Būvniecības attīstības stratēģiskās partnerības valdes priekšsēdētājs, juridisko zinātņu doktors, profesors VALDIS BIRKAVS aicina ieviest Latvijā sistēmu, kas nākotnē veicinātu būvkompāniju reputācijas paaugstināšanu un kopējo būvniecības kvalitātes uzlabošanos.
Jūs piedāvājat Latvijai pārņemt Beļģijas būvniecības iepirkumu pieredzi. Kas šobrīd jūs neapmierina Latvijas būvniecības nozares iepirkumu sistēmā?
Šobrīd kompānijas valsts un pašvaldību iepirkumiem gatavo blāķiem dokumentu, kas visbiežāk atkārtojas. Tad iepirkumu komisijas tos lasa un vērtē. Ja ir pārsūdzība, Iepirkumu uzraudzības birojam atkal viss jālasa – velti tiek tērēts daudz darba, daudz papīra, daudz resursu. Tam vajag pielikt punktu!
Godīgs būvnieks grib godīgu konkursu, taču vienlaikus apzinās, ka priecāties par uzvaru varēs tikai vienā, retāk, divos gadījumos no desmit. Būvniecības nozares speciālisti gan savā vidē, gan ar Saeimas deputātiem un valdību ir debatējuši par to, kā uzlabot iepirkumu procedūru. Vairākkārt grozīts Publisko iepirkumu likums. Taču, neraugoties uz arvien stingrāku un detalizētāku reglamentējumu, problēmas palikušas tās pašas. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams principiāli jauns risinājums…
Kas beļģu risinājumā ir labāks nekā mūsējā?
Beļģijas sistēma nav panaceja, bet tā var būtiski sakārtot iepirkumus būvniecības nozarē. Beļģijas tiesību aktos, kas reglamentē būvniecības publisko iepirkumu likumu sistēmu, ir noteikts, ka tikai kvalificēts (tiesiski atzīts) uzņēmums var piedalīties valsts publisko būvniecības pasūtījumu izpildē. Katrai kompānijai, kas vēlas piedalīties valsts un pašvaldību iepirkumos, tiek veikta sertifikācija. Kompānijas tiek klasificētas pēc vairākām pazīmēm. Viena pazīme, kas ir svarīga, bet nav izšķirošā, ir pasūtījumu apjoms. Piemēram, kompānija, kas kvalificējusies A grupai, var piedalīties tenderos virs trijiem miljoniem eiro. Mazākā klasifikācija ir zem 300 000. Otrs kritērijs – kompānijas gatavība veikt noteiktus darbus, teiksim, hidrotehniskās būves vai būves, kurās dominē stikls, u. tml.
Atbilstoši Beļģijas likumdošanai būvniecības darbi tiek iedalīti kategorijās (A, B, C…) un apakškategorijās (B1, B2, B3…). Kategorija vai apakškategorija norāda uz būvuzņēmuma specializāciju. Savukārt uzņēmuma profesionālo kompetenci konkrētajā darbības jomā raksturo ar klasi (no 1. līdz 8. klasei). Kvalifikācijas pakāpe jeb klase tiek noteikta, ievērojot finansiālos un tehniskos rādītājus. Publiskajos iepirkumos klase norāda ierobežojumu summai, par kādu uzņēmums var slēgt līgumu ar pasūtītāju.
Tas ir līdzīgi kā ar autovadītāja apliecību – ir A, B, C, D kategorijas un, saņemot attiecīgo kategoriju, var braukt ar attiecīgas grupas transportlīdzekli. Būvnieki allaž uzsvēruši, ka lielie nevar sacensties ar mazajiem – viņiem jāsacenšas savā starpā!
Ko darīt tiem uzņēmumiem, kas tikko sākuši savu darbību vai nav izgājuši kvalifikāciju?
Uzņēmumiem, kuri nesen sākuši savu darbību, nav iespējams izpildīt visas prasības, tāpēc tiem ir iespēja saņemt pagaidu kvalifikācijas apstiprinājumu, kura iegūšanai paredzēti vairāki atvieglojumi.
Arī nekvalificētam būvuzņēmējam ļauts piedalīties valsts publiskajā iepirkumā, taču tad jāsaņem vienreizējs kvalifikācijas apstiprinājums, izpildot visas noteiktās prasības un nosacījumus. Vienreizējs kvalifikācijas apstiprinājums ļauj nekvalificētam būvuzņēmējam piedalīties tikai vienā publiskajā iepirkumā un tajā drīkst izpildīt tikai vienu būvdarbu veidu.
Vai, vienreiz iekļūstot kādā no klasēm, uzņēmums tur paliek uz visu laiku?
