Iepriekšējos ERAF plānošanas periodos ievērojami līdzekļi tika ieguldīti ārstniecības iestāžu stacionāru infrastruktūras sakārtošanai, renovējot un rekonstruējot slimnīcu ēkas un būvējot jaunas. Lai dalītos pieredzē, kā veicies ar šiem iepirkumiem, 5. aprīlī Eiropas Savienības mājas Sarunu telpā notika žurnāla Iepirkumi organizētā diskusija Slimnīcu veiktie un prognozētie celtniecības iepirkumi.
DISKUSIJAS DALĪBNIEKI
Helēna Endriksone, Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāja vietniece.
Rodrigo Pelsis, Būvinženieru savienības eksperts.
Vita Rauhvargere, Arhitektu savienības pārstāve.
Daina Dzilna, Latvijas pašvaldību savienības iepirkumu speciāliste.
Māris Vanags, Vidzemes slimnīcas iepirkumu daļas vadītājs.
Slimnīcām raksturīgās īpatnības
– Kādas ir galvenās problēmas, kas iezīmējas tieši slimnīcu būvniecības iepirkumos?
Māris Vanags: – Ārstniecības iestādēm būvniecība pārsvarā gadījumu ir jāorganizē vairākās kārtās, kas ietekmē gan būvprojekta ieviešanas termiņu, gan arī būvdarbu procesu. Būvdarbu laikā visbiežāk ārstniecības iestādes darbība netiek apturēta un ir jārēķinās ar pacientu klātbūtni – jāievēro gan prasības par trokšņu līmeni un putekļu daudzumu, gan arī jāņem vērā, ka konkrētos laika posmos vispār nedrīkst veikt būvdarbus, jo tas var ietekmēt pacientu ārstniecības procesu (operācijas, izmeklējumus), kad ir būtiski izslēgt jebkādas trokšņus, vibrācijas. Līdz ar to, lai atvieglotu pasūtītāja darbību procesa organizēšanā, ir ļoti svarīgi precīzi izstrādāt būvprojektu un būvdarbu izpildes līgumu, kā arī citu uz būvniecību attiecināmo dokumentāciju, piemēram, projektēšanas uzdevumu. Jo skaidrāk ir definētas mūsu prasības, jo precīzāk tās zināmas būvuzņēmējam – jo mazākas ir iespējas atkāpties no to izpildes.
Būvniecības iepirkšana pa kārtām sadārdzina būvdarbus un noslogo procesu. Būvniecība ārstniecības iestādēs ir diezgan specifiska, un katrs šāds iepirkums mums ir kā jauna grāmata. Pasūtītājam jāiedziļinās visās specifiskajās projekta niansēs: gan finansējuma plūsmā, gan projekta īstenošanas organizēšanā, gan citās.
– Pasūtītāja īstenotā būvniecības projekta kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no to profesionāļu zināšanām, kuru pakalpojumi ir iepirkti. Vai pie zemākās cenas kritērija pasūtītājs var būt drošs par projektētāja un būvnieka kompetenci?
Māris Vanags: – Veiksmes stāsts sākas ar kvalitatīvu būvprojektu. Ja tā izstrādes gaitā nav pareizi veikta būves izpēte, tad būvdarbu izpildes procesā parādās neparedzēti vai pat neplānoti darbi. Tas sarežģī būvdarbu realizāciju. Esam spiesti organizēt papildu iepirkumu procedūras. Parādās jautājumi, kas risināmi ar CFLA, lai apgūtu projekta finansējumu. Ārstniecības iestāžu finansējums ir ierobežots, līdz ar to tās nevar atļauties neattiecināmo izmaksu risku.
Helēna Endriksone: – Vēlos precizēt, kur ir problēmas sakne. Būvniecība ir projektēšana un būvdarbi. Pilnībā piekrītu, ka kvalitatīva būvniecība sākas ar kvalitatīvu projektu. Pēc tam var runāt par būvdarbu problēmām, kas lielā mērā saistītas tieši ar to, ka atsevišķi darbi vispār nav paredzēti vai nav precīzi noteikti un ietverti projektā. Ja ekonomējam uz projekta izstrādes pakalpojuma rēķina, tas var ne vien padarīt problemātiskāku būvdarbu īstenošanu, bet pat sadārdzināt to. Savukārt kvalitatīvā projekta izstrādē būtiska nozīme ir speciālistiem. Ir vērts padomāt, vai kvalitatīvu projektu var nopirkt par zemāko cenu. Diez vai!
Ļoti daudzos gadījumos nākas secināt, ka pasūtītājs sākumposmā ir neprecīzi noteicis vajadzības, kuras vēlāk, kad vilciens jau aizgājis, tiek papildinātas, un skaidrs, ka pēc tam iekļaut izmaiņas ir daudz grūtāk.
Lai ļoti profesionāli definētu prasības, kas nodrošina darbu kvalitatīvu izpildi, pasūtītājam ir nepieciešami labi speciālisti, taču, piemēram, slimnīcā strādā medicīnas speciālisti, kas nav saistīti ar būvniecību. Tāpēc ir nepieciešams pieaicināt inženieru konsultantu, būvniecības ekspertu, kas var palīdzēt pasūtītājam uzrakstīt precīzas un pamatotas prasības.
Nākamais posms – projektēšana, kur kvalitātei ir būtiska nozīme. Ko gan varam sagaidīt, ja lētākā cena ir noteicošais kritērijs uzvarai?! Tad projekta kvalitāte ir apšaubāma un projekta sastāvs nav pilnīgs.
