ka tās darbojas efektīvi;kā arī nepieļaujot, konstatējot un labojot neatbilstības un atgūstot nepamatoti izmaksātās summas, attiecīgos gadījumos, kopā ar kavējuma procentiem. Dalībvalstis par to ziņo Komisijai un pastāvīgi informē Komisiju par administratīvo procedūru un tiesvedības gaitu.
Ja atbalsta saņēmējam nepamatoti izmaksātās summas nevar atgūt, dalībvalstij ir pienākums zudušās summas atmaksāt Eiropas Savienības vispārējā budžetā, ja ir konstatēts, ka zaudējumi ir radušies dalībvalsts vainas vai nolaidības dēļ.
Vadošās iestādes tiesības apturēt maksājumus ir noteiktas 2010.gada 9.novembra Ministru kabineta noteikumu nr.1041 Kārtība, kādā paredzami valsts budžeta līdzekļi Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansēto projektu īstenošanai, kā arī maksājumu veikšanas un izdevumu deklarācijas sagatavošanas kārtība VII1. sadaļā Vadošās iestādes tiesības apturēt projekta ietvaros veikto izdevumu deklarēšanu Eiropas Komisijā.
ES fondu finansējuma administrēšanai ir izstrādāta vadības un kontroles sistēma, kas paredz vairāku līmeņu uzraudzību un kontroli, kurā katram no līmeņiem ir noteikts atšķirīgs kontroles mērķis.
Tipiskākās revīzijas iestādes atklātās kļūdas, kas tiek pieļautas iepirkumos:būtiski grozījumi iepirkumu procedūras rezultātā noslēgtajos līgumos (izmaiņas apjomos, izpildes termiņos, izpildes nosacījumos, norēķinu kārtībā), pārkāpumi iepirkuma procedūrā (neatbilstoši īsi/saīsināti piedāvājumu iesniegšanas termiņi/neatbilstoša vērtēšana), papildu darbi, kas radušies nepietiekamas/nekvalitatīvas plānošanas (t.sk. apsekošana, izpēte, laika plānošana utt.) rezultātā, diskriminējošas vai pārāk augstas prasības iespējamajiem pretendentiem, iepirkuma komisijas locekļa interešu konflikts attiecībā uz pretendentu, preču vai pakalpojumu iegāde ārpus iepirkuma procedūras rezultātā noslēgtā līguma.
Veronika Gailume, Lauku atbalsta dienesta direktores vietniece:
– Drīzāk jā.
– Lauku atbalsta dienests veic Eiropas lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), Eiropas lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) un Eiropas zivsaimniecības fonda (EZF) pasākumus administrēšanu. Atbilstoši noteiktai kārtībai, projektu iesniedzējiem, veicot ES fondu iepirkumus, ir jāievēro Publisko iepirkumu likuma, Ministru kabineta 2008.gada 5. februāra noteikumu nr.65 Noteikumi par iepirkuma procedūru un tās piemērošanas kārtību pasūtītāja finansētiem projektiem un Ministru kabineta 2009.gada 14.jūlija noteikumu nr. 783 Kārtība, kādā piešķir valsts un Eiropas Savienības atbalstu lauku un zivsaimniecības attīstībai normas. Lauku atbalsta dienests pārbauda ES fondu ietvaros veikto iepirkumu atbilstību iepriekšminētajām prasībām. Dienesta ieskatā ES fondu iepirkumu kontrolējošās iestādes darbojas pēc līdzīgiem pamatprincipiem.
Dace Gaile, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja:
– Diemžēl nē.
