Jo lielāka nauda pieejama kādā no publiskajām sfērām, jo augstāks korupcijas risks, – apgalvo korupcijas apkarotāji. Publiskie iepirkumi ir tieši tā sfēra, kur gadā apgrozās ap trim miljardiem valsts, pašvaldību un ES struktūrfondu naudas. Cik augsti ir šie korupcijas riski, kā tos novērst un kā cīnīties pret iespējamo korupciju iepirkumos? Par to – saruna ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietnieci korupcijas novēršanas jautājumos ILZI JURČU.
Kādi ir galvenie riski, kuri rada korupciju, un cik augsta ir riska pakāpe attiecībā uz iepirkumiem?
Es gribētu sākt nevis ar riskiem, bet ar to, kas iepirkumu kontekstā visvairāk interesē sabiedrību. Pirmkārt, tā ir valsts vai pašvaldību budžeta līdzekļu efektīva izmantošana. Vārdu sakot, lai nauda, ko cilvēki samaksājuši nodokļos, tiktu maksimāli lietderīgi izmantota, lai šos procesus neietekmētu šauras personiskas intereses. Savukārt uzņēmējiem publiskajā iepirkumā svarīgi, lai tiktu nodrošināta vienlīdzīga konkurence, vienādi kritēriji un atklāts process par lēmuma pieņemšanas kārtību. Bet mēs kā korupcijas novērsēji esam ieinteresēti, lai iepirkumu laikā nebūtu koruptīvu darbību un lai viss notiktu saskaņā ar likumu.
Kas attiecas uz korupcijas riskiem – jo lielāks pieejamais finanšu apjoms, jo augstāks risks. Un publiskie iepirkumi ir tieši tāda joma, kur ļoti lieli valsts un pašvaldību līdzekļi faktiski tiek pārdalīti par labu uzņēmējiem, lai viņi par to pretī sniegtu kādu konkrētu pakalpojumu vai piegādātu preci. Otrs faktors – sarežģīts tiesiskais regulējums. Tādos gadījumos cilvēki nereti izvēlas apiet pastāvošo kārtību un labāk samaksāt. Treškārt, pretlikumīgie darījumi iepirkumu sfērā ir latents noziegums, kas izdevīgs abām pusēm, tāpēc to grūti atklāt, jo apmierināta gan amatpersona, kas saņēmusi naudu, gan tas, kurš šo amatpersonu uzpircis un ticis pie pasūtījuma. Tātad visi klusē.
Bet, ja skatāmies uz iepirkumiem no korupcijas varbūtības vai interešu konflikta iespējamības aspekta…
Tad tā noteikti ir augsta korupcijas riska zona. Faktiski es to identificētu kā augstākā riska zonu valstī. Un tikai pēc tam, diferencējot tos pa nozarēm, jāskatās, kurās iepirkumi ir pakļauti lielākiem vai mazākiem riskiem.
Publisko iepirkumu pirmsākumos šī shēma bija samērā primitīva, bet efektīva – amatpersona nodrošināja uzņēmējam iepirkumu, kas pārsniedza faktisko pakalpojuma summu, savukārt uzņēmējs samaksāja amatpersonai noteiktu daļu no šīs summas jeb tā saukto atkatu. Vai šis process kļuvis rafinētāks?
Domāju, ka noteikti. Analizējot atklātos noziedzīgos nodarījumus iepirkumu jomā, redzam, ka to skaits un arī spektrs nebūt nav tik liels, kā mēs vēlētos. Būtu labi, ja būtu iespējams identificēt vairāk.
Cik pēdējos gados bijis ar iepirkumiem saistītu lietu, kas nonākušas KNAB redzeslokā, cik no tām izmeklētas?
Kopumā KNAB darbības laikā lietvedībā atrodas vai ir bijusi vismaz 21 ar iepirkumiem saistīta krimināllieta. Visvairāk – četras – ierosināts 2009. gadā, 2010. un 2011. gadā – pa trim, bet pērn un šogad iesākts viens kriminālprocess. Tomēr vēlreiz jāuzsver, ka tas ir latents noziegums, kas grūti atklājams un grūti pierādāms, lai gan konkrētas darbības liecina, ka šāda noziedzīga prakse pastāv.
Kur izeja?
Viena no tām ir iestādes vadītāja atbildības palielināšana. Tieši vadītājam jānodrošina iekšējā kontrole.