Nē, kompānijai ir jāuztur līmenis, to var pārbaudīt. Kompānijas var arī apvienoties un startēt kā grupa, ja tās pa vienai nevar izpildīt prasības. Ja lielā būvkompānija startē un uzvar, tad par apakšuzņēmumiem tā drīkst aicināt tikai kvalificētas būvkompānijas. Tātad uzvarēt var tie, kam ir augsta uzticamības pakāpe.
Loģiski, ka pasūtītāja vēlme ietaupīt, bet būvnieka – uzvarēt konkursā, noved pie zemākās cenas diktāta, tātad – dempinga. Vai tādā gadījumā, ja mēs pārņemtu Beļģijas pieredzi, šī problēma tiktu atrisināta?
Nē, dempinga cenas tā neatrisinās, bet es te redzu citu risinājumu. Nereti būvnieku aprindās ar labu vārdu piemin laikus, kad, izvērtējot piedāvājumus, tika noraidīts piedāvājums ar viszemāko un visaugstāko cenu. Pozitīvi tiek vērtēta arī Nīderlandes pieredze. Tajā paredzēta ne tikai zemākās un augstākās cenas piedāvājumu atmešana, bet arī atlikušo piedāvājumu vidējās cenas aprēķināšana, un, ja visi pārējie nosacījumi ievēroti, tad par uzvarētāju tiek atzīts tas piedāvājums, kurš ir vistuvāk vidējai cenai.
Tas varētu darboties, ja konkursā ir pieteikušies pietiekami daudz uzņēmumu. Bet ko darīt, ja prasības ir augstas un piedalās tikai divas vai trīs kompānijas?
Domāju, ka šī problēma ir viegli atrisināma. Ieviešot Beļģijas pieredzi, ievērojami sašaurinās cenu piedāvājuma diapazons. Piedāvājums kļūst profesionālāks un nesatur krāpnieciskus elementus. Tādēļ pie neliela piedāvājumu skaita var vadīties arī pēc zemākās cenas principa. Ļoti ieteicama tādos gadījumos būtu kontroltāme.
Ar ko vajadzētu sākt šīs sistēmas ieviešanu?
Ekonomikas ministrija pirms jaunā Būvniecības likuma trešā lasījuma Saeimā ir iesniegusi šādu likumprojekta tekstu:
„Papildināt 4. pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:
(3) Nosaka kategorijas un klases būvkomersantu klasifikācijai, pieteikumu iesniegšanas kārtību klasifikācijas saņemšanai, izvērtējamos tehniskos un finansiāli ekonomiskos kritērijus, nosacījumus vienreizēja un pagaidu apliecinājuma saņemšanai, kā arī nosacījumus lēmuma pieņemšanai par piešķirtās kategorijas un klases atcelšanu.
Papildināt likumprojektu ar jaunu 22. pantu, mainot turpmāko pantu numerāciju, šādā redakcijā:
22. pants Būvkomersantu klasifikācija.
(1) Lai pretendētu uz būvdarbu veikšanu, kas pilnībā vai daļēji tiek finansēti no valsts, pašvaldības vai Eiropas Savienības līdzekļiem, ja pasūtītājs ir valsts vai pašvaldība, būvkomersantam jāsaņem klasifikācijas atzīme.
(2) Būvkomersantus klasificē, izvērtējot to finansiāli ekonomiskos rādītājus un tehniskos kritērijus.
(3) Būvkomersants ir tiesīgs pretendēt uz vienreizēju klasifikācijas apstiprinājumu un pagaidu apstiprinājumu.
(4) Informācija par būvkomersantu klasifikāciju ir iekļaujama Būvniecības informācijas sistēmā un publiski pieejama.”
Tagad šo priekšlikumu liktenis ir Saeimas deputātu rokās. Likumsakarīgi ir deputātu jautājumi: no kurienes nāk un uz kurieni ved šī ideja? Pirmo reizi Latvijā pirms pieciem gadiem šo ideju publiskai apspriešanai izvirzīja biedrība Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība. Toreiz, vēl neko nezinot par Beļģijas pieredzi, tika ierosināti desmit kritēriji vairāk nekā 7000 reģistrēto būvkompāniju sadalīšanai grupās bez tiešas sasaistes ar Publisko iepirkumu likumu. Šobrīd Ekonomikas ministrijas piedāvātais risinājums sakņojas Beļģijas pieredzē, taču paredz nopietnu darbu tā adaptācijai Latvijas apstākļos.
Saeimai ar likumu jādeleģē Ministru kabinetam pienākums izstrādāt atbilstošos kritērijus, lai pielāgotu Beļģijas pieredzi Latvijas apstākļiem.
