Pērn un šā gada laikā apjomīgus restaurācijas darbus, visrticamāk, vienīgos šajā gadsimtā, veic Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā un Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
Par to, kas paveikts, kādas bijušas problēmas un kādas ieceres nākotnē veicamajam, sarunā žurnālam “Iepirkumi” stāsta Sv. Sīmaņa evaņģēliski luteriskās draudzes valdes priekšsēdētājs un Cēsu baznīcas projekta vadītājs AINĀRS PASTVA. Viņš gan uzreiz uzsvēra un reizē palepojās, ka projektu virzība, finansējuma piesaistes darbi šķīrušies raiti, viss noticis īstajā laikā, it kā kādas augstākas varas vadīts: “Lietas kārtojās vienkārši fantastiski. Valmierai pirmā baznīcas torņa jumta maiņas projektā no Eiropas programmas naudu iedalīja vien 49 tūkstošus eiro, bet vajadzēja 170 tūkstošu. Lai projektu veiksmīgi īstenotu, saņēmām atbalstu gan no Valmieras pašvaldības, gan arī no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB), savu artavu deva arī Gustava Ādolfa fonds, kā arī pati draudze saziedoja, bet iztrūkstošo summu aizņēmāmies no LELB.
– Nopietns pagrieziens nāca 2014. gadā, kad Kultūras ministrija atbalstīja Valmieras Sv. Sīmaņa evaņģēliski luteriskās draudzes izstrādāto projektu, piešķirot no Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) līdzfinansējumu nedaudz virs 49 tūkstošiem eiro baznīcas torņa jumta rekonstrukcijai. Jūs pats bijāt iniciators un rakstījāt arī projektu. Kā radās doma to darīt?
– Mums ar sievu gar baznīcu ir iecienīta pastaigu vieta un, redzot baznīcas norūsējušo torņa jumtu, spriedām vai patiešām nevar dabūt vismaz tik daudz naudas, nokrāsotu torņa sarūsējušo jumtu. Nepagāja ilgs laiks, un draudzes mācītājs Arnis Bušs aicināja mani uzņemties draudzes valdes priekšsēdētāja kalpošanu. Aprunājoties ar domes vadību un attīstības nodaļas speciālisti Maiju Zālamani, izrādījās, ka tieši tobrīd izsludināta pieteikšanās Eiropas programmā par sakrālā mantojuma saglabāšanu. Un virzība sākās: Domes speciālisti ļoti daudz palīdzēja ar padomu, pamācīja, kur kas jāiesniedz un pārējais jau bija tikai tehniskais darbs – atbilstošu dokumentu sagatavošana un iesniegšana.
– Šķiet, Valmieras dome allaž savā budžetā arī ir atvēlējusi naudu baznīcai?
– Jā, ir, tomēr ar to pieticis vien nelieliem kosmētiskajiem remontiem un remontdarbu projekta izstrādei, jo draudzei jau tik lielu brīvu līdzekļu nebija.
– Precizējot – kas tie bija par projektiem?
– Kopumā ir trīs projekti. Baznīcas torņa renovācijai ERAF atbalsts kultūras pieminekļu privātīpašniekiem kultūras pieminekļu saglabāšanā un to sociālekonomiskā potenciāla efektīvā izmantošanā; Rietumu bankas labdarības fonda projekts “Latvijas sakrālais mantojums” baznīcas gaiļa un lodes atjaunošanai, kā arī ERAF projekts baznīcas torņa iekštelpu atjaunošanai aktivitātē “Kultūra, vēsture, arhitektūra Gaujas un laika lokos”.
Kopējās pirmā projektu izmaksas ir 174 tūkstoši eiro, ERAF līdzfinansējums, kā jau teicu – 49 tūkstoši eiro. Vēl izmaksās ietverts Gustava Ādolfa fonda ziedojums 20 tūkstošu eiro, Valmieras pilsētas pašvaldības ziedojums 15 tūkstošu eiro, Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes ziedojumi nepilni 20 tūkstoši eiro, LELB ziedojums 7500 eiro un aizņēmums no LELB 60 tūkstošu eiro, jo ar bankām sadarboties nevēlējāmies. Ir pabeigti būvniecības darbi, atjaunoti zvani un ierīkota “dzīvā glezna” izstāžu zālē. Pēdējais projekts vēl ir procesā, jo atlikusi altārgleznas un koka gleznojumu restaurācija. To mēs varēsim veikt, pateicoties papildus finansējumam, kuru mums piešķīra Kultūras ministrija, jo esam PVN maksātāji. Sākotnēji plānotajās 170 tūkstošu eiro projekta izmaksās tika ierēķināts arī PVN, bet, sākot projektu, izrādījās, ka mums tas nav jāmaksā.
