1002 uzņēmumi. Tieši tik daudz šobrīd ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) biedru, kuru intereses pārstāv šī organizācija. Pārstāv arī situācijās, kad pašiem uzņēmējiem ir katram savas intereses un, aizstāvot tās, tie cits ar citu diezgan nežēlīgi konkurē. Publiskais iepirkums ir viena no šādām situācijām, kad pretendentus interesē tikai un vienīgi konkrētais pasūtījums, tāpēc nereti gluži kā mīlestībā vai karā visi līdzekļi labi, lai sasniegtu iecerēto mērķi.
Un tomēr, kā uzņēmēji kopumā redz situāciju ar iepirkumiem valstī? Vai viņi to spēj ietekmēt un, ja spēj, tad kas būtu maināms? Par to saruna ar LTRK valdes priekšsēdētāju Jāni Endziņu.
Publiskais iepirkums un iepirkumi vispār. Cik aktuāla ir šī tēma Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamerai un tās biedriem?
Ņemot vērā, ka liela daļa uzņēmēju darbojas iekšējā tirgū, protams, ka iepirkumu tēma mums ir aktuāla. Jo iekšējā tirgū ir ne tikai privātie pasūtītāji un klienti, bet arī publiskā pārvalde. Un tas ir ļoti nozīmīgs pasūtītājs, kas savukārt ir aktuāli daļai uzņēmēju. Bez šaubām, krīzei sākoties, iepirkumu apjoms samazinājies, jostas savilktas, bet skaidrs, ka valsts un pašvaldību sektoram iekšējā tirgū joprojām ir ļoti liela loma.
Latvijā ir Publisko iepirkumi likums, Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju likums, daudzas lietas, kas attiecas uz iepirkumiem, nosaka Valsts pārvaldes likums. Izveidota arī speciāla uzraudzības institūcija – Iepirkumu uzraudzības birojs. Līdz ar to it kā būtu visi priekšnoteikumi, lai šī sistēma funkcionētu, turklāt efektīvi. Diemžēl, runājot gan ar iepirkumu organizētājiem, gan par uzņēmējiem, itin bieži nākas secināt, ka tā nav. Turklāt interesantākais, ka parasti neapmierinātas ir abas puses. Kāpēc un kā LTRK vērtē šo procesu?
Ir pilnīgi skaidrs, ka publisko iepirkumu tiesisko regulējumu nepieciešams būtiski pilnveidot. Pašreiz tur ir problēmas. Viena no problēmu zonām – šis process joprojām ir diezgan birokrātisks, tāpēc neadekvāti daudz enerģijas jāvelta iepirkumu dokumentācijas sagatavošanai. Otra – juridiskais regulējums publisko iepirkumu kontekstā pieļauj tiesāšanos un pieņemto lēmumu apstrīdēšanu, kas, no vienas puses, protams, ir labi, toties nepavisam nav labi, ka šajā laikā parasti aizkavējas darbi, mainās termiņi. Turklāt nereti tas kavē arī ES fondu apguvi, lai gan reizēm tiesāšanās notiek vienīgi principa vai sporta pēc. Bet vēl ļaunāk, ja tiesāšanās notiek nevis par taisnību, bet gan, lai bendētu dzīvi kādam no pretendentiem un nākotnē izspiestu no viņa kukuli, kā dažkārt nācies dzirdēts. Savukārt pasūtītājiem problēmas rada nolīgtie darbi, kas nav izdarīti atbilstošā kvalitātē, noteiktā termiņā vai vispār netiek pabeigti. Tomēr viena no lielākajām problēmām attiecībā uz publisko pasūtījumu – tie, kas strādā pelēkajā zonā un nemaksā visus nodokļus, var piedāvāt labāku cenu nekā tie, kas maksā nodokļus. Līdz ar to rodas absurda situācija, ka tiem, kas strādā godīgi, esošā iepirkumu shēma īstenībā ir mazāk labvēlīga nekā negodīgajiem. Bija mēģinājums šo jautājumu risināt, cenu piedāvājumus iepirkumos sasaistot ar vidējām algām valstī. Bet Satversmes tiesa to atcēla kā Satversmei neatbilstošu. Tādējādi problēma saglabājusies un joprojām ir aktuāla.