Tātad, lai gan vairumā gadījumu lēmumu pieņem iepirkuma komisijas locekļi, par iepirkumu atbild vadītājs?
Jā, bet tas nenoņem atbildību no komisijas locekļiem. Kā zināms, iepirkumā ir dalītā atbildība. Iestādes vadītāja kompetencē ir noteikt un iecelt amatā iepirkuma komisijas locekļus, kā arī kontrolēt viņu darbības tiesiskumu. Vadītājs nevar izveidot komisiju un uzskatīt, ka līdz ar to viņa atbildība par iepirkumu beigusies. Jābūt pietiekami efektīvam iekšējās kontroles mehānismam, lai nepieciešamības gadījumā viņš varētu veikt uzraudzību pār komisijas darbību. Sākot jau ar apliecinājumu, kas jāiesniedz komisijas locekļiem, ka tie nav saistīti ar pretendentu. Šie apliecinājumi, protams, jāpārbauda. Jautājums, kā apliecinājumus pārbauda praksē un vai tas vispār tiek darīts? Iestādes vadītāja pilnvaras ir skaidri noteiktas Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Tur ir visi mehānismi un instrumenti, lai sekmīgi realizētu iekšējo kontroli.
Pašlaik Saeimā jau otrajā lasījumā atbalstīti grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas attiecas tieši uz iepirkumiem. Kāpēc nepieciešams vēl viens mehānisms, ja reiz viss jau noteikts Valsts pārvaldes iekārtas likumā un arī Publisko iepirkumu likumā?
Tas, izmeklējot administratīvā pārkāpuma lietas, ļaus nošķirt konkrētu amatpersonu atbildību un identificēt personu, kas pieļāvusi pārkāpumu. Ja nav identificēta vainīgā persona, nevar piemērot atbildību. KNAB par šīm izmaiņām cīnījās jau kopš 2005. gada – gan iesniedzot priekšlikumus, gan vēlāk piedaloties darba grupā, gan arī tagad līdzdarbojoties grozījumu izstrādē. Iepriekš likumā gan bija noteikta atbildība, bet nebija norādīta institūcija, kas šo atbildību piemērotu. Izveidojās paradoksāla situācija – likuma norma gan bija, tomēr nebija neviena, kas sauktu vainīgos pie atbildības! Tāpēc gadiem ilgi tika pārkāpts likums, un, ja pārkāpums nebija tik smags, lai ierosinātu krimināllietu, tad vainīgie parasti netika sodīti. Piemēram, par iepirkuma procedūras nerīkošanu, iepirkuma saskaldīšanu mazākās summās, lai nebūtu jārīko iepirkuma procedūra, iepirkuma līguma nosacījumu mainīšana pēc pretendenta lūguma, kad līgums jau noslēgts. Tas parasti notiek pēc principa – pakalpojuma sniedzējs apgalvo, ka, teiksim, par 10 000, kā paredzēts līgumā, viņš to izdarīt nevar, bet izdarīs par 12 000. Paiet laiciņš – par 12 000 arī nevar, izdarīs par 14 000. Un cena aug! Tamlīdzīgu pārkāpumu ir vesela virkne, bet atbildība netika piemērota, un tas radīja nesodāmības apziņu.
Vai pēc likuma pieņemšanas, jūsuprāt, kaut kas būtiski mainīsies?
Protams! Galvenais ir stiprināt pasūtītāju atbildību un piespiest iestādes vadītāju realizēt visus pretkorupcijas un iekšējās kontroles pasākumus savā iestādē. Pašlaik kaut kādas sankcijas varēja piemērot tikai, ja iestājās kriminālatbildība vai atsevišķos gadījumos, kad bijām fiksējuši pārkāpumu, amatpersonas varēja saukt pie disciplināratbildības. Valsts iestādēs, ja mēs konstatējam pārkāpumus, par kuriem nevar saukt pie kriminālatbildības, tad, aizsūtot par to informāciju augstākstāvošai iestādei, parasti notikušais tiek izvērtēts, vainīgie disciplināri sodīti un reizēm pat kaitējums tiek piedzīts civiltiesiskā ceļā. Bet attiecībā uz pašvaldībām šī shēma nedarbojas. Kā zināms, pašvaldībām augstākā uzraudzības iestāde ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), bet tās iespējas realizēt uzraudzību ir ierobežotas. Pašvaldības savā darbībā ir stipri autonomas. Situācijās, kad pārkāpums ir domes administrācijā vai kādā domes iestādē un dome nav ieinteresēta savas amatpersonas saukt pie atbildības, tad mēs varam viņiem rakstīt un lūgt izvērtēt situāciju bezgalīgi. Nekādas reakcijas! Kad stāsies spēkā izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, to varēs darīt IUB. Lai gan īstenībā pašvaldības jau tagad varētu šos likuma neievērotājus saukt pie atbildības un no tiem atbrīvoties.