– Kādēļ ne?
– Jo būvdarbiem un zvanu meistaram no Igaunijas tika piemērots 0% PVN.
– Kā baznīca var atdot aizņēmumu?
– Rēķinām. Mūsu finanšu portfelis, ja tā var teikt, ir draudzes ziedojumi, pašvaldības dotācijas un ieņēmumi no baznīcai piederošo nekustamo īpašumu iznomāšanas.
– Projektu īstenošanai jūs izsludinājāt iepirkumu. Kāda pieredze, vai izvēlējāties saimnieciski izdevīgāko, jeb zemākās cenas piedāvājumu?
– Mēs pakļāvāmies visām Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) noteiktajām normām un prasībām. Iepirkumu konkursu rezultātā izvēlējāmies zemākās cenas piedāvājumus. Projektu īstenošanā piedalījās trīs uzņēmumi: SIA “Ekers” veica būvdarbus, SIA “Norel IT” veidoja tā saucamo “dzīvo gleznu”, bet zvanu restaurāciju veica meistars no Igaunijas. Zvanus metināja Nīderlandē un koka krēslus restaurēja Vācijā, tā sanāk, ka mūsu baznīcas zvani ir apceļojuši pusi Eiropas. Valmieras svētā Sīmaņa baznīcas torņa rekonstrukcijas laikā tika nomainīts torņa jumta segums, kur sarūsējušā cinkotā skārda vietā uzlika vara segumu, atjaunotas un nomainītas satrūdējušās koka konstrukcijas, ierīkotas vēdināšanas lūkas jumta smailē, ieklāta jauna ozolkoka grīda izstāžu zālē, restaurētas durvis un logi, ievilkta jauna elektroinstalācija un izveidota ugunsdrošības sistēma – principā, paveikts viss drošībai un sakārtotai videi nepieciešamais. Dažādas vēsturiskās relikvijas, kas tika atrastas remonta laikā, atdevām Valmieras muzejam. Ar Rietumu bankas atbalstu restaurēta torņa lode un gailis, tos noklājot ar zelta plāksnītēm.
– Atjaunotie zvani tika iesvētīti šovasar – 26. jūlijā. Tad atklāja arī restaurēto torni.
– Īstenojot torņa telpu atjaunošanas projektu, izlēmām, ka jāveic arī ieplaisājušo un vairs ne īpaši labi skanošo zvanu restaurācija. Tagad abi vēsturiskie bronzas zvani ir atgriezušies, atguvuši savu agrāko skanējumu un tos darbina automātiski no pults, kas atrodas pirmajā stāvā. Zvani darbojas divos režīmos: kad tiek iezvanīts un izzvanīts dievkalpojums, un kā pulkstenis, iezvanot katru stundu.
– Vai visas šī pārbūves rezultātā tornis kļuvis saistošāks tūristiem?
– Noteikti. Uzkāpšana tornī pa jaunajām, plašajām kāpnēm ir kļuvusi ērtāka. Skatu laukums tornī, no kura paveras plašs skats uz Valmieru, ir ļoti iecienīts tūrisma objekts. Bieži to apmeklē arī jaunlaulātie un, protams, pilsētas viesi no visas Latvijas un citām valstīm. Nojaucot padomju laikos uzbūvēto stikla sienu, apmeklētāji var apskatīt skaistās zvanu telpas, pulksteņa mehānismu, atjaunotos zvanus, uzzināt par baznīcas vēsturi no “dzīvās gleznas” personāža Johana stāstos torņa izstāžu zālē – jā, var teikt, ka ieguldītās investīcijas atmaksājas. Kultūras un arhitektūras vēsturiskais mantojums cilvēkus piesaista, dod pozitīvu ekonomisko efektu un saglabā vēstures pieminekli nākamajām paaudzēm.