Pašlaik izstrādāti grozījumi Publisko iepirkumu likumā. Vai arī LTRK līdzdarbojas to izveidei speciāli radītajā darba grupā, ko vada Valsts kancelejas Juridiskā departamenta vadītāja vietnieks Ivars Mēkons?
Jā. Tajā strādā divi mūsu pārstāvji, kuri darba grupā cenšas virzīt mūsu priekšlikumus un pretoties idejām, kas uzņēmējiem šķiet nepieņemamas.
Vienlaikus Saeimā pēc KNAB ierosinājuma tiek skatītas izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā attiecībā tieši uz iepirkumiem, tiek diskutēts vai saprātīgi, ka Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju likums nosaka citu, ievērojami augstāku, iepirkuma slieksni nekā Publisko iepirkumu likums. Tas, ka likumdošanu pilnveido, it kā būtu dabiski. Bet vienlaikus rodas bažas, vai iepirkumi, kur apgrozās miljoniem nodokļu maksātāju naudas, pašlaik nenotiek uz pārāk irdenas likumdošanas bāzes. Katra puse to var traktēt pēc sava prāta, bet rezultātā neapmierinātas ir abas. Kā jūs šo situāciju vērtējat gan kā LTRK valdes priekšsēdētājs, gan kā jurists?
Viena no lietām, kas šobrīd jau tiek virzīta uz Saeimas komisijām, ir jautājums par birokrātijas samazināšanu iepirkumos. Mūsu biedri ir rādījuši vismaz pus sprīdi biezas A4 formāta papīra kaudzes ar dokumentiem. Tādas pamatīgas dokumentu pakas, ko nepieciešams sagatavot pat salīdzinoši nelieliem iepirkumiem. Vienā otrā no tām ir kādi simts dažādi dokumenti ar simts piecdesmit parakstiem. Kāpēc tik daudz? Tāpēc, ka ikviens no šiem dokumentiem, lai tam būtu juridisks spēks, jāapliecina ar parakstu. Tāpēc uzņēmējiem neatliek nekas cits kā ar savu parakstu apliecināt katru kopiju un katras kopijas pareizību. Mūsu priekšlikums – nopietni izvērtēt, vai visi šie dokumenti ir nepieciešami. Un, ja tā ir, tad varbūt persona, kas tiesīga apliecināt to atbilstību, paraksta nevis katru papīru atsevišķi, bet visus uzreiz pēc tam, kad tie sašūti kopā. It kā ļoti vienkāršā lieta, bet parēķināsim, cik laika nepieciešams simtu piecdesmit parakstiem vai citām birokrātiskām procedūrām. Pieņemsim, ka vienam uzņēmējam mēnesī tas prasa kādas trīsdesmit minūtes. Var jau teikt – nu, kas tad tur! Nav jau daudz, vai ne? Bet rēķināsim tālāk – cik tas ir gadā?
Sešas stundas. Arī it kā nav daudz, bet valstī ir 100 000 sabiedrības ar ierobežotu atbildību jeb SIA, un līdz ar to tās jau ir 600 000 darba stundas. Pareizinām ar vidējo stundas likmi, kas ir ap trijiem latiem un tie jau ir gandrīz divi miljoni latu! Tā ir reāla nauda, kas tiek tērēta par šīm muļķīgajām prasībām. Bet daudzi uzņēmēji konkursos piedalās nepārtraukti, tāpēc runa nav par vienu dokumentu komplektu. Un SIA nebūt nav vienīgā uzņēmējdarbības forma. Tāpēc beigās iznāk, ka tūkstošiem uzņēmēju sēž un apliecina dokumentu kopijas, nevis nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Vai tiešām viņiem nav darāms nekas cits – saprātīgāks?! Lūk, kāpēc mēs cenšamies pārliecināt publisko pārvaldi, ka arī uzņēmēju laiks maksā naudu, bet konkursos, kur tiek pieprasīta lētākā cena, uz šī laika rēķina nelietderīgi iztērē miljonus.