Vai ir kāds konkrēts piemērs par šādiem pārkāpumiem, uz kuriem pašvaldība piever acis?
Tagad mūsu dienaskārtībā ir Jelgavas pašvaldība, kurā konstatējām pilnīgi absurdu situāciju. Jelgavas pilsētas domes uzņēmums Jelgavas autobusu parks (JAP) kopš 2008. gada, nerīkojot iepirkuma procedūru, iepircis remonta pakalpojumus no privātas kompānijas. Turklāt par ievērojamu summu – vairāk nekā miljons latu gadā. Tikai uz līguma pamata. Paradoksāli, ka JAP tiek dotēts no pašvaldības līdzekļiem un visu laiku strādā ar zaudējumiem, turpretī uzņēmums, kas veic remontdarbus, regulāri gūst peļņu, kas svārstās ap pāris simts tūkstošiem pie apgrozījuma pāris miljonu latu gadā. Dažu gadu pat mazāk. Un nav pat runa par to, ka, iespējams, šie remontdarbi ir stipri sadārdzināti, – faktiski šis uzņēmums dzīvo uz pašvaldības rēķina, jo aptuveni 80 procentus no tā apgrozījuma veido JAP samaksas par remontdarbiem. Mēs jau ilgstoši sarakstāmies un lūdzam šo situāciju izvērtēt. Šobrīd mums nav pamata runāt par kaut kādām koruptīvām darbībām, bet esam konstatējuši rupjus Publisko iepirkumu likuma pārkāpumus, ko atzinis arī IUB. Savukārt dome konsekventi un spītīgi neiekļauj šo jautājumu savā darba kārtībā, lai to izvērtētu. Tās, lūk, ir tās kritiskās situācijas, ar kurām saskaramies pašvaldībās. Šis ir gadījums, kur tiek apgrozīti salīdzinoši lieli finanšu līdzekļi, bet līdzīgi ir arī ar mazākiem, piemēram, pārtikas vai datortehnikas iepirkumiem. Pašvaldības negrib vērtēt savā padotībā esošo amatpersonu rīcības tiesiskumu.
Vai ir zināms, kad labojumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā varētu tikt pieņemti?
Es negribētu neko prognozēt. Šobrīd tie ir pieņemti Saeimā otrajā lasījumā un tiek gatavoti izskatīšanai trešajā lasījumā. Vienīgi jau tagad skaidrs, ka atbildīgā institūcija par to būs Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB), kas tad arī piemēros administratīvos sodus.
Vai IUB tam pietiks resursu?
Viņiem tiks piešķirtas gan papildu štata vietas, gan arī finansējums.
Diemžēl šobrīd, runājot par kukuļošanu publiskajos iepirkumos, kas nonāk sabiedrības redzeslokā, gribot negribot jāsecina, ka šādu lietu ir ne tikai maz, bet tās ir par milzīgiem projektiem ar milzīgām summām, tāpēc tiek izmeklētas ļoti ilgi un vēl ilgāk iztiesātas. Bet cilvēki ar iepirkumiem vai to gala rezultātu saskaras burtiski ik uz soļa. Neviļus rodas secinājums: ja neizsaimnieko miljonus, tad nevienu īpaši neinteresē, cik korekts ir šis iepirkums.