Kad projekts pabeigts, būtiska nozīme ir projekta ekspertīzei, bet šobrīd arī tā ir palaista brīvajā tirgū. Kas notiek? Viena projektēšanas firma projektē, un viņu draugu firma veic ekspertīzi. Būtu vēl labi, ja projektēšanas ekspertīzi tiešām veiktu eskpertu komanda, taču bieži vien ekonomijas nolūkos ekspertīzi veic fiziska persona. Mēs Būvinženieru savienībā daudz par to diskutējam, jo projekta ekspertīze ir pārvērtusies par vienkāršu projekta izskatīšanu, un ekspertīzes slēdziens ir uz vienas lapas, kurā vienkārši formāli uzrakstīts, ka viss atbilst normatīvajiem aktiem. Un šādi ekspertīzes rezultāti ir projektiem, kuru tālākās būvniecības izmaksas būs trīs vai četri miljoni latu! Formāli ekspertīze ir veikta. Bet kas ir atbildīgs par tās saturu?
Vēl jāizvēlas būvnieks, kas veiks darbus, un uzraugs, kas kontrolēs darbu izpildes atbilstību. Un atkal būvuzraugs tiek izvēlēts pēc zemākās cenas kritērija! Es pat nevēlos saukt tos ciparus, par kādiem tiek piedāvāts veikt būvuzraudzību! Tāpēc nav brīnums, ka būvuzraugs ierodas objektā reizi dienā vai pat reizi nedēļā, neveicot kvalitatīvu uzraudzību. Tā nu sanāk, ka slimnīcu vajadzību nodrošināšana ir veiksmes spēle, kas atkarīga no firmām, kuras par zemāko cenu piekritušas īstenot būvniecību.
– Visās būvniecības stadijās iezīmējas jautājums par kvalitāti. Vai šī ir pēckrīzes pazīme, likumdošanas jautājums vai pārprasts ekonomiskums? Skaidrs, ka ne vienmēr kvalitatīvu pakalpojumu un darbus var iepirkt par viszemāko cenu.
Helēna Endriksone: – Valsts pasūtījumiem ir jāpiemēro iepirkuma procedūra, un pasūtītājs nevar kā privātpersona izvēlēties to, ko uzskata par labāko. Loģiski, ka lētākais ne vienmēr ir tas labākais. Savukārt cenu kā galveno kritēriju parasti nosaka, lai viss noritētu ātrāk, jo, izvēloties vērtēt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, vienmēr ir lielāka iespēja sūdzēties. Te nu nonākam pie nākamās problēmas – nepamatotām sūdzībām, kas aptur procesu un paralizē savlaicīgu līguma izpildes uzsākšanu.
– Sūdzību risks ir jebkurā gadījumā, jo diezgan bieži pie zemākās cenas rodas jautājums par tās pamatotību. Nepārprotami šis ir jautājums par spēju aprakstīt saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma nosacījumus un vērtēšanas metodiku, vienlaikus respektējot likumdošanas ierobežojumus un tiesu atziņas. Lai gan sākotnēji, vēl pirmskrīzes gados, publisko iepirkumu regulējumā zemākā cena tiešām bija pirmais vērtēšanas kritērijs, nu jau vairākus gadus svarīgākais ir saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums. Būtiski, ka zemāko cenu kā izvēles iespēju pasūtītājs var izmantot tikai tad, ja ir detalizēta tehniskā specifikācija. Ja būvniecības iepirkumos šis kritērijs ir biežāk izmantots, ir pamats secināt, ka pasūtītājs projektēšanas pakalpojumam ir noteicis detalizētas prasības, savukārt tālāk, iepērkot būvdarbus, arī projekts tiek uzskatīts par precīzu.
Pieaicināt speciālistus
– Kā jūs vērtējat, vai ir iespējams uzrakstīt precīzu specifikāciju?
Helēna Endriksone: – Lai to izdarītu, pasūtītājam pilnīgi noteikti jāpieaicina speciālisti.
Vita Rauhvargere: – Protams, tas būtu brīnišķīgi, taču parasti tam vairs nav laika! Pasūtītājam ir jāpaņem nauda, citādi tā pazudīs. Diemžēl mēs nerunājam par jaunu slimnīcu būvniecību, jo pamatā ir jāveic esošo slimnīcu rekonstrukcija, un tās visas ir diezgan bēdīgā stāvoklī – 30 gadu neveikti remonti u. tml. Līdz ar to, pirmais, kas būtu jādara un ko, manuprāt, slimnīcas var atļauties – noalgot arhitektu vai inženieri uz trijiem mēnešiem un kopā ar slimnīcas personālu izvērtēt, kuri ir vissteidzamākie darbi, ko vajadzētu darīt pēc tam. Taču, man ir radies iespaids, ka slimnīcu darbiniekiem patīk projektēt pašiem. Tādēļ jau pašā plānošanas sākuma periodā pirms iepirkumiem būtu jānoalgo konsultanti un, vismaz, izstrādājot stratēģiju, būtu jābūt klāt arhitektiem, jo tiem ir profesionālāka, globālāka domāšana par to, kas ir svarīgi pacientam.
Personāls pārzina medicīnu un zina visu par slimnīcu. Turpretī pacients, kas taču ir ārstniecības iestādes klients, nesaprot, kā slimnīcā ienākt, kā piebraukt, kur atstāt mašīnu. Tieši pie šī jautājuma mēs tagad strādājam Austrumu slimnīcā. Esam saņēmuši Rīgas pilsētas būvvaldes plānošanas un arhitektūras uzdevumu teritorijas labiekārtošanai, kuras realizācija paredzēta daudzos etapos.