Nākamais jautājums, kas jārisina, ir par rezultātu apstrīdēšanu mazajos iepirkumos. Pašlaik to var izdarīt tikai tiesas ceļā, un tas reāli ilgst trīs līdz četrus gadus. Mūsu biedriem bijuši konkrēti gadījumi, kad viņiem pēc četriem gadiem, kas pavadīti tiesājoties, galu galā izrādījusies taisnība. Bet ko tas vairs dod?! Iepirkums sen beidzies, konkurss noslēdzies, un nauda samaksāta kādam citam!
Zemākās cenas princips. Pašlaik tas ir galvenais un bieži arī vienīgais kritērijs. Eksperti gan saka – iespējami vēl citi principi. Uzņēmuma pieredze, reputācija, spēja nodrošināt pasūtījuma kvalitāti… Diemžēl tie praksē tikpat kā nestrādā. Kam izdevīgs šis viennozīmīgi zemākās cenas princips? Pasūtītājiem, uzņēmējiem?
Zemākā cena ne vienmēr ir arī labākā. To mēs katrs zinām no savas pieredzes, ikdienā iepērkoties. Bieži vien tas, ko par lētu naudu nopērkam, drīz vien tiek izmests laukā, jo nekalpo tā, kā vajadzētu. Tāpēc skaidrs, ka šeit ir problēma. Turklāt uzreiz no diviem aspektiem. Bieži vien pasūtītājs, ņemot vērā šo juridisko regulējumu, ir spiests nopirkt sliktas kvalitātes lietu. Viņam īsti pat nav iespēju izvēlēties augstāku kvalitāti. Un otrs aspekts, ko jau minēju, ka šādā gadījumā labākā situācijā atrodas tie, kas strādā nelikumīgi. Tāpēc Publiskā iepirkuma likumā, pirmkārt, vajadzētu stimulēt, lai uzņēmēji būtu ieinteresēti iet ārā no pelēkās zonas. Vienīgi ir grūti atrast pietiekami labu risinājumu, kas atbilstu Satversmei un pēc tam netiktu apstrīdēts. Jo, kamēr piedalīšanos publisko iepirkumu konkursos likums saistīja ar vidējo algu līmeni attiecīgajā nozarē, vairākās jomās situācija tik tiešām uzlabojās. Tomēr, kā vēlāk atzina Satversmes tiesa, šis regulējums, kas stimulēja uzņēmējus iet ārā no pelēkās zonas, neatbilda Satversmei. Tagad jāatrod jauns regulējums. Bet tas ir ļoti grūts uzdevums, lai gan es ceru, ka risinājumus tomēr izdosies atrast.
KNAB informācija par lietām, pie kurām pašlaik tiek strādāts vai arī kuras jau nonākušas līdz tiesai, neviļus liek secināt – Latvijā pietiek ar vienu vienīgu veiksmīgu iepirkumu, lai kāds pirms tam necils, nevienam nezināms ierēdnis, pēkšņi kļūtu miljonārs. Bet vienlaikus jau netiek smādēta arī jebkura cita, daudz mazāka summa. Vai pašlaik, kad morāle ir deformēta, sabiedrībā valda paniskas bailes no nabadzības un neizmērojama alkatība, bet likumi joprojām ir nepilnīgi, to maz iespējams izskaust? Jeb mums neatliek nekas cits, kā samierināties ar notiekošo?