– Runājot par publiskā iepirkuma procesu izvērtēšanu, diez vai strīdi rodas par konkrētām PIL prasībām. Drīzāk tie rodas par likumā noteikto principu interpretāciju. Likumā ir teikts, ka prasības nedrīkst būt nepamatoti ierobežojošas, bet nav konkrēta saraksta, ko uzskatīt par nepamatoti ierobežojošām prasībām. Piemēram, ja nolikumā pretendentam prasīts apliecināt pieredzi tieši pirmsskolas iestāžu būvniecībā, tad,visticamāk, visas iestādes norādīs, ka šī prasība ir nepamatoti ierobežojoša. Cits piemērs – likumā teikts, ka līgumā nedrīkst būt būtiski grozījumi,t. i. tādi, kas varētu ietekmēt iepirkuma procedūras rezultātu, ja būtu bijuši zināmi jau sākotnēji. Kā mēs varam garantēt, ka visas kontrolējošās iestādes šādā gadījumā dos vienādu slēdzienu? Tas ir atkarīgs gan no katra iepirkuma specifikas, gan no darbinieka pieredzes. Jau IUB ir sarežģīti nodrošināt, lai dažādu struktūrvienību darbinieki sniegtu vienādas atbildes, bet visu kontrolējošo iestāžu slēdzienus saskaņot ir gandrīz neiespējami.
Bieži gadās, ka pasūtītājs piezvana uz IUB un telefoniski saņem konsultāciju par miljoniem vērtu projektu no darbinieka, kurš saprot stāstīto, kā spēj un atkarībā no pieredzes un kompetences arī atbild. IUB nestrādā brīnumdari un gaišreģi, kuri var uzminēt, ko no visa, kas ir būtiski atbildes sniegšanai, tu, pasūtītāj, nepateici! Es pati, gadiem ilgi strādājot Metodoloģijas departamentā, esmu atbildējusi uz šādiem zvaniem un zinu, kādi zemūdens akmeņi jāpaceļ, kas jānoskaidro, lai situācija būtu pilnīgi skaidra, jo es zinu, kādi apstākļi varētu mainīt atbildi, bet, ja darbiniekam nav šīs gadiem uzkrātās pieredzes, viņš to nevar uzminēt, jo visu – sākot no būvdarbiem līdz pat tualetes papīra iepirkumiem – darbinieks nevar pārzināt. Tas pats attiecas uz citām sadarbības iestādēm.
Gribu uzsvērt, ka sadarbība notiek – visas iestādes veic pārbaudes saskaņā ar IUB izstrādāto metodiku, bet iepirkums ir kā dzīvs organisms – visu laiku parādās kādi jauni, vēl nezināmi faktori. Katrai no iestādēm ir izveidojusies sava prakse un pieredze, tādēļ, ja pašvaldībai nākas sadarboties ar vairākām kontrolējošām iestādēm, tā izjūt viedokļu atšķirību.
Gan pasūtītājiem, gan sadarbības iestādēm visgrūtāk ir vērtēt tā sauktos mīkstos projektus – pētījumi, reklāmas kampaņas, vizuālās identitātes izstrādāšana, sabiedrības informēšanas kampaņas utt. Tur, jau izlasot vērtēšanas kritērijus, grūti saprast, kas konkrēti tiek prasīts, kur nu vēl objektīvi izvērtēt pretendentus pēc šiem kritērijiem!
Un vēl ļoti traucē tas, ka Publisko iepirkumu likums nemitīgi ir atvērts, visiem gribas to atkal un atkal grozīt. Kā var gribēt, lai iepirkumos iesaistītie cilvēki spētu orientēties nemitīgajos grozījumos? Tas taču nav iespējams! Jo vairāk būs likuma izmaiņu, jo vairāk būs pretrunīgu slēdzienu. Diemžēl daudzas lietas nav viennozīmīgi traktējamas un likumā precīzi uzrakstāmas. Tāpēc ir jābeidz grozīt normatīvie akti un jāveido stabila likuma piemērošanas prakse, un tā arī pamazām veidojas. Jāspēj arī motivēt darbiniekus gan IUB, gan sadarbības iestādēs, lai tie pēc dažu mēnešu darba neaizietu strādāt uz labāk apmaksātu darbu un uzkrātu šo praktisko pieredzi.
Atbildēt