-Te noteikti jāpiemin “dzīvā glezna”, kas ir īpaši neparasta. Kas tā ir un, kāpēc izveidota?
– Domājot par izstāžu zālē izvietojamo ekspozīciju, izlēmām izveidot “dzīvo gleznu”, kas reizē sniegtu vizuālo liecību par kādu vēsturisku personāžu un izstāstītu stāstus par baznīcas vēsturi. Idejas pamatā ir statiska glezna, kas atdzīvojas un sāk runāt ar apmeklētājiem, kad tie pienāk tai klāt, lai to apskatītu. Gleznā attēlots mūsu jaunais Johans – tā nosaucām personāžu, kam prototips ir baznīcas remonta laikā kapenēs atrastais Johana Reinholda de la Barra apbedījums. Personāžu filmēja Vidzemes televīzija un dzīvajā tekstus ierunāja Valmieras teātra aktieris Kārlis Neimanis, ideju īstenoja SIA “Norel IT”.
– Par paveikto prieks. Kas vēl vajadzīgs, lai palīdzētu dievnamam atgūt labu izskatu?
– Tādā plašākā mērogā baznīcas pilnīga pārbūve ir iecerēta vairākos posmos – pirmais un jau pamatā pabeigtais ir baznīcas torņa restaurācija. Otrajā posmā plānots sakārtot baznīcas ārpusi – jumtu un ārsienas, un pēc tam baznīcas iekšpusi – atjaunojot sienu krāsojumu un saplaisājušo kolonu apmetumu, darbus noslēdzot ar ērģeļu rekonstrukciju. Tam būs vajadzīgi ļoti lieli naudas līdzekļi – ērģelēm vien vajadzēs vairākus simtus tūkstošu eiro. Nekas, domāsim, pētīsim Eiropas programmu pieejamību un darbosimies.
Nopietna problēma šobrīd ir baznīcas jumts, kura ziemeļu pusē plīst un krīt nost dakstiņi, un šai problēmai blakus ir otra ne mazāka – tieši tādus dakstiņus, kādi vajadzīgi, vairs Lodes rūpnīcā neražo. Pagaidām vēl nav rēķināts, cik naudas vajag visa jumta nomaiņai, bet arī tie varētu būt vairāki simti tūkstošu eiro.
– Jūs ieminējāties par vēl ceturto projektu, ko varētu īstenot dievnamā.
– Šis projekts vēl ir izstrādes stadijā, bet vīzija jau ir skaidra. Teicu jau, tā kā esam PVN maksātāji, Kultūras ministrija atļāva veikt papildus darbus par ietaupītajiem aptuveni 30 tūkstošiem eiro. Tā projekta kopējās izmaksas palielinājās no 170 tūkstošiem eiro uz 205 700 eiro. Lielāko daļu ieguldījām būvniecībā un atlikušo daļu izlietosim altārgleznas restaurācijai. Ar to bija interesants stāsts. Pieminekļu aizsardzības speciālistes vizītes laikā baznīcā ievēroja, ka uz gleznas parādās tādi kā pleķīši. Mums pat ieteica, lai tik stipri nepūšot nost sveces, ka vasks nokļūst uz gleznas, taču, vērīgāk apskatot gleznu, izrādījās ka tie ir izvietojušies tikai pa vienu krāsas toni. Vainīga izrādījās pelējuma sēne. To noteica vēlāk, gleznu zem mikroskopa izpētījušie restauratori. Patlaban esam sagatavojuši visu nepieciešamo dokumentāciju un tuvākajā laikā sludināsim iepirkumu.
– Atjaunots ir arī baznīcas torņa pulkstenis. To jums uzrauga meistars.
– Jā, pulkstenis arī ir ļoti svarīga Valmieras svētā Sīmaņa baznīcas torņa sastāvdaļa un par tā sekmīgu laika skaitīšanu atbild pieredzējušais meistars Andrejs Salnājs. Viņš pulksteni gan atjaunoja, gan uztur darba kārtībā.