Samierināties noteikti nedrīkst, un pie tā jāstrādā. Viena no lietām, kas varētu korupciju ierobežot, ir procedūras. Tām jābūt pilnīgi saprotamām, caurspīdīgām un sagatavotām, ievērojot četru acu principu. Tas ļautu korupcijas iespējas minimizēt. Un tur jau ir attiecīgi risinājumi. Piemēram, elektroniskie iepirkumi. Galu galā iepirkumi notiek visā pasaulē un uzkrāta pietiekama pieredze, kā tos vislabāk organizēt. To arī vajadzētu izmantot. Otra lieta, kas neapšaubāmi ir daudz sarežģītāka, – sabiedrības tolerance pret korupciju. Ar nožēlu jāatzīst – Latvijā attieksme pret korupciju un tamlīdzīgiem likumpārkāpumiem ir tiem ārkārtīgi labvēlīga. Līdz ar to sabiedrība, kura tik ļoti uztraucas par šo problēmu, pati to veicina. Mani pārsteidza nesen publiskotie dati par kontrabandas preču iegādi. Tie liecina, ka Latvijā apmēram puse no aptaujātajiem iedzīvotājiem uzskata, ka pirkt kontrabandas preci ir normāli. Tas nozīmē, ka valda ārkārtīgi liela iecietība pret noziedzību. Tā ir ļoti dziļa un pamatīga problēma, ko nevar tik ātri vai vienkārši likvidēt.
Singapūrā, no kuras mēs daudzas koncepcijas cenšamies mācīties, ir pilnīgi pretējs stāsts. Konkrēts gadījums – pirms kāda laika vienu no šīs valsts ministriem pieķēra korupcijā. Kaut arī tur korupcijas līmenis ir ļoti zems, kā mēdz teikt, noziedzībai nav nacionalitātes, un vienmēr būs cilvēki, kas uz to tendēti. Tur neko nevar darīt! Bet kopējā sabiedrības attieksme pret šo nozieguma veidu Singapūrā ir ļoti neiecietīga. Cilvēku, kas pieķerts korupcijā, sabiedrība vienkārši izstumj. Tāpēc šis ministrs, lai viņš un viņa ģimene netiktu izstumti, vienkārši izdarīja pašnāvību. Skumjš, bet ļoti pamācošs stāsts, kas liek pārdomāt, kāpēc pie mums korupcijas līmenis ir tik augsts. Vai galu galā pie tā nav vainīga šī mūsu nesamērīgi augstā tolerance pret atsevišķiem kriminālpārkāpumiem? Visbeidzot, trešais līmenis šajā dimensijā ir kontroles institūciju spēja attiecīgos gadījumus atklāt, pierādīt, iztiesāt un, galvenais, beigu beigās vainīgos arī notiesāt, radot pārliecību sabiedrībā, ka tamlīdzīgi nodarījumu nepaliek nesodīti.
Vai LTRK rīcībā ir informācija, ka jūsu biedriem publiskos iepirkumos tiktu pieprasīts kukulis, vai arī bijušas aizdomas, ka biedri vai nebiedri tādu maksājuši, lai panāktu sev labvēlīgu iznākumu?
Ņemot vērā, ka par krimināliem pārkāpumiem ir jāziņo un par neziņošanu arī paredzēta kriminālatbildība, cilvēki par šādām lietām nerunā. Vismaz ne atklāti un tiešā veidā.
Kāpēc Latvijā izgāžas vai ar nepatīkamiem skandāliem beidzas tik daudzi lielie iepirkumi? Kaut vai tā pati vilcienu iepirkumu sāga.
Jā, tas ir vienkārši traģiski! Es jau reiz teicu, ka šo iepirkumu vajadzētu izmantot par scenāriju mācību multfilmai, lai parādītu, kā nevajag darīt un kā nedrīkst veikt iepirkumus. Jo tur viss tika izdarīts tieši tā, kā nevajadzēja!
Runājot par iepirkumiem, nereti aktualizējas arī jautājums par Latvijas iekšējā tirgus pārlieko liberalizāciju. Uzņēmēju viedoklis – Latvijā var ienākt jebkurš, un vairāk vai mazāk sekmīgi startēt iepirkumos. Mūsējiem līdzīgi piedalīties publiskajos iepirkumos citās valstīs, kaut vai tepat kaimiņos – Lietuvā –, nereti ir pilnīgi neiespējami. Ir dažādi nacionālie standarti vai arī, kā nesen stāstīja kādas lielas kompānijas vadītājs, konkursa rīkotāji diezgan nekaunīgi manipulē ar pretendentu pieteikumu izskatīšanas datumiem un laiku ar tādu aprēķinu, lai latvieši nepaspētu atbraukt vai vismaz nokavētu. Kāpēc citās valstīs var izmantot dažādus mehānismus vietējā tirgus un vietējo uzņēmēju aizsardzībai, bet Latvijā nevar?