Nelikumības lielajos iepirkumos nodara valstij vislielākos zaudējumus. Tāpēc mūsu interese par tiem ir pilnīgi likumsakarīga. Tā ir KNAB prioritāte. Savukārt mūsu līdzdarbošanās pie izmaiņām Administratīvo pārkāpumu kodeksā vērsta tieši uz to, lai varētu izskaust nelikumības mazajos iepirkumos par salīdzinoši nelielām summām. Ņemot vērā KNAB resursus, mēs nevaram izkontrolēt katru bulciņu iepirkumu un diezin vai tas būtu lietderīgi. Protams, arī šo lielo lietu izmeklēšana prasa milzīgi daudz laika resursu. Sevišķi ja tajās iesaistītas ārvalstu kompānijas. Tā ir dokumentu tulkošana, tiesiskās palīdzības lūgumi… Bet labums, ko iegūst sabiedrība no šādu lielu krāpniecisku darījumu atklāšanas, ir tā vērts. Tomēr visa šī joma jākontrolē sistēmiski. Korupcija iepirkumos, lielie noziedzīgie nodarījumi attiecas uz KNAB, iepirkumu kopējā pārraudzība ir IUB kompetence… Bet visa sistēma pilnvērtīgi strādās tikai tad, ja tajā būs iesaistīts arī iestādes vadītājs. Tieši viņš ir pirmais, kuram jānodrošina iepirkuma efektivitāte un jākontrolē šis process. Tieši pasūtītājam vajadzētu būt tam, kurš nosaka spēles noteikumus.
Bet ko darīt, ja uzņēmējiem ir aizdomas vai viņi redz, ka spēles noteikumi ir pretlikumīgi?
Jā, komersanti, kas darbojas šajā jomā, ļoti labi zina gan riskus, gan kurš ar kuru draudzējas un kurš kuram iesmērē. Tāpēc ja rodas tamlīdzīgas aizdomas, par tām jāinformē mūs. Kaut vai anonīmi. Bet, galvenais, tas jādara uzreiz, savlaicīgi. Pēc gada žēloties un publiski raudāt, ka nekas netiek darīts, nav jēgas. Atklāt kaut ko pēc dokumentiem ir ļoti grūti. Koruptīvu noziegumu visefektīvāk var izmeklēt, ja ir sākotnējā informācija.
Tas, ka būvniecības pakalpojumu publiskajos iepirkumos apgrozās vislielākās summas, ir vispārzināms. Vai tas nozīmē, ka tā arī korupcijas ziņā ir visjūtīgākā nozare? Kurās nozarēs iepirkumu riski ir visaugstākie?
Pašlaik KNAB mediju telpā identificējis savas prioritātes. Viena no tām ir iepirkumi medicīnas nozarē. Tā nav pēkšņi radusies ideja. Mēs ilgstoši sekojām šai nozarei, veicot tās izpēti. Prioritāte ir arī iepirkumi, kas saistīti ar ES līdzfinansējuma apguvi. Bet tas nenozīmē, ka citām jomām pievēršam mazāk uzmanības. Riska kritērijs vienmēr ir bijis un būs arī liels finanšu līdzekļu apjoms. Jo vairāk naudas apgrozās kādā iepirkumu jomā, jo augstāks riska faktors. Tā, piemēram, pašlaik viena no problēmām ir Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju likumā noteiktais 283 240 latu iepirkuma slieksnis sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Tas nozīmē, ja summa ir mazāka, nav jāpiemēro Publisko iepirkumu likumā noteiktās iepirkuma procedūras un nav jāveido iepirkumu komisija. Mūsuprāt, tas ierobežo atklātību, brīvu konkurenci, vienlīdzības principu, kā arī nenodrošina sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un publisko personu līdzekļu efektīvu izmantošanu.
Vai iepirkumi, kuros piedalās ārvalstu kompānijas, ir riskantāki nekā tie, kur uz iepirkumu pretendē tikai pašmāju kompānijas?
Jā, noteikti! Jāņem vērā, ka korupcija ir transnacionāla. Interese visiem ir viena – nauda. Un lietas, ar kurām pēdējos gadus strādājuši biroja darbinieki, liecina: lai gan Latvijas ekonomika nav liela un mēs dzīvojam stipri pieticīgi, taču kumosiņš, ko šeit iespējams dabūt, ir pietiekami vilinošs citu valstu kompānijām.
Kāda ir situācija ar korupciju publiskajos iepirkumos Igaunijā un Lietuvā?