Katastrofāls stāvoklis ir ar būvnoteikumiem, jo mums nav atsevišķu noteikumu medicīnas iestādēm. Padomju laikos bija precīzi un konkrēti būvnormatīvi medicīnas iestādēm, taču medicīna kopš tā laika ir pilnībā mainījusies. Tagad faktiski nav pilnīgi nekā. LBN 208-08 Publiskas ēkas un būves sadaļā 6.2. Ārstniecības, veselības aprūpes, sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes ir divi nosacījumi. Tātad slimnīcu būvniecības problēmas ir saistāmas ar likumdošanu.
Daina Dzilna: – Šajos projektos ir ļoti grūti savienot būvnieciskās idejas, juridisko terminoloģiju, iepirkumu prasības ar sagaidāmajiem rezultātiem, kas ir prognozēti projektā. Projektā lielākoties ir minēts gultu skaits, cik pacientu apkalpošanu vajag nodrošināt uzņemšanas nodaļai, bet kā tas iet kopā ar būvniecību?
Atbilstoši projekta īstenošanas līgumam ar CFLA būvdarbu iepirkums ir jāuzsāk triju mēnešu laikā no līguma noslēgšanas. Tas nozīmē, ka šajā termiņā jāizstrādā projektēšanas uzdevums, jāsagatavo iepirkuma dokumentācija, iespējams jāsaskaņo un vēl jāizsludina būvniecības iepirkums. Problēma var būt nepietiekami termiņi, kur neglābtu pat arhitekts, kura pakalpojumu līdz 3000 latiem pagūtu iepirkt. Tāpat ir projekti, kuros nav paredzētas konsultāciju vai ekspertu izmaksas. Līdz ar to rodas jautājums, vai to var atļauties segt finansējuma saņēmējs no sava budžeta. Šajos pasākumos nav ieplānota Objekta tehniskā apsekošana, līdz ar to daudz kas atkarīgs no pasūtītāja izpratnes.
Ja normatīvajos aktos būtu noteikts, ka pasūtītājam būvniecības iepirkumos tomēr iepirkumu komisijas sastāvā vai kā pieaicināts speciālists ir jānodrošina būvniecības eksperts, tad to būtu pienākums respektēt. Agrāk likumā bija paredzēts pienākums iepirkumu komisijai būvniecības iepirkumos iekļaut komisijā būvniecības speciālistu, taču, tā kā šobrīd tādas prasības vairs nav, daudzi pasūtītāji, kuru komisijas ir kompetentas iepirkumos kopumā, neuzskata par nepieciešamu pieaicināt zinošu ekspertu. Tad nu sanāk, ka juristu un ekonomistu kolektīvs izspriež, ko būvēsim, ko apzaļumosim. Visi grib ekonomēt un nodarbināt savus darbiniekus. Rezultātā tiek izgudrots vai kopēts un pielāgots projektēšanas uzdevums. Būvvaldei tas iziet cauri un nav pamata piekasīties, lai gan saprotams, ka būs problēmas.
Turklāt, ņemot vērā pērn spēkā stājušās izmaiņas Publisko iepirkumu likumā attiecībā uz līguma grozījumiem, uzraudzības iestādes vēl stingrāk vērtē jebkādas izmaiņas. Rezultātā rodas milzīgas problēmas ar līdzekļu apguvi, un tad ir cīņa uz dzīvību un nāvi, pierādot, ka šīs izmaiņas un attiecīgās izmaksas ir neparedzamu apstākļu sekas.
Helēna Endriksone: – Agrāk ar likumu bija noteikts, ka piedalās speciālisti – pārbaudīti, zinoši cilvēki, kas pēc katras iepirkumu komisijas darba atskaitījās par rezultātiem. Tāpat arī Būvinženieru savienība deleģēja savus ekspertus dalībai komisijās, un šāds zinošs cilvēks piedalījās procesā no paša sākuma. Tagad mūsu savienība saņem lūgumu sniegt eksperta slēdzienu, kad ir kāda sūdzība vai strīdus situācija, taču mēs labprāt iesaistītu mūsu ekspertus sākuma posmā – tad arī būtu gluži cits rezultāts! Ekspertu vajadzētu iekļaut arī komisijas balstiesīgo sastāvā.
– Arī šobrīd likums neliedz pasūtītājiem pieaicināt ekspertus. Pasūtījs atbild par kompetentas iepirkuma komisijas izveidi konkrētā iepirkuma jomā. Diemžēl šobrīd ir izplatīta situācija, kad viena un tā pati komisija atbild par būvdarbu, IT programmatūras, medicīnas preču un finanšu pakalpojumu iepirkumiem.
Daina Dzilna: – Protams, nevar izslēgt, ka pastāvīgas iepirkuma komisijas ir kompetentas un pārzina iepirkumu organizēšanas specifiku. Ne vienmēr ir nepieciešams eksperts, tomēr pie sarežģītākiem iepirkumiem tas ļoti palīdz komisijai. Parasti problēma ir tieši termiņi, jo iepirkuma komisijas ir spiestas iet uz priekšu, kamēr jebkurš eksperts veltītu vairāk laika precīzākam rezultātam. Ir pat gadījumi, ka iepirkums vairākas reizes izgāžas, līdz beidzot kļūst skaidrs, ka eksperta pieaicināšanai tomēr ir nozīme.
Helēna Endriksone: – Ja jau ekonomētu uz speciālista piesaistīšanu tikai tad, ja pašam pasūtītājam ir komanda, kas spēj aprakstīt vajadzību! Bet ir bijuši gadījumi, kad specifikācijas tiek paņemtas no kaimiņa, jo blakus pilsētā ir ļoti līdzīgs objekts.
