GUNTARS GRĀVELSIŅŠ ir Valmieras drāmas teātra uzvedumu daļas direktors un arī iepirkumu komisijas loceklis. Jau sarunas sākumā viņš uzsver, ka iegādāties kaut ko teātra vajadzībām nereti ir ļoti sarežģīti gan īpašās specifikas dēļ, gan piegādātāju un izplatītāju nelielās konkurences dēļ. Un, starp citu, daudzi vispār neizprot, kas īsti teātrim vajadzīgs – kultūras iestāde taču. Tomēr ir milzīga atšķirība starp kultūras nama vajadzībām, kur notiek koncerti, deju uzvedumi, sarīkojumi un to, kas vajadzīgs teātrim, kur regulāri notiek izrādes, kur viss ir pakārtots aktieru un skatītāju labklājībai, pozitīvām izjūtām.
Teātra specifika
Tas, kas jums vajadzīgs, laikam pieder pie šaurās nišas produktiem?
Teātriem patiesi vajadzīgi pat ļoti šauras nišas produkti, jo tikai mums vajag ko tādu. Līdz ar to nav arī plaši pieejamas informācijas un reklāmas. Piemēram, ja jāizsludina iepirkums prožektoriem, ko Latvijā un Baltijas valstīs pat neražo, es braucu pieredzē uz citiem teātriem, ja tur strādā ar tādiem pašiem vai līdzīgiem. Izrunāju visus par un pret, apspriežos ar kolēģiem. Izvēlēties prožektoru un izsludināt iepirkumu, apskatoties tikai internetā publicētās bildes vai You tube reklāmas rullīšus, ir pilnīgi neiespējami. Teātrim viss ir ļoti specifisks, un es domāju, ka diez vai daudzi ražotāji un izplatītāji vispār apjauš, ko un kā mums vajag. Starp citu, Valmieras teātrī ir pat sava galdniecības darbnīca, jo izrādei nepieciešamo nemaz nav tik vienkārši pasūtīt parastā kokapstrādes uzņēmumā.
Vai iespējams labi iepirkties, pamatojoties tikai uz kolēģu pieredzi?
Kolēģu pieredze atvieglo uzdevumu. Taču iespēju robežās es salīdzinu preces. Esmu atvedis uz Valmieras teātri divus izskatā un parametros līdzvērtīgus prožektorus, ar vienādām lampām, bet katru no sava ražotāja un secināju, ka viens tomēr ir labāks. Un tad ir jāspēj izdomāt un iepirkuma nolikumā pamatot, ka teātrim vajag to labāko. Visu sarežģī vēl tas, ka nedrīkst norādīt vēlamā prožektora marku. Vispār reizēm ir jāiet pat līdz absurdam un jānorāda izmēri, kas atšķiras pa milimetriem. Pirms pasludināt jebkādu, ne tikai prožektoru, iepirkuma konkursu, konsultējos ar visiem profesionālajiem teātriem: kas ir jums, ko izmantojat, kurš piegādāja, kādi plusi, kādi mīnusi. Tā kā šie iepirkumi ir šaurā niša, tad tie paši piegādātāji ar gandrīz to pašu piedāvājumu uzvar arī iepirkumu konkursos Daugavpils, Nacionālajā, Dailes un Liepājas teātrī.
Jūs tomēr izdarāt visu, kā pienākas, izsludināt iepirkumu, bet, pieņemsim, piesakās vēl daži, pirms tam nezināmi izplatītāji. Ko tad?
Tad var rasties problēmas. Mūsu gadījumā, par laimi, pieteicās tikai viens, un mēs esam apmierināti ar rezultātiem.
Teātra iepirkumā arī jāizvēlas lētākais variants?
Mēs izvēlamies saimnieciski izdevīgāko, un to uzsveram visos mums vajadzīgajos iepirkumos. Protams, daudz ko teātrim noderīgu var nopirkt arī, iekļaujoties summā līdz trijiem tūkstošiem latu. Iepirkumi ar konkursiem bijuši pieci: gan dažādiem prožektoriem, projektoram, gan Lielās zāles skatuves ietērpam. Izvēloties saimnieciski izdevīgāko variantu, mēs varbūt kādreiz kaut ko nopērkam dārgāk. Taču tas atmaksājas laika gaitā. Te atkal jāmin prožektori – jaunajos LED prožektoros gaismu krāsu filtrus atsevišķi iegādāties nevajag, jo viss jau iestrādāts un tātad uz filtriem ietaupām. Tiem darba mūžs ir 50 tūkstoši stundu, kamēr parastajos prožektoros lampas kalpo vien aptuveni 200 stundu. Saimnieciski izdevīgi ir arī tas, ka, braucot viesizrādēs uz citiem teātriem, mēs varam daudz ko no sava tehniskā nodrošinājuma neņemt līdzi, jo visos tas ir līdzīgs. To var izskaidrot, kā jau uzsvēru, ar teātra īpašo nišu un specifiku, jo mums nepieciešamo piedāvā tik maz firmu, ka visus teātrus apgādā faktiski vienas un tās pašas un ar gandrīz vienādām vai līdzīgām precēm. Tāpat arī tiem teātriem, kuri brauc viesizrādēs pie mums, nevajag ņemt līdzi daudz ko no sava aprīkojuma, jo īpaši dārgo un saudzējamo elektroniku. Atliek vien laikus sazvanīties un noskaidrot, vai vajadzīgā aparatūra ir uz vietas pieejama.