Lietuvā tāpat kā mums nav paredzēta speciāla kriminālatbildība par pārkāpumiem iepirkumu jomā, bet tāda atbildība ir paredzēta Igaunijā ar speciālu pantu Krimināllikumā. Vai līdzīgu pantu vajadzētu arī Latvijā? Par to reizēm tiek runāts, tomēr pašlaik dominē viedoklis, ka attiecībā uz korupciju šos pārkāpumus iepirkumu jomā pilnībā iespējams identificēt ar spēkā esošo likumdošanu. Uzskatu, ka tomēr būtu lietderīgi apsvērt iespēju – noteikt kriminālatbildību arī par šauri specifiskiem pārkāpumiem valsts dienestā – tas ir, par noziedzīgiem nodarījumiem publisko iepirkumu jomā.
Fakti no Ilzes Jurčas CV
- 1986. gadā beigusi Rīgas Politehnisko institūtu, 2006. gadā –Latvijas Policijas akadēmiju.
- No 1995. līdz 2003. gadam strādājusi VID.
- 2003. gadā sākusi strādāt KNAB.
- Kopš 2012. gada jūlija – KNAB priekšnieka vietniece korupcijas novēršanas jautājumos.
No 1998. gada vada seminārus valsts amatpersonām daudzās valsts un pašvaldību institūcijās un Valsts administrācijas skolā par dažādiem pretkorupcijas un interešu konfliktu novēršanas jautājumiem. - No 2002. gada vada starpinstitūciju darba grupas tiesiskā regulējuma pilnveidošanai un regulāri piedalās normatīvo aktu projektu apspriešanā Saeimas komisiju un Ministru kabineta sēdēs.
——————————————————————————————————–
Korupcijas cēloņi
1. Trūkumi normatīvajos aktos, regulējumā, procedūrās.
2. Vāja iekšējā kontrole un nepietiekama ārējā kontrole (šaura IUB kompetence).
3. Personiskā ieinteresētība.
4. Ārējā ietekme, sabiedrības attieksme, tradīcijas.
5. Iesaistīto personu nevēlēšanās ziņot par iespējamajiem pārkāpumiem.
Pēdējo gadu skaļākās lietas, kas saistītas ar publiskajiem iepirkumiem, par kurām KNAB uzsācis kriminālprocesu
2013. gadā KNAB rosina uzsākt kriminālvajāšanu pret septiņām personām saistībā ar kukuļošanu autobusu iepirkumā Rīgai un vēl citos apjomīgos publiskos iepirkumos. Turpinot 2010. gadā uzsākto izmeklēšanu par iespējamo amatpersonu kukuļošanu no 2002. līdz 2006. gadam par autobusu Mercedes-Benz iegādes organizēšanu tika iegūts pietiekams pierādījumu kopums vēl vairākām epizodēm, kas ļāva uzskatīt, ka vairāku gadu laikā no četru ārvalstu uzņēmumiem pieprasīti un izspiesti kukuļi vairāk nekā 5,62 miljonu eiro apmērā.
Izmeklēšanā papildus konstatēts, ka no 2000. līdz 2010. gadam kāda ārvalstu uzņēmuma interesēs sakarā ar valsts veikto publisko iepirkumu nodoti kukuļi par apmēram vienu miljonu latu.
Kriminālvajāšana tika uzsākta pret septiņām personām. Pašlaik apsūdzības uzrādītas četrām.
2013. gada sākumā KNAB uzsāk kriminālprocesu par iespējamo Daugavpils pašvaldības amatpersonu kukuļošanu saistībā ar Daugavpils domes kapitālsabiedrības Daugavpils siltumtīkli īstenotajiem projektiem. Kukuli ne mazāku par 120 000 eiro deva komersants par pašvaldības amatpersonu pieņemtajiem lēmumiem viņa interesēs. Kukuļdošanā iesaistītās sešas amatpersonas tika aizturētas. Divas no tām Daugavpils pašvaldības amatpersonas, četras – uzņēmēji. Pašlaik turpinās pirmstiesas izmeklēšana.
2012. gada aprīlī KNAB uzsāk kriminālprocesu par kāda uzņēmēja un VID amatpersonas iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem Daugavpils pilsētas domes un Daugavpils novada domes rīkotajos publiskajos iepirkumos. Divu gadu laikā komercuzņēmums iesniedzis, visticamāk, viltotas un nepatiesas ziņas saturošus dokumentus, uzvarot 14 publiskajos iepirkumos un iegūstot tiesības veikt būvdarbus par kopējo summu gandrīz 2,5 miljonu latu apmērā. Pašlaik turpinās pirmstiesas izmeklēšana.