Trūkst pēctecības
– Diskusijas dalībnieku vienotais viedoklis ir tāds, ka, jau plānojot būvniecības sākumposmu, nepieciešams piesaistīt konkrētās nozares speciālistu. Vai jums būtu vēl kādi ieteikumi, kā uzlabot pasūtītāja vajadzību kvalitatīvu izpildi?
Vita Rauhvargere: – Mēs ļoti izšķērdējam līdzekļus, sadrumstalojot iepirkumus. Bieži vien visi iepirkumi ļoti uzskatāmi redzami uz grīdas: kur sākas jauns linolejs, ir jauns iepirkums, tad nākamais… Katrai projektētāju grupai, uzsākot darbu nepazīstamā objektā, rodas vieni un tie paši noskaidojamie jautājumi. Ja kāds ir veiksmīgi strādājis šajā objektā, būtu tikai loģiski un ekonomiski izdevīgi, ja viņš drīkstētu turpināt darbu arī nākamajā iepirkumā.
Helēna Endriksone: – Tomēr ir arī izņēmumi. Kolosāls piemērs – arhitekts Modris Ģelzis projektēja Dzintaru koncertzāli un pēc aptuveni 40 gadiem turpināja uzlabot savu projektu.
Vita Rauhvargere: – Tas bija skaists žests!
Daina Dzilna: – Es tomēr vēlos norādīt, ka termiņus nosaka finansējuma devējs. Ja ES fondu finansējums ir jāapgūst līdz kaut kādam termiņam, tad tam tiek pakārtots viss process. Risinājums šai problēmai jāmeklē tajās struktūrās, kas var ietekmēt procesu. Piemēram, varētu paredzēt būvniecības projektu ieviešanā kā obligātas prasības inženiertehniskās izpētes, tehniskās apsekošanas precīzākai tehniskās specifikācijas izstrādei, iespēju iepirkt projekta ietvaros būvuzrauga pakalpojumus ne tikai būvdarbu uzraudzībai, bet arī tehniskā projekta izstrādes uzraudzībai un iepirkuma dokumentācijas izstrādei. Projektu ietvaros izstrādāto būvprojektu kvalitātes pārbaudei būvvalde varētu vērst vairāk uzmanības, un jau saskaņošanas periodā identificēt būvprojektu, kas jāuzlabo!
Māris Vanags: – Arī mūsu slimnīcā ir izveidota pastāvīga iepirkuma komisija, mēs izmantojam iespēju un pieaicinām speciālistus, bet tas ir iespējams, ja tam ir paredzēts finansējums. Projektus vada projektu vadītājs, un, ņemot vērā ļoti saspringtos termiņus, tiek sagatavots projektēšanas uzdevums. Diemžēl projektētājam tiek dots pavisam īss termiņš, lai izstrādātu būvprojektu, jo svarīgi ir pagūt arī noorganizēt būvdarbus projektam atvēlētajā laikā.
Māris Vanags: – Pasūtītājs sagaida, ka kontrolējošajās iestādēs strādā zinošāki speciālisti, taču diemžēl dažkārt nākas pārliecināt viņus par kādu pavisam vienkāršu jautājumu.
Vita Rauhvargere: – Jāpiekrīt, ka slimnīcām ir absolūti neiespējami plānot projektēšanas un būvdarbus laikā. Iepirkuma procedūra paņem vairāk laika nekā projektēšana.
Helēna Endriksone: – Pat, iesniedzot sūdzību bez reāla pamtojuma, vienmēr būs kaut kāds rezultāts. Mēs ļoti labi zinām, ka ir firmas, kam sūdzēšanās ir biznesa sastāvdaļa. Tā ir ķēdes reakcija, jo nolikumos neaizpildītās spraugas var izmantot.
Vita Rauhvargere: – Diemžēl pasūtītājs nevar izslēgt arī pretendentu, kas jau iepriekš ir strādājis un nav rūpīgi pildījis līguma saistības. Iznāk tā, ka sveša pasūtītāja pieredzi varam vērtēt, bet savu pieredzi ar pretendentu, kas ir nesusi, piemēram, 20 000 latu zaudējumus – nē.
Paredzēt laiku un finansējumu
– Diskusijas dalībnieku otrs vienotais viedoklis ir tāds, ka iepirkumiem nepieciešams paredzēt adekvātu laiku. Un vēl būtiski ir paredzēt atbilstošu finansējumu, jo bieži vien pasūtītāja vajadzības nodrošināšanai nepietiek ar piešķirto finansējumu. Realitātē notiek tā, ka nauda tiek piešķirta, un tad pasūtītājs domā, kā savu vajadzību sagriezt gabalos, lai nodrošinātu vismaz daļu.
Māris Vanags: – Tieši tā. Būtu vēlams, ka pie naudas sadalīšanas jau ministrijā būtu klāt eksperti, kas norāda, vai par iedalītajiem līdzekļiem ir iespējams sasniegt projekta mērķi.
Helēna Endriksone: – Droši vien arī ekspertiem, kas piedalās komisijās, būtu vērts noteikt atbildību.
– Vai agrāk, kad likumdošanā bija noteikta ekspertu līdzdalība iepirkumā, rezultāti bija kvalitatīvāki?
Māris Vanags: – Grūti pateikt.
Rodrigo Pelsis: – Viss, ko mēs te runājam, ir pilnīgi pareizi, bet ir viena detaļa, ko es gribētu akcentēt. Mums ir jāmaina pasūtītāja tiesības, jo šobrīd viņš ir nostādīts vismuļķīgākajā lomā! Viņam var iezāģēt gan projektētājs, gan nepamatoti lētākā cena, gan mūsu birokrātiskā sistēma.