Skatuves ietērps – priekškars, kulises – arī ir kas īpašs?
Noteikti! Kad sākām plānot šo iepirkumu, es arī pakonsultējos citos teātros, jo katram jau ir kāda pieredze. Brīdināja, ka jāuzmanās no divām lietām. Pirmkārt, konkursos piesakoties aizkaru saloni, kam ir diezgan neliela izpratne par teātra specifiku. Otrkārt, pircējam tiek parādīts kādā izstādē paņemts reklāmas bukletiņš un piesolīta prece, taču konkrētajam piegādātājam ar firmu, kas ražo šos audumus, nav vispār nekāda sakara. Tādēļ, lai nepieviltos, mēs pretendentiem jau iepirkuma procedūras nolikumā iestrādājām prasību par auduma parauga pievienošanu un atsaucēm par projektiem, kuros viņi ir piedalījušies. Tā kā skatuves ietērpa audumam jābūt ugunsdrošam, mēs nolikumā iekļāvām punktu, ar kuru noteikts, ka piegādātais paraugs tiks pārbaudīts, tas ir, dedzināts, turklāt šim paraugam jābūt nevis mikroskopiskam, bet izmērā metrs reiz metrs. Prasība norādīt atsauces, ar ko piegādātājfirma jau sadarbojusies un kur uzvarējusi konkursos, ir jebkurā iepirkumā.
Vai jūs mēdzat pārliecināties, ka atsaucēs norādītais atbilst patiesībai?
Pirmā vieta, kur visātrāk un vienkāršāk par to var pārliecināties, ir Iepirkuma uzraudzības biroja mājaslapa. Pilnīgāku informāciju var iegūt, piezvanot uz to iestādi vai uzņēmumu, kas attiecīgā konkursanta pakalpojumus izmantojuši. Taču vispār jau nemaz nav nepieciešama šāda papildus interese, jo teātra māksliniecisko aprīkojumu piedāvā uz teātra mākslas nozari īpaši specializējušies daži uzņēmumi un laika gaitā jau tos visus vairāk vai mazāk iepazīst katrā teātrī. Jebkurā lielveikalā ieiet un nopirkt kaut ko vajadzīgu un atbilstošu teātrim mēs diemžēl nevaram.
Pēc kāda principa izvēlas skatuves ietērpu? Kas nosaka, kādam tam jābūt?
Visu, kas saistīts ar teātra māksliniecisko būtību, izstrādā un nosaka mākslinieki, saskaņojot ar vadību.
Patlaban iepirkuma procedūra nav vajadzīga summai līdz trīs tūkstošiem latu. Vai vajadzētu šo robežu paaugstināt?
Būtu labi, ja robeža būtu kādi septiņi, astoņi tūkstoši.
Ir kaut kas, ko Valmieras teātrim ļoti vajadzētu?
Skatuves grīdu ar visu tehnisko aprīkojumu. Taču tas ir pagaidām tikai ideju līmenī, jo īstenošanai vajag ļoti daudz naudas un tuvākajā nākotnē diez vai teātra budžets to varēs atļauties. Protams, meklēsim finanšu līdzekļus. Vēl vajag jaunus prožektorus, jo nomainīta pagaidām aptuveni puse. Mēs vispār esam Latvijā vienīgais teātris, kas daudzās jomās joprojām iztiek ar padomju laika resursiem. Nepatīkamākais, ka tādēļ dažkārt nav iespējams īstenot režisoru ieceres. Faktiski ir pat grūti konkretizēt, kas mums vajadzīgs. Mums vajag visu!
Kas, jūsuprāt, iepirkumā ir pozitīvais?
Pozitīvais ir tas, ka nav korupcijas risku. Arī atsauksmju pieprasīšana ir laba lieta, jo ātri atsijājas tie, kuru galvenais mērķis ir pārdot, nedomājot par sekām.
Viedoklis
Mārtiņš Eihe, režisors: „Nenoliedzami, jauns prožektors ar LED sistēmu nekad neradīs bažas, ka pēkšņi izrādes laikā izdeg lampa. Ar vecajiem tas diemžēl notiek diezgan bieži. Ja runājam par iepirkumiem kā tādiem, tad absurds ir noteikums konkursā izvēlēties lētāko piedāvājumu. Tāpat līdz smieklīgumam ir jāuzraksta specifikācija – pat norādot, kāda skrūvīte vajadzīga. Ja kaut ko iegādājamies, manuprāt, prātīgākais būtu izvēlēties kvalitatīvāko, saskaņojot ar cenu.”
Teksts: Ilze Galkina
Atbildēt