2012. gada septembrī KNAB nosūtījis Ģenerālprokuratūrai materiālus par A/S Latvenergo amatpersonu iespējamām pretlikumīgām darbībām laikā no 2006. līdz 2010. gadam. KNAB rosināja uzsākt kriminālvajāšanu pret 17 personām par kukuļošanu A/S Latvenergo veiktajos Pļaviņu TEC un TEC-2 rekonstrukciju projektos. Pašlaik apsūdzība uzrādīta piecām personām.
Par TEC-2 pirmās kārtas rekonstrukciju (178 milj. eiro pēc līguma) no 2006. līdz 2009. jūnijam vairākos maksājumos ar daudzās valstīs reģistrētu uzņēmumu starpniecību tika nodots ne mazāk kā 6 milj. eiro liels kukulis, par Pļaviņu HES (32 milj. eiro) – ne mazāk kā 1 milj. eiro. Par TEC-2 otrās kārtas rekonstrukciju (57 milj. dolāru un 289 milj. eiro) 2010. gada maijā tika nodoti 1,1 milj. eiro, bet vēl aptuveni 10 milj. eiro netika nodoti.
2011. gada jūlijā KNAB nosūta prokuratūrai kriminālprocesa materiālus, rosinot saukt pie kriminālatbildības kāda komercuzņēmuma trīs darbiniekus un deviņas valsts amatpersonas par kukuļošanu saistībā ar publiskajiem iepirkumiem laikā no 2006. līdz 2009. gadam. Izmeklēšanas laikā noskaidrots, kas 2009. gada janvārī komercuzņēmuma darbinieki nodevuši kukuli 1000 latu apmērā Nacionālo bruņoto spēku amatpersonai par iepirkumu tehniskās specifikācijas saskaņošanu, kas ļautu šim uzņēmumam uzvarēt iepirkumu konkursā. 2011. gada septembrī lieta pret vienu NBS amatpersonu un diviem komercuzņēmumu pārstāvjiem tika nodota tiesai. Šobrīd tā joprojām atrodas pirmās instances tiesā.
2011. gada oktobrī KNAB sāk kriminālprocesu saistībā ar A/S Ceļu pārvalde amatpersonas kukuļošanu. Kukulis Ls 10 500 apmērā tika nodots ar vairāku personu starpniecību, un tas bija paredzēts par līguma noslēgšanu un pasūtījuma izpildi viena konkrēta apakšuzņēmēja interesēs. Pašlaik turpinās pirmstiesas izmeklēšana.
——————————————————————————————————–
ATGĀDINĀJUMS
Iestādes vadītāja pilnvaras publisko iepirkumu jomā
PIL 8. un 22. pants – ar iestādes vadītāja rīkojumu izveido iepirkumu komisiju.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 17. pants – iepirkuma komisijas pieņemto lēmumu tiesiskuma un lietderības pārbaude.
Valsts amatpersonas atbildība publisko iepirkumu jomā
PIL 1. panta 10. apakšpunkts – virsatbildība par iepirkuma procesa organizēšanu un iepirkuma līguma slēgšanu.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 17. pants – iestādes vadītāja personiskā atbildība.
Likuma Par budžeta un finanšu vadību 46. panta pirmā daļa – vadītāja atbildība par minētajā likumā noteiktās kārtības un prasību ievērošanu, izpildi un kontroli, kā arī budžeta līdzekļu efektīvu un ekonomisku izlietošanu atbilstoši paredzētajiem mērķiem.
PIL 2. pants – sabiedrības pamatintereses publiskajā iepirkumā.
Valsts amatpersonas darbības ierobežojumi publisko iepirkumu jomā
PIL 23. pants – iepirkuma komisijas darbības pamatprincipi
Valsts amatpersonām publisko iepirkumu joma jāievēro likuma Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā 10., 11., 13. un 14., pantā noteiktie ierobežojumi.
Izpaužama un neizpaužama informācija publisko iepirkumu procedūras ietvaros:
PIL 12. pants – konfidencialitāte;
PIL 18. pants – tehnisko specifikāciju pieejamība;
PIL 33. pants – informācijas apmaiņa;
PIL 69. pants – informācijas par iepirkuma līgumiem pieejamība.
/Pēc KNAB informācijas/
Atbildēt