Jūs teiksit – nav jau jāvērtē zemākā cena, vajag izvēlēties saimnieciski visizdevīgāko, taču tas ir tikai vārdos. Pēc būtības pasūtītājs ir spiests izvēlēties lētāko. Ilustrācijai – pavisam nesens piemērs Daugavpilī. Kā jums šķiet, vai var izpildīt būvprojekta ekspertīzi piecu miljonu objektam ar trijiem korpusiem par 300 latiem?! Vai var būt projektētājs, kura alga ir 2,68 lati mēnesī? Es varētu šo absurdu uzskaitījumu turpināt. Diemžēl izrādās, ka tā var, un izskatās, ka es šo cīņu Iepirkumu uzraudzības birojā zaudēšu, turklāt nevis tādēļ, ka birojā strādātu nesaprātīgi cilvēki, bet gan tādēļ, ka nav sistēmas, pēc kuras var pierādīt, ka šī cena nav pamatota. Pasūtītājam ir risks, ka lietu varētu zaudēt, turklāt finansējuma apguvei ir svarīgi virzīties tālāk un slēgt līgumu! Šo piemēru stāstu tādēļ, ka bez manis komisijā piedalījās vien ministrijas eksperts, kurš arī bija sašutis. Papildus palūdzu slēdzienu četriem citiem ekspertiem, un visi piekrita, ka tā ir anekdote.
Lai to atrisinātu, būtu vēlams, ka, piemēram, Ekonomikas ministrija izstrādā objektīvus standartus, kādu zemāko cenu drīkst piedāvāt. Iespējams to būtu grūti izdarīt celtniecības iepirkumos, taču projektēšanā, autoruzraudzībā un būvuzraudzībā var novilkt svītru, zem kuras lētāks piedāvājums vairs nevar būt. Citādi cenas dēļ ir sarežģījumi visos etapos: projektēšanā, celtniecībā, būvuzraudzībā. Piemēram, Liepājas slimnīcas gadījums, kur būvuzraugs joprojām visas instancēs sūdzas par pasūtītāju. Kā gan tādos apstākļos var strādāt!
Pelša kungs, flīžu vairs nav!
Rodrigo Pelsis: – Slimnīcām būvdarbi jāplāno vismaz triju gadu periodā, kā tas notiek lielākajā daļā Eiropas valstu. Nevar budžetu dalīt katru gadu, jo galu galā ne arhitekts, ne slimnīcas vadītājs nevar saprast, ko ar to iesākt. Nav jau mūsējie dumji, ka to nesaprot, bet neviena valdība negrib būt bez naudas. Ja valdība mainās bieži, trīs gadu budžets tai nav izdevīgs. Piemēram, Stradiņu lielo korpusu būvniecības laikā ir piedzīvota četru ministru nomaiņa. Bieži vien visas sarunas beidzas ar atziņu, ka tāds projekta risinājums neder! Kāds bija risinājums? To izskatīja trīs ārzemju firmas un ideju realizēja SIA Nams, un nevarētu teikt, ka viņi nebūtu kompetenti. Beigās noskaidrojas, ka nevis risinājums neder, bet naudas nepietiek. Spārnotā valdības frāze – naudas ir tik, cik ir! – sevi neattaisno, jo dažkārt ir vērts iedot vienai slimnīcai tik, cik vajag, bet citai neiedot neko, jo tādējādi tiek pabeigts vismaz viens projekts. Atsakot projektam divus miljonus, nākamajā kārtā samaksāsim trīsreiz vairāk. Šie ir tie principiālie jautājumi, kuru atrisināšana veicinātu normālu būvniecības pasūtījumu izpildi.
Un būtu jau labi, ja eksperts varētu tur ko ietekmēt, ne vienmēr viņa viedoklis tiek ņemts vērā. Būtu svarīgi, lai Iepirkumu uzraudzības birojam būtu iespēja vienkārši parteikt – tā ir vai nav nepamatoti zema cena. Piemēram, vienā gadījumā pretendents piedāvāja akmens flīzes par trim dolāriem kvadrātmetrā. Viņam izdevās dabūt apliecinājumu, ka bankrotējošs uzņēmums viņam pārdotu flīzes par šādu cenu. Kad jautāju, vai arī es varētu kādu vagonu ar šādām flīzēm iegādāties, man atbildēja – Pelša kungs, flīžu vairs nav!
Helēna Endriksone: – Ja Vācijā tiek piedāvāta cena, kas ir 10 procenti zem kontroltāmes, piedāvājumi netiek vērtēti. Kāpēc mēs nesastādām šādas kontroltāmes? Būvinženieru savienība jau vairākus gadus ir piedāvājusi šo risinājumu cīņā pret nepamatoti lētām cenām.
Vita Rauhvargere: – Jūs runājat par būvniecību, taču projektēšanu tas neglābj. Projektēšanas iepirkumos piesakās celtniecības firmu projektētāji ar zemākām cenām nekā projektēšanas biroji. Pieņemu, ka projektēšana varbūt tiek iekļauta būvniecības izcenojumos.