– Jums Draudzes namā ir atvērta privātskola – pamatskola un pirmsskolas grupiņa. Vai šajā ēkā arī nepieciešami ieguldījumi remontiem, uzturēšanai?
– Draudzes nama iekštelpās savests kārtībā pats nepieciešamākais, lai tur veiksmīgi varētu darboties skola, bērnudārzs un notiktu draudzes pasākumi. Taču darāmā tur vēl daudz, tādēļ meklējam iespējas piesaistīt finansējumu arī šim projektam.
– Cik daudz visos realizējamos un plānotajos projektos iedziļinās draudzes mācītāji?
– Ne vien mūsu draudzes mācītāji, bet arī LELB virsvalde ir informēti par visu notiekošo. Kad jāizlemj par kādu projektu, par finansējumu, arī par iepirkuma izsludināšanu un lēmuma pieņemšanu, bez likumā noteiktās iepirkumu komisijas darbā iesaistās draudzes valde un draudzes padome pieņem galīgos lēmumus.
– Jūs esat arī Cēsu Svētā Jāņa luterāņu baznīcas restaurācijas projekta vadītājs. Kā darbi noris tur?
– Šovasar 23. augustā 80 metrus augstajā torņa smailē jau atgriezās restaurētie un apzeltītie dievnama vēsturiskie krusts un lode, visu restaurācijas darbu pabeigšana tiek plānota 2021.gadā. Darbi tika uzsākti pērn, kaut gan par dievnamā vajadzīgo runāts jau sen. 2006. gadā bija sagatavots pat projekts, taču to, pateicoties ES finansējumam, izdevās ieviest vien 2018. gadā.
Restaurācija notiek astoņu sadarbības partneru kopīgā projekta “Kultūra, vēsture, arhitektūra Gaujas un laika lokos” ietvaros. Cēsu Sv. Jāņa baznīcas restaurācijas projekta I kārtu finansē ERAF, līdzfinansējumu nodrošina Cēsu novada pašvaldība un Cēsu Sv. Jāņa lauku evaņģēliski luteriskā draudze. Projekta kopējās izmaksas ir ap 1,7 miljoniem eiro, no tiem 1,38 miljoni eiro ERAF programmas finansējuma.
– Arī šeit visu sāka ar iepirkuma procedūru?
– Jā, atbilstoši IUB prasībām veicām iepirkuma procedūru. Iepirkumu izsludināja Cēsu Svētā Jāņa lauku evaņģēliski luteriskā draudze un tas tiek īstenots ERAF programmas “Izaugsme un nodarbinātība” prioritārā virziena “Vides aizsardzības un resursu izmantošanas efektivitāte” specifiskā atbalsta mērķa īstenošanas noteikumu ietvaros. Prasības bija zemākā cena. Pieteicās divi pretendenti, no kuriem izvēlējāmies AS “Būvuzņēmums restaurators”, kam ir arī liela pieredze sakrālo ēku atjaunošanā. Darbi sokas, ceram, ka restaurācija iekļausies plānotajā budžetā un tiks pabeigta noteiktā termiņā.
– Vai projekta īstenošanas laikā gadījies arī kas neparedzēts?
– Pirms uzsākt baznīcas fasādes restaurāciju, vajadzēja ierīkot hidroizolāciju un gruntsūdeņu pazemināšanas drenāžu, lai mitrums nebojā ēkas sienas. Sākot rakšanas darbus, atklājās liels daudzums apbedījumu. Mēs, protams, zinājām, ka senlaikos ap baznīcām bijušas kapsētas, bet Cēsīs atrasti jau vairāk kā divi simti apbedījumu un tādēļ arheologiem ir neplānoti liels darba apjoms. Līdz ar to arī baznīcā ieplānotajiem āra darbiem vajadzēja vairāk laika, nekā sākotnēji domājām. Atrastie apbedījumi tiek dokumentēti un nosūtīti antropoloģiskajai izpētei un pēc tam tos atgriezīs un pārapbedīs baznīcas tuvumā.
– Jūs uzslavējāt būvniekus, ka darbus nav pārtraukuši pat pērnajā ziemā.