Būvniekus gaida lielas pārmaiņas. Būtiski arī tas, ka sakarā ar jauno Būvniecības likumu, ir jāgroza 57 MK normatīvie akti, 17 likumos jāmaina dažas normas un vēl 29 būvnormatīvi ir jāpārkārto.
Vai, analizējot Beļģijas būvniecības iepirkumu pieredzes piemērotību Latvijai, ir apzināti iespējamie riski?
Uz iespējamiem riskiem precīzi ir norādījusi Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktore Ilze Oša, un riski ir šādi:
1. institucionālais risks. Kam uzticēt informācijas apkopošanu par būvuzņēmumiem un to vērtēšanu;
2. informācijas patiesuma un pieejamības risks. Informācija, kuru sniedz pats uzņēmējs, var būt nepilnīga vai neatbilstoša faktiskajai situācijai;
3. konkurences ierobežošanas risks;
4. uzņēmuma vērtēšana pēc darbinieku vidējā skaita var būt maldinoša;
5. sistēmas ieviešanas grūtību risks, jo sistēma jāveido kā neatkarīga iestāde.
Minētie riski, protams, ir jāizvērtē. Tieši tāpēc Ekonomikas ministrija sistēmas ieviešanu paredz ne ātrāk par 2015. gadu. Neviens no minētajiem riskiem nav fatāls vai nepārvarams. Turklāt Beļģijas pieredze nav jākopē tieši, bet radoši jāpielāgo Latvijas situācijai.
Kas varētu Latvijā veikt būvkompāniju sertifikāciju?
Tas būs nopietns un atbildīgs darbs, ko varētu veikt profesionāla, neatkarīga komanda uz Būvniecības informatīvās sistēmas bāzes. Latvija ir maza sabiedrība – cits citu pazīst, bet mēs taču esam izveidojuši daudz institūciju, kas veiksmīgi strādā bez korupcijas aizdomu ēnas. Atliek tikai ķerties pie darba! Īstais brīdis ir klāt: jau tuvākajā nākotnē stāsies spēkā jaunais Būvniecības likums, tiks ieviesta Būvniecības informācijas sistēma un sakārtota būvindustrijas normatīvā bāze. Laiks ieviest ilgi gaidīto kārtību arī būvniecības iepirkumos.
Būvuzņēmumu klasifikācijas sistēmas priekšrocības:
- atvieglota iepirkumu procedūra. Tā kā publiskajā iepirkumā vairs nav nepieciešams vērtēt pašu uzņēmumu, tad iepirkumu komisija vērtē tikai konkursa piedāvājumus;
- novērsta negodprātīgu būvkompāniju piedalīšanās iepirkumu konkursos. No iespējas startēt konkursos tiek izslēgtas kompānijas, kas nenomaksā visus nodokļus, izmanto nelegālu darbaspēku un maksā algu aploksnēs. Tātad objekts tiek uzticēts kvalificētākam būvniekam ar lielāku pieredzi un labu reputāciju. Uzņēmuma vērtēšanā ņem vērā paveiktos darbus, līdz ar to tiek minimalizēta krāpšanas iespēja;
- veicināta Latvijas būvkompāniju konkurētspējas palielināšanās un vāju ārzemju kompāniju izslēgšana no Latvijas tirgus;
- garantēts resursu (laika, finanšu, papīra u. c.) ietaupījums vismaz par 80–85 %. Uzņēmējam nav ik reizi jāiesniedz liels daudzums dokumentu (nav pārmērīga administratīvā sloga);
- sarežģītāku vai mērogā lielāku projektu pasūtītājam tiek nodrošināta atbilstošas profesionālās kompetences būvkompānijas izvēle;
- veicināta kompāniju padziļināta specializācija un būvinženieru kvalifikācijas paaugstināšana;
- līdzsvarota valsts un pašvaldību pasūtījumu sadale starp lielām, mazām un vidējām būvkompānijām;
- stimulēta kompāniju attīstība, jo iespējama un labi motivēta ir pāreja no vienas grupas otrā, kā arī kompāniju konsolidācija, lai mazāki būvuzņēmumi varētu piedalīties lielāka apjoma būvdarbos.
Fakti no CV
Valdis Birkavs
- Dzimis Rīgā 1942. gadā.
- 1969. gadā absolvējis Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti, kopš 1993. gada – juridisko zinātņu doktors.
- Latvijas Republikas Ministru prezidents (1993–1994);
- bijis arī LR ārlietu ministrs (1994–1999) un LR tieslietu ministrs (1999–2000).
Atbildēt