Māris Vanags: – Mūsu slimnīcā ir bijuši divi gadījumi, kur būvuzraudzības pakalpojumā piedāvājums, mūsuprāt, ir bijis nepamatoti lēts. Vienā gadījumā esam tikuši līdz administratīvajai rajona tiesai, kur uzvarējām. Un otrs gadījums bija nupat, kur komisija ir pieņēmusi lēmumu izslēgt pretendentu. Mūsu pamatojums ir saistīts ar veikto tirgus izpēti tieši ārstniecības iestādēm. Šis pētījums pierāda, ka būvuzraudzības izmaksas ārstniecības iestādēs svārstās aptuveni 0,5 –1 procenta robežās no kopējās būvdarbu līgumcenas. Līdzīgu ceļu gāja administratīvā rajona tiesa, un tās spriedumā arī bija norādes uz izmaksu attiecību.
– Atbildot uz manu jautājumu, kas tad ir lielākais klupšanas akmens slimnīcu būvniecības iepirkumos, CFLA norādīja, ka tā ir slikta plānošana, kas noved pie izmaiņām darbu apjomos būvdarbu laikā, tātad ir runa par līguma izpildi. Nākamais trūkums – projektā nav ņemts vērā telpu plānojums un izkārtojums, saskaņojot to ar slimnīcas personālu.
Vita Rauhvargere: – Tas atkarīgs no tā, kā izprot saskaņošanas nozīmi ar slimnīcas personālu. Manuprāt, lielākā nozīme būtu precīzam projektēšanas uzdevumam, skaņojumam ar veselības inspekciju un VUGD, taču to vairs nav jāveic. Tagad par visu atbild būvprojektēta vadītājs, kurš tiek nolīgts par zemāko cenu.
Helēna Endriksone: – Skaņojot ar ārstiem, nonākam situācijā, ka nevar nodot objektu tikai tāpēc, ka netiek izpildīti normatīvi. Piemēram, dušā nav ievietotas atbilstošas starpsienas, jo ārsti tās uzskatīja par nevajadzīgām.
Vita Rauhvargere: – Ja ir vīzija par to, kādai slimnīcai vajadzētu būt nākotnē, tad būtu lietderīgi izstrādāt tehniski ekonomisko pamatojumu, iegūstot precīzāku priekšstatu par darbu apjomiem, izmaksām, risināmo jautājumu secību.
Māris Vanags: – Ārstniecības iestādes ir ļoti atkarīgas no valsts finansējuma, līdz ar to plānošana notiek atbilstoši noslēgtajiem līgumiem. Ja valsts izdomā kādu pakalpojuma daļu vairs nefinansēt, tad tas noteikti ietekmē iepriekšējos plānus. Ir jāmaina telpu iekārtojums un plānojums.
Helēna Endriksone: – Daudzus gadus nostrādāju Būvinspekcijā un varu apgalvot, ka tur, kur ir labs un zinošs pasūtītītājs, viņš lēnām soli pa solim īsteno savu vīziju. Ja šīs vīzijas nav, tad tas nav nopietns saimnieks , un viņu interesē tikai ātri realizēt naudu.
Daina Dzilna: – Manuprāt, šobrīd spēkā esošie ES fondu apguves nosacījumi neveicina saimniecisku attieksmi.
Izmainīt kontrolējošo iestāžu attieksmi
– Tātad aina ir sekojoša: ir ERAF finansējums, slimnīca raksta projektu, jo tā ir vienīgā iespēja izcelt kaut kādu naudu. Tad seko viss pārējais steigā un cerībā, ka izdosies to realizēt ar tādu attiecināmo izmaksu daudzumu, kā paredzēts. Faktiski sanāk, ka plānošanas nemaz nav. Un ir vēl viena sāpīga iezīme, ko ievēroju. Slimnīcas organizē iepirkumu un pat ar zemākās cenas kritēriju saņem piedāvājumu, ko nevar atļauties, jo ar pieejamo finansējumu nepietiek un nav iespējas dabūt ko papildus. Un šādā situācijā apdraudēta ir projekta ieviešana. Kādus risinājumus jūs redzat?
Māris Vanags: – Viss atkarīgs no tā, vai ministrija un CFLA ir gatava nākt pretim pasūtītājam un ļauj atteikties no kādas projekta realizācijas daļas (būvdarbu kārtas u.tml.).
Helēna Endriksone: – 2010. gadā Finanšu ministrija uzaicināja Būvinžinieru savienību organizēt apmācību ES fondu finansēto projektu dalībniekiem, jo ir vajadzīgas zināšanas, lai veiksmīgi noritētu viss process. Atkarībā no tā, vai projektu uzraugošajām iestādēm ir izpratne par specifisko, attiecīgi rodas vēlme palīdzēt nodrošināt projekta realizāciju, vai tomēr to apturēt.
– Vienmēr tiek runāts par kvalitatīvu projekta vadību, bet svarīgi būtu arī pavērtēt, cik liela nozīme ir kvalitatīvai projekta uzraudzībai.
Daina Dzilna: – Jāmaina uzskats, ka jebkuras izmaiņas būvniecībā norāda uz pasūtītāja neprasmi, jo pilnīgi skaidrs, ka nav iespējams visu noteikt ar precizitāti līdz milimetram.
Vita Rauhvargere: – Šie ir tie gadījumi, kad tiek norādīts: ja vien pretendents būtu zinājis, iespējams, būtu uzvarējis cits pretendents.
Daina Dzilna: – Vajadzētu arī izmainīt kontrolējošo iestāžu attieksmi, jo tas, ka kaut kādu darbību veikšanai ir noteikti maksimālie termiņi, nenozīmē, ka katrā gadījumā atbilde jāsniedz termiņa beigās. Nevajadzētu vienmēr gatavot ļoti garu atzinumu, kurā tāpat ir atruna ar iespēju mainīt viedokli. Faktiski šo saskaņošanu vajadzētu vienkāršot, jo mērķis taču ir panākt dokumentācijas atbilstību normatīvo aktu prasībām. Pie tam pirmspārbaudes caurskatīšana nenodrošina to, ka projekta ieviešanas gaitā un nobeigumā audita atzinums par dokumentāciju būs bez iebildumiem, vai ka netiks iesniegtas sūdzības.