Jā, mēs tiešām brīžam Eiropas Savienības noteikumu pildīšanā cenšamies būt paraugpilsoņi, lai gan citās, to skaitā vecajās dalībvalstīs, esošo noteikumu robežās atrod iespējas aizsargāt savu tirgu. Īstenībā ir divi varianti. Pirmais ir panākt, ka visās ES dalībvalstīs ir pilnīgi godīga konkurence un to tirgi atvērti ikvienam kopienas dalībniekam. Turklāt nevis uz papīra, kā pašlaik, bet gan reāli – dzīvē. Tomēr šobrīd tā acīmredzot ir diezgan utopiska ideja. Turklāt mēs kā maza valsts šo procesu ietekmēt nespējam. Ir arī otrs ceļš – darīt tāpat, kā dara citas dalībvalstis, kas ES noteikumu ietvaros atrod iespējas atbalstīt vietējo ražotāju un pakalpojuma sniedzēju. Standartizācija ir viena no šādām iespējām.
Piemēram, tas pats Liepājas metalurgs, kam šobrīd neklājas viegli, pēdējo pusotru gadu nemitīgi atgādināja, ka viņi, ražojot savas armatūras, ko eksportē uz daudzām pasaules valstīm, spiesti katrā no tām iziet sertifikāciju, lai šīs armatūras konkrētajā valstī varētu izmantot būvniecībā. Bez šaubām, beigās jau šos sertifikātus uzņēmums saņem, bet tas viss prasa laiku un naudu. Turpretī Latvijā armatūras stieņiem nav nekādu standartu, un tos šeit var tirgot ikviens, kurš grib. Ja šādi standarti būtu, tad vietējais ražotājs Latvijā justos daudz drošāk un labāk. Turklāt tas, ka mēs esam maza valsts un mazs tirgus, šajā gadījumā nāktu mums tikai par labu, jo līdz ar to pasaules lielajiem koncerniem mēs vairs nebūtu tik interesanti. Bet pašlaik, kāpēc gan lai viņi nenāktu šurp ar savu produkciju?! Kāpēc lai nekonkurētu ar vietējiem uzņēmējiem, kuriem šī konkurence var izrādīties liktenīga?!
Vai tas, ka esat jurists, jums palīdz darbā ar uzņēmējiem?
Noteikti palīdz, lai gan uzņēmējdarbība, vadība un jurisprudence ir pilnīgi dažādas kompetences. Bet katra no šīm kompetencēm palīdz. Arī LTRK jāslēdz līgumi, ir dažādi darījumi. Turklāt jurisprudence iemāca un prasa no cilvēka sistematizētu un strukturētu domāšanu.
Vai to gadījumā nesauc par birokrātiju?
Es domāju, ka tieši juristiem ir vieglāk izprast un orientēties visās šajās birokrātijas lietās.
Rezumējot šo sarunu, ko jūs teiktu žurnāla Iepirkumi lasītājiem?
Skaidrs, ka publiskā iepirkuma tiesiskajā regulējumā pašlaik ir būtiskas problēmas un to nepieciešams pamatīgi uzlabot. Bet labā ziņa ir tā, ka tas nav nekāds strupceļš, jo ir veidi, kā to izdarīt un, galvenais, pašlaik tas arī tiek darīts.
Fakti no Jāņa Endziņa CV
- Dzimis 1974. gadā.
- 1995. gadā beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti.
- 1999. gadā ieguvis Sociālo zinātņu maģistra grādu tiesību zinātnēs.
- Pašlaik turpina studijas doktorantūrā.
- Kopš 2011. gada – LTRK valdes priekšsēdētājs.
- Vaļasprieki: ģitāras spēle, basketbols, komerctiesības.
Teksts: Aivars Kļavis
Atbildēt