– Ziemā turpinājās gruntsūdeņu pazemināšanas tranšejas rakšana, kurā arheologi strādāja visu ziemu, ar plēves jumtu nosedzot tranšeju un ar elektriskajiem sildītājiem nodrošinot, lai varētu veikt izrakumus. Visievērojamākie no darbiem būs visas baznīcas fasādes un jumta atjaunošana, tiks atjaunotas baznīcas vitrāžas, restaurēti logi un durvis, veikta apkārtnes labiekārtošana. Patlaban jau pabeigta dakstiņu nomaiņa baznīcas jumtam Skolas ielas pusē un nokrāsota daļa fasādes, arī torņa jumta seguma nomaiņa tuvojas finišam, tiek restaurētas vitrāžas, atjaunota baznīcas flīžu grīda bojātajās vietās. Torņa iekšpusē tiek veikta jaunas elektroinstalācijas un ugunsdrošības signalizācijas ierīkošana, atjaunotas koka konstrukcijas, grīdas, kāpnes un atjaunots vēsturiskais zvanu ceļš. Vēl iekštelpās restauratori veic vēsturisko akmens kapa plākšņu un piemiņas zīmju konservāciju. Vienlaikus notiek darbs pie audio gida izstrādes baznīcas apmeklētājiem.
– Kas nosaka, kā atjaunojamas sakrālās celtnes?
– Tā kā gan Valmieras, gan Cēsu baznīca ir valsts nozīmes kultūras pieminekļi, visu, ko drīkst un nedrīkst darīt, nosaka Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Ar to arī saskaņojam visus projektus. Pārvaldes speciālisti definē, vai arhitekta izdoma un realizācijas redzējums atbilst prasībām.
– Par dievnamā veikto teikts daudz labu vārdu, taču īpaša ir Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas prāvesta Arņa Buša atziņa: “Dievnamam tornis vienmēr ir bijis ļoti būtisks. Tas ir atskaites punkts, kas mūs sagaida un pavada. Tā ir redzama, bet tajā pašā laikā garīga bāka. Mēs dzīvē varam aizpeldēt tālu, bet galvenais ir nepazaudēt krastu, tas mums noteikti ir garīgs – Dieva dāvinātā mūžība. Tornis nes bākas simbolu, gailis mums katram iedziedāsies īstajā brīdī, lai palīdzētu atdarīt acis”. Ko teiktu jūs?
– Es esmu gatavs darīt visu, kas ir manos spēkos, lai paveiktu vislabāko Valmierai, nesatraucoties par lietām, ko nevaru iespaidot, un lūgt Dievu, lai dod gudrību atšķirt vienu no otras. Valmiera ir manas dzimtas saknes un mājas, pilsēta, par kuru rūpēšos pēc labākās sirdsapziņas.
UZZIŅA
- Valmieras Sv. Sīmaņa baznīca
- Viens no vecākajiem Latvijas dievnamiem. Uzbūvēts 1283. gadā un nosaukumu ieguvis no iesvētīšanas dienā – 28. oktobrī – atzīmējamiem vārdiem: Sīmanis un Jūda;
- Vēsturnieku domas gan dalās – vieni uzskata, ka Sīmaņa baznīca celta jau ap 1224. gadu, citi, ka ap 1231. gadu. Lai nu kā, patlaban dievnams ir Valmieras simbols, bet svētā Sīmaņa draudze viena no lielākajām Latvijā;
- Baznīca atzīta arī par Valsts nozīmes arhitektūras pieminekli.
Padomju varas gados, kad vairumu Latvijas baznīcu pārvērta par minerālmēslu noliktavām, Valmieras dievnamu atļāva izmantot par koncertzāli.
- Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca
- Viena no vecākajām gotiskajām mūra baznīcām Latvijā un lielākā viduslaiku bazilika Latvijā ārpus Rīgas;
- Baznīca uzbūvēta 13. gadsimta otrajā pusē un veltīta Jānim Kristītājam. Tā iesvētīta 1284. gada 24. jūnijā kā Livonijas ordeņa Doma baznīca;
- Neraugoties uz spēku, ar kādu gadsimtus turējušās varenās celtnes, laika zobs nežēlīgi prasījis savu artavu. Lielāki un mazāki remonti, protams, ir veikti, tomēr pie prāvākiem ieguldījumiem baznīcas nav tikušas.
Atbildēt