Helēna Endriksone: – Starptautiskajos forumos vienmēr tiek novērtēta dalībnieku pieredze, bet pie mums pieredzei nav tādas nozīmes. Jauni cilvēki pēc augstskolas pabeigšanas bieži vien kontrolējošās institūcijās izlemj jautājumus, kuros orientējas varbūt tikai teorētiski. Citās valstīs šādās institūcijās, kur ir runa par finanšu sadali, jaunie kadri strādā pieredzējušu speciālistu uzraudzībā.
Daina Dzilna: – Skaidrs, ka pieredzei ir liela nozīme, un tai vajadzētu būt novērtētai arī iepirkumos. Nav atbilstoši miljonu vērtam projektam iepirkt projektētāju ar nelielu pieredzi, kā tas pēdējo trīs gadu laikā paredzēts PIL.
– Peripetijas ap Būvniecības likuma izmaiņām ir lielas. Kādas ir cerības uz rezultātiem?
Helēna Endriksone: – Jāatstāj sertifikācija un arī resertifikācija, lai pārliecinātos, ka speciālists ir apguvis jaunās tehnoloģijas un jauno likumdošanu.
Vita Rauhvargere: – Jautājums par reglamentētajām profesijām ir sarežģīts. Atsakoties no tā, mēs ierobežojam paši sevi.
– Atcerēsimies, ka ERAF aktivitātes Stacionārās veselības aprūpes attīstība mērķis bija stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju tīkla optimizācija, paaugstinot veselības aprūpes pakalpojuma kvalitāti, tādējādi nodrošinot ātru un efektīvu ārstēšanu, racionālu un efektīvu veselības aprūpes resursu izvietojumu un izlietojumu. Nobeigumā gribētu dzirdēt, ko esam ieguvuši no šīs aktivitātes?
Māris Vanags: – Pirmā kārta mūsu slimnīcā ir norisinājusies veiksmīgi. Ir jaunas telpas, jaunas tehnoloģijas, pacientiem patīkamāka vide un kvalitatīvaks, pieejamāks pakalpojums. Izremontētās telpas un sakārtotā infrastruktūra arī ārstniecības personām rada patīkamākus darba apstākļus. Ļoti ceru, ka arī turpmāk projekts būs tikpat veiksmīgs. Ieguvēja noteikti ir visa sabiedrība. Šādi projekti ir vajadzīgi. Varētu vēlēties vienīgi mazāk birokrātijas.
Daina Dzilna: – Par projektiem Gulbenē un Alūksnē, kuros pati esmu piedalījusies, varu teikt, ka tur būs pieejami papildus medicīnas pakalpojumi. Piemēram, Alūksnē tagad varēs nodrošināt kvalitatīvākas traumatoloģiskās operācijas.
Māris Vanags: – Par reģioniem runājot, šo projektu realizācijas rezultātā ārstniecības iestādēm, uzlabojot tās materiāltehnisko bāzi un infrastruktūru, ir iespēja piesaistīt jaunus, reizēm pat ļoti nepieciešamus speciālistus, kuri līdz šim koncentrējās Rīgā.
Helēna Endriksone: – Pozitīvi tas, ka ir uzkrāta pieredze, bet tā iezīmē arī trūkumus, par kuriem mēs šodien runājām un meklējām risinājumus situācijas uzlabošanai.
CFLA komentārs par dažiem diskusijas jautājumiem
Atsaucoties uz Latvijas Pašvaldību savienības iepirkumu speciālistes Dainas Dzilnas izteikumu par būvdarbu iepirkumu, kas ir jāizsludina triju mēnešu laikā, vēršam uzmanību, ka tāda prasība – izsludināt pirmo iepirkumu triju mēnešu laikā no projekta iesnieguma apstiprināšanas vai līguma noslēgšanas ar CFLA – ir paredzēta līgumā ar CFLA un šādu prasību dažās no aktivitātēm izvirza nozaru atbildīgās iestādes, piemēram, Veselības ministrija vai Kultūras ministrija, ar mērķi finansējuma saņēmējus mudināt laikus uzsākt projektu realizāciju, lai neapdraudētu projektu ieviešanu noteiktajos termiņos, līdz ar to mazinot projektu ietvaros radušos izmaksu neattiecināmības risku. Turpretī nepieciešamo iepirkuma dokumentāciju finansējuma saņēmējs var sagatavot vēl pirms līguma noslēgšanas ar CFLA, ievērojot ES fondu administrējošo normatīvo aktu prasības.
Savukārt attiecībā uz CFLA gatavotajiem iepirkuma pirmspārbaužu atzinumiem vēlamies paskaidrot, ka to garumu nosaka pasūtītāja pieļauto un mūsu konstatēto atkāpju daudzums no publisko iepirkumu normām. Arī mēs vēlētos sniegt īsus atzinumus – par maksimāli kvalitatīvi sagatavotiem dokumentiem. Savus atzinumus cenšamies sniegt pēc iespējas īsākos termiņos, bieži vien neizmantojot normatīvajos aktos noteikto maksimālo termiņu.
Atsaucoties uz D. Dzilnas minēto projekta beigu auditu, jāteic, ka CFLA projektus neauditē, bet gan, pamatojoties uz ES fondu administrējošo normatīvo aktu prasībām, pārbauda projektā veikto izmaksu atbilstību, turklāt ne tikai projekta noslēgumā, bet arī regulāri pie katra atmaksas pieprasījuma, ko iesniedz finansējuma saņēmējs. Prasība finansējuma saņēmējam kopā ar noslēguma maksājuma pieprasījumu iesniegt arī revidenta (auditoru) ziņojumu par attiecināmajām izmaksām tika izvirzīta 2004.–2006. gada ES fondu plānošanas periodā, bet pašreizējā (2007–2013) perioda projektos šādas prasības vairs nav.
CFLA biežāk konstatētās kļūdas, veicot pārbaudes projekta īstenošanas vietās slimnīcās:
- tiek veiktas izmaiņas būvdarbu apjomos bez atbilstošas iepirkuma procedūras piemērošanas;
- tiek veiktas būtiskas izmaiņas būvdarbu līgumos, mainot maksāšanas kārtību, izpildes termiņu, darbu apjomu, tādējādi potencāli ietekmējot veiktā iepirkuma nosacījumus, tai skaitā pārkāpjot PIL 2. panta 2. punktā noteikto principu par piegādātāju brīvu konkurenci, par vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem;
- pārliecinoties par būvdarbos realizētajiem apjomiem dabā, to izpilde neatbilst būvniecības dokumentācijā uzrādītajiem apjomiem un darbiem;
- iebūvētie būvizstrādājumi neatbilst tehniskajā projektā un būvdarbu līgumā paredzētajiem. Netiek lietoti ekvivalenti materiāli. Par iebūvētajiem būvmateriāliem nav atbilstošas kvalitāti un izcelsmi apliecinošas dokumentācijas (atbilstības deklarācijas, sertifikāti, testēšanas pārskati);
- tiek nomainīti būvdarbu vadītāji, būvuzraugi, apakšuzņēmēji, kas neatbilst pasūtītāja izvirzītajām kvalifikācijas prasībām iepirkumā;
- iepirkumā izvirzītās prasības attiecībā uz garantijām līguma izpildes laikā un garantijas periodā netiek ievērotas;
- kopējā problēma, kas raksturīga slimnīcām: slikta plānošana, kas noved pie izmaiņām darbu apjomos būvdarbu laikā. Projektēšanas laikā nav pievērsta uzmanība telpu plānojumam un izkārtojumam, saskaņojot to ar slimnīcas personālu.
CFLA sadarbība ar projektu īstenotājiem
- Katram finansējuma saņēmējam, t. sk. slimnīcām, CFLA ir sava kontaktpersona – projekta vadītājs –, kas arī ir galvenā saite ar sadarbības iestādi.
- Lai nodrošinātu raitāku dokumentu apriti un finansējuma atmaksu, finansējuma saņēmēji ar projektu vadītāju parasti sadarbojas ikdienā, t. sk., veicot nepieciešamos precizējumus iesniegtajos pārskatos, kā arī preventīvi noskaidrojot neskaidros jautājumus.
- Gadījumos, kad finansējuma saņēmējiem nepieciešamas specifiskas konsultācijas, piemēram, iepirkumu vai būvniecības jautājumos, tās ir iespējams saņemt arī no CFLA ekspertiem attiecīgajā jomā.
- Konsultāciju daudzums un biežums ir individuāls, tas atkarīgs no attiecīgā finansējuma saņēmēja un projekta sarežģītības.
- Gadījumos, kad CFLA ir konstatējusi līdzīgus pārkāpumus vairākos būvniecības projektos vai līdzīgas kļūdas, veicot vai īstenojot iepirkumus, raksturīgākie gadījumi tiek apkopoti un finansējuma saņēmējus aicina uz semināru, kurā tiem izskaidro raksturīgākās kļūdas un piedāvā risinājumus, kā pārkāpumus nepieļaut.
Vislielākais kopējais finansējums par visiem aktivitātes Stacionārās veselības aprūpes attīstība ietvaros īstenotiem un īstenošanā esošiem projektiem, ko administrē CFLA, ir piešķirts:
1) Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcai – 26 408 713 lati (4 projekti);
2) P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcai – 24 020 794 lati (2 projekti);
3) Bērnu klīniskās universitātes slimnīcai – 17 075 436 lati (2 projekti);
4) Liepājas reģionālajai slimnīcai – 14 193 401 lats (2 projekti);
5) Daugavpils reģionālajai slimnīcai – 10 600 732 lati (2 projekti).
* Norādītā summa ietver Eiropas Reģionālās attīstības fonda, valsts un privāto finansējumu.
UZZIŅAI
- ERAF līdzfinansētajā aktivitātē 3.1.5.3.1. Stacionārās veselības aprūpes attīstība pieejamais finansējums, ko administrē Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA), ir 141 794 220 latu, t.sk. Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļi – 120 075 088 lati , valsts budžeta finansējums – 10 700 320 latu un privātais finansējums – 11 018 812 latu.
- Minētās aktivitātes ietvaros ir noslēgti 50 līgumi un uzņemto saistību kopējā finansējuma summa ir Ls 156 246 481,47, t.sk. Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļi Ls 119 821 728,46, valsts budžeta finansējums Ls 10 693 168,86.
- Diskusijas dienā veiktie maksājumi, t.sk. izmaksātie avansa maksājumi sasniedza Ls 76 188 478,24. Ar starpposma un noslēguma maksājumiem apgūti Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļi – Ls 44 177 841,54 jeb 37 procenti no pieejamā finansējuma.
Diskusijas moderatore un teksta autore: Ieva Lācenberga-Rocēna, Mg. iur., privāti praktizējoša juriste ar specializāciju publisko iepirkumu jautājumos
